Rīga 9°C, apmācies, iespējams lietus, A vējš 3m/s
Pirmdiena, 2024. gada 06. maijs 06:52
Vārda dienas: Didzis, Gaidis
Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs Monvīds Švarcs ir neparasta, ar savdabīgu harizmu apveltīta personība, kuru viennozīmīgi vērtēt neņemos. Pēc demokrātijas principiem veidotā novada “galva” uzsver komandas darbu, bet uzskatus pauž visai kategoriskā formulējumā, taču katru spēj pamatoti argumentēt. Pretspēlētājs var palikt pie savas pārliecības, gan nelolojot dižas cerības uz Monvīda viedokļa izmainīšanu. Daudzi secinājumi ir atšķirīgi no pašvaldību vadītāju vairākuma domām, tāpēc uzskatījām par svarīgu tos atainot plašāk nekā citkārt – lai lasītājos urdītu vēlmi meklēt savus pretargumentus vai koriģēt līdzšinējo pārliecību. Īpaši gribu uzsvērt, ka šoreiz apjomīgo materiālu sanāca krāt visneiedomājamākajās situācijās, nevis tradicionālajā sarunu vietā – priekšsēdētāja kabinetā. Un vēl kāda netipiska iezīme: pirmoreiz sastapām vadītāju, kurš, nekautrējoties no svešiniekiem, momentā aizrādīja savējiem par katru – ar vanaga cienīgu skatienu – pamanīto nekārtību, apliecinot arī mūsdienu vīrietim ne bieži sastopamo prasmīga saimnieka roku esamību.
“Neesam “lentīšu griezēji”!”
Monvīdu Švarcu sastapām “kaimiņmājās”, jo Viļānos todien notika Lauku diena, kas šogad pirmoreiz iekļauta Rēzeknes novada dienu programmā. (Sīkāk par astoņām svētku dienām uzzināsit fotoreportāžā.) “Negribu izklausīties lielīgs, bet novada svētku ideju izdomāju pats. Pirms apvienošanās pagastos bija dažādi svētki, arī kopējie – Lauku diena, Zvejnieku diena, taču tie bija izšķaidīti laika ziņā, tāpēc ciemiņiem grūti atbraukt uz vairākiem interesējošiem pasākumiem. Likās loģiskāk apvienot organizatoriskos pūliņus un koncentrēt visu laika ziņā. Saliekot kopā to, kas ir mūsu pagastos, astoņu dienu laikā spējām piedāvāt pāri par simtu visdažādāko notikumu. Protams, tik plašs pasākums nevar būt ikgadējs, plānojam to rīkot reizi četros gados,” pēc īsas uzrunas Lauku dienas dalībniekiem un viesiem sākusies mūsu intervija. Un tā arī aizrautīgi rit, kājās stāvot vai varenajai lauksaimniecības tehnikai garām staigājot, meklējot piemērotāko fonu vāka foto. Nejaušs, bet precīzs trāpījums, jo traktorista apliecību Monvīds dabūjis jau Gaigalavas vidusskolā. Tomēr tehnikas brīnumi ir tikai fons sarunai par dzīvi Rēzeknes novadā, kas ir savdabīgs Latvijas rekordists apvienoto pagastu ziņā – 25! Turklāt reizē ar nākamajām pašvaldību vēlēšanām to papildināt gatavojas Viļānu novads. “Tagad apvienojot mūsu novada septiņpadsmit deputātus ar trīspadsmit viļāniešiem, domē rastos politisks haoss. Taču mūsu noteikumus un principus viņi jau var sākt ieviest savā pašvaldībā. Jau tagad esam ar kaimiņiem noslēguši līgumus par būvvaldes, izglītības pārvaldes, informāciju tehnoloģiju, tūrisma informācijas un citiem pakalpojumiem. No citiem novadiem atšķiramies pavisam vienkārši – mums nav vienas galvas, ir septiņpadsmit deputātu komandas darbs, ko vada priekšnieks, vietnieks un izpilddirektors.”
Priekšsēdētāja vietniece Elvīra Pizāne un izpilddirektors Jānis Troška pilnībā atbilst Monvīda paša domām par uzticību savai dzimtajai vietai. Elvīra 1977. gadā sākusi strādāt par sekretāri Feimaņu pagasta padomē un uzreiz tikusi par deputāti, bet 1988. gadā – par pagasta vadītāju. Pēc profesijas būdama juriste, it nemaz neesot kārojusi pēc priekšnieces goda, bet tā sanācis. Un ne vienu reizi vien! Tagad jau pat grūti pateikt, kas viņu saista šajā darbā, jo liekoties, ka neko citu vairs neprot. Desmit gadu par sekretāri, 20 – par pagasta priekšnieci! Feimaņos jau bija iestājusies zināma rutīna, tāpēc Elvīra domā, ka vismaz ik pēc desmit gadiem darbā vajadzīgas pārmaiņas.
Jānis Troška pēc profesijas ir lauksaimnieks, 1990. gadā ievēlēts par deputātu, septiņus gadus vadījis Ozolmuižas pagastu. 1997. gadā aizgājis strādāt uz Rēzeknes pilsētas domi, jo taupības budžets valsts mērogā mazajai pašvaldībai nekādas iespējas nedevis. 2001. gadā pēc vairāku iedzīvotāju lūguma uz vēlēšanām atgriezies Ozolmuižā un atkal saņēmis visvairāk balsu. 2009. gadā ievēlēts par deputātu Rēzeknes novadā, bet izlēmis par labu kolēģu uzticībai – kļūt par novada izpilddirektoru, tāpēc pirmais nolicis mandātu. Pats galvenais jaunajā darbā esot sabalansēts budžets, kas dod paļāvību, ka naudas pietiks, lai visās saimnieciskajās jomās nodrošinātu vismaz pašu nepieciešamāko. Pagaidām izdevies “trāpīt naglai uz galvas” – izgrozīties par spīti visiem budžeta samazinājumiem.
Monvīds Švarcs: – Novads sākotnēji bija “sadrumstalots” ne tikai apvienoto pagastu rekordskaita dēļ, arī deputātu komanda bija ne mazāk raiba politiskās pārstāvniecības ziņā. Sākumā viens no pagastu vadītājiem novadam pievienojās negribēti, bet liekas, ka tagad viņam nav pamata justies abižotam. Un citādi nedrīkst būt, jo mūsu sistēmu veidojām pēc klasiskiem politiskās vadības principiem: politiku pārzina novada dome, kontroli – dome un administrācija, bet izpildvara pieder pagastiem. Esam izvēlējušies decentralizācijas ceļu, jo pagastu vietējā vara gan pieņem lēmumus, gan nes atbildību. Un pat naudas maks ir sadalīts proporcionāli noteiktiem kritērijiem: katram pagastam piešķirts savs budžeta grozs, pašam arī jābūt atbildīgam par uzņemtajām saistībām, piemēram, kredītiem. Šajā ziņā bijām tālredzīgi, jo gadus piecus pirms oficiālās novada izveides, kad aizsākās sarunas par apvienošanos, jau noteicām, ka saistības, ko katrs pagasts uzņemsies līdz reformai, paliks šā pagasta ziņā. Laikus izslēdzām iespēju veikt neapdomīgus tēriņus, jo nav liela māka uztaisīt šiku remontu un likt citiem par to norēķināties. Katram saimniekam ir savs maks, novads ir gatavs palīdzēt tikai tad, ja būtiski tiktu traucēta funkciju izpilde. Tomēr arī šī labdarība nedrīkst būt mūžīga. Sākumposmā nācās palīdzēt vairākiem pagastiem, taču arī viņiem vajadzēja “savilkt jostas” – pat strādāt četras dienas nedēļā, saņemot attiecīgi mazāku atalgojumu. Protams, dažādi auditi, kontroles un revīzijas ir mūsu novada “lielās mājas” funkcija. Neslēpšu – pēc pārbaudēm ir nācies šķirties no dažiem pārvaldniekiem, tikai tam nav sakara ar politiku, rādītājs ir viens: esi vai neesi saimnieks.
