Rīga 1°C, skaidrs, bez nokrišņiem, DA vējš 2m/s
Trešdiena, 2024. gada 24. aprīlis 00:19
Vārda dienas: Nameda, Ritvaldis, Visvaldis
Eiropas vietējo pašvaldību harta (skat. tulkojumu un divas spēkā esošās (angļu un franču valodā) redakcijas – M. Pūķis, “Pašu valdība”, 2010, 414.–431. lpp.) garantē pašvaldības politisko patstāvību, tajā skaitā paredz dažādus nosacījumus pašvaldības autonomajai (uz savu atbildību veicamajai) un valsts deleģētajai (pārstāvot valsti) kompetencei. Nacionālā likumdošanas leģitimitāte pašvaldības patstāvības ierobežošanā būtu jāsamēro ar hartā noteiktajiem principiem, kam ir augstāks juridiskais spēks nekā nacionālajiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem. Tomēr, lai teorētiskās tiesības saskanētu ar praksi, cilvēkiem jābūt gataviem šīs tiesības piemērot un izmantot.
Pašvaldību politiķi, kuri darbojas reālā ekonomiskajā, sociālajā un politiskajā vidē, samēro savas intereses ar sagaidāmajiem rezultātiem. Pat tad, ja viņi darbojas samērā patstāvīgi, ne vienmēr gribas šo faktu atzīt. Dažkārt izdevīgi atzīties, ka uzdevumu uzdevis vai noteikumus noteicis kāds cits.
Zinātnes apakšnozare – politikas analīze – aplūko vairākus variantus, kā veidojas publiskās pārvaldes politika.
Lai varētu atšķirt aplūkojamo metodi no citām plaši izmantojamām metodēm, tālāk tiks raksturotas vairākas no tām.
Publiskās izvēles teorijas pamatjēdzieni
Vispirms jāraksturo iemesli, kāpēc pašvaldības darbinieki sagatavo, bet pašvaldības politiķi pieņem lēmumus. Zinātnisku atbildi uz šo jautājumu sniedz publiskās izvēles teorija (angļu val. Public choice theory).
Saskaņā ar šo teoriju ierēdņi un politiķi darbojas savtīgi (maksimizē personisko labumu). Tas nebūt nenozīmē, ka publiskajā telpā netiek runāts par sabiedrības interesēm. Teikt, ka politiķi ir savtīgi, noteikti nepieder pie labām manierēm. Tomēr pagājušā gadsimta 60. gados centieni izveidot publiskā sektora ekonomisko teoriju rosināja Buhananu un Tulloku lietot tādu pašu metodi kā privātā sektora ekonomikā. Privātajā ekonomikā ekonomiskā procesa dalībnieki tiecas gūt peļņu (gluži savtīgs nolūks), taču tirgus apstākļos savtīgi centieni veicina sabiedrisko (publisko) labumu. Publiskās izvēles teorijas piekritēji cer, ka arī publiskajā sektorā ir iespējams sasniegt līdzīgu situāciju: konkurējošas personiskās intereses (ja ir laba konstitūcija un labi likumi) rada ekonomisku un efektīvu rīcību sabiedrības interesēs.
Kaut arī Džeimss Buhanans 1986. gadā ieguva Nobela prēmiju ekonomikā tieši par publiskās izvēles teoriju, daudzi tradicionāli domājoši politikas zinātnieki joprojām šo teoriju neatzīst (politikas zinātne vairākus gadu tūkstošus galvenokārt mācīja, kā tikumīgi valdīt, taču reti analizēja reālos procesus, kuros piedalās reāli cilvēki ar saviem tikumiem un netikumiem, ar savām vai grupu interesēm).
Lai varētu zinātniski pamatoti analizēt pašvaldību politikas lēmumu pieņemšanu, jāņem vērā reālā situācija un reālie motīvi. Tajā pašā laikā tradīcija nerosina atklāti runāt par reālajiem indivīdu, grupu vai politisko partiju motīviem.
