Rīga 21°C, skaidrs, bez nokrišņiem, DR vējš 3m/s
Sestdiena, 2024. gada 04. maijs 12:35
Vārda dienas: Vijolīte, Viola, Vizbulīte
Pēc pārtraukuma atgriezties vietās, kur reiz esi bijis, allaž ir interesanti. Likumsakarīga šī atkalsatikšanās ir Latvijas Pagastu apvienības valdes dzīvē, jo izbraukuma sēdes pēc kārtas notiek visos 26 Latvijas rajonos – pagastos, kur strādā PAV locekļi un viņu aizvietotāji. Tomēr Valmieras rajona Kauguru pagasta padomes priekšsēdētāja Aina Saleniece 8. februārī atgādināja kolēģiem, ka iepriekšējā tikšanās bijusi tieši pirms trim gadiem – 2005. gada 11. februārī. Tā gan notiek reti, jo izbraukumu plāns nav strikti reglamentēts nedz alfabētiski, nedz secīgi. Tolaik Aina tikai pirms dažiem mēnešiem bija iekļāvusies PAV komandā, bet šajos trīs gados, par spīti tam, ka ir viena no trauslākajām un meitenīgi sīkajām pagastu vadonēm, viņa apliecinājusi īstu “krampi”, cīnoties par sava pagasta nezūdamību, aktīvu ieinteresētību visās pašvaldību norisēs, nenogurdināmu gatavību līdzdarboties un piedalīties, kā arī lielisku dancotprasmi.
Bez “franču vīzēm” ar franču banku?
PAV sēdēm zīmīga vēl kāda sakritība – arī aktuālo tematu loks nav bezizmēra, tāpēc periodiski atkārtojas. Viena no Kauguru sēdes problēmām – “Latvijas Pasta” (LP) darbība – analizēta 2005. gada 11. novembrī Pūres pagastā, kur toreiz svinīgi atklāja jaunizremontēto pasta nodaļu un kad LP ģenerāldirektoru Gintu Škodovu vēl dēvēja par jauno vadītāju. Šāgada sēdē nevienam nenāca prātā, ka pēc sešām dienām ģenerāldirektors iesniegs atlūgumu, tāpēc šoreiz pat grūti izvērtēt, cik lielā mērā sēdē uzzinātie nākotnes plāni būs aktuāli viņa pēctecim. Pirms atkāpties no amata, G. Škodovs iesniedza biznesa plānu, atbilstoši kuram jau nākamgad pastam būtu jāstrādā ar nelielu peļņu vai “vismaz pa nullēm”. Tagad ministrijai un nākamajai pasta vadībai jāizšķiras, vai šo plāno īstenot, vai arī kādā PAV sēdē nāksies uzklausīt pavisam citas vīzijas. Sākumā šķita, ka bezjēdzīgi būtu PAV sēdes atreferējumā atvēlēt vietu šim tematam, tomēr turpmākie notikumi un ieceres pasta darbības uzlabošanai (?) mudināja dokumentāli saglabāt šo diskusiju. Ceru, ka lasītāji sapratīs, kādēļ.
Pirms diviem gadiem LP toreizējais vadītājs monopolista nākotni zīmēja finansiāli sarežģītu, tomēr cerīgu. Pasta tīkla sistēmas optimizācija notikšot ciešā saistībā ar pašvaldībām, bez kuru piekrišanas netikšot slēgta neviena nodaļa. Pozitīvu piemēru šogad PAV sēdē minēja Dainis Švika no Lejasciema – viņu pagastā četru agrāko pasta nodaļu vietā gan palikusi tikai viena, taču sakārtota un moderna, pastu piegādā ar automašīnu, iedzīvotāji esot apmierināti. 2007. gadā slēgtas 239 pasta nodaļas (ceturtā daļa no esošajām). Pērn bijušais ģenerāldirektors daudz braukāja pa Latviju, pārliecinājās, ka pilsētās (gan lielās, gan mazākās) pasts izdzīvos, mīnusus regulāri rada lauku pasta nodaļas. Latvijā ir tikai simt rentablu pasta nodaļu, kuru ieņēmumi uztur pārējās 600 nodaļas. Sēdē tika demonstrēta jaunā projekta karte, kur 155 zaļās bumbiņas norāda pasta nodaļas, kam nākotnē būtu lemts saglabāties. 300 – 400 zilie un oranžie punktiņi bija nolemti franšīzei.