Sociālā palīdzība novadā ir vienota, bet sociālie darbinieki strādā uz vietas pagastos. Līdz apvienošanai dažos pagastos dalīja arī tā saucamos politiskos pabalstus, kad naudu izmaksāja tikai tāpēc vien, ka ir svētku diena. Novadā pabalstus visur saņem pēc vieniem noteikumiem: pabalsts pienākas tam, kuram palīdzība ir nepieciešama, bet tā jāatstrādā. Kad 1994. gadā sāku vadīt Gaigalavas pagastu, jau tur ieviesu šo sistēmu – tiem, kuriem nav mazu bērnu, kam rokas un kājas ir veselas, bet grūtā brīdī viņi saņēmuši pašvaldības palīdzību, šis atbalsts ir jāatstrādā. Tas ir tikai godīgi pret līdzcilvēkiem, kuri par minimālo algu spiesti strādāt pilnu darbdienu. Sarunas ar pabalstu saņēmējiem liecina, ka darbs viņus neaizvaino, viņi jūtas novērtēti kā līdztiesīgi novada pilsoņi. No juridiskā viedokļa to var traktēt kā pārkāpumu, kaut arī piespiedu kārtā nevienu nedzenam. Labklājības ministrijai un Valsts darba inspekcijai ir jāizdomā, kā šo pašsaprotamo atstrādāšanu padarīt likumīgu, jo mēs nedrīkstam izaudzināt patērētāju paaudzi.
Nākotni saredzu iedzīvotāju aktīvā līdzdarbībā. Visos pagastos ir izveidotas iedzīvotāju konsultatīvās padomes. Ja iedzīvotāji vēršas pie pagasta pārvaldnieka ar kādu problēmu, bet nesaņem pienācīgu atbildi vai no vietējās varas puses neseko nekāda darbība, kas tad mums jāmaina? Ne jau šā pagasta sabiedrība, kuras pārvaldes vadītājs neprot vai nespēj uzklausīt, palīdzēt vai vismaz izskaidrot situāciju. Sākotnēji gan bija bažas, vai padomes nekļūs par sūdzību centrāli. Par laimi, tā nav, ļaudis pulcējas, diskutē par to, kas pagastā visvairāk nepieciešams. Galvenais, ka paši ļaudis ne tikai sastāda savu “sapņu sarakstu”, bet izvērtē to un, vadoties no finansiālajām iespējām, nosaka prioritātes. Tā veidojas ne tikai pagasta pārvaldes, bet arī iedzīvotāju līdzatbildība. Sarosīties iedzīvotājus mudina arī iespēja pašiem sakārtot un pilnveidot savu dzīvi, izmantojot projektus, bet par to jūs paši vēlāk pārliecināsities.
Pašvaldība taču ir miniatūra valsts. Mēs varam šīs valstiņas izveidot perfektas, bet, ja tāda perfekta organizācija nebūs lielās valsts mērogā, mums būs grūti kaut ko mainīt. To, ka novads funkcionēs, zināju jau pirms vēlēšanām, tāpēc arī aizstāvēju savas idejas. Tās apspriedām toreizējā rajona padomē, kopā nākot pagastu vadītājiem. (Monvīds Švarcs vadīja gan Gaigalavas pagasta, gan visa Rēzeknes rajona padomi. – D.O.) Protams, ne mazāk svarīga ir cilvēciskā puse – sakārtot visu tā, lai strādāt gribošajiem un varošajiem jaunajā sistēmā būtu pielietojums. Sākumā uzklausīju pārmetumus, kāpēc par pagastu pārvaldniekiem ielikām daudzus bijušos pagastvečus. Divi momenti – juridiskais un ciniski emocionālais pamatojums. Likums noteica, ka pārejas posmā pagastos izpilddirektoriem jānodrošina darbības nepārtrauktība, bet pagastos mums šāda posteņa nebija. Nepārtrauktību nodrošināt spēja vienīgi līdzšinējais pagasta vadītājs. Savukārt ciniski emocionālais pamatojums skanēja tā: ja esi ilgus gadus te strādājis, darījis labus un varbūt arī ne tik labus darbus, tad pats arī atbildi par to un izstreb ievārīto! Jau teicu, ka dažus pārvaldniekus nācās nomainīt. Tieši tāpēc, ka nespēja izstrēbt.
Sākotnēji vienpadsmit no septiņpadsmit ievēlētajiem deputātiem aizgāja uz pagastu pārvaldēm. Tas, ka bijušos pagasta vadītājus iedzīvotāji atbalstīja vēlēšanās, ir labs rādītājs, jo apliecina vietējo uzticību. Protams, izskanēja arī iebildes: mēs tevi ievēlējām, bet tu atsakies būt par deputātu! Tomēr nebija grūti pierādīt, ka šis cilvēks, kurš bauda pagasta iedzīvotāju uzticību, daudz vairāk laba viņiem nesīs pagastā, nevis sēžot un lemjot novada jautājumus. Pagastu pārvaldniekiem ir liela kompetence un tiesības lemt pagasta jautājumus, pieņemt finanšu lēmumus. Kārtība paredz, ka katru gadu pagasti rīko atskaites sanāksmi saviem iedzīvotājiem, novada vadības pienākums tajās piedalīties – tieši tur, kur var uzzibēt problēmas un konflikti, nevis zīmēties kā “lentīšu griezējiem”. Pagasta cilvēki izlēma, savu naudu tērēja, viņu tiesības ir lepoties ar šo veikumu. Tas nav mūsu nopelns. Protams, ir svētku reizes, kurās piedalāmies. Un allaž iesaistāmies problēmu risināšanā, ja vietējā pārvaldes vadība nespēj rast risinājumu, reizēm vieglāk no malas piedāvāt dažādus modeļus, ļaujot izvēlēties.
Pamatprasību trīs “vaļi” visiem darbiniekiem ir – atbilstoša izglītība, kvalifikācija un pieredze; pašiniciatīva; spēja komunicēt visos līmeņos – ar padotajiem, ar līdzīgajiem un ar priekšniecību. Pirmdienas mums ievada administrācijas sēde, kur spriežam par sistēmiskiem jautājumiem, nevis sīkām problēmiņām. Vērojot to, kā Pašvaldību savienība izveidojusi videosakarus ar pārstāvniecību Briselē, plānojam līdzīgus vienvirziena sakarus ieviest savā lielajā novadā. Tas nav pompa pēc, bet tāpēc, lai pagastu pārstāvjiem nebūtu jābraukā uz Rēzekni, jo elementārus saimnieciskos jautājumus ar pagastu vadītājiem, bāriņtiesas pārstāvjiem un sociālajiem darbiniekiem var risināt šādi. Pagaidām gan finansiāli neesam visu izskaitļojuši, visticamāk, ka atgriezeniskajai saitei joprojām nāksies izmantot telefonu.