Savtīgas intereses nevar traktēt primitīvi – kā vēlmi iegūt vairāk naudas. Politiķa un ierēdņa savtīgums var izpausties visdažādākajās formās. Tā, piemēram, tādi faktori kā atzinība, slava, savas taisnības pierādīšana, tieksme darīt interešu grupu vai pat visu sabiedrību laimīgu, tieksme rīkoties ētiski vai tieksme labāk kalpot dievam ir sastopami visdažādākajās kombinācijās.
Vairums vēlētāju no politiķa gaida altruismu (nesavtību). Mediji nevis zinātniski pamatoti izskaidro notikumus, bet pievērš šim aspektam pārspīlētu uzmanību. Par valdības darbības sagaidāmajiem ekonomiskajiem vai sociālajiem rezultātiem stāsta reti. Lasītāja vai skatītāja uzmanība tiek pievērsta dažādiem maznozīmīgiem aspektiem, kas uzjunda vēlētājos tādas īpašības kā skaudību, nenovīdību, naidu. Šādos apstākļos atklāta saruna par politikas veidošanu un reālajiem mērķiem ir diezgan riskanta.
Jāatceras, ka politiķis no riska nevar izvairīties – tāpat kā to nevar uzņēmējs privātajā uzņēmējdarbībā. Abos gadījumos nav iespējams precīzi paredzēt iznākumu, jo to ietekmē daudzi savstarpēji pretrunīgi faktori. Tieši savtīgums, nevis rūpes par sabiedrību nereti ir bezdarbības (neriskēšanas) pamatā.
Veidojot dialogu ar sabiedrību vai priekšniecību, politiķim vai ierēdnim jāņem vērā otra dialoga puse, tā spēja uztvert (novērtēt) teikto un sagaidāmā reakcija. Tas lielā mērā izskaidro, kāpēc par patiesajiem rīcības motīviem reti tiek runāts publiski.
Grupu interešu līdzsvarošana
Ja runa par autonomo pašvaldības politiku, tad pašvaldībai ir rīcības brīvība lēmuma pieņemšanā. Pat tad, ja ir vēlme publiski izlikties, ka paši lēmumu neesam pieņēmuši, faktiski tiek vērtēts, kādu iespaidu lēmums atstās uz tiem, no kā atkarīga pašvaldība. Situācija, ka no lēmuma pieņemšanas iegūst visi novada iedzīvotāji, kaimiņu novadi un valsts (kuru intereses arī jāievēro), potenciālie investori, nevalstiskā sektora pārstāvji un citas grupas, ir tik reti sastopama, ka šādu analīzi var izlaist. Absolūta labuma “visai sabiedrībai” dabā vienkārši nav.
Grupu interešu līdzsvarošana noris vairākās pamatformās.
Pirmām kārtām vēlētāji izvēlas savus deputātus no dažādiem sarakstiem. Sadrumstalota politiskā spektra gadījumā dažādu grupu intereses tiek pārstāvētas domē atbilstoši vēlētāju izjūtām par to, ko viņi sagaida no saviem deputātiem. Koalīciju visbiežāk veido vairāku grupu pārstāvji, tāpēc vienošanās par darāmajiem darbiem (ārpus likumos obligāti noteiktā) notiek jau koalīcijā, un tā ir savdabīga interešu līdzsvarošana.
Kaut gan Latvijas likumos ir saglabāta deputātu vadošā loma, arvien lielāka nozīme ir pašvaldības darbiniekiem, kas izstrādā detaļās gan attīstības programmas, gan budžetu. Budžets arī ir interešu līdzsvarošanas mehānisms. No tā, kā tiek pārdalīti finanšu līdzekļi, izriet institūciju izmēri (pašvaldības iestādēs un uzņēmumos nodarbināto skaits un atalgojums), kā arī pašvaldības produkta saņēmēji. Pārsvaru var gūt dažādas intereses – uzņēmēju, potenciālo investoru, daudzdzīvokļu māju iedzīvotāju, noteiktas teritorijas iedzīvotāju, invalīdu u. tml. Budžeta pārdale par labu vienai grupai ir ekvivalenta budžeta samazināšanai citai grupai. Ja vieniem samazina nodokli, tas rada grūtības citiem konkurēt.