Todien uzzinājām jaunu jēdzienu “franšīze”. PAV priekšsēdētājs Aleksandrs Lielmežs pat ieteica palīglīdzekli šā vārda atcerei – atliek mazliet nevērīgi izrunāt salikumu “franču vīzes”. “Svešvārdu vārdnīcā” franšīze skaidrota kā “piegādāto preču daudzuma pieļaujamā novirze no līgumā norādītā daudzuma”, respektīvi, pasta uzdevumu daļēja deleģēšana citam sadarbības partnerim. Palauzot galvu, valodnieki noteikti atrastu latvisku līdzinieku, ja vien viņus laikus iesaistītu. Šis finanšu glābiņa paraugs rasts Norvēģijā. Nesen šajā prāvajā valstī pasta nodaļu skaitu samazināja no 300 uz 100, tomēr pat mazā ziemeļu ciematiņā tur var saņemt pasta pakalpojumus, jo tie nodoti franšīzē. Minot uzskatāmu piemēru, G. Škodovs uzbūra lauku veikala ainu, kurā ir plaukts ar pienu, plaukts ar maizi, plaukts ar sieru un desām, kā arī plaukts ar pasta precēm. Ministrijai iesniegtais attīstības plāns paredzēja mazās pasta nodaļas atdot franšīzē kādam uzņēmējam, nevis slēgt. ES valstīs viena pasta nodaļa apkalpo vidēji 4,5 tūkstošus klientu, Latvijā pirms reorganizācijas – tikai 2300. Plāna īstenošanas gadījumā šis skaitlis pieaugtu līdz pieciem tūkstošiem. Dažās pasaules valstīs vienas pasta nodaļas ziņā esot pat desmit tūkstoši klientu.
Pasta būtību izsaka četri P: pasts, paka, pensija, prese. G. Škodovs solīja, ka tie ir un paliks pamatpakalpojumi, kuru piegāde ir jānodrošina. Svarīgi stabilizēt situāciju, jo saskaņā ar jaunākajām ES direktīvām LP monopols beigsies 2010. gadā, kad tiks ieviests universālais pakalpojums un atvērts pasta pakalpojumu brīvais tirgus. Nav šaubu, ka konkurenti nealks piegādāt nerentablo presi, bet gan centīsies ielauzties pasta sūtījumu piegādes jomā, kur vieglāk gūt peļņu, tāpēc LP negribētu kāpināt šo sūtījumu cenas, bet maksimāli pazemināt pašizmaksu. Jaunais projekts paredzēja vismaz trīs iespējamos franšīzes ņēmējus: lauku veikalus, pašvaldības uzņēmumus, kā arī lauku bibliotēkas, kuru valstī ir daudz vairāk par pasta nodaļām. Lielu peļņu gan šis rūpals nepienesīs, ap simts latiem mēnesī, tomēr tā būtu papildiespēja.