Nagliņas, plaukta vai dzīves dokuments
– Sākām izstrādāt novada attīstības programmu līdz 2020. gadam, ko tehniski veidos uzaicinātā firma, bet pamatā visam būs mūsu idejas. Darbu uzsākšanas brīdī teicu, ka jāpanāk, lai šis nebūtu nedz “nagliņas”, nedz “plaukta” dokuments, bet patiess palīgs dzīves sakārtošanai. “Nagliņai” domāto uzkārtu un aizmirstu, “plauktā” nolikto kādā brīdī varētu atšķirt un mēģināt pielāgot. Mums tādi neder! Visās jomās – infrastruktūras attīstībā, izglītībā, kultūrā, sociālajā sfērā, uzņēmējdarbības attīstībā – nav jānosaka konkrēts datums, bet laika periods. Jāizpēta novada situācija, neabstrahējoties arī no Latvijas valsts norisēm. Tā, piemēram, lauku attīstībā uzsvars jāliek uz tehniskajām kultūrām un bioenerģijas masas ražošanu. Ja tam tiks valsts atbalsts, šis virziens būs aktuāls ne tikai Latvijā, bet arī eksportam. Rēzeknes novadā ir teritorijas, kas nav īpaši piemērotas klasiskajai lauksaimniecībai, taču biomasas audzēšanai lieti derētu. Esmu ticies ar uzņēmējiem no Anglijas un Vācijas, tomēr skaidri saprotu, ka viņi nerunās ar katru sīkā zemes pleķīša īpašnieku un neslēgs simtiem līgumu par piegādēm. Atliek tikai kooperācija, kas latvietim nav viegli pieņemams solis.
Asas diskusijas raisās izglītības sadaļā. Izstrādāsim idejisko līmeni par izglītības kvalitāti un programmām, profesionālās un interešu izglītības attīstību, bet tas jāsavieto ar mūsu resursiem un valsts politiku. Turpmāk mums visiem kopā būs jāuzņemas atbildība par to, kā mēs šo gadu laikā šīs idejas saskaņosim ar pieejamajām finansēm, demogrāfiju un esošo infrastruktūru. Izveidojot novadu, mums nācās slēgt piecas skolas. Ja novadā nepavērtos iespēja veidot filiāles, nāktos slēgt desmit skolas. Ar to, ka skola ir laba un mīļa un arī mācību līmenis neraisa iebildes, ir par maz. Zinām, ka skolotāju algas Rēzeknes pilsētā ir daudz lielākas, bet novados, kuru centrā nav pilsētas ar lielu vidusskolu, nevienlīdzība paliks. Ja nebūtu izlēmuši vēl kādu laiku glābt piecas skolas, kur ir neliels audzēkņu skaits, mūsu pedagogu algas būtu lielākas. Aplami apraudāt katru slēgto skolu, bet tukšajā ēkā jārada jauna struktūra, kur pulcēties iedzīvotājiem. Tā, piemēram, Strūžānu pamatskolā iekārtots iedzīvotāju sabiedrisko aktivitāšu centrs, ko vada bijusī skolas direktore Leongina Latkovska, kura jaunajā amatā pierādījusi izcilas organizatores prasmes, jo pārsteidzošā kārtā jau spējusi izveidot senioru klubu, līnijdeju kopu, deju kolektīvu un teātri. Ilzeskalna pamatskolā top kultūras un aktivitāšu centrs, Mākoņkalnā izvietoti bērni ar uzvedības traucējumiem u.c. Noteikums gan ir strikts: ja mēs objektīvi redzam, ka pēc gadiem četriem kādu skolu nāksies slēgt, par to jāpaziņo jau tagad!
Princips “nauda seko skolēnam” man nav saprotams. Ja pašvaldība uztur skolu un tajā mācīties sāk audzēknis no citas pašvaldības, lai man nosauc konkrētus skaitļus, kura no izmaksām tāpēc jūtami pieaug (nerunāju par pedagogu algām!). Vienīgi ūdens roku mazgāšanai un tualetes podā, kā arī tualetes papīrs. Vai palielinās elektrības un siltuma rēķini? Vai sadārdzinās remontdarbi? Uzpūstās tāmes kropļo šo sistēmu! Nedrīkst pieļaut, ka savstarpējie norēķini vēl vairāk noplicina lauku skolu un pašvaldību budžetu. Šiem norēķiniem ir jābūt, bet tie nedrīkst būt kropli. Mēs nekad neliksim šķēršļus jaunietim, kurš izvēlējies cita novada vai pilsētas skolu, taču tas nedrīkstētu graut mūsu attīstību.
Pieņemu, ka citu pašvaldību vadītāji mani apstrīdēs, bet neatbalstu sociālo pabalstu iespējamo brīvlaišanu un nekustamā īpašuma nodokļa likmju noteikšanas uzticēšanu pašvaldībām. Ja esmu valsts pilsonis, tad uzskatu, ka gan no valsts finansētā darba samaksai, gan pabalstiem un nodokļu sistēmai ir jābūt vienādiem visur un visiem. Saprotu, ka, nosakot sava novada iedzīvotājiem zemāku īpašuma nodokli, šķietami izrādītu pretimnākšanu, bet visā pasaulē šie nodokļi balstās tikai un vienīgi uz pareizi noteiktu kadastra vērtību. Uzskatu, ka Jūrmalas problēmas drīzāk saistītas ar emocijām. Par īpašumu jāmaksā tik, cik tas maksā. Ja saimnieks nespēj samaksāt par savu īpašumu, tad neatliek nekas cits kā to pārdot vai izīrēt. Otrs risinājums – turīga pašvaldība var izrādīt pretimnākšanu un palīdzēt noteiktai iedzīvotāju grupai nodokli samaksāt. Samazinot īpašuma nodokli, Jūrmalas pašvaldība tik un tā cietīs zaudējumus, domāju, ka loģiskāk tad izskaitļot sociāli atbalstāmos īpašniekus, kuri namu neizmanto peļņas nolūkos. Visā valstī jābūt vienkāršai un saprotamai nodokļu sistēmai, ko aprēķina ar vienotu metodiku.
Tikpat kropla man liekas pašvaldību finanšu izlīdzināšanas sistēma. Par vienmērīgu reģionālo attīstību jārūpējas valstij, nav pienākums bagātai pašvaldībai dalīties ar mazāk veiksmīgo un spējīgo. Nevaru izstrādāt precīzu modeli, bet viedokli nemainīšu. Kāpēc, piemēram, valsts atbalsta intensitāti, startējot dažādos projektos, pašvaldībām nevar diferencēt atbilstoši tās iespējām? Citādi bagātā pašvaldība vienmēr varēs piesaistīt vairāk līdzekļu un īstenot lielākus projektus, tādējādi vēl vairāk sekmējot savu attīstību. Blakusesošai trūcīgākai pašvaldībai viss notiek otrādi, un atšķirību bedre tikai padziļinās. Arī vēlēšanu sistēma valstī izveidota tā, ka situāciju nosaka tie vēlētāji, kas dzīvo lielajās pilsētās. Šīs Saeimas darbība lieliski pierādīja, kā lielu pašvaldību vadītāji – cepuri nost! – spēja pagriezt savās interesēs daudzas lietas. Viņiem ir pilnīga taisnība – viņi jau nerūpējās par savu personisko labumu, bet izmantoja aplami veidotās sistēmas priekšrocības. Kālab lai viņiem sāpētu galva par nabagiem otrā Latvijas malā? Reizēm esmu jautājis novadniekiem, kuru Saeimā nemaz nav tik maz – sešpadsmit Latgales deputātu, ko viņi ir darījuši, lai tāda netaisnība nebūtu. Atbildi neesmu saņēmis.
Jauna, godīgāka kārtība jau neko neatņemtu turīgajām pašvaldībām, viņi tikai to naudu, ko tagad atdod “pfifam” ieguldītu savos projektos, neprasot atbalstu no valsts. Turpretim līdzšinējos dotējamos atbalstītu valsts. Summa, kas valstij būtu jādod papildus līdz šim “pfifā” ieguldītajiem miljoniem, nav astronomiska, salīdzinot kaut vai ar “Parex” bankas glābšanas akciju. Turklāt šie miljoni taču tiktu investēti attīstībā! Piedevām tiktu izlīdzināts mūžsenais konflikts starp turīgajām un mazturīgajām pašvaldībām, kā arī tiktu nodrošināts godīgums, jo nevajadzētu vairs meklēt lobijus un tērēt tam naudu. Rēzeknes novadā visi bijām un esam saņēmēji. Mūsu budžets ir ap 19 miljoniem latu. Ar bažām gaidu lēmumu par sociālā tīkla programmu nākamajam gadam. Mani pārāk neinteresē konkrētie tautas skaitīšanas dati, jo mēs paši labi redzam to, kas notiek. Treknie gadi savu posta darbu jau paveikuši – uzpūstais nekustamā īpašuma tirgus mudināja cilvēkus ņemt kredītus un pārcelties uz Pierīgu, bet, burbulim plīstot un nonākot kredītu jūgā, šos cilvēkus vārda tiešā nozīmē aizdzina uz ārzemēm. Pareizāk būtu bijis cilvēkus ievilināt laukos, piedāvājot izdevīgākus kredīta nosacījumus. Ja cilvēkam būtu sava māja un zeme, sava tehnika, domāju, ka 99 procenti nekad no tā neatteiktos pasaules labumu dēļ. Mēs darīsim visu, lai noturētu jauniešus.
Pedagoģiskā brāķa labotājs daGunchi
Rēzeknes novada domes jaunatnes lietu speciālists Guntis Rasims, kuru TV šovu fani pazīst kā daGunchi un saistībā ar Oranžo kori, citi zina kā Latgales radio dīdžeju, izskatās tieši tāds, kāds varētu izskatīties jauno ļaužu “barvedis”. Tobrīd gan Guntis tupus rāpus iekrāsoja strītbola laukuma apļus un svītras piektdien gaidāmajai novada Jauniešu dienai, bet intervija par jaunajiem var notikt arī jaunā vīzē.
Gunta teiktais brīžam izklausās Monvīda izteiksmei līdzīgi kategorisks un tikpat argumentēts: „Rēzeknes novadā darbs ar jauniešiem ir savādāks, jo paši jaunieši mums ir citādāki. Atvērtāki! Rēzekne atrodas Latgales centrā, kur visapkārt ir latgaliskais. Mūsu novadā, piemēram, ir visvairāk skolu, kur starpbrīžos skolēni sarunājas latgaliski. Tagad jau daudzkur Latvijā ir jauniešu domes un biedrības, vietām ir aktīvi jaunie, kas vēlas un spēj darīt paši, bet Rēzeknes novadā šī aktivitāte bija jau agrāk, un bija pat šķietami neprātīgas idejas. Man tādas patīk labāk nekā skolotāju vai citu pieaugušo sarīkotas sterilas “jauniešu konferences”, kur jūtu samākslotību un tādu kā ķeksīša pasākumu, nevis pašu jauniešu iniciatīvu. Ja izdosies mūsu plāns, par ko gan daži izsakās skeptiski, bet Monvīdu esmu pārliecinājis, tad nākotnē katrā pagastā būs algots jaunatnes darba koordinators. Jau tādu ir desmit, nākamgad budžetā būs ieplānots visur. Tie, kas paši darbojas, nesagādā raizes, problēma ir iekustināt tos, kuri nedara. Kāpēc? Varbūt bijusi kāda bērnības trauma. Mums jānāk talkā iekustināt arī viņus.”
Monvīds Švarcs: – Mākslīgu centralizāciju neveiksim. Kāda jēga domē pieņemt trīs vai piecus sporta un jauniešu darba organizatorus, kas lielākajos pagastos sarīkos aizraujošus pasākumus, bet – vai tur piedalīsies arī citu pagastu un mazo ciematu pārstāvji? Nē, visam jānotiek pagastos un ciematos, mēs domē esam tikai koordinatori. Nesauciet to par jaunu papildfunkciju pagastiem! Pagasti vispār pastāv tikai ar mērķi uzlabot vietējo dzīvi. Katram pašam jāizdomā, kā viņi šo uzdevumu īstenos. Arī nauda jāatrod pašu budžetā. Dažviet šo darbu jau itin sekmīgi veic kultūras nama vadītāja vai skolas ārpusstundu darba organizatore un pat nevajag mākslīgi veidot štata vienību, bet tikai materiāli stimulēt. Izņēmums – vietās, kur šis darbs nesokas. Jums liekas, ka piespiedu kārtā nevar iesaistīt jauniešus? Bet tas jādara! Sākumā pietiks ar to, ka katrā pagastā šis darbinieks fiziski nodrošinās vietu, kur jaunieši var sanākt kopā netraucēti. Jauniešus uz iniciatīvu modināt var tikai tāds, kurš ir autoritāte.
Kāpēc uzplaukusi pasivitāte? Esam sajaukuši sportu ar veselīgu dzīvošanu, jāiepotē bērniem tas, kas mums bērnībā šķita ābeces patiesība: ka vakaros nav jāsēž pie datora vai jānīkst autoostā, bet jāpaspēlē pludmales volejbols, jāuzsit futbols pļaviņā. Ne jau infrastruktūra nosaka šo sapratni! Latvijā cenšamies eiropeizēties, uztaisot smukumu – kādu lielu halli, sporta laukumu, ar ko lielīties, bet tās stāv patukšas. Varam lepoties un rādīt ciemiņiem dažas lielās pašvaldības, kas par visas valsts un Eiropas naudu izveidotas par paraugiem, bet citi kuļas uz izdzīvošanas robežas. Manuprāt, valsts uzņēmumi nedrīkst paši izvēlēties, kā tērēt peļņu un kam ziedot. Nē, peļņas daļai būtu jānonāk kopējā katlā, kuru tad valsts līmenī sadalītu pēc objektīviem kritērijiem un patiesas nepieciešamības. Švarcs vis nedomā sociālistiski, bet tieši otrādi – sociāli!
Kā Guntis Rasims cer iekustināt jauniešus? “Tas, ka aizraujos ar mūziku, ir mans pluss, uzrunājot jauniešus. Ar prezidentu jārunā prezidenta valodā, ar jauniešiem – viņu valodā, saziņai jāizmanto visi līdzekļi, arī sociālie portāli. Novads gan ir liels, bet rosīgākie cits citu jau pazīst. Ar ko vieglāk ieinteresēt jaunos? Sports jau derējis un derēs vienmēr. Vēl tās ir lietas, kas aktuālas citur pasaulē – jaunākie mūzikas stili un dejas, kino, iespēja pašiem taisīt videofilmas. Uzskatu, ka aptuveni 80 procentu Latvijā esošās interešu izglītības balstās uz sieviešu dzimuma interesēm un sievietēm pedagoģēm, kuras, protams, nespēj iemācīt puišus interesējošās prasmes (ar retiem izņēmumiem). Vīriešus no interešu izglītības atstumj arī atbilstošas pedagoģiskās izglītības trūkums, bet profesionāļi, kam ir labs un normāli atalgots darbs, nemeklēs piepelnīšanos.
