Rīga 22°C, nedaudz mākoņains, bez nokrišņiem, A vējš 1m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 23. maijs 19:05
Vārda dienas: Leokādija, Leontīne, Ligija, Lonija
Diezin vai kāds apstrīdēs pastiprināto ievērību, ko dažādos Rīgas namos sēdošie varasvīri un sievas pēdējā gada laikā centušies veltīt Latgalei. Ministru kabinets uzņēmies virssaistības Latgales reģiona rīcības plānā 2012. – 2013. gadam noteikto pasākumu ieviešanai, tur notiek dažādi forumi, semināri un tikšanās visdažādākajos līmeņos, aizsardzības ministrs Artis Pabriks Nacionālo bruņoto spēku parādi 4. maijā pieņēma nevis ierastajā 11. Novembra krastmalā, bet gan Rēzeknē.
Latvijas Pašvaldību savienība jau marta sākumā izlēma LPS 23. kongresu rīkot Preiļos. Parasti pašvaldību galvenais lēmējorgāns dalībniekus pulcē iespējami tuvu Rīgai pavisam prozaisku apsvērumu dēļ – lai visiem būtu vieglāk pieejams, tomēr šoreiz LPS Valde atbalstīja tieši Preiļu novada pieteikumu (līdz šim vienīgo reizi pašvaldību kongress Latgalē – Līvānos – notika pirms desmit gadiem). Tāpēc šoreiz “Loga” pašpasludinātajai Latvijas apceļotāju vienībai nenācās lauzīt galvu, zīlēt vai lozēt, kurp doties. Braucām raudzīt, cik gatavi “pašvaldību parādei” ir Preiļu novada ļaudis. Un pētīt, kādā mērā paši latgalieši izjūt to, ka Rīgas “augstajos namos” sēdošie sākuši viņiem izrādīt pastiprinātu gādību.
Daudzos novados, savu teritoriju kartē izrādot, mums likts minēt – ko atgādina robežu ieskautais laukums. Preiļu novadā bez pārliekas piepūles un iztēles samanāma radniecība ar otrādi apgrieztu dižās Itālijas “zābaku”. Tas veidojies pakāpeniski: 2000. gadā radās viens no Latvijā pirmajiem – Preiļu novads, pilsētai pievienojot Preiļu un Aizkalnes pagastu, bet vispārējās novadizācijas gadā “itāliskumu” pilnveidoja Pelēču un Saunas pagasts. Un, skat, pat “Roma” kartē atrodas īstajā vietā! Tomēr Preiļu novada domes priekšsēdētājs Aldis Adamovičs uzreiz atgādina, ka populārais Latgales “bēdu stāsts” uz Preiļu novadu īsti neattiecas: 2009. gadā jaunizveidotajā teritorijā dzīvoja vairāk nekā 11 tūkstoši iedzīvotāju, tautas skaitītāji pērn atraduši 10,7 tūkstošus, tāpēc iedzīvotāju blīvums ir augstākais Latgalē. 67 procenti latviešu un vairākums cittautiešu te dzīvojuši jau izsenis (dominē katoļi un vecticībnieki, pavisam maz luterāņu un pareizticīgo); referendumā pret otru valsts valodu nobalsojuši 78% novada iedzīvotāju, tikai 22% bijis cits viedoklis. Bezdarba līmenis Preiļu novadā sarucis zem 14%, Latgalē tikai lielpilsētā Daugavpilī šis rādītājs ir zemāks. Teritorijas attīstības indekss ierindo viņus 64. vietā valstī, no Latgales novadiem – augstāk par kaimiņiem. Dabiskais pieaugums gan ir ar mīnusa zīmi, kaut novada vadība cenšas stimulēt dzimstību. Varam jau tēlot ideālistus, kam nerūp manta, taču katrs atzīs, ka jūtamāks atspaids tomēr ir kāds “taustāms labums”, un joprojām spēkā padomju laiku teiciens: “Labāk saņurcīts rublis nekā pliks paldies.” Un “saņurcītais rublis” dāsnumā pārspēj pat daudzas Pierīgas bagātnieku pašvaldības – ja viens no vecākiem ir vismaz gadu pierakstīts Preiļu novadā un tajā deklarē arī jaundzimušo, vecākiem dome dāvina 150 latus.