Modra Vilkauša kolēģiem un LP pārstāvjiem pastāstīja sava Murmastienes pagasta pieredzi, kur franšīzes iedīgļi veidojās, diemžēl viss apstājās, mainoties atbildīgajiem darbiniekiem Madonas rajonā. Ja franšīzes ideja būs spēkā, skaidrs, ka priekšdarbiem palicis pavisam maz laika, lai tā sāktu darboties 2009. gadā pēc novadu izveidošanas. Aleksandrs Lielmežs secināja: “Iedzīvotāju dēļ esam gatavi darīt daudz, ja reiz lauki kļuvuši par nepanesamu slogu mūsu valstij, taču iepriekš nepieciešams grozīt likumus. Turklāt papildfunkciju veikšanai pašvaldībai jāpiešķir līdzekļi. Kā būs šoreiz?” Plašas diskusijas izvērsās arī par nākotnē nevajadzīgo pasta ēku likteni. Žēl, ka šī diskusija faktiski izrādījās nelaikā, jo pēc neilga laika kļuva skaidrs, ka turpmāk LP trumpis būs Pasta banka un šo meitasuzņēmumu veidos visai īpatnēja kompānija – SIA “Mono grupa” un Francijas uzņēmums CVA, kam esot pieredze attīstīt Pasta banku, bet G. Škodova krēslu ieņems Ceļu satiksmes drošības direkcijas valdes loceklis Ivars Krauklis. Vai tiešām esam tik bagāti, lai dāsni atvēlētu jaunajai bankai daudzās pasta nodaļu telpas? Daudzas pēdējos gados skaisti izremontētas, nereti arī pašvaldībām nācies rūpēties par šo stratēģiski svarīgo objektu uzturēšanu. Vēl vairāk satrauca satiksmes ministra Aināra Šlesera vīzija, ka pasta tarifi nākotnē kāps. Tas izskanēja absolūti pretēji PAV sēdē dzirdētajam, cik svarīgi noturēt cenu līmeni, lai nākotnē nezaudētu brīvā tirgus konkurences cīņā. Bet vai jaunajiem saimniekiem maz ir tik nepārvarama vēlme nezaudēt? Sak, piedodiet, nesanāca! Par to, ka Pasta banka līdzīgi citām Latvijas bankām varētu zelt un plaukt, nešaubos, bet neba tāpēc pašvaldībām un iedzīvotājiem allaž tik stratēģiski svarīga bijusi pasta pastāvēšana.
Vēl otrs iemesls, kāpēc šo situāciju tomēr aprakstīju, bija vēlme ļaut arī citiem iztēloties pašvaldības vadītāja ikdienas neprognozējamību. Pieņemsim, ka pēc PAV sēdes daļa no viņiem jau sāka kalt plānus par iespējamo franšīzes versiju pagastā, apcerēja modeļus un cilvēkus. Domāja par to, kāds liktenis nākotnē varētu būt vairs nevajadzīgajai pasta nodaļas ēkai. Te pēkšņi izrādās, ka galvas lauzīšana bijusi nevietā, jo par visu turpmāk gādās franči, pašmāju alkohola tirgotāji un ceļu satiksmes lietpratējs. Diemžēl jaunpiedāvātie risinājumi ne tikai šo rindu autorei, bet pat Ekonomikas institūta direktorei Raitai Karnītei (intervija Latvijas Radio 18. februārī) liekas aizdomīgi. Vismaz labākus un izdevīgākus pasta pakalpojumus iedzīvotājiem nesološi. Raksta autore neņemas vērtēt G. Škodova vadītāja prasmi vai mazspēju, vienīgi jaunajiem vadītājiem un īpašniekiem grib atgādināt, ka laukos līdz šim pastu, skolu un tautasnamu uzskatīja par stratēģiski svarīgiem objektiem pat vismazākajā pagastā.
8. februārī pieņemtajā lēmumā Latvijas Pagastu apvienības valde nolemj lūgt Ministru kabinetu:
* izskatot informatīvo ziņojumu par VAS “Latvijas Pasts” problēmām, kas saistītas ar pasta pamatpakalpojumu nodrošināšanu Latvijas teritorijā, lemt par šo pakalpojumu pieejamības iespēju visiem valsts iedzīvotājiem, tajā skaitā arī lauku apvidos, nepieciešamības gadījumā nodrošināt valsts dotāciju;
* VAS “Latvijas Pasts” nekustamos īpašumus, kas nav nepieciešami pasta pakalpojumu sniegšanai, pēc pašvaldību pieprasījuma nodot bez atlīdzības pašvaldību funkciju veikšanai.