Gribu mest akmeni arī vispārējās izglītības lauciņā, kuras brāķi gribam labot. Mūsu jaunietis beidz skolu ar “papīru”, bet bez dzīvei nepieciešamām zināšanām un kvalifikācijas, bez iemaņām. Abstraktu zināšanu pilna galva, taču, teiksim, rēķinu nekad mūžā nav rakstījis. Par projektiem ij nerunājot! Caur jaunatnes koordinatoriem gribam to visu “iedarbināt” neformālajā izglītībā. Novadā sarīkojām divus projektu konkursus: viens – jauniešu iniciatīvai, absolūti vienkāršs, bez projektu birokrātiskās astes. Svarīga bija oriģināla ideja, tāda, kas aizrautu jauniešus, piemēram, nevis deju pulciņš, bet hiphopa grupa. Divus tūkstošus latu sadalījām desmit ierosinājumiem. Otru konkursu izsludinājām par jauniešu nometņu organizēšanu, atbalstījām astoņus projektus.”
Vēlāk pārbraucienos pa novadu turpinājām diskutēt par jauniešiem. Saprotot un atbalstot domas aktualitāti, tomēr rodas pretargumenti, vai jauniešu speciālista organizēta aktivitāte pārtaps pašu jauniešu iniciatīvā. Jaunieši ir mainīga tauta, rīt sadomās visu pamest un doties uz Rīgu vai ārzemēm. Vai izvēlētie koordinatori un iestrādes būs ilgtspējīgas? Bet, no otras puses, jebkuras apdzīvotas vietas pastāvēšana tuvā nākotnē būs atkarīga no jaunajiem ļaudīm, kas izvēlēsies palikt vai aizceļos. Varbūt laiks pierādīs, ka Rēzeknes novada īpašā attieksme ir bijusi tālredzīgāka par iebildumiem.
“Goda dēlis” no papīra
Rēzeknes novada Attīstības nodaļas ārēji trauslās, bet apbrīnojama spara pilnās projektu speciālistes Inetas Brizgas pavadībā apbraukājām dažus novada pagastus, lai varētu novērtēt, kā “darbojas” projekti. Kaut arī daudziem ar projektu ideju un risinājumiem apsēstiem novada ļaudīm todien nācās palikt bez viņas padoma, Ineta neslēpa prieku par iespēju “palielīties”, jo parasti žurnālisti kārojot rakt tikai negatīvo. Tagad var vien minēt, vai tas, ka madonietei Inetai gadījās piedzimt demogrāfiskās augšupejas gadā, kad neparasti lielo konkursu Rīgas augstskolās neizdevās pieveikt un nācās studēt Rēzeknes augstskolā, nebija viltīgs likteņa plāns. Šobrīd Ineta sevi redz tikai un vienīgi Rēzeknē: “Latgale ir manējā, šogad sāku mazliet runāt latgaliski.” Viņai ļoti patīk projektu pasaule, iespēja komunicēt ar cilvēkiem, arī nepieciešamība sadalīt darbus citiem. “Man tas padodas,” nekautrējoties atzīst Ineta, jo tā sakot daudzi. Ja gaisā virmo ideja par kādu visam novadam domātu projektu, piemēram, jauniešu māju, tad Ineta sūta informāciju visiem pagastiem – kādu ēku varat piedāvāt? Pēcāk domes deputāti izvērtē visus piedāvājumus, izvēloties to, kas lietderīgākais un izdevīgākais.
Vienlaikus ar novada projektiem Inetai darbalaiks (kurš tik atsaucīgai un iesaistītiesgatavai būtnei nav un nevar būt normēts) un sirds jādala ar kopienu partnerības projektu koordinēšanu Rēzeknes un Viļānu novadā. Divatā ar ilggadējo Nautrēnu pagasta vadītāju Līviju Plavinsku, kura partnerībā ir valdes priekšsēdētāja, sacerējušas partnerības attīstības stratēģiju un statūtus un reģistrējušas biedrību. “Toreiz piekritu, jo man patīk jauni izaicinājumi. Ja liktu izvēlēties, laikam paliktu pie šiem partnerības projektiem, kas ļauj redzēt reālus rezultātus, kā arī to, kā aktivizējas pagastu iedzīvotāji. Sākumā jau daži pukstēja: “Kur tu mūs, Brizga, ievilki?!”, bet pēcāk spēj tikai gudrot jaunas idejas!”
Inetas raitā valodošana un atvērtība pirmoreiz sastaptiem Rīgas ciemiņiem apliecina, ka viņa atbilst Monvīda prasībai – komunicēt visdažādākajos līmeņos. Tomēr vienlaikus viņa saprot, ka tāda prasme nav visiem. Ne katrs projektos iesaistītais spēj uzdot jautājumus publiskā seminārā – viņiem Ineta atsaucīgi rīko individuālas konsultācijas, ar vēl biklākiem sarakstās e–pastā. “Nekad nedomāju, ka augstskolā iegūtās teorētiskās pamācības nāksies īstenot praksē, bet tagad atceros, ka cilvēkus vajag uzmundrināt, pateikt paldies. Tas lieti der!” Lai paldies būtu taustāmāks, izcilniekiem viņa nepasniedz vis visiem apnikušos goda/atzinības/pateicības rakstus, bet gan “Goda dēli”, kura papīra musturis atgādina koka zvēdrojumu. Autobrauciena sarunās Ineta pamanās neklātienē teikt paldies gan Monvīdam (“Viņš ir analītiskais domātājs, kā jau matemātiķis; teikto allaž papildina ar statistikas datiem, faktiem utt. Tādu pieredzi, kādu ieguvu, mums abiem kopā cīnoties par vērienīgo “Bākas” projektu, cits gadu desmitos neiemanto! Toties būvniecībā esmu tā iedziļinājusies, ka apsveru domu to studēt.”), gan sabiedrisko attiecību speciālistei Laurai Ieviņai. (“Projektu cilvēkiem ierasts izteikties “projektu valodā”, bet Laura kā profesionāle katru manu informāciju spēj pārveidot cilvēkiem saprotamā valodā, izmantojot dažādus piemērus.”)
Nu jau LEADER projekti ir tapuši un apstiprināti visos 25 pagastos, tiesa, visi gan vēl nav īstenoti, jo tam paredzēti divi gadi. Rudenī jāizsludina pēdējā – ceturtā kārta. “Žēl, ja vairs nebūs tādas iespējas – rosināt iedzīvotāju aktivitāti un par nelielām naudiņām izdarīt kaut ko labu un vajadzīgu savā pagastā. Pamatoti var teikt, ka nevalstiskais sektors novadā attīstījies reizē ar LEADER programmu. Pats sliktākais, ka šiem īstermiņa dokumentiem jākārto tik daudz formalitāšu un viss notiek nejēdzīgi lēni,” Ineta rezumē, pirms sāk miniekskursiju pa novada projektu vietām.