Grupu interešu līdzsvarošana noris, gan ikdienā gatavojot lēmumus, gan perspektīvajā plānošanā. Latvijā katra grupa drīkst brīvi lobēt savas intereses, tikties ar lēmumu gatavotājiem, piedalīties darba grupu un politisko komiteju sēdēs, noklausīties jautājumu apspriešanu domes sēdēs. Kamēr nav pieņemtas lobēšanu ierobežojošas normas, tā ir būtiska Latvijas priekšrocība, jo ļauj sagatavot kvalitatīvākus vadības lēmumus.
Tātad – katras politikas pamatā ir intereses. Tā, piemēram, ja kādai nacionālajai politikai nevaram atrast izskaidrojumu iekšzemē, tad, visticamāk, darbojas kādu ārvalstu vai starptautisku korporāciju intereses. Sākotnēji var likties, ka kāda nevaldības organizācija vai kādi mediji nezināšanas dēļ sludina kaitīgas reformas. Taču, ja palūkojamies vērīgāk, tad ir vērts pasekot, kādu valstu vēstniecības šie cilvēki apmeklē vai kas maksā par viņu projektiem.
Arī pašvaldības teritorijā notiekošo ietekmē dažādi ārēji faktori, dažkārt tiem ir ideoloģisks raksturs. Piemērs – zaļie aicina likvidēt meliorāciju vai neizmantot piekrasti. Šķiet, ka viņi rūpējas tikai un vienīgi par dzīvās dabas saglabāšanu uz planētas. Tomēr, rūpīgāk papētot, var konstatēt interešu grupas, kam šādi priekšlikumi ir izdevīgi.
Latvijā ir noteiktas daudz zemākas publisko iepirkumu robežas, nekā to prasa ES likumdošana. Rezultātā pašvaldību iepirkumi ir neefektīvi, tiek zaudēti nodokļu maksātāju līdzekļi, jo paildzinās sākotnēji lietderīgu darbību ieviešanas laiks, tiek iegādātas morāli novecojušas tehnoloģijas. Uzņēmēji gūst peļņu, bet sabiedrība nesaņem efektīvu publiskā sektora ekonomiku. Tas ir izdevīgi tām valstīm, kas cenšas Latviju apsteigt ekonomikas attīstībā. Tas ir izdevīgi uzņēmēju grupām, kuras neizceļas ar produktivitāti vai inovācijām, bet pacietīgi piedalās konkursos un sadarbojas ar iepirkumu uzraudzītājiem procesa bremzēšanā.
Kaut arī pēc sava satura politika vienmēr ir interešu līdzsvarošana, tā formāli izpaužas atšķirīgās metodēs (procedūrās). Atbilstoši rezultātu mērīšanai katrai metodei ir atšķirīgs raksturs. Šo raksturu nosaka politikas ieguvēja intereses.
Komandu metode
Politikas veidotāji izpilda kādas citas publiskās vai privātās personas (iestādes, amatpersonas) uzdevumu.
Šai metodei ir dažādi varianti, kas atšķiras pēc formas, taču saturs pamatā ir vienāds. Kā jau minēts iepriekš, var būt situācijas, kad tikai ārēji lēmuma pieņemšana izskatās pēc komandu metodes, faktiski politiķi pie sava lēmuma ir nonākuši patstāvīgi.
Vēsturiski pazīstamākā modifikācija ir PSRS laika izpildkomiteju sistēma. Tā bija raksturīga ar hierarhiju visos varas mērogos: jo lielāka teritorija, jo augstāka vara.
Latvijas likumdošana neparedz, ka centrālajai valdībai ir iespēja dot rīkojumus pašvaldības darbiniekiem, izņemot likumā īpaši atrunātus gadījumus, piemēram, atbildīgais ministrs var ar pamatotu rīkojumu atstādināt (līdz tiesai, ja pašvaldības dome rīkojumam nepiekrīt) domes priekšsēdētāju no amata pienākumu pildīšanas. Taču komandu metodes lietojums tīrā veidā likumos nav paredzēts.
Netieši komandu metodi var izmantot gan pēc pašvaldības, gan pēc centrālās valdības, gan pēc Eiropas Savienības iniciatīvas.