Cilvēki nav atkritumi
Pretēji pasta tematikai, kas neviesa īstu skaidrību, saruna ar Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) priekšnieku Aināru Penci ritēja salīdzinoši mierpilna, kaut arī VUGD darbības joma ir daudz nozīmīgāka – cilvēka dzīvība. Tomēr saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu kardinālu pārmaiņu nebūs, jo iestādes darbību nosaka pašiem “sava” Latvijas karte. Ja laikus neatnesta avīze ir tikai pusbēda, tad aizkavējies ugunsdzēsējs var kļūt par iemeslu traģēdijai. A. Pencis skaidroja, ka pašlaik 94 ugunsdzēsēju depo darbības zona pārklāj 60% valsts teritorijas un aptver 74% iedzīvotāju. Nolikums paredz, ka ugunsnelaimes vietā Rīgā palīgiem jāierodas pēc piecām minūtēm, rajonu centrā – pēc 15 minūtēm, bet citviet, kur iedzīvotāju blīvums uz 1 km2 nepārsniedz desmit – 25 minūšu laikā. Vislielākās raizes sagādā Rīga, kur sen nav celti jauni depo, bet pilsēta arvien plešas, iedzīvotāju skaits pieaug. Nav jāpaskaidro, kāpēc ugunsgrēks vienā daudzstāvu nama dzīvoklī ir nesalīdzināmi bīstamāks par ugunsnelaimi lauku viensētā, pat ja otrajā gadījumā nodegtu visa māja, draudi parasti neskar citus iedzīvotājus. VUGD priekšnieks neiebilda PAV sēdē uzklausītajam viedoklim, ka ugunsdzēšana tomēr ir valsts funkcija. Visi iedzīvotāji maksā vienādus nodokļus – gan lielpilsētās, kur depo atrodas netālu, gan lauku viensētā, kur līdz depo daudzi desmiti kilometru, gan tie ļaudis, kuri teritoriāli neietilpst 74 procentos ugunsdzēsības depo aprūpējamo.
Jau 2002. gadā radās doma par vienota ugunsdzēsības dienesta izveidi, pārņemot arī rūpes par mežu ugunsgrēkiem, 2004. gadā pieņemtajai koncepcijai šogad bija jāīstenojas dzīvē. Diemžēl budžetā neatrada finanses, lai uzceltu jaunus depo, nopirktu jaunu tehniku. Tagad uz vecās bāzes radīts jauns projekts, kas īstenos iepriekš iecerēto, tikai pakāpeniski. Pirmajā posmā panākta vienošanās par septiņu jaunu ugunsdzēsības depo būvniecību pašās kritiskākajās vietās – Cēsīs, Smiltenē, Daugavpilī, Mežārē u. c. Otrajā kārtā depo tiks celti rajonos, kur visvairāk meža ugunsgrēku (ap Rīgu, Daugavpili u. c.). Trešajā kārtā atjaunos vecos, kā arī uzcels mazākas nozīmes depo. Dienesta rīcībā nonāks 71 jauna ugunsdzēsības mašīna (20 būs speciāli domātas lauku rajoniem – visi riteņi būs velkošie, kabīnē satilps seši vīri; vēl būs 20 ātrgaitas traktoru meža ugunsgrēku dzēšanai). Diemžēl jaunā tehnika atbilstoši jānovieto, pagaidām tas ne visur iespējams, jo daudzi esošie depo būvēti divdesmitajos gados un domāti zirgu pajūgiem...
Analīze parādījusi, ka visu depo lietderības koeficients nav vienāds. Ja gadā ir 40 izsaukumu, vai lietderīgi tērēt cilvēkresursus diendienā? Eksperiments paredz nodarbināt glābējus citā darbā ar noteikumu, ka dažu minūšu laikā jābūt gatavam ierasties dzēst ugunsnelaimi. Tomēr PAV sēdes dalībnieki šaubījās par ieceres atdevi – vai tiešām dažu minūšu laikā cilvēks spēs pamest iesākto darbu un pārorientēties cīniņam ar “sarkano gaili”.