Dejas kapusvētkos un veļasmašīnas prieki
Bērzgales pagasta pārvaldnieks Arvīds Dunskis ir tik atraktīvs stāstnieks, ka ar viņa teikto pietiktu pusžurnālam. Ja nebūtu jāsteidzas tālāk, ij visu spētu piepildīt. Kāpēc cilvēks, kuram bija gan nodrošināts darbs un pieklājīgs atalgojums, 2005. gadā, draugu pierunāts, kļuva par pagasta priekšnieku? Tāpēc, ka pats te dzīvo un sāpējusi sirds par to, kas te notiek, precīzāk – nenotiek! Pēc Rēzeknes novada izveidošanas nolicis iegūto deputāta mandātu un palicis Bērzgalē.
Kad vēlāk Arvīds izveda mazā ekskursijas lokā pa Bērzgali, viņš atzinās, ka pirmais veikums jaunajā amatā bijusi tualetes iekārtošana pie kapsētas. Kādam liekas smieklīgs sīkums, bet vietējie to novērtējuši. Arī ceļš uz kapsētu drīz vien sakārtots, jo “pēdējā gaitā cilvēks pelnījis iet normāli”. Šajā pusē attiecības ar aizgājējiem ir īpašas, jo pēc kapusvētkiem estrādē notiek... balle! Un kāpēc gan nepriecāties? Kaut vai par to, ka Bērzgale turas, ka aizbraukušajiem ir kur atgriezties. Arī uz šiem latviešu īpatnējajiem godiem, lai kopā ar tagadējiem bērzgaliešiem atcerētos un pieminētu savus tuviniekus, bet pēc apceres stundām līksmā dejā apliecinātu to, ka senču iedibinātā dzīve turpinās.
Arvīds nesteidzās mūs vest izrādīt par Lauku atbalsta dienesta naudu nule sapostā kultūras nama iekštelpas. Baidoties, ka aptrūksies nauda, gan jumts palicis nenomainīts, toties jauno bruģi vēl krāšņo novada svētku Ģimenes dienas dalībnieku zīmējumi. Pārvaldnieka lepnumam gana iemeslu arī pagasta centrā – skaistie no jauna izveidotie apstādījumi un nebeidzamie stāsti no sērijas “manas meitenes”. Reizēm pats brīnoties, kāpēc viņas jau senāk nav sevi apliecinājušas Bērzgales uzplaukuma labā. Acīmredzot pietrūka īstā “virsdiriģenta”, ar kuru kopā var arī centrā puķu dobi ierīkot (šo bērzgalieši uzskata par savu pirmo “projektu” – skaistumā pārvērsta naudas balva žurnāla “Ieva” rīkotajā “Merrild” kafijas konkursā). Pēc tam jau izdaiļošanas darbi turpinās pašsaprotami, ar “meiteņu” aktīvu līdzrosību – šopavasar gan pašvaldības telpas saremontētas, gan patumšajā kultūras nama foajē siena atdzīvināta ar neticami skaistu “panno”, ko veido saritinātas kalmes, vilkvāles, cirtainas skaidas un bērza tāss. Pavasarī sarīkojuši talku un iestādījuši 120 bērziņus. Bērzgali bez tiem grūti iedomāties. Bet novada Sporta dienā mazākais pagasts izcīnījis pašu lielāko kausu! Pēc remonta lepna iegaismojas arī kultūras nama lielā zāle, kur “meitenes” darinājušas brīnumskaistus aizkarus no agroplēves. No “meitenēm” neatpaliek mazie bērzgalieši, kas pat vasaras laiskumdienās sanāk Dienas centrā uz pērļošanas nodarbību. Šo telpu varētu izmantot kā LEADER projekta veiksmes apliecinājumu, jo sarūpēts gan iekārtojums un trauki, kas šo telpu ļauj izmantot pat svinību rīkošanai, gan floristikas nodarbībām nepieciešamie instrumenti.
Bērzgales pagasts ir viens no mazākajiem (deklarēti gan esot 700 iedzīvotāju, bet īstais skaitlis ir vēl mazāks) un trūcīgākajiem novadā (budžets tikai 146 tūkstoši latu), toties te saglabāta visa nepieciešamā infrastruktūra. Pagaidām arī pamatskola vēl turas kā Nautrēnu vidusskolas struktūrvienība, ir diennakts bērnudārzs, kurā pat dažiem audzēkņiem jāgaida rindā. Pirms reformas bijis pavisam čābiski, lielākā daļa pagasta darbinieku strādājuši par minimālo algu, vienīgais glābiņš bijis projekti, bet arī tiem vajag līdzfinansējumu. Taču lieti noder Arvīda prasme sarunāt, nokārtot, dabūt, gan sponsorus pielauzt, gan draugus iesaistīt. Pat Ģimenes dienas kopīgajai zupai 30 kilogramus zivju notīrījis, talkā sasaucot trīs draugus. Arvīds ir lielas pašvaldības piekritējs, jo novadā dzīvot kļuvis vieglāk. Daļu no problēmām, piemēram, sociālos jautājumus un bāriņtiesu, koordinē un vada centrs.
Pārvaldes vadītāja cilvēciskā prasme iemantot draugus nu jau pārsoļojusi robežas, jo dāņu atbalstītāji tagad brauc bieži – ne tikai atved daudzko saimniecībā nepieciešamu (pārvaldnieks jau iepriekš brīdināja mūs, lai smalkos dīvānus Tradīciju istabā neuzskatām par šikošanu), bet paši pavada jaukas dienas – reizēm svin Jāņus, citreiz Arvīda vārda dienu (tagad Dānijā zina, ka latviešiem ir arī šādi godi).
Pati galvenā Arvīda “meitene” ir kultūras nama vadītāja Daila Ekimāne, kura vada arī biedrību “Sieviešu interešu klubs “Astra””. Tieši viņa ir nerimtīga projektu ģenerētāja, bet līdztekus tam aktivizē pagasta dzīvi visos virzienos, piemēram, atjaunotas paputējušās tautas deju tradīcijas. Te dejo arī līnijdejas. Ienākot kultūras nama vadītājas kabinetā, pārsteidz daudzie skapji, kas izrādās esam īsta bagātību krātuve, jo tajos glabājas – atkal jau projekta ietvaros – sarūpētie Bērzgales tautas tērpi mazajiem dejotājiem. Abām ar Inetu gan kārtējoreiz sarunas ievirzījās par projektu birokrātiju, pat šķietami vienkāršajos, bet ļoti vajadzīgajos LEADER projektos, toties perfektais veikums “Astrai” nu ļāvis iegūt sabiedriskā labuma biedrības statusu, tāpēc nākamajā kārtā projektam nebūs jāgādā līdzfinansējums. Kaut gan tikai februārī Rēzeknes rajona kopienu partnerība atbalstīja biedrības “Astra” projektu “Brīvdabas estrādes atjaunošana Bērzgalē”, jau Līgo svētkos to iesvētīja un iemēģināja.
Arvīdam patīk lepoties ar Bērzgales sakoptību. Tagad jau vietējie paši protas, bet sākumā nācies vien iestaigāt dažā sētā, sak’, “vai tad grūti papļaustīt?”. Pat skolas saimniecības pārzini izvēlējies netradicionāli – nevis pēc skaistiem papīriem, bet nolūkojot kandidātu mājas apkārtni. Ja tur valda perfekta kārtība, skaidrs, ka tā būs arī skolā. “Sakoptāko pagastu konkursā” 2008. gadā Latgalē gan nācies piekāpties svaru kategorijā nevienlīdzīgi dižiem pretiniekiem – Daugavpils rajona Naujenes pagastam, bet balvas dabūjuši labu labās. Priekšsēdētājs pat beidzot pie datora ticis, savukārt Daila Ekimāne kā veiksmīgākā sabiedrisko attiecību veidotāja pabijusi Briselē.