“Visi grāfi beigti, tikai ģeogrāfi ne”
Par pozitīvu piemēru demogrāfisko problēmu risināšanā noder Alda Adamoviča ģimene, kurā aug četras (!) atvases. Vecākais dēls jau studē Rīgā, bet jaunākais šopavasar absolvē bērnudārzu. Starp viņiem vēl desmitgadīgā meita un divpadsmitgadīgais dēls. To, ka ģimenes rūpes priekšsēdētājs nepazīst tikai no filmās redzētā un grāmatās lasītā, liecina stāsts par to, cik sarežģīti pakārtot dzīvi bērnu talantu attīstībai, kad viņi dzied, dejo, sporto. Četru vecāku pulciņš maiņu režīmā cenšas savējos pievērst hokejam, arī Alda jaunākais ir viņu pulkā, bet treniņi – Daugavpilī. Taču sports pašam tētim bijusi un iespēju robežās ir sirdslieta. Skolā pirmajā vietā bija garo distanču skrējieni, Aldis ticis pat Latvijas junioru čempiona godā 1500 m distancē, bet, studējot Universitātē, vēl bez skriešanas bijis iekļauts gandrīz visu sporta spēļu komandās.
Jau izsenis Latvijas Universitātē skandēta apakšvirsrakstā citētā dziesma par “nemirstīgajiem ģeogrāfiem”. 1988. gadā, uzsākot studijas, arī Aldis pievienojies Latvijā daudzinātajai “ģeogrāfu mafijai”. Patiesībā ar viņa stāstiem par šo neparasto savienību varētu aizpildīt visas “Loga” viesizrādēm paredzētās lappuses. Un kā šajos brīžos iemirdzas novada “galvas” acis! Laikmetu griežos vēl pēdējā brīdī A. Adamovičs paspējis izbaudīt vienu no padomju laiku neapstrīdamajiem plusiem – ģeogrāfiem paredzētās prakses. Kad atvērtās robežas tautiešus vedināja uz Poliju, ģeogrāfi devās pretējā virzienā – uz kalniem un tuksnešiem, uz Baikālu un Jeņiseju. Tie bija īsti studentiski gadi! Un turpinās joprojām. Kā “Likteņa ironijas” draugi Veco gadu aizvada pirtī, tā jau vairāk nekā 20 gadus Aldis cenšas izbrīvēt laiku tā, lai vasarā kopā ar studiju biedriem uz pāris nedēļām “pazustu”, ar velosipēdiem nobraucot 500 – 800 kilometru. Sākumā pa Latviju, tad pa kaimiņu valstīm, bet kopš 1998. gada viņi “apriteņojuši” visas Baltijas jūras salas. Reizēm gan ģeogrāfu mafijas rindas tiek paplašinātas, dažos braucienos piedalījusies arī Alda «otrā pusīte», tomēr pārsvarā tas ir skarbiem piedzīvojumiem pilns brauciens, kas domāts īstiem vīriem. Ģimenes galva ir bezgala pateicīgs par to, ka sieva – sākumklašu skolotāja – nekad nav liegusi viņam izbaudīt šīs “vīru spēles brīvā dabā”, uzņemoties rūpes par pēcnācēju kvartetu. Priekšsēdētājs nemaz neslēpj, ka atvaļinājums mājas kārtībā neesot nekāds atvaļinājums, jo katru dienu kāds zvana vai piebrauc. Īsti atslēgties spējot, tikai promesot. Šovasar gan izlēmuši atgriezties Latvijā un izbraukāt maršrutu no Jēkabpils līdz Valkai.
Studju noslēgumā Aldi uzmeklējis Jānis Eglītis, kurš nule bija izveidojis vienu no valstī pirmajām – Preiļu Valsts ģimnāziju. Viņaprāt, Adamovičs esot īstais pēctecis Preiļu pamatskolas direktora amatā. Ekonomiskās ģeogrāfijas speciālistam gan vēl nācās papildināt pedagoģijas zinības, vienlaikus esot direktoram (no 1996. līdz 2006. gadam), kā arī fizkultūras un ģeogrāfijas skolotājam. Tie bija skolas “ziedu laiki”, kad Preiļu pamatskolā mācījās visvairāk audzēkņu no visām Latvijas līdziniecēm – 1100! Ar skolotāja gaitu sākumu un velobraucieniem gan saistās kāds visai satraucošs notikums, ko tagad, protams, var atcerēties ar smaidu, taču tolaik... Jaunajam skolotājam Adamovičam pirmoreiz uzticēta audzināmā klase, bet radušās problēmas nokļūt mājās no Krimas. Togad skola sākusies piektdienā, tāpēc telefoniski izlūdzies Jānim Eglītim rast kādu aizstājēju pirmajā septembrī. Tomēr, par spīti cerībām, arī pirmdienas rītā nav paspējis atgriezties, bet bērni jau otro reizi sanākuši, lai sveiktu jauno audzinātāju ar puķēm... Varam iztēloties visu intermēdijā iesaistīto pušu izjūtu gammu, Eglīša kungu ieskaitot! Gatava epizode kādai kinolentei.