Ainārs Pencis mudināja pašvaldības aktīvāk iesaistīt brīvprātīgos šā vārda īstākajā nozīmē, jo nereti ar šo vārdu aizsedzas dažādi komersanti. Dienesta vadība ir gatava atbalstīt pašvaldību aktivitātes, taču iniciatīvai jānāk no nozares ministrijas. RAPLM var vērsties pie valdības ar lūgumu finansiāli atbalstīt pašvaldību ugunsdzēsējus. Savukārt VUGD palīdzēs viņus apmācīt bez maksas un izdos valsts atzītu dokumentu par tiesībām glābt. Jāsaprot, ka nekur pasaulē brīvprātīgos neizmanto bīstamās vietās, tikai kā palīgspēku ārējās dzēšanas darbos, jo viņi paspēj ierasties pirmie. Sēdē diskutēja par iespēju finansiāli atlīdzināt brīvprātīgajiem, jo pašvaldībām nav tiesību maksāt par valsts funkciju veikšanu. Tukuma rajona pārstāvis Aivars Volfs rosināja domu par īpašuma obligāto apdrošināšanu. No šīs summas zināmu procentu apdrošinātāji pārskaitītu pašvaldībām, jo viņu interesēs taču ir samazināt ugunsnelaimju skaitu un izmaksātās atlīdzības. Daudzas pašvaldības cenšas noturēt savas ugunsdzēsēju komandas, tomēr Talsu rajona pārstāvis Miervaldis Krotovs interesējās, kam būtu jānodrošina brīvprātīgo sociālās garantijas iespējama negadījuma reizē. “Ja glābējs cietis, darbojoties ugunsdzēsības zonā, tas būtu valsts pienākums,” skaidroja A. Pencis. “Mēs cenšamies “izsist” šādas garantijas saviem darbiniekiem. Ja LPS ierosinās līdzīgu kārtību brīvprātīgajiem, mēs to atbalstīsim.” PAV priekšsēdētājs A. Lielmežs tomēr atzina, ka likumiski vēl pamatīgāk jānosaka pašvaldību iespējamā līdzdalība atsevišķu valsts funkciju pildīšanā, lai Valsts kontrolei nerastos pretenzijas. Diezin vai kāds apšaubīs, ka jādara viss, lai palīdzība ugunsnelaimē būtu pieejama visiem valsts iedzīvotājiem, nevis tikai 60% teritorijas un 74% iedzīvotāju.
Pavasara tuvumā VUGD priekšnieks A. Pencis pievērsās arī beidzamo gadu “biedam” – kūlas ugunsgrēkiem, kas neapdomīgu cilvēku dēļ prasījuši gan saimnieciskus zaudējumus, gan cilvēku dzīvības. Tomēr ugunsdzēsēji faktiski ir pēdējais posms, kuru galvenais uzdevums ir nodzēst kūlas ugunsgrēkus, taču, lai izskaustu šo ugunsgrēku cēloņus, ir nepieciešams iesaistīties dažādām valsts un pašvaldību institūcijām. Sava atbildības daļa jāuzņemas gan ceļu, gan mežu saimniekiem, tomēr arī pašvaldībām jāatbild par savu teritoriju. Pašvaldībām ir savi saistošie noteikumi, kuros noteikta atbildība par īpašuma nesakopšanu un kūlas dedzināšanu. Cik efektīvi tie darbojas? Zālē sēdošie iebilda, ka pašvaldības ir izmantojušas arī tiesības sodīt, protams, gan ne visas. VUGD jau vairākus gadus izveidojusies cieša sadarbība ar Lauku atbalsta dienestu. VUGD apkopo informāciju par zemes platībām, kurās degusi kūla, un tas savukārt tiek ņemts vērā, izlemjot jautājumu par platību maksājumiem. Ja tiek pārkāpti ugunsdrošības noteikumi, šos maksājumus var samazināt, aizvadītajā gadā šā iemesla dēļ mazāku summu saņēma 328 zemju īpašnieki. Tomēr arvien biežāk vides eksperti rosina pieļaut kontrolētu kūlas dedzināšanu laikā pirms gājputnu atgriešanās, varbūt tas veicinātu vides sakoptību.
VUGD palīdzība saistās ne tikai ar ugunsnelaimēm vien. Sēdē gan A. Pencis paskaidroja, ka glābšanas darbus oficiālajās peldvietās dienests nenodrošina. Viņa ļaudis spēj ierasties vien tad, kad atliek tikai meklēt noslīkušo. Toties viņu palīdzība ir neaizstājama uz ledus, jo glābēji nodrošināti ar tā saucamajiem Hanzas dēļiem. Arī ceļu satiksmes negadījumos dienesta vīriem visbiežāk nākas atbrīvot cietušos vai bojāgājušos, kas iesprostoti avarējušajā auto. Katrā brigādē ir vismaz viens hidrauliskais komplekts, kas nepieciešams glābšanai. Nākotnē paredzēts modernizēt palīdzības dienesta tālruni 112 ar audioieraksta iekārtām, lai pretenziju gadījumos varētu kontrolēt, cikos saņemts izsaukums un vai palīdzība nebija novēlota.
PAV pārstāve no Preiļu rajona Maija Spūle, atceroties nesen notikušo smago avāriju ar bojāgājušajiem Jersikas pagastā, aizskāra nozīmīgu problēmu – nepiedodami muļķīgo funkciju sadali. Sabraucis lērums palīdzības dienestu – gan policija, gan ātrā palīdzība, konstatējuši nāves faktu un aizbraukuši, bet bojāgājušie gulējuši ceļmalā un pašvaldības vadītājai nācies pamest visus darbus un organizēt transportu viņu, atvainojiet! – savākšanai. Kaut arī šis pārmetums nebija adresēts sēdes oratoram, Ainārs Pencis paskaidroja, ka pērn aizsākusies diskusija, kā precīzi sadalīt pienākumus starp VUGD, Valsts policiju u. c. Diemžēl runas nevainagojās ar konkrētiem lēmumiem. Aleksandrs Lielmežs situāciju raksturoja skarbi: “Katram godprātīgam pilsonim liekas necienīgi, ka likumdevēju un likumu skaidrotāju acīs bojāgājis valsts iedzīvotājs faktiski ir atkritums, kuru savākt ir pašvaldības pienākums.”
Kauguri būvējas!
Jau rīta ievadrunā Kauguru pagasta padomes priekšsēdētāja Aina Saleniece izklāstīja savu ieceri: “Māra (Priekuļu pagasta padomes priekšsēdētāja Māra Juzupa. – D. O.) man reiz teica, ka vēlētos iepazīt visu Kauguru pagastu. Šodien pierādīsies, ka jūsu skaļi izteiktās vēlmes mēdz piepildīties, tāpēc turpmāk esiet apdomīgi!” PAV sēžu vēsturē šis bija nepieredzēts gadījums – teju trīs stundu garajā braucienā, kuru iespējamu darīja laikus pabeigtā sēde un pavasara tuvuma dienai iedotais gaismas pagarinājums, pa šosejām, ceļiem un neceļiem izlīkumojām teju visu pagastu, Ainas komentāru bagātināti. Pagasta labā un sliktā iezīme ir daudz ceļu, kurus grūti uzturēt. Vietām pagasta priekšniece piedāvāja kolēģiem bezmaksas “easy shaper” pakalpojumus, jo bezsala ziema ceļus vietām pārvērtusi īstā veļas dēlī.
Pagastam (88,9 km2, aptuveni 1600 iedzīvotāju) ir daudz kaimiņu – ne tikai dižpilsēta Valmiera, bet arī Cēsu rajona Liepas un Mārsnēnu pagasts un Valmieras rajona Brenguļu pagasts. 17. gs. pašreizējā Kauguru pagasta teritorijā atradusies Kauguru muiža un Mūrmuižas muiža. Kauguru muiža tikusi uzcelta Kauguru māju vietā, tāpēc arī pārmantojusi māju vārdu, ko 1802. gadā slavenu vērta Kauguru nemieri – ap 3000 tuvākās apkārtnes zemnieku sacelšanās pret vācu muižnieku kundzību. 1933. gadā Mūrmuižas pagastu pievienoja Kauguru pagastam, abi joprojām ir lielākie centri. Domājams, ka Mūrmuiža savu nosaukumu dabūjusi no blakus esošā mūra torņa, kas ir nozīmīgs arhitektūras piemineklis. Mūrmuižas muižu tagad sauc par “Pagastmāju”, te atrodas arī pasts, tūrisma informācijas punkts un citas pagasta iestādes. Padomju gados kolhoza centrs bijis Mūrmuižā, tāpēc tā attīstījusies daudz straujāk nekā lielpilsētai Valmierai tuvāk esošie Kauguri, kur atrodas pamatskola un kultūras nams. Kādreiz slavens bija pagasta trešais centrs Līči, kur brīnumjaukā meža ielokā Gaujas malā atradās sanatorija. Tagad šo Rīgas domes īpašumu drupina laikazobs, dažās telpās reizēm mitinās ciemiņi no Kauguru pagasta populārās Baiļu trases.
Pašvaldība spēj nodarbināt 90 cilvēkus – pirmsskolas izglītības iestādē “Pasaciņa”, skolā, divās bibliotēkās un citur. Pašvaldībai ir savs policijas priekšnieks, kurš nozīmīgu pasākumu reizēs kārtības uzturēšanā iesaista desmit sabiedriskos kārtības sargus (tādu zaļās vestēs tērpto vīru goda sardzi katrā ceļu krustojumā, lai atvieglotu PAV sēdes dalībnieku ierašanos, nebija nācies vērot). Pagastā ir vairāki lielie zemnieki, kas ņem kredītus un paplašina ražošanu. Garāmbraucot vērojām lepnās vaļējā tipa fermas, kuru pamatā ir amerikāņu projekta latviskotā versija. Ceļojumā iegriezāmies arī pie diviem uzņēmējiem – SIA “Mini serviss” profils ir metālapstrāde, veiksmīgākais produkts ir ventilācijas iekārtas. Ar īpašnieku Uģi Kalpaku raisījās diskusija par mazajiem uzņēmējiem nedraudzīgo valsts politiku. SIA “Cosybed” (ērta gulta) īpašnieki dzīvo Anglijā, tāpēc kokapstrādes uzņēmuma produkcija – gultu rāmji no priedes koka – pārsvarā aizceļo turp. Uzņēmuma vietējais “saimnieks” Raitis Kalniņš ir gandarīts par ES atbalstu amatniecības veicināšanas projektam, bet rūgtumu rada inflācijas lēciena radītās grūtības konkurētspējai pasaulē. Kauguru pagasta ļaudīm sekmīgi risināt nodarbinātību palīdz Valmieras tuvums, varbūt tāpēc labāku dzīvi Īrijā meklē vien 20 pagasta iedzīvotāju.
Pirms trim gadiem A. Saleniece stāstīja par pagasta savdabību – pieciem dārzkopības kooperatīviem. Tagad viņa atzīst, ka ļaudis arvien mazāk vēlas rušināties pa zemi, toties zemes īpašumos sākuši celt dzīvojamās ēkas. Ar īstu Brīviņu saimnieka cienīgu lepnumu mājasmāte vērsa ceļotāju uzmanību uz pagasta jauno īpatnību – apbrīnojami daudz apbūves platību, kur top gan individuālās mājas, gan ciemati. Pagasta izdevīgais novietojums mudina arī valmieriešus pārcelties tuvāk dabai, tāpēc iedzīvotāju un viņu maksāto nodokļu daudzums nākotnē var augt. Dažu ciematu būvi, kā arī akvaparka ieceri uz laiku gan piebremzējušas grūtības ar kredītu ņemšanu. Pagastā ir daudz zemes dzīlēs slēpto bagātību, pārsvarā baltās smilts karjeri, arī nedaudz grants. Zemē paslēpti arī ūdensvadi, caur kuriem ar ūdeni apgādā visu Valmieru.
Ceļojuma stāstos iepazinām arī Kauguru pagasta “odziņas”– īpašos cilvēkus, ar kuriem bagāti visi Latvijas pagasti. “Mičkēnos” piedzimis valodnieks profesors Jānis Endzelīns, kura vārds iemūžināts Kauguru pamatskolas nosaukumā. Ne mazāk slavena ir 1930. gadā dibinātā Mūrmuižas tautas universitāte, kuras dvēsele bija filoloģijas doktore Zenta Mauriņa (viņas piemiņas muzeju Pagastmājā apskatījām iepriekšējā ciemošanās reizē). Šoreiz, braucot garām Bāles stacijai, PAV kolēģi uzklausīja brīnišķīgu stāstu. Šeit trīsdesmitajos gados no Rīgas regulāri atbrauca Zenta Mauriņa, lai lasītu lekcijas Mūrmuižas tautas universitātē. Tās dibinātājs un vadītājs Pauls Pētersons slaveno tautieti, kura pārvietojās invalīdu krēslā, Bāles stacijā izcēla no vilciena un nogādāja Mūrmuižā. Kopš 1988. gada Mūrmuižā atdzimusi Zentas Mauriņas lolotā tautas universitātes ideja. Katra mēneša pirmajā sestdienā te pulcējas ciemiņi. Interesanti, ka daļa rīdzinieku apzināti neizmanto personisko transportu, bet no Bāles stacijas kājām mēro 5 km garo ceļu līdz Mūrmuižai un atpakaļ, lai izdzīvotu Zentas Mauriņas pieredzēto.
“Odziņas” gods pienākas arī valsts nozīmes arheoloģijas piemineklim 10 m augstajam Pekas pilskalnam, kas apdzīvots jau ap 9. gadsimtu. Daļa vēsturnieku to uzskata par iespējamo Beverīnas atrašanās vietu. Citi atzīst PAV pārstāvētās Trikātas tiesības, bet Aina Saleniece samiernieciski atzīst, ka šī neskaidrība ir pat uzteicama. Ja tiktu skaidri norādīta viena konkrēta Beverīnas atrašanās vieta, citiem būtu bēdīgāk. Garām Pekas kalnam aizbraucām līdz Gaujmalai, kur uzcelts jauks viesu nams “Gaujaspriedes”. Tajā ir pat invalīdiem domāts lifts nokļūšanai otrajā stāvā – izklaides objektos tādu vis bieži negadās sastapt. Varbūt pamudinājums radies, atceroties Zentu Mauriņu. Atpūtas kompleksu uzbūvējis uzņēmīgs valmierietis Vugars Ecmanis, aizkaukāzieša izcelsme savienota ar teicamu latviešu valodu. Divas zāles var kopā uzņemt ap simts cilvēku. Vienā dienā PAV locekļu krātuvēs viesu māju ģeogrāfija bagātināta ar divām adresēm, jo sanāksme notika nesen atklātajā viesu namā “Pļavas būtes”. Stabilie laukakmens pamati iekļauj grandiozas telpas, kur, šķiet, pat pāris simti ļaužu nejustos saspiesti. Par ekskluzīvo virtuvi pat nerunājot, jo īpašniece SIA “Kantīne B” direktore Iveta Boša saimnieko arī vairākās Valmieras kafejnīcās. Un šīs nebūt nav vienīgās atpūtas iespējām domātās vietas pagastā, jo Kauguri patiešām būvējas. Un attīstās, pat bez pārtapšanas novadā, tāpēc Kauguru “nemiernieki” ir to pašvaldību vidū, kuri vēlas aizstāvēt savu patstāvību Satversmes tiesā.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017