Ja nu kādā jautājumā Arvīds pagaidām nav gatavs piekrist Monvīda Švarca uzskatiem, tad tas skar diennakts bērnudārzu. Daudziem mazuļiem tomēr situācija ģimenēs ir tāda, ka drošāk viņiem vismaz darba dienas vadīt “pilnā pansijā”.
Līdzīgas rūpes todien mākušas arī Ilzeskalna pagasta pārvaldnieci Genovevu Gailumu, lemjot, kā labāk atrisināt divu bērnu dzīves samezglojumus. Pagaidām tomēr ar bērnunamu nolēmuši nogaidīt. Tāda nu ir pagastu pārvaldnieku ikdiena, kur prieks par sakoptību un attīstības ideju iedzīvināšanu reizēm strupi atduras realitātē. Tomēr ne jau līdzjušanai mūs te vedusi Ineta, bet gan lai parādītu vēl kāda pagasta varēšanu ierosmju un projektu jomā. Lauku sieviešu biedrība “Mājupceļš”, ko vada Anna Kūkoja, izdomāja, piemēram, nogāzē pretim pagasta centram ar samtenēm iemūžināt pagasta jauko, bet garo nosaukumu. To paveica “simtlatnieki”, bet ciemiņiem tagad ir prieks pakavēties neizskaidrojamu mieru izstarojošajā centrā, pašā Ilzeskalna virsotnē. Pakājē atrodas Inetas “mīļākais” projekts – dienas centrs “Sniedz roku”, kas finansējumu ieguva kopienu partnerības izsludinātajā konkursā. Pilsētas smalkļaudīm varētu likties smieklīga tāda jūsma par veļas mazgājamo mašīnu un duškabīni, par mūsdienīgu televizoru un jauku atpūtas stūrīti ar mīkstām mēbelēm, par virtuves aprīkojumu, kur veļas gaidītāji var sev tēju vai kafiju sarūpēt, bet daudziem vietējiem šādu greznumlietu mājās nav un varbūt vēl ilgi nebūs. Tāpēc Ineta uzsver, ka šā projekta atdeve ir pati uzskatāmākā – itin viss, kas atrodas dienas centrā, izņemot sienas. Piedevām dienas centrā atradies kārtīgs darbs “simtlatniecei”, jo vajag taču kādu, kurš ierāda, palīdz, pieskata gados jaunākos apmeklētājus.
Genoveva gan atzīstas, ka šis bijis viņu pirmais projekts, tāpēc drusku pārcentušās, rakstot nevis “lielos vilcienos”, bet katru sīkāko pirkumu precīzi norādot. Tagad jāskaidro katra atkāpīte no plānotā. Arī otrs atbalstītais projekts ir ļoti konkrēts – “Sociālo pakalpojumu tīkla paplašināšana Ilzeskalnā – mobilās malkas sagatavošanas brigādes izveide”. Pagastā ir daudz vecu un vientuļu cilvēku, kuriem ir gan savs meža gabals, bet malkas sagāde vairs nav pa spēkam. To paveikt turpmāk palīdzēs mūsdienīga tehnika – divi atšķirīgas jaudas motorzāģi nozāģēšanai un atzarošanai, zāģis skaldītājs un krūmgriezējs. Lai kāds saka, ka šādi projekti neuzlabo vietējo iedzīvotāju dzīves kvalitāti! Bet tā nereti ir viens no pamatbalstiem ļaužu noturēšanai dzimtajā vietā.
Turklāt papildvērtība šiem projektiem ir radītā ķēdes reakcija, jo, uzzinot par kādu “bezmaksas” jauninājumu kaimiņpagastā, pie Inetas traucas citi interesenti: kāpēc viņiem ir, bet mums nekā? Lūdzu, rakstiet projektus! Un projekti top – par inventāru nūjošanai, par velosipēdu iegādi, par basketbola grozu uzstādīšanu, par bērnu un jauniešu ceļu satiksmes noteikumu apgūšanas centra izveidi, vēl un vēl, un vēl. Izrādās, ka vietējo iedzīvotāju iniciatīva nemaz nebija zudusi, tikai snauda, gaidot īsto brīdi un pielietojumu.
Ģimeniskuma “bāka”
Garās dienas pievakarē nonācām daudzkārt pieminētajā Rēzeknes novada ūdenstūrisma attīstības centrā “Bāka”. Kā īsta bāka tā redzama jau iztālēm. Nezinu, vai naktī tā mirkšķina ar ugunīgu aci garāmbraucējiem, bet ēkas veidols un interjers ir tik mūsdienīgs, ka nenovecos vēl ilgi. Pavisam negaidīti mums tur pievienojās Monvīds Švarcs, kurš pēc piesātinātās dienas likās tikpat spirgts kā Lauku dienas atklāšanā un “stāvintervijā”. Un tikpat apbrīnojama nesteidzīguma pilns viņš izvadāja ciemiņus no stāva uz stāvu, pat augstuma nemīlētājus pierunājot uzvirpuļot pa vītņveida kāpnēm, lai izbaudītu visaugstāko skatu uz platības ziņā pašu lielāko ezeru – Lubānu un Kvāpānu dīķiem. No 2009. līdz 2011. gada pavasarim te īstenots Latvijas un Lietuvas pārrobežu sadarbības projekts “Ilgtspējīga tūrisma attīstība Kupišku lagūnas (Lietuva) un Lubāna ezera (Latvija) apkārtnē”. Taču vīzija par to Monvīdam radusies jau 1998. gadā. Zemes ap dižezeru gandrīz pilnībā pieder valstij un pašvaldībai, taču ar tūrismam nepieciešamās infrastruktūras attīstību nevedies. Nedaudzās viesu mājas nīkuļojušas.
– Izlēmām izmantot pussabrukušo sūkņu staciju, lai uz vecās ēkas pamatiem radītu celtni, kas spētu pievilināt tūristus, arī vietējos iedzīvotājus un pirmām kārtām jauniešus. Galvenais – radīt cilvēku plūsmu šajā virzienā. Tomēr uzreiz jau noteicām, ka “Bākā” nenodrošināsim naktsmītnes un ēdināšanu, tikai vietu teltīm vai kemperiem. Mums svarīgi likās attīstīt visas aktivitātes, kas saistās ar ūdeņiem gan ziemā, gan vasarā – ūdensslēpošanu, vēja un viļņu dēļus, kaitošanu vasarā un ziemā, slēpošanu un slidošanu. Protams, gaidām arī makšķerniekus – gan Lubānā, gan Kvāpānu dīķos. Pašvaldības ieguldījums ir veicinošais faktors, lai apkārtnē dzīvojošie spētu “paņemt” mūsu klientu, nodrošinot viņam pārējos pakalpojumus. Mēs ar Inetu vecumā memuārus rakstīsim, un atsevišķa nodaļa būs veltīta šim projektam. Par iepirkumiem vien būtu savs stāsts. Kāpēc valstī visus nolīdzina nevis pēc godīgākajiem, bet pēc negodīgākajiem, kāpēc mani jau priekšlaikus uzskata par zagli? Eiropa mūsu situāciju nesaprot un nesapratīs, bet katrā pašvaldībā var uzzināt, cik briesmīgus kadrus nereti iegūst tieši šo iepirkumu rezultātā. Vakar kādā objektā skatos, ka materiāls siltināšanai nav tas, kas paredzēts. (Pa šiem gadiem abi ar Inetu jau esam diži speciālisti!) Prasu būvuzraugam, kurš mums arī jāpieņem konkursa kārtībā, tad celtniekiem. Viņi vēl izliekas aizskarti, ja norādām, ka lietots lētāks, nekvalitatīvs un sabiedriskajām ēkām neatbilstošs materiāls. Taču, ja es apturu būvuzrauga darbu, apstājas arī projekts. Gribas ticēt, ka “Bāka” kļūs arvien populārāka, tā pulcinās jauniešus un stiprinās ģimenisku atpūtu.
Novadā visam jābūt organizētam kā labā ģimenē, kur nav labāko/sliktāko, mīluļu/nemīluļu. Citādi agri vai vēlu būs problēmas, Latvija izmirs. Tā ir sociālā domāšana. Ģimeni turu augstāk par visu. Ja būtu mana teikšana, es ar likumu aizliegtu bērnunamus un diennakts bērnudārzus. (Mūsu vārās iebildes par nelabvēlīgām un nepilnām ģimenēm Monvīds atvaira. – D.O.) Kāpēc mammai nevar ieskaitīt tos simts vai vairāk latus, ko turīgas pašvaldības piemaksā par bērnudārzu, lai viņa pieliek daļu savas algas un sameklē auklīti? Vismaz laukos, kad sarūk skolu skaits, var atrast pat ļoti labas bijušās vai pensionētās skolotājas, kas labprāt papildinātu savu budžetu. Nav taču kara apstākļi, nav daudz tādu rūpnīcu, kas strādā diennakts režīmā, lai nevarētu atrast normālu ģimenisku izeju.
Tāpat negribu dzirdēt žēlabas par nabaga bērniņiem, kam agri jādodas uz skolas autobusu, tāpēc labāk palikt internātā. Jūs kā mana deviņdesmitgadīgā babiņa! Cik mūsu Latvijas ziemā ir tādu dienu un nedēļu, kad aukstums sagādā problēmas nokļūt uz skolu? Mēs ar internātiem ieliekam bērnu siltumnīcas apstākļos, kādus, piedodiet, turpmākajā dzīvē viņam neviens nesarūpēs. Bērnu sagrauj psiholoģiski, ja visu laiku viņu kāds glābj. Audzinām patērētājus, mēģinot radīt iluzoru komfortu. Mēs stutējam mazās skolas, bet pēc devītās klases jaunietis nonāk citā vidē, kur pašam jācīnās par sevi. Daudziem rodas kompleksi un depresija.
Es izjustu diskomfortu, ja vakarā mani mājās nesagaidītu bērni, no rīta mostoties tāpat. Izvēli vecāki izdarīja tad, kad izšķīrās par labu bērnam. Mēs novadā darām daudz, lai atbalstītu ģimeniskumu. “Simtlatniekos” izvēlējāmies cilvēkus, kas kā uzraugi pavadīja bērnus uz skolu, dežurēja pagarinātajās grupās. Pat tā vari būt līdzdalīgs sava un citu bērnu ikdienā un vienlaikus justies vajadzīgs.
Ar nelabajām ģimenēm, protams, nav ko mocīties, bet tad jābūt perfektai audžuģimeņu institūcijai, nevis bērnunamiem. Uzskatu šo iestādi par kroplu veidojumu, tomēr realitātē novadā tas ir pārpildīts. Nesen apciemojām SOS ciematus Īslīcē un Valmierā, gribētu šādu principu iedzīvināt arī pie mums, izvēloties pedagoģiski izglītotus cilvēkus, kam iespēja uzņemt bērnu savā dzīvesvietā. Bērnunamā ieguldīto naudu labāk novirzīt audžuvecākiem, lai bērns augtu ģimenei pietuvinātā vidē, plus lauku ļaudis būtu nodarbināti. Jauni ļaudis to nedarīs, viņi arī psiholoģiski nav tam gatavi, drīzāk cilvēki pirmspensijas vecumā. Interesenti atrastos, bet daudzi baidās no aizdomām, sak, grib iedzīvoties uz bērnu rēķina. Otra problēma ir mūsu institūcijas, kas tūdaļ masveidā metīsies kontrolēt – gan no medicīnas, gan bērnu tiesību aspekta. Kurš to gribēs? Pēc pilngadības sasniegšanas viņi pārietu uz “pusceļa māju”, tad – dzīvē. Bet ko darīt bārenim, kurš grib studēt? Viņam taču nav kur atgriezties pat brīvlaikā. Gribam šādiem jauniešiem pielāgot vienistabas dzīvokļu māju. Lai viņi ne tikai grib, bet arī var atgriezties savā dzimtajā pusē.
Mūžu dzīvodams Latgalē, jūtos ļoti apmierināts ar šo likteņa lēmumu. Te ir manas mājas. Nenoliedzu, ka arī citur ir daudz skaistu vietu un labu draugu, bet jābūt māju sajūtai. Ja radījumi, kas apveltīti ar zemāku intelektu, tiecas uz savu dzimto pusi, kāpēc gan cilvēks cenšas noslāpēt šo tieksmi? Ja esi piedzimis un uzaudzis šajā vietā, te ir tavas mājas paaudžu paaudzēs, mazāks būs vilinājums pirmo grūtību brīdī ļauties visvienkāršākajam vilinājumam – pamest visu un aizbraukt.
Manas saknes ir Gaigalavā, te beidzu vidusskolu. Daugavpils Pedagoģiskajā institūtā izmācījos par fizikas un matemātikas skolotāju. Par studiju laiku man ir tikai labas atmiņas, tur mani, kopā studējot, arī sieva atrada. Jūs nepārklausījāties – sieva atrada! Tā ir mana filozofija, kam daudzi nepiekrīt, bet uzskatu, ka vīrietis varbūt reizēm parāda iniciatīvu ģimenes veidošanā, taču galalēmumu pieņem tikai dāma!
Augstskolā pasniedzēja teica, ka jāprecas, kamēr esi “jauns un glups”, jo vēl neesi tik izvēlīgs, lai spriestu pragmatiski, un esi gana jauns, lai spētu otram pielāgoties, nepārtaisot viņu. Tā veidojas jauni un laimīgi pāri, kuriem rodas bērni. Ja precību vecumā darbinieks joprojām ir vientuļš, man rodas pamatots secinājums: ja jau tu nevienam neesi vajadzīgs, kāpēc lai tu būtu vajadzīgs man. Protams, atlaist labu darbinieku tāpēc negrasos, bet viņam jārēķinās, ka šī “kacināšana” ar katru gadu paliks tikai nežēlīgāka.
Pats, var teikt, rīkojos saskaņā ar pasniedzējas ieteikumu un esmu apmierināts, jo vienīgie strīdi mums ar sievu gadās par bērnu audzināšanu. Dēls šovasar pabeidza septīto klasi, Madara sāks studēt. Meita aktivitātes un iesaistīšanās ziņā ir līdzīga man. Taču aktīvistiem ne jau viss izdodas, reizēm gadās saņemt arī nepelnītus pārmetumus. Kā tieku galā ar tādām situācijām? Uzminējāt – smaidot! Smaidi gan tad, kad tev tiešām ir labi, un arī tad, ja ir pavisam švaki, labāk smaidīt.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017