Pamatskolas vadīšanas laikā direktors bijis arī pašvaldības deputāts. Kad par novada priekšsēdētāju kļuvušais Jānis Eglītis ievēlēts Saeimā, viņa vietā atkal iznācis sēsties Aldim Adamovičam. “Arī pēdējās vēlēšanās priekšsēdētājam tauta uzticējās pārliecinoši!” iestarpina sabiedrisko attiecību speciāliste Maija Paegle. “Jā, kaut gan nemainīgi startēju no Tautas partijas, ko 2009. gadā arī mūsu pusē ļaudis pieminēja ar nepatiku. Vēlot vietējo varu, cilvēki neskatās uz partijām. Sākumposmā tiešām biju aizrāvies ar Tautas partijas progresīvajām idejām, bet, tālu prom, Latgalē esot, vēlāk kļuva neiespējami kaut ko ietekmēt.” Tāpēc topošo Latgales partiju, kas grasās dienasgaismu ieraudzīt drīz pēc LPS kongresa, viens no tās veidošanas iniciatoriem Aldis Adamovičs saredz kā vertikālu, nevis horizontālu organizāciju.
Tagadējās Preiļu novada domes raibums itin nemaz netraucē ierindas darbu, turklāt no TP tajā ir visvairāk – pieci deputāti. Pašvaldības pamatbudžeta izdevumu struktūrā izglītībai gan ir budžeta “lauvastiesa”, tomēr pēdējos gados tēriņi vairs nepārsniedz 50 procentus, jo tagad dome palielinājusi izdevumus teritorijas labiekārtošanai un mājokļu apsaimniekošanai. Neticami, taču populārais “bēdu stāsts” arī nekādi nav savietojams ar domē uzzināto: preilieši esot starp pirmrindniekiem māju renovācijas aktivitātēs! Divi nami jau uzposti, trešais top, vairākiem saņemti iesniegumi. Pieticis vien kaimiņiem uzzināt, ka siltināto namu iemītniekiem šoziem apkure izmaksājusi teju vai trīsreiz lētāk. Arī veselības aprūpei šogad tērēs vairāk latu, kaut arī šī ir valsts funkcija, taču katrs zinām, cik “labi” valsts ar to tiek galā.
Varas gaiteņos un medijos jau atkal virmo Preiļu slimnīcas iespējamā pārkārtošana par aprūpes centru, tomēr Aldis Adamovičs uzskata, ka grēks būtu vieglu roku iznīcināt tās lielāko vērtību – dzemdību nodaļu, kurā ir gan mūsdienīgs aprīkojums, gan izcili un pieredzes bagāti speciālisti, gan neticams veikuma rādītājs – 15 gadu garumā tikpat kā nemainīgs jaundzimušo skaits – ap 300 gadā (aptuveni trešdaļa vietējo mazuļu, otra trešdaļa – bijušā Preiļu rajona teritorijas jaundzimušo, bet pārējie – acīmredzot šo vietu vecāki atzinuši par pietiekami kvalitatīvu un drošu, lai te pasaulē laistu savu lielāko dārgumu). Ja valsts atteiksies iesaistīties, tad vismaz šogad dzemdību nodaļu finansēs pašvaldība. Absurdi vest dzemdētāju 40 minūtes līdz Daugavpilij, ja tepat – ministres Ingrīdas Circenes daudzinātajā piecu minūšu gatavībā – jebkurā diennakts stundā ir telefoniski izsaucams ārsts un anesteziologs, kuriem nevajag velti nīkt naktis slimnīcā.
Par vienu no Preiļu novada slavas kaldinātājiem uzskatāms Preiļu Valsts ģimnāzijas un Preiļu novada kultūras centra deju kolektīvs “Gaida”, kas Gaidas Ivanovas vadībā pamanījies jau divos Skolēnu dziesmu un deju svētkos no ierastās līderības izkonkurēt pat titulētākos Rīgas dejotājus. Laureātu dižkoncertā VEF kultūras pilī 70 kolektīvu vidū bija pieci Preiļu novada kolektīvi (trīs no tiem – dažādu vecumu grupu “gaidas”, vēl divas Ilzes Brokas vadītās “Dancaru” grupas). Uzdrīkstos atklāt mazliet slepenu informāciju, ka “gaidas” tuvplānā varēs novērtēt arī LPS 23. kongresa dalībnieki, bet, rezumējot pašdarbības kolektīvu statistiku, Aldis Adamovičs uzsver, ka kultūras centrā vien to ir 19. Turklāt arī domes darbinieki namam nemet līkumu (piemēram, dejotāju galvenās Gaidas dzīvesbiedrs novada izpilddirektors Vladimirs Ivanovs dzied vīru vokālajā ansamblī, kas Latvijā izcīnījis ceturto vietu). Kongresa delegātiem vērts zināt, ka Preiļos viņi varēs justies sevišķi droši, jo te dzīvo un par policistu strādā vēl viens novada lepnums – spēkavīrs Artis Plivda. Ne velti pilsētā jau četrus gadus notiek viens no Latvijas spēkamitriķu čempionāta posmiem, kas pulcē trīs četrus tūkstošus skatītāju. Šogad Preiļos par vienu no dižākajām dienām kļūs 12. augusts, kad šeit pulcēsies gan stiprinieku atbalstītāji, gan “Prāta vētras” fani, jo dziedošajiem puišiem te būs viena no sešām koncerttūres pieturvietām. Tomēr par 2012. gada galveno notikumu vismaz domes ļaudīm jau tagad nav šaubu – tas ir LPS 23. kongress.
Kaut kultūras nams renovēts pirms desmit gadiem, tas neko nav zaudējis no majestātiskuma un baltuma, tāpēc LPS kongresa norisei speciāli uzlabojumi nebija jāveic. Te regulāri notiek visdažādākie koncerti, piemēram, maijā šeit varēs vērot vienīgo Baleta festivāla koncertu ārpus Rīgas. Ja kongresa starpbrīdī iznāk laiks, varat iegriezties muzejā, kas atrodas šajā ēkā, kaut gan preilieši paredzējuši arī dažādas aktivitātes ārpus kongresa norises vietas. Preiļu ļaudis prot saudzēt savus namus. Arī 2005. gadā celto Preiļu Galveno bibliotēku, kas ir metodiskais centrs trim kādreizējiem rajoniem – Ludzas, Rēzeknes un Preiļu. Protams, tagad jau Latvijā tapušas lepnas bibliotēkas, bet tolaik Preiļu grāmatu krātuve bijusi viena no dižākajām. Arī mūs pārsteidza dāsnums, kas atvēlēts tādai “nepelnošai struktūrai” – trijos stāvos ne miņas no citviet redzētās pieblīvētības. Te domāts arī par vājredzīgiem ļaudīm, kas var izmantot speciālu datoru, kurā lasāmais tiek palielināts pēc katra vēlmēm. Aizkustinoši jauks ir bērnu stūrītis mazajiem lasītājiem paredzētajā trešajā stāvā (esot pat divgadīgi bibliotēkas apmeklētāji!). Te pirmoreiz ieraudzījām netipiskas lelles, ko vitrīnu pārapdzīvotības dēļ viņiem atdāvina slavenās “Leļļu karaļvalsts” saimniece Jeļena Mihailova.
“Preiļu lepnuma vieta un veiksmes stāsts”
Tā var dēvēt uzņēmīgās Jeļenas Mihailovas dzīvi, kurā hobijs pāraudzis ne tikai pašas ģimenes un draugu loku, bet viņas “Leļļu karaļvalsti” daudzi tūristi uzskata par Latvijas atpazīstamības zīmi. Lielpilsētā Naļčikā dzimusī Jeļena pēc megapolē Maskavā absolvētās mākslas skolas apprecējās un pirms 27 gadiem nokļuva miniatūrajos Preiļos. Sākumā nav ticējusi, ka te vispār nekursē pilsētas autobusi – kā tad ļaudis tiekot uz darbu? Toties neierastajā vidē radās iespēja aizpildīt brīvo laiku, ļaujot atdzimt bērnības sapnim par lellēm un mākslinieces profesiju. Pamatdarbam – pieminekļu gravēšanai viņa velta dienas cēlienu, pēc tam pārorientējas uz leļļu pasauli. Vispirms mājas pagalmā radās “karaļvalsts”, kur ne viens vien žurnāla lasītājs, iespējams, jau pabijis un sevi iemūžinājis kādā no speciāli fotografēšanai veidotajiem stūrīšiem, lodziņiem, paaugstