Rīga 5°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZR vējš 3m/s
Trešdiena, 2024. gada 08. maijs 05:38
Vārda dienas: Staņislava, Staņislavs, Stefānija
Kad 16. augustā žurnāla pašvaldību apceļotāju brigāde ieradās Aizputes novadā, nule vairāku dienu garumā bija aizvirpuļojuši tradicionālie “Svētki ienāk pilsētā!”. Šajā pašvaldībā izlēmuši necensties uzspiest citam cita svētkus – lai katrs turpina svinēt savus ierastos, tāpēc arī “novada” vārdu nosaukumam vis klāt nekabinājuši. Novada vadībai rīts todien sācies agri, pie robežas sagaidot četrpadsmitgadīgo Paulu Jonasu, kurš no Itālijas atgriezās mājās kā pasaules čempions motokrosā junioriem. Kopš Aizputes novada izveidošanas tajā ietilpst arī čempiona dzimtais Kalvenes pagasts, tāpat kā Aizputes, Cīravas, Kazdangas un Lažas pagasts. Centrā ir Aizputes pilsēta, turklāt šajā gadījumā novadā īstenojies ne tikai optimālais iedzīvotāju skaits – 10 tūkstoši, bet arī cits, ikdienā daudz svarīgāks, diemžēl reti sastopams kvalitatīvas dzīves priekšnoteikums – no pagastu centriem uz pilsētu ved asfaltēts ceļš.
Dienas gaitā, tuvāk iepazīstot novadu klātienē, sapratām, ka ievadsarunas dalībnieki Aizputes novada domes priekšsēdētāja Aivara Šiļa kabinetā nebija izraudzīti nejauši, jo priekšsēdētāja vietniekam Jurim Grasmanim līdzās sēdēja novada kultūras vadītāja Sanda Zālīte. Abi kungi ir caur un cauri tehniski bruņoti, negodprātīgiem projektu īstenotājiem viņus “maisā iebāzt” grūti. Aivars Šilis beidzis Kazdangas tehnikumu, pēc krietna pārtraukuma vēl ieguvis jurista diplomu, līdz likvidācijai vadījis kolhozu “Komunists”, no 1997. gada – Aizputes pagasta padomi, pēdējā pirmsreformas sasaukumā arī Liepājas rajona padomi. Juris Grasmanis absolvējis LLU “mehanizatorus”. Strādājis meliorācijā, Aizputes lielajos uzņēmumos, bijis Aizputes mērs.
Sanda Zālīte novadā esot ienācēja, kura uz darbu joprojām brauc no Liepājas. Pirms pusotra gada viņa sākusi strādāt atjaunotajā Aizputes pagasta kultūras namā, bet novadā novērtējuši viņas “krampi” un uzticējuši pārraudzīt visu kultūras dzīvi, kas patiesībā ir viens no novada pastāvēšanas pamatbalstiem un nākotnes attīstības dzinuļiem. Varbūt visu pasauli skārusī ekonomikas liga skaidrāk izgaismos materiālās pasaules ļodzīgo nestabilitāti pretēji mūžīgajām mākslas un kultūras dārglietām. Jauši vai nejauši, apzināti vai mērķtiecīgi, taču Aizputes novadā pēdējos gados projektu nauda pavērusi iespēju savest kārtībā daudzus pašvaldības objektus, kas lielākoties atrodas Latvijas kultūras vēsturei nozīmīgos objektos – seno muižu ēkās.
Vēl kāds 763–gadīgās Aizputes trumpis un nediena reizē ir tās vēsturiskā koka apbūve. Šovasar jau atkārtoti uz pilsētu atbraukuši Maskavas gleznotāji – Nikolajs un Pāvels Sokolovi. Tēvam un dēlam Kurzemes mazpilsētā gribas atgriezties senās apbūves dēļ, jo Krievijā pašlaik veco steidzot nograut un nomainīt ar jaunām šķietamības skaistceltnēm. Kas zina, cik ilgs būs namiņu dzīvesstāsts, tāpēc dome lems, kā vismaz simboliski atlīdzināt māksliniekiem viņu veikumu – septiņās gleznas iemūžinātās senēkas. Nākamgad maskavieši grib šurp aicināt savus kolēģus no Somijas, lai arī viņi uzzinātu par Aizputi. Pilsētas svētkos starpnozaru mākslas grupa “Serde” organizēja mākslas simpoziju “AIZ”, uz kuru sabrauca Ukrainas, Norvēģijas, Šveices un Amerikas visādu jomu radošie ļaudis. Arī tur tagad ielāgos šķietami sīko punktiņu Latvijas kartē. Aizputes novada popularizēšanai nozīmīgs ir čuguna liešanas simpozijs. Lai kāds vēl saka, ka kultūrā ieguldītā nauda ir tikpat kā zemē nosviesta. Neviens taču nespēj izzīlēt, kāda šai atpazīstamībai var būt nākotnes vīzija. Tikpat labi kāds mākslinieks pastāstīs savam aizjūras “čomam” uzņēmējam, ka ir tāda vieta, kur ciena senatni un nenoniecina kultūru, un ieinteresēs arī viņu. Un aprite sāksies jau citā attīstības virzienā.