ES kompetence ir ierobežota, svarīgākajos pašvaldības atbildības jautājumos ES nedrīkst pieņemt dalībvalstīm saistošus likumus. Tāpēc savu politiku Eiropas Savienība īsteno ar aktivitāšu “ēdienkarti”, kurā dalībvalsts drīkst izvēlēties tādu ES fondu naudas izlietojumu, kas atbilst ES politikai. Latvijai nav jāīsteno ES idejas sociālajā vai izglītības jomā, taču tā var dabūt ES budžeta naudu tikai tad, ja īsteno ES idejas. Tā kā naudu izmanto pašvaldības teritorijā, tad vēlme “piesaistīt līdzekļus” noved pie skaidrojuma, ka projekts izvēlēts tāpēc un tādā veidā, kā ES to lika.
Patiesībā nekāda komanda nav saņemta, taču, ja vēlaties attīstīt savu teritoriju ar papildlīdzekļiem virs izlīdzināšanas sistēmā radītajām iespējām, tad īstenojat apšaubāma labuma projektus, stāstot, ka ES (vai attiecīgās starpniekinstitūcijas) to uzdeva. Kopumā pieredze liecina, ka šāda nekritiska izvēle, īstenojot jebkādu projektu, ko izdevies piesaistīt savai teritorijai, ir ļāvusi atdzīvināt vietējo ekonomiku un iegūt labākus rezultātus nekā izvēlīgākās pašvaldībās.
Komandu metodes lietošanu veicina arī izveidotā plānošanas sistēma (īpaši procedūras, kā plāni tiek saskaņoti starp publiskās varas subjektiem un ar “sabiedrību”). Katras sīkākās teritorijas attīstības programmai ir jāatbilst lielākas teritorijas attīstības programmai. Līdz ar to lielākās teritorijas (ES, valsts, reģions) programmu vai rīcības plānu var uztvert kā komandu mazākai teritorijai.
Tikpat bieži kā faktisku komandēšanu var novērot izlikšanos, ka kāds jūs komandē. Tas uzskatāmi redzams nozaru ministru darbībā. Nevēlēdamies uzņemties atbildību par reformām, Latvijas politiķi izliekas, ka par šādu reformu nepieciešamību ir norādījusi kāda “augstāka organizācija”. Savulaik iestāšanās Eiropas Savienībā tika izmantota, lai piesegtu dažādas pārmaiņas valsts pārvaldē un valdības un pašvaldību attiecībās, par kurām nevienam Eiropas Komisijā nebija nekādas intereses un kas faktiski atbilda grupu interesēm pašā Latvijā. Tomēr tika stāstīts, ka to prasot Eiropa. Šim nolūkam pietika pierunāt kādu vidēja līmeņa Eiropas Komisijas darbinieku parakstīt vēstuli, kas atbilda Latvijas lobētāju interesei.
Šādiem nolūkiem vietējie politiķi bieži izmanto arī tādas organizācijas kā Pasaules Banka vai Starptautiskais Valūtas fonds (IMF). Tā, piemēram, veselības nozarē ministrija atbildību par strukturāliem un reģionāliem pārkārtojumiem kopš 90. gadu vidus regulāri uzveļ Pasaules Bankas ekspertiem un izliekas, ka pašiem ar to nav nekādas saistības. Patiesībā ārvalstu konsultanti izvēlas tos vietējos padomdevējus, kuri atbild par darba pieņemšanu, politikas analīzes vietā nodarbojas ar politikas advokatūru.
Komandu metodes variants ir aizbildināšanās ar kāda agrāk pieņemta likuma politisku normu. Piemērs: Valsts pārvaldes iekārtas likumā ir ieraksts (87. pants), kas ierobežo valsts pārvaldei tiesības dibināt uzņēmumus. Valsts kontrole centās šos ierobežojumus paplašināt, tādējādi sadārdzinot publisko funkciju veikšanu. Aizbildinājums neefektivitātes veicināšanai bija ticība vienai vienkāršotai ekonomikas teorijai, kas tika nostiprināta ar politiskām normām likumā.
Politiskas normas tiek pieņemtas grupu interesēs, taču pēc kārtējām vēlēšanām, ja uzvar pretējo uzskatu pārstāvji, šādas likumu normas jāmaina, reizēm pat uz pretējām. Tas nelabvēlīgi ietekmē attīstību, rada nedrošību uzņēmējiem un iedzīvotājiem. Piesaistīt likumus vienai sociālai, ekonomiskai vai politiskai teorijai plurālistiskā sabiedrībā nav vēlams.
Komandu metodes rezultātus raksturo kvantitatīvi mērījumi. Šajā gadījumā atskaites punkts ir komandētāja uzdevumu izpilde. Lai raksturotu pašvaldības panākumus (vai neveiksmes), pietiek redzēt pašvaldības kopējos rādītājus un salīdzināt tos ar valstī vai reģionā sasniedzamajiem.
No mērīšanas viedokļa šis ir vienkāršākais gadījums. Pašvaldības sniegumu var raksturot ar kādu kopējo rādītāju, kas attiecināms uz visu pašvaldības teritoriju. Taču arī šajā gadījumā statistika šādu iespēju neparedz, bet daudzi svarīgi dati par pašvaldības darba rezultātiem nav pieejami arī Valsts reģionālās attīstības aģentūras uzturētajā datubāzē RAIM.
Kaulēšanās jeb kompromisu metode
Ir vairāki iemesli, kas rada nepieciešamību pēc kompromisiem vietējā politikā.
Pirmkārt, mazās domēs vairākumu nodrošina, vienojoties vairāku sarakstu pārstāvjiem. Tiem, kas vienojušies par atbalstāmo kandidātu uz domes priekšsēdētāja amatu, ir tiesības prasīt, lai lēmumos ievēro viņu pārstāvamās grupas intereses. Priekšsēdētājam lēmumu pieņemšana jāorganizē tā, lai vairākuma frakcija būtu apmierināta.
Pašvaldības stabilitāti nodrošina arī opozīcijas deputātu iesaistīšana, tāpēc konsultācijas strīdīgos jautājumos var aptvert visai plašu iesaistīto dalībnieku loku. Šādās konsultācijās neviena vietējo interešu grupa negūst pilnīgu pārsvaru. Ja šādu pārsvaru iegūst, izmantojot “demokrātiskā centrālisma” procedūru (mehāniskais vairākums uzspiež pārējiem savu gribu), tas jau tuvākajā nākotnē var būt sākums varas nestabilitātei. Tāpēc sarunu gaitā jāizskata risinājumi, kas pilnībā neapmierina nevienu, tomēr daļēji risina katras grupas problēmas.
Otrkārt, pašvaldība nonāk gan sadarbības, gan konkurences attiecībās ar citām pašvaldībām. Ja pašvaldības neprot savstarpēji vienoties, tad labumu gūst kāds trešais. Šis trešais visbiežāk ir vienas vai vairāku nozaru birokrāti, kas pastāvīgi norūpējušies par savu resursu un papildu kontroles iespēju palielināšanu. Ja pašvaldības neprot vienoties, tad tiek būvētas jaunas ēkas ministrijām vai aģentūrām, darbā tiek pieņemti jauni ierēdņi, kuri izdomā arvien jaunus pašvaldības darbu kavējošus ierobežojumus.
Treškārt, pašvaldībām ir konkurences attiecības ar nozarēm. Dalot valsts budžeta naudu, nozaru vadība “stāv rindā” pēc līdzekļiem “jaunajām politikas iniciatīvām”, kā arī nozares sacenšas savā starpā par investīciju izlietošanas iespējām. Pašvaldības ik gadu iesaistās sarunās ar valdību gan ar LPS starpniecību, gan kā mazāku interešu grupu pārstāves.
Politiskā kaulēšanās ir veids, kā var pastāvēt plurālisms. Tomēr tā var veicināt neefektīvu lēmumu pieņemšanu, kaut arī rezultātā dažādu interešu grupu guvums ir samērīgāks, nekā ievērojot tikai atsevišķas grupas intereses.
Politiskās kaulēšanās gaitā katra puse īsteno savus stratēģiskos un taktiskos uzdevumus. Būtiski kaulēšanās elementi ir informācija un dezinformācija. Tikai šajā gadījumā abas puses ir ieinteresētas nesimetriskā informācijā. Ir labi zināt faktus, ko pretējā puse nezina.
Piemērs: Finanšu ministrija parasti rāda budžeta pārmaiņas faktiskajās cenās. Augošas ekonomikas gadījumā norisinās inflācija, katru nākamo gadu par to pašu naudu var iegādāties mazāk darbaspēka, preču un pakalpojumu. Tomēr, parādot nelielu pieaugumu naudas daudzumā, iespējams apslēpt faktisko iespēju samazinājumu salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu.
Cits plaši izplatīts dezinformācijas paņēmiens ir tāda rādītāja izmantošana, kas neraksturo risināmo problēmu. Tā, piemēram, ja visu uzmanību koncentrē uz budžeta deficītu, tad var noslēpt, kas faktiski notiek ar parāda attiecību pret kopproduktu. Ja izdodas priekšplānā izvirzīt šādu rādītāju, tad var noslēpt, kur faktiski tiek izlietots ieņēmumu pieaugums.
Dezinformācijai labi noder atsauce uz tiesību doktrīnām, ārējo institūciju prasībām, skaitliskiem rādītājiem, ko iepriekš izdevies iemānīt plānošanas dokumentos.
Vēl svarīgāks elements par dezinformāciju kaulēšanās procesā ir otrās puses vienotības mazināšana. Valdību pamatā sašķeļ koalīcijas partiju atšķirīgās intereses. Pašvaldību sašķeltības pamatā ir iespēja subjektīvi risināt investīciju problēmas, nosaukt vienas pašvaldības par perspektīvām, bet citas – par bezperspektīvām, kā arī iespēja noteikt atšķirīgus normatīvus dažādām pašvaldību grupām.
Kaulēšanās gaitā katra no pusēm vairāk izmanto politikas advokatūru (meklē veidus, kā pamatot vajadzīgo lēmumu), nevis politikas analīzi (zinātnisku izpēti, kādas būs patiesās sekas piedāvātajam risinājumam).
Kaulējoties tiek lietoti tādi paši paņēmieni kā karā. Patiesības objektīva noskaidrošana nav labākais paņēmiens. “Mērījumi” kalpo tādiem mērķiem kā:
– dezinformācija;
– savu izmaksu pārspīlēšana;
– otras puses izmaksu samazināšana;
– savai pusei izdevīgas statistikas un izdevīgu salīdzināmo datu piedāvājums.
Kopš 2009. gada Finanšu ministrija izmantojusi visus šos paņēmienus sarunās par nākamā gada budžetu gan ar LPS, gan ar Starptautisko Valūtas fondu. No centrālās valdības viedokļa šķita loģiski, ka šādā veidā varēs uzlabot valsts stāvokli – maldinot pašvaldības (panākot valsts budžeta pieaugumu uz pašvaldību rēķina) un maldinot starptautiskos aizdevējus (kas rūpējās, lai Latvija pēc iespējas ilgāk nespētu atdot aizņemto naudu).
Šāda veida mērījumi palīdz gan tikai kaulēšanās procesa pirmajā daļā, un šādas darbības nenoved pie kompromisa. Lai pamatotu kompromisu, jāpiedāvā aprēķini par abpusēji izdevīgiem (kas vienlaikus ir arī abpusēji neizdevīgi) variantiem, kuriem jāraksturo katras puses ieguvumi un zaudējumi.
Arī šajā gadījumā nepieciešami dati par teritorijām, tajā skaitā tādi dati, kas raksturo iekšējo pašvaldības pārvaldes struktūru un pašvaldības ekonomikas struktūru.
Inkrementālā metode
Terminu inkrementāls var aizvietot ar piemērotu latvisku terminu pakāpenisks. Tomēr, lai atrastu svešvalodās literatūru par šo metodi, labāk lietot starptautiski zināmu terminu. Latviešu valodā metode ir maz aprakstīta un analizēta.
Pašvaldības politiķim var būt dažāda attieksme pret savu (vai citu) iepriekš paveikto.
Var turēt iepriekšējos politiķus (vai darbiniekus) aizdomās, ka darbība bijusi neprasmīga vai pat kaitīga. Tādā gadījumā vajadzīgas būtiskas pārmaiņas, nereti rodas vēlme visu izvērtēt un lielāko daļu no pasākumiem un institūcijām pārveidot.
Nereti apjomīga reforma tiek sludināta nevis reālu problēmu dēļ, bet gan to izmanto kā politiķu vai ierēdņu pašapliecināšanās paņēmienu, kā līdzekli darbinieku aizstāšanai ar savas partijas pārstāvjiem u. tml.
Var cienīt iepriekš paveikto un pieņemt, ka iepriekš strādājušie ir centušies darīt labāko, ko pratuši un kas bijis iespējams. Tādā gadījumā lielas pārmaiņas nav nepieciešamas, vajag atrast dažus elementus, kur pārmaiņas var uzlabot jau iepriekš funkcionējušo sistēmu.
Inkrementālā metode ārēji nav tik efektīva, bet var dot labus rezultātus. Agrāk uzskatīja, ka attīstītām, labi funkcionējošām sistēmām piemērojama inkrementālā metode, bet vājākās sistēmās noteikti jāveic visaptverošas reformas. Tomēr metodes izvēle ir pašu politiķu ziņā, un visos laikos bijis pietiekami daudz pašvaldību vadītāju, kas darbos dod priekšroku tieši inkrementālismam.
Metodi lielā mērā pamato itāļu izcelsmes 20. gadsimta ekonomista Vilfredo Pareto vārdā nosauktais 20/80 princips. Saskaņā ar to parasti 20% aktivitāšu ietekmē 80% rezultāta un otrādi – 80% it kā uz rezultātu virzāmo aktivitāšu ietekmē 20% rezultāta.
Politiķi nereti nemaz nevēlas sasniegt to rezultātu, par ko it kā iestājas. Tādā gadījumā viņi sagatavo rīcības plānu, kurā ietverti daudzi pasākumi, kas pieskaitāmi tiem Pareto 80% un katrs atsevišķi dos visai mazu efektu. Toties publiski tiek izrādīta rosība, vēlētājam liekas, ka tiek daudz darīts un pēc daudzo pasākumu veikšanas rezultāts būs lielisks.
Tā, piemēram, lai apkarotu ēnu ekonomiku, vajadzētu atcelt dažnedažādus nodokļu atvieglojumus, kas rada netaisnību pret tiem, kam atvieglojumi nav piešķirti, un dzen viņus ēnu ekonomikā. Tā vietā var gudrot arvien jaunus atvieglojumus sev pietuvinātām interešu grupām un rakstīt plānā daudzus simtus pasākumu, kas rada iespaidu par titānisku cīņu ar nodokļu nemaksātājiem.
Piemērs: lai mazinātu depopulāciju, būtu jāveicina atalgojuma palielināšana, kas panākama, ceļot darba produktivitāti. Tā vietā var veicināt dzimstību, veicināt nodarbinātību (maksājot mazas algas), apelēt pie patriotisma un veikt citas neefektīvas darbības, kas deklarēto rezultātu noteikti nedos, toties radīs iespaidu par rīcību apsolītajā virzienā.
Inkrementālās metodes būtiskākā sastāvdaļa ir atrast to kritisko ķēdes posmu, kas galu galā noteiks rezultātu.
Šajā gadījumā rezultāta mērīšanai ir cits skatpunkts. Priekšplānā ir sagaidāmā ietekme, ko iecerēts panākt no nelieliem uzlabojumiem pašvaldības darbībā.
Pati darbība veidojas no nelielām pārmaiņām. Šīs nelielās pārmaiņas pašas par sevi neliecina par izvirzīto mērķu tuvināšanu. Mērķu mērīšana ir pats grūtākais elements. Samērā viegli ir raksturot izdarītos darbus un konstatēt darbības ietekmi. Daudz grūtāk ir konstatēt, vai izvirzītais mērķis tuvojas.
Racionālā metode
Tā izpaužas kā organizēts process un sastāv no četrām daļām:
– mērķu noteikšanas,
– politikas pieņemšanas,
– politikas īstenošanas,
– rezultātu novērtēšanas.
Process ir ciklisks, katra cikla gaitā var un vajag koriģēt iepriekš noteiktos mērķus un to tuvināšanas metodes. Šīs metodes pamatā ir ticība, ka darbinieki politiķiem spēj formulēt cēloņsakarības, kas radīs vajadzīgo ietekmi.
Oficiālā plānošanas sistēma pilnībā atspoguļo tieši racionālo metodi. Tā balstās uz pieņēmumu, ka iespējams izvēlēties virsmērķi (organizācijas misiju), izvēlēties mērķus (kuri novērš misiju kavējošos faktorus un attīsta misiju veicinošos faktorus), sagatavot mērķiem atbilstošus uzdevumus (kuri tuvina izvēlētos mērķus), izvēlēties rezultatīvos rādītājus un veikt mērījumus.
Nereti racionālās metodes lietošana ir tikai formāla, jo patiesībā centrālā valdība īsteno komandu metodi. Pamats tam radās 90. gadu sākumā, kad finanšu decentralizāciju veica tikai daļēji. Tolaik ieviesa finanšu brīvību regulāro (pamatā – pašvaldības obligāto) funkciju īstenošanai, bet saglabāja centrālās valdības kontroli pār investīciju politiku. Atsevišķas pašvaldības varēja iegūt papildlīdzekļus attīstības jautājumu risināšanai, bet citas – nevarēja.
Lai simulētu šāda subjektīvā procesa “taisnīgumu”, tika izveidota plānošanas sistēma, kurā katra pašvaldība nosaka savas prioritātes. Centrālā valdība izliekas, ka atbalsta investīcijas tajās pašvaldībās, kuru attīstības programmās noteiktās prioritātes saskan ar valstī izvirzītajām. Rezultātā pašvaldības ātri konstatēja, ka attīstības plāns jāveido līdzīgi ēdienkartei (sīkāk par ēdienkartes principu skat. M. Pūķis, Pašu valdība, 2010). Izmantojot attīstības plānu ēdienkartes statusā, var “piesaistīt līdzekļus”, radīt darbavietas un veikt citus pasākumus, kas netieši uzlabo situāciju, kaut arī nerisina pašvaldības attīstības pamatproblēmas.
Tomēr racionālā metode ir piemērota arī pašvaldības patieso prioritāšu īstenošanai. To var izmantot kā pašvaldības stratēģiskās vadīšanas līdzekli.
Ideoloģiskā metode
Šajā gadījumā lēmuma pieņemšanas pamatā ir kāda ideoloģija, kam tic lēmuma pieņēmējs.
Gandrīz visas politiskās partijas un pašvaldības (arī vēlētāju apvienības) savas programmas veido eklektiski. Tas attiecas ne vien uz Latviju, bet arī uz pārējo pasauli. Kaut gan zināmu ievirzi partijas programmā var atrast, parasti katrā programmatiskajā dokumentā atradīsit sociālisma, liberālisma, minarhisma, feminisma, nacionālisma, zaļās un vēl citu ideoloģiju elementus.
Būtiski, ka pašvaldībām ir raksturīgs plaša politiskā spektra apvienojums vienā koalīcijā. Lai varētu strādāt, jānāk pretī katra koalīcijas partnera uzskatiem, tādēļ vienā pašvaldības darbības jomā var vairāk izpausties viena ideoloģija, citā jomā – cita.
Bieži vien atsevišķi lēmumi nav citādi izskaidrojami kā ar kādu ideoloģisku dogmu lietojumu (dalītā atkritumu vākšana, ja netiek organizēta pārstrāde, ir zaļās ideoloģijas piemērs; krievu valodas mācīšana, sākot ar 4. klasi – nacionālisma ideoloģijas piemērs; nodokļu atlaides trūcīgajiem – sociālistiskās ideoloģijas piemērs).
Parasti ideoloģiskajai metodei ir raksturīgs ekonomiskais neizdevīgums. Ja skaidri redzams, ka rezultāts pasliktinās, tad, visticamāk, aiz šā rezultāta stāv kāda ideoloģija, kuras piekritēji tādējādi cenšas iespaidot savus vēlētājus.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils ielā 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 01.01.2018 līdz 20.08.2021