Pilsētā ir “sarkanās līnijas”, kuru robežās atrodas vēstures pieminekļi. Attīstību tas mazliet bremzē, taču neko nevar darīt. Daļai pagātnes pieminekļu mainījušies īpašnieki, pārpircējiem, kas plānoja “graustu” nojaukt, nācies vilties, bet atjaunošana, kā sen zināms, prasa lielāku summu nekā jaunas eirobūves uzsliešanas tēriņi. Tāds bēdu stāsts pašlaik saistās ar tautā saukto “šekumu” Kazdangas un Kalvenes ceļu sadurē, kur senā greznība draud sabrukt un bojā pilsētas centra labskatu. Pat tad, ja pašvaldība būtu biezumbieza, savu naudu privātīpašumā guldīt neļauj likums. Tagad gan izsludināts projektu konkurss kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai arī privātīpašniekiem, taču senajos koka namos lielākoties dzīvo veci ļaudis, kam par projektiem nav ne jausmas. Bijušais Aizputes mērs Juris Grasmanis stāstīja, ka pašvaldības bilancē esošajiem sennamiņiem Kuldīgas ielā pirms dažiem gadiem sakoptas fasādes un jumti. Eiropas naudu pagaidām piesaistīt nav izdevies, turklāt pašvaldības mājās daļu dzīvokļu nopirkušas privātpersonas, tāpēc tās vairs neatbilst ES finansējuma noteikumiem. Nākotnē jādomā arī par seno Livonijas ordeņa pili, kam nepieciešamas lielas investīcijas.
Toties sekmīgs bijis starptautisks jauniešu projekts, kura iniciatori dzīvo Vācijā, taču atbalstu sniegusi arī Aizputes pašvaldība un Rīgas ebreju kopiena. Augustā Vācijas, Austrijas un Latvijas talcinieki sakopa Aizputes ebreju kapus, kur atrasts pat kapakmens no 1780. gada. Visi aizaugušās teritorijas atklājumi arī rūpīgi dokumentēti, lai vēlāk varētu atšifrēt senos uzrakstus. Izrādās, senatnē šajā Kurzemes pilsētā dzīvojis ļoti daudz ebreju, kas rosīgi tirgojušies. Liekas neticami, ka reiz te bija 36 gaļas veikali! Tagad gan Aizputes iedzīvotāju struktūra mainījusies – pāri par 90% latviešu, nedaudz lietuviešu un krievu. Bet senajā sinagogā iekārtots kultūras nams.
Antilikvidatori
Aizputes novads pēc reformas izskatās tieši tāds, kādu to iezīmēja jau pirmajā ATR kartē. Tāpēc apvienošanās nesaistās ar protestiem, jo visi bija, ja ne sajūsmināti, tad samierinājušies. “Diži lielākam jau būtu grūti saimniekot,” nosaka Juris. “Turklāt parādās tendence, ka pilsētai tuvāko pagastu iedzīvotāji bieži savus jautājumus kārto nevis vietējā pārvaldē, bet Aizputē. Daudzi strādā pilsētā, un tā ir izdevīgāk.” Aizputes novada pamatprincips paredz saglabāt visu pagastu patstāvību ne tikai svētkos. Katrs pagasts palicis kā iestāde ar savu pārvaldi un budžetu. Lielos projektus gan vērtē novada domē, lemjot, kuram šogad pienākas prioritāte. Šie lēmumi tāpēc netop tik ātri, kā pagastos uz vietas bija ierasts. Šis bija vienīgais mīnuss, ko pēc divu gadu kopdzīves uzklausījām vēlāk, novadu apceļojot.
Tāpat kā daudzviet arī šajā novadā vēlēšanās kandidēja bijušie pagastu vadītāji, kam pēcāk nācās izlemt – nolikt mandātu un palikt pagastā. Diskusiju rezultātā Aizputes novadā “izbrāķēja” citur sastopamo modeli ar priekšsēdētāju un vairākiem vietniekiem. No jauna izveidoja novada būvvaldi. Projektu speciālisti apvienoti novada attīstības nodaļā – trīs strādā centrā, pa vienam Kazdangā un Aizputes pagastā. Kultūras darbinieki palikuši pagastos, bet Sanda viņus koordinē no centra. Kad būs uzcelta jaunā sporta zāle, līdzīgu principu ieviesīs arī sporta jomā. Bāriņtiesa tālākajos pagastos palika uz vietām, bet Aizputes un Lažas pagasta bāriņtiesa atrodas pilsētā, pagaidām tāpat ir zemes dienestā. Ja darba apjoms mazināsies, visu koncentrēs vienuviet. “Centralizācija notiek, taču lēnām un prātīgi,” atzīst novada spices vīri.
Visi sociālie darbinieki tagad iekļauti aģentūrā “Sociālais dienests”, novads veiksmīgi izmantojis iespēju divus sociālos darbiniekus piesaistīt par Eiropas līdzekļiem. Vērojot viņus darbā, liekas, ka pēc projekta termiņa beigām viņi kļūs par pastāvīgiem kadriem. Pamazām top skaidrs, ka līdz gada beigām aģentūra nevarēs iztikt ar plānoto summu, jau tagad finansējums ir pārsniegts par pusotra mēneša tiesu, naudas izteiksmē – pārdesmit tūkstošiem. Acīmredzot būs jāgroza budžets, jo sociālajā jomā nav tādu pakalpojumu, kurus varētu “apcirpt”. No dzirdētā loģiski izriet jautājums: kuram tad ņemsiet nost, vai kultūrai? Sanda, kura ilgu laiku klusējusi, ļaujot vīriem cilāt smagos tematus, nekavējoties iesaucas: “Nedosim!” Kultūru tāpat kā izglītību Aizputes novadā cenšas “neapcirpt”. Aivars Šilis izteiksmīgi nospēlē mizanscēnu, lai ciemiņiem rastos priekšstats par kultūras bīdītājas Sandas uzņēmību. Laiku pa laikam viņa parādoties kabineta durvīs ar līdzīgu sakāmo: “Priekšniek, es atkal te ar savu papīru. Vai drīkstu prasīt?” Pati prasītāja tūliņ iestarpina, ka kategorisku “nē” nav saņēmusi, parasti jau ieceres atbalstītas vai rasts kompromiss.
Kopā sanākot, tikai vienam no pagastiem bijušas prāvas parādsaistības, kas gan jākārto būs vēl ilgi. A. Šilis neņemas vērtēt, cik šajā solī neapdomības, cik ļaunprātības, cik tālredzības: “Viņiem mazliet nācās sarauties, bet gluži bez atbalsta neatstājām, palīdzējām pārslēgt zemākus kreditēšanas procentus. Pirmo gadu noslēdzām normāli, ceram, ka tā būs arī šogad. Nācās gan ņemt kredītu, lai šoruden pabeigtu lielo sporta zāli ar vairāk nekā divsimt skatītāju vietām, ko pilsētā ceļ 2005. gadā nodegušās vietā. Gadu zaudējām, jo nācās lauzt līgumu ar iepriekšējo firmu. Šobrīd ar celtniekiem un cenām ir sarežģīti.”
Līdz apvienošanai visi pagasti tika dotēti no PFIF, bet Aizputes pilsēta atradās neitrālajā zonā. Ja naudas būtu vairāk, to ieguldītu projektos. Pagaidām jātiek galā ar jau uzsāktajiem. J. Grasmanis: “Aizputes ūdenssaimniecības sakārtošanas projekts tuvojas noslēgumam. Sākumā daļa iedzīvotāju kurnēja par lielajiem pašvaldības naudas tēriņiem, bez kuriem varētu iztikt. Nu jau rūcēji pieklusuši, jo kurš gan negrib dzert tīru un garšīgu ūdeni tieši no krāna. Turklāt tas ir atbalsts arī uzņēmējiem, sevišķi tiem, kuru darbībai nepieciešams kvalitātes standartiem atbilstošs ūdens, bet pašu spēkiem to nodrošināt viņi nespētu.” Pašlaik projektu uzrāviens ir liels, gandrīz vai jāsāk piebremzēt, jo var rasties līdzfinansējuma problēmas. Reformas atbalstītājiem valsts piešķirtos 200 tūkstošus latu visi bija lietderīgi izmantojuši līdz vēlēšanām. LAD projekti pelna augstu novērtējumu arī tāpēc, ka pirmoreiz katrs Latvijas pagasts te varēja veikt kādu uzlabojumu par vienādu summu. Aizputes novadā visi to ieguldīja kultūrā – sapošot kultūras namus.
Ar bezdarba rādītājiem, kas valsts mērogā un Rīgā sarūkot, Aizputē necik spoži nav joprojām. Senāk pilsētā sekmīgi strādāja gan ceļinieki, gan PMK, gan sausā vājpiena rūpnīca, gan “Kurzemes atslēga”, tāpēc pilsētas finanšu bilance bija pozitīva. Daļa minēto darbadevēju vairs nav, citi samazinājuši ražošanas apjomu. Periodisks glābiņš ir projekti, kuros uzvar kāda vietējā firma, piemēram, ceļu būvē. Tad atrodas darbs. Jaunu uzņēmēju pieplūdumu pagaidām nemana, bet zināma rosība notiek. Senāk veiksmīgi darbojās šūšanas firma. Krīzei sākoties, pusi atlaida, tagad darbība pamazām atjaunojas, tiesa gan, dažādie apģērbi un spectērpi Latvijā nepaliek. Veiksmīgi noturējies Kazdangas piena pārstrādes uzņēmums “Elpa”, kas nekad nav atļāvies ražot krējumeli un siera izstrādājumus, bet tikai īstu mantu. Tagad viņi paplašina savu darbību arī parfimērijas virzienā. Turklāt tas joprojām ir pašmāju uzņēmums, kuru vada Gundars Sisenis.
Kā jau daudzās mazpilsētās Aizputes slimnīca neizdzīvoja, pēc apvienošanās ar Kuldīgas slimnīcu to pamazām likvidēja. Tomēr gluži novārtā aizputnieki nav pamesti. Pirmajā stāvā savu privātpraksi atvēris slavenais ginekologs Voldemārs Lejiņš, pie kura brauc pacientes no visas Latvijas un pat citām valstīm. Slimnīcas ēkas otrajā stāvā pašvaldība iekārtojusi Aizputes Veselības aprūpes centru, lai katras nieka procedūras dēļ nav jāmēro ceļš uz Kuldīgu. Algu māsiņām maksā pašvaldība. Tur iekārtotas arī pārdesmit gultas tālāk dzīvojošajiem. Maksa par ēdienu noteikti sanāk lētāka nekā ceļanauda turp un atpakaļ vairākas dienas pēc kārtas vai uzturēšanās tālu no mājām – slimnīcā. Māsiņas vēl nesen Aivaram Šilim teikušas, ka pieprasījums esot ļoti liels, cilvēki apmierināti. Taču oficiālais nosaukums skan “Aizputes Veselības aprūpes centrs, SIA Kuldīgas slimnīca”. Kuldīgas slimnīca centusies izrādīt saimnieciskas rūpes – iesniedza projektu un ar ES finansējumu uzsāka rekonstrukciju arī Aizputē, Pils ielā 3, lai iekārtotu terapijas profila vispārējo nodaļu ar 30 gultām. Projektu vajadzēja pabeigt šovasar, tomēr, zinot publiski izskanējušo vēsti par sarežģījumiem Kuldīgas slimnīcā un neseno streiku, aizputnieki ar bažām gaida “medicīniskā seriāla” turpinājumu. J. Grasmanis: “Pieņemu, ka mazpilsētā slimnīcai nebūtu nākotnes, bet Kuldīgā, kas tomēr ģeogrāfiski ir Kurzemes centrā?!” Tur Aizputes domei nav lemšanas, bet no Veselības aprūpes centra pašvaldība nedomā atteikties, kaut arī divus iepriekšējos gadus tas budžetam prasīja aptuveni 50 tūkstošus latu, šogad summu nedaudz samazinājusi par procedūru kvotām saņemtā nauda.
Tā Latvijā iegājies, ka pēdējā laikā veselības jomā par visu nākas cīnīties. Vai vienmēr uzvar objektīvi kritēriji vai lielāko troksni sacēlušie ļaudis? Pagaidām izdevies noturēt divas NMPD brigādes, bet visu laiku esot jāsaglabā modrība, jo izskanējušas runas par vienas brigādes likvidēšanu. Tas būtu neprāts, jo aprūpes zonā ietilpst arī vairāku apkārtnes novadu teritorijas. A. Šilis: “No pašvaldības sakārtotajām telpām poliklīnikā viņi īsti nesaprotamu iemeslu dēļ pārcēlās uz privātīpašumu. Pagaidām “trumpis” ir tas, ka mūsu pusē četras brigādes izmanto bijušā Liepājas rajona transportu. Nākamgad neatliekamās palīdzības dienestā plānots jaunu mašīnu iepirkums, uzskatām, ka pamatoti varam pretendēt uz vienu no agrākajām mašīnām, kas lieti noderēs sociālajam dienestam. Faktiski jau mūsdienu situācijā “ātro” brigāžu pamatuzdevums ir transporta funkcija. Kādu niecīgu palīdzību var sniegt uz vietas, bet lielākoties pacientu ved uz slimnīcu Kuldīgā vai Liepājā. Pēc laika tuvinieki vai pašvaldība saņem zvanu: es netieku mājās!”
Aizputes novads līdz šim nav likvidējis nevienu izglītības iestādi, kaut gan skolēnu skaits turpina sarukt, šogad aptuveni par simtu. Pērn finansiālo situāciju līdzsvaroja tas, ka pieauga neklātienes audzēkņu skaits. Uz kaimiņu neveiksmes (pērngad likvidēja skolu Kuldīgas novada Sermītē) izdevās “pieaudzēt” audzēkņu skaitu Kazdangas pamatskolā. Katrā no pieciem pagastiem ir sava pamatskola, Aizputē – vidusskola, mūzikas skola un mākslas skola. Vismazāk audzēkņu ir Apriķu pamatskolā, nepilni 50, tomēr pašlaik nevienu neslēgs un par filiālēm nepārveidos. Ja nākotnē skola vairs nebūs senajā Apriķu muižā, kuras remontā ieguldīts daudz naudas, iekārtota mūsdienīga virtuve... kas notiks ar šo kultūrvēstures pieminekli? Vismaz kurināt to vajadzēs tik un tā.
Tāpat kā citur Latvijā arī Aizputes novada domei Izglītības un zinātnes ministrija piedāvāja pārņemt Cīravas arodvidusskolu, tomēr deputāti uzskatīja, ka ministrijai savs objekts iepriekš jāsaved kārtībā, kā to godprātīgi paveicis novads savā “skolu karaļvalstī”. Citu iebildumu domei nav, jo Cīravas arodvidusskolas direktors ar apbrīnojamu uzņēmību cīnās par skolas pastāvēšanu, sliktās satiksmes dēļ audzēkņus pat ved ar autobusu.
To, ka Aizputes novads nekādi nepretendē uz “likvidatora” godu, liecina arī Aizputes televīzijas pastāvēšana pašvaldības “azotē”. Uzņēmīgie darbinieki piepelnās, gatavojot sižetus Latvijas televīzijai arī par plašāku teritoriju, jo kopā ar Skrundas, Ventspils un Talsu kolēģiem viņi televīzijas skatītājiem vizualizē visu Kurzemi. Kopš vietējo televīziju veikums digitalizētajā Latvijā kļuva neredzams, atrasts alternatīvs risinājums. Tie, kam mājās ir dators un internets, sižetus var noskatīties “You Tube”. Mēneša beigās televīzijas sižetu diskus nodod pašvaldībai, kur tie glabājas seifā kā vēl viena vēstures krātuve.
Attīstība, ko nevar nepamanīt
Aizputes novada interneta vietnē pamanīju kaut ko ievērības cienīgu un neparastu. To, kas šobrīd ir pats galvenais – informācija par attīstības programmas 2012. – 2018. gadam un teritorijas plānojuma 2012. – 2023. gadam izstrādi – lapas galvgalī paliek nemainīga, arī citās sadaļās ieejot. Sākumā tas šķita traucējoši, bet vēlāk sapratu, ka lēmums ir pareizs. Vai tevi interesē kultūra vai sports, vai domes amatpersonu telefons, vai tūrisma objekti, kā vienreizvienu tev nāksies ielāgot, ka top svarīgi dokumenti, kuru gatavošanā iedzīvotājiem pieder savs vārds.
Nule sākušās pirmās publiskās apspriešanas – Aizputes un Lažas pagastā. Pagaidām klātienē atsaucība un aktivitāte vēl maza. Aivars Šilis atzīst, ka līdzšinējā pieredze mudina uzrunāt cilvēkus personiski, cik vien tas iespējams. Tad viņi atnāk un iesaistās. Taču jau pirms apspriedēm veiktas aptaujas, apkopoti uzņēmēju ieteikumi. Daudzi atzinīgi vērtē dzīvesvietu kā pēcdarba atpūtai atbilstošu un bērniem drošu. Pēdējā laikā vērojama tendence, ka pagastu iedzīvotāji vēlas pārcelties no laukiem uz pilsētu. Diemžēl pilsētā atbilstoša dzīvojamā fonda nav. Savdabīgs “dzīvojamais fonds” ir Rokaižu pansionāts ar 120 vietām – vēl viens mantojums no Liepājas rajona. Jauna trīsstāvu ēka, renovēts vecais korpuss. Vide ir tik skaista, ka gaiņā grūtsirdību par šādas iestādes nepieciešamību. Vismaz vietējiem ļaudīm var godam atrisināt vecumdienu problēmu.
Protams, ieteikumos daudzi mudina rosināt uzņēmējdarbību. Kā – to neviens nepasaka. Katrā ziņā atbilstošu telpu novadā ir, cik uziet. Daļa īpašnieku labāk tās tur tukšas jau desmit gadus, bet īres maksu nepazemina. Pašvaldība varētu uzņēmējiem palīdzēt savest kārtībā piebraucamos ceļus, taču nevar un nevarēs radīt jaunus šūšanas cehus, paplašināt metālapstrādi “Kurzemes atslēgā”, kā iesaka iedzīvotāji.
Viens no tuvākajiem uzdevumiem ir sakārtot Tebras krastus. Plānu par jaunu estrādi nācies atlikt. Cenām ceļoties, estrādei domāto naudu vajadzēja pārcelt Aizputes ielu asfaltēšanai. Pilsētas svētkos iznomāta saliekamā estrāde. Daļa iedzīvotāju uzskata, ka estrādi Misiņkalnā noteikti vajag. Tā tomēr ir vēsturiska ballēšanās vieta, kur šogad atjaunota Jāņu svinību tradīcija. Turpretim vecāki ļaudis apsver, vai maz to vajag – nokļūt tur nav tik viegli. Tomēr priekšlikumu un vēlmju pretmeti ir daudz vērtīgāki par ideju trūkumu. Sanda Zālīte pie diskusijām ir pieradusi. Novadā lepnākais tagad ir Kazdangas kultūras centrs. Aizputnieki reizēm kurn: kāpēc Kazdangā var uzaicināt slavenus kolektīvus, bet lielajā Aizputē ne? Nākas pierādīt, ka 700 skatītājiem domātā zālē mākslinieku honorāru var savākt par zemāku biļetes cenu. Pat ar privāto transportu šie 20 km maksātu mazāk nekā dārga biļete Aizputes kultūras nama zālē. Turklāt uz lielākajiem pasākumiem ļaudis uz Kazdangu aizvizina pašvaldības autobusi. Pērn tur notika lielā skolotāju konference ar skaistu koncertu, kurā piedalījās itin visi – gan apkopējas un pavāri, gan direktori un skolotāji.
“Esam bagāti, jo mums ir trīs kori – Kazdangā, Cīravā, nesen atjaunots arī Aizputē. Gada laikā 42 dalībnieki! Vai tas nav labs rādītājs?” lepojas Sanda. Juris Grasmanis dejo “Kurzemniekā”, viņam pat liekas, ka diezin vai kādā citā pašvaldībā pieejams tik vispusīgs dejošanas spektrs – tautas dejas dažādu vecumu ļaudīm, līnijdejas, aerobikas dejas, šovdejas, sarīkojumu dejas (starp citu, slavenais dejotāju Mironovu pāris ir aizputnieki). Protams, krīzes gados jau atbalsts pašdarbībai nevar būt tikpat dāsns kā treknuma gados, daļu braucienu nākas apmaksāt pašiem. Juris turklāt jūtas mazliet “divdabīgi”, jo sanāk pārstāvēt gan domes, gan deju kolektīva intereses. Tomēr jaunus tērpus dejotāji iemantojuši, izveidojot savu nevalstisko organizāciju un veiksmīgi uzrakstot projektu LEADER programmā. Līdzfinansējums tomēr pašvaldības budžetā cērt mazāku robiņu.
Knapajos gados daudzām pašvaldībām izdzīvot palīdz tūrisms, jo arī iedzīvotāju ceļamērķi kļuvuši pieticīgāki. Daudzi beidzot attapušies pamanīt un novērtēt pašmāju pērles un dārglietas. Protams, pašiem jācenšas šo interesi kāpināt. Aizpute atrodas 30 km attālumā no Rīgas–Liepājas šosejas, tātad – bez vajadzības te ceļotājs nokļūst reti. Varbūt pamudinājumam uz šosejas jāizvieto reklāma? Radošām personībām bagātajā novadā noteikti dzimtu kāda oriģinālas reklāmas ideja, ko nevarētu nepamanīt. Varbūt jāizsludina konkurss? Kopš salabots ceļš, kas uz Aizputi ved no Skrundas, braucēju kļuvis vairāk. Pēdējos gados pieaugusi interese par Livonijas pils bijušo godību. Ģimenes ar bērniem ciemojas Kalvenes zoodārzā. Ilgus gadus īsta Aizputes “odziņa”, kas piesaistīja tūristus un ceļiniekus, bija malkas pilis, ko savā pagalmā bez naglām būvēja Eduards Damburs. Nu to vairs var skatīt tikai Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas “Letonica” unikālajā un vērtīgajā projektā “Zudusī Latvija” – www.zudusilatvija.lv. 2006. gadā sirmais kungs devās celt pilis Aizsaulē, un ideja palika bez turpinājuma, jo audzēkņus viņš neapmācīja. Starp citu, iedzīvotāju apspriedē izskanēja arī šāda ideja – lai Cīravas arodskolēni atjauno šo lietu. Un kāpēc ne? Pietiek taču ar pavisam niecīgu domas asniņu, lai tam apkārt sarastos ideju pļava. Par to pārliecinājāmies ceļojumā pa Aizputes novadu.
***
AIZPUTES NOVADA “KULTŪRKARTE”
Aizputes kultūras namu Tebras upes krastā īpašu vērš plāksne, kas norāda, ka no 1752. līdz 1941. gadam te atradās Aizputes sinagoga. Direktore Indra Bērica rīdziniekiem lepni izrāda atjaunoto lielo zāli ar superērtiem krēsliem, ko viegli aizbīdīt malās, dodot iespēju dejotmīļiem, jaunos prožektorus un no jauna izbūvētās telpas aktieriem, stāsta par Aizputes Tautas teātri, kurš režisores Karmenas Austrumas vadībā nekrāmējas ar sīkām intermēdijām, bet iestudē “lielformāta” lugas. Tomēr kultūrvēstures aspektā visaugstākā raudze ir sinagogas restaurācijas gaitā nākotnei saudzīgi saglabātajam ornamentam uz pamatīga dēļa.
Dormaņa namu no publikācijas projektā “Zudusī Latvija” paglāba divi jauni un radoši rīdzinieki –Signe un Uģis Puceni. Uģa tēva dzimtas saknes ir Aizputes pusē. Senāk no galvaspilsētas uz Kurzemi jaunie braukuši nedēļas nogalē, tagad sanākot otrādi, jo dzīve siltajā sezonā rit Dormaņa namā, kura vēsture sākusies pirms 300 gadiem. Pirmajā sastapšanās reizē Signi apbūris iekšpagalms ar noliktavu. Tobrīd licies, ka viss notiks viegli, skaisti un ātri. Nu jau skaidrs, ka šis būs mūža darbs, jo Puceni visu dara ar entuziasmu apsēstiem ļaudīm piemītošu pietāti pret katru no senajām “dēlēm”, sijām, pildrežģiem, griestu un sienu gleznojumiem u.c. Uģis izstudējis literatūru un arhīvu materiālus, katru stūrīti pats rūpīgi izlodājis. Tikai jumta darbos pieaicināti speciālisti no malas, pārējo veic paši ar draugu atbalstu. Pēdējā laikā talkā nāk arī vietējie, kurus aizrāvusi šī iecere. Atjaunošana būtu miljonāra cienīgs vaļasprieks, Puceniem naudas maisa nav, taču pa kripatiņai viņu idejas atbalsta dažādi fondi. Signe gan atvainojas par telpu nesakārtotību pēc pilsētas svētkiem, bet ciemiņus pieblīvētība priecē, jo katrai lietai taču ir sava vēsture, ko gribas pētīt un izzināt. “Jaunsaimnieku” radošais skatījums saskata nākotnes vērtību pat lietās, ko citi met prom.
Uzraksts uz durvīm vēsta, ka te meklējams “Mākslinieku darbnīcu un rezidenču centrs “Serde””. Nosaukumam nav jāmeklē padziļināta jēga, drīzāk tas radās kā protests pret pārlieku samākslotajiem un nereti nelatviskajiem kalambūriem. Turklāt serde jau nav tikai ābola prommetamā daļa, bet arī tā centrs. Starpnozaru mākslas grupa “Serde” tika dibināta, lai Latvijas māksliniekus mudinātu darboties ārpus ierastās centrālās pilsētvides. Tikpat aizrautīgi šīm idejām atsaucas citu valstu mākslinieki, kas neierastus vērta pilsētas svētkus, liekot arī aizputniekiem noticēt, ka dzīve mazpilsētā var būt ļoti interesanta.
Aizputes novadpētniecības muzeja un tūrisma informācijas centra vadītāja Jolanta Berga strikti ievēro ciemiņu saspringto grafiku, tāpēc atļauj pašiem izvēlēties skatāmo. Saistoša liekas muzeja pamatiecere – nelikt apmeklētājam cītīgi un gadsimtu secībā apgūt stendus un aprakstus, bet veidot tematiskas ekspozīciju grupas, kas pašas visu “pastāsta” – par lauku sētas iedzīvi 19 un 20. gadsimta mijā, par mazbānīti, par Lielo ielu, par seno skoliņu u.c. Stāvi, pēti, domā, iztēlojies un iegaumē šīs uzskatāmās un kompaktās ainiņas! Turpretim izstāžu zāle ir plaša un gaiša. Te Aizputes senos namus redz iemūžinātus maskaviešu Sokolovu gleznās. Vēsturiski nozīmīga ir pilsētas mēru fotogalerija un pirms diviem gadiem Muzeju naktij iekārtotā izstāde, kurā skatāmi vieni un tie paši Aizputes objekti pirms 100 gadiem un tagad. Idejas autors ir Liepājas Tautas fotostudijas vadītājs aizputnieks Varis Sants.
Pašlaik gan fotovīra un viņa dēla Mārtiņa Santa vārds popularitāti izpelnījies ar cita žanra ideju. Santu ģimenē jau apmēram 15 gadus darīts pašmāju vīns no tradicionālām un eksotiskām izejvielām, piemēram, ķirbjiem un burkāniem. Mārtiņš ģimenes tradīciju nolēmis pārvērst uzņēmējdarbībā, nodibinot SIA “Ekovīns”. Pašvaldībai piederošās muzeja (pilsmuižas) ēkas pagrabi ar senām velvēm un biezām sienām likās kā radīti kārtīgam vīna pagrabam. Deputātiem ideja šķita atbalstāma, un Sants juniors ar pašvaldību noslēdza līgumu uz desmit gadiem par pagraba izmantošanu, pielāgojot to projekta vajadzībām. Pēc remonta te būs gan vīna darītava, gan glabātava. Turklāt viss būs ekoloģiski nevainojams – paši sāka gatavot ozolkoka mucas, paši paņēma pārvaldībā piecu hektāru lielu upeņu lauku, trūkstošos augļus un ogas pērk no vietējiem. Nekādu konservantu, krāsvielu, dzidrinātāju un citu draņķu! Improvizētā degustācijā Rīgas ciemiņi varēja nobaudīt gadu vecu ābolu vīnu. Stiprums – 11 grādu. Medijos izskanējusī vēsts ieintriģējusi daudzus, katru otro trešo dienu pie pils piestāj tūristu autobusi. Nākotnē Mārtiņš grib rīkot ne tikai degustācijas, bet arī vīna meistarklases, jo nevēlas “firmas noslēpumus” turēt slepenībā. Varbūt tāpēc, ka pašam rodas arvien jaunas un tālejošas idejas. Martā reģistrēta biedrība “Kurzemes vietējie produkti”, kur vīndarim piepulcējās piena pārstrādes uzņēmums SIA “Elpa” (kurš gan dzer vīnu bez siera!) un SIA “Durbes veltes” ar netradicionāliem konserviem, piemēram, pieneņu medus želeju.
Aizputes pagasta saieta nams, kur savu karjeru Aizputes novada kultūras plašumos iesāka Sanda Zālīte, celts 1991. gadā, bet pirms gada atjaunots tik skaisti, ka Sandas darbagalds joprojām atrodas tepat, nevis pilsētas domē. Cik nu šādā amatā daudz kabinetā sēdēsi! Nama lielākais trumpis ir tas, ka vienlaikus te var rīkot divus pasākumus, jo katrai norobežotajai daļai sanāk sava ieeja un labierīcības. Lielajā zālē notiek sarīkojumi un izstādes, stingri izplānots ir kolektīvu mēģinājumu grafiks. Mūsdienīgi iekārtotā virtuve nav tikai sadzīves ērtību labad. Ziemas vakaros vietējās saimnieces te apguvušas kulinārijas noslēpumus Liepājas pavāra virsvadībā. Saieta nama projektu varētu turpināt, jo blakus atrodas pamatīgs iekonservēts divstāvu nams. Jāizdomā tikai iespējami oriģināls pielietojums. Sanda steidz uzburt “kultūras darbinieka nākotnes vīziju” ar lielu koncertzāli. Izmantojam iespēju iegriezties arī Aivara Šiļa ilggadējā darbavietā – priekšzīmīgi atjaunotajā Aizputes pagastmājā, kur kabinets esot tāds pats kā senāk.
Apriķu pamatskola un muzejs atrodas teritorijas ziņā vislielākajā – Lažas pagastā. Te mūs sagaida pārvaldes vadītāja Māra Vētra, pamatskolas direktore Velga Ļaudama un Apriķu muzeja dvēsele Aina Cērmane. No ārpuses neuzminēsi, ka Ostenzakenu muiža celta 1745. gadā, arī iekštelpas skolas sākumam šķiet gatavas. Par slaveno dzimtu nepārprotami atgādina greznā krāsns, pārējās turpina dzīvi Rundāles pilī.
Bēniņstāvā atrodas neticami jauks muzejs, kura vadītājas aizrautīgajos stāstos liels un mazs var klausīties stundām. Katrs priekšmets apaug ar vēsturi – īstu vai iztēles radītu, nav jau tik svarīgi. “Neviens cits jau to nezinās un labāk par mums neizstāstīs,” pārliecinoši saka sākumskolas pedagoģe Aina Cērmane, kura pirms 24 gadiem aizsāka muzeju vienā telpā. Savu pedagoģes talantu un bērnu pazīšanu Aina īpaši apliecinājusi pažobelēs aiz durvīm iemitinātajos rūķu kambarīšos – katram gadalaikam uzburta cita pasaule. Aizbrauciet turp, aizvediet savus ķiparus, tad paši sapratīsit, cik īpaša ir šī muzeja pasaule! Tikpat īpaša kā skats, kas paveras no muižas atjaunotā tornīša.
Cīravas pagasta Dzērves pamatskola, ko redzējām garāmbraucot, arī atrodas senā muižas ēkā. Lai kāds nākotnē būs mazo skolu liktenis, pašvaldības iestāžu siltināšanas programmai paredzētie ES līdzekļi devuši iespēju savest kārtībā un saglabāt nākamajām paaudzēm daudzas kultūrvēsturiskās celtnes. Cīravas pagasta pārvaldes vadītājs Artis Čanders savas pašvaldības ieguvumus – perfekto pagastmāju, kultūras namu un daudzkrāsaino bērnudārzu – ciemiņiem var izrādīt, centrā stāvot. Gluži tāpat kā salīdzinājumam parādīt privātīpašumā esošās Cīravas muižas ēkas un vēsturiskās ūdensdzirnavas, kas kontrastē ar centra sakoptību.
Kazdangas pagasts ir neticami bagāts, jo te līdzās atrodas pat divas kultūras iestādes – kultūras, tūrisma informācijas un izglītības centrs un saieta nams! Tāpat kā citur novadā atjaunotajās pašvaldību iestādēs – cepuri nost! – ir uzbrauktuves invalīdiem; atrasta vieta arī pacēlājam. Ēkas galvenā vērtība ir novadā lielākā skatītāju zāle ar griestu dekoriem un lustrām, ko veidojuši mākslinieki Albīns Dzenis un Ernests Treimanis. Konferenču zāle 80 klausītājiem, telpas jaunākajai paaudzei ar rotaļlietām un galda spēlēm, trenažieru zāle. Iekārtota neliela viesnīca, kas lieti noder vasaras nometnēm. Par ēšanu nav jāraizējas, jo Kazdangas centrā izdzīvojusi pat ēdnīca.
2009. gadā, kad piedzima Aizputes novads, savu darbu beidza Kazdangas lauksaimniecības tehnikums, kura mājvieta bija senajā Manteifeļu dzimtas pilī (kompleksā pavisam bija 24 objekti). Pils parks, krāsainu karodziņu virtenēm izgreznots, gaida tradicionālos Parka svētkus 3. septembrī. Pašvaldība plašo ēku jau sākusi vispusīgi izmantot. Šurp pārcelts tūrisma informācijas centrs, iekārtoti divi muzeji – Boju meža muzeja bagātīgie krājumi un jau pieminētā Eduarda Treimaņa savāktā Kazdangas tehnikuma muzeja ekspozīcija. Kazdangas pagasta pārvaldnieka Jura Moiseja nākotnes plāns ir sagatavot muzeju akreditācijai, jo tas dotu iespēju meklēt finansējumu starptautiskos fondos, startēt projektu konkursos, lai pils atdzimtu visā godībā. No darba un jaunām rūpēm kazdandznieki nebaidās, jo viņu novadnieks ir viens no tautas pirmās atmodas laika darbiniekiem jurists un literāts Māteru Juris. Viņa vārdā sauc Kazdangas pamatskolu, pils priekšā ir 1935. gadā atklātais Teodora Zaļkalna veidotais piemiņas akmens. Gan skolas karogā, gan piemineklī iemūžināta Māteru Jura slavenā prātula: “Darbs ir gods”.
Pils ansambļa Kavalieru namā uzmanību piesaista greznie sienu zīmējumi visgarām kāpnēm. 1976. gadā tie tapa kā jauno mākslinieču Frančeskas Kirkes un Ludmilas Ginteres diplomdarbs. Tolaik Mākslas akadēmijas vadošo meistaru uzstādījums bija radīt noslēguma darbus nevis kādai “nenoskārstai vaj’dzībai”, bet bagātināt ar gleznojumiem un skulptūrām lauku skolas un kultūras namus bez maksas – lai jaunie mākslinieki redzētu savu darbu sabiedriskā vidē un izjustu, ko nozīmē strādāt sabiedrībai. Protams, tolaik bija citas finansiālās iespējas un augstskola to varēja atļauties, bet neatceros gan, ka “treknajos gados” Latvijā būtu atdzimusi un plaši izvērsusies vēlme veikt kaut ko paliekošu ne tikai sev un savējiem, bet sabiedrībai un tautai.
Aizputes novadā, par spīti Latviju visaptverošai vaimanoloģijai, sastapām cilvēkus, kurus vada šāds altruisma dzinulis – saistoši bagātināt ne tikai savu, bet arī līdzcilvēku ikdienu. Pat tad, ja pašvaldības “līdzfinansējums” pagaidām ir iegūlis sakārtotās pašvaldību ēkās, tīrā ūdenī un morālā atbalstā, arī tas ir labs starta kapitāls jaunu cilvēku pārgalvīgām idejām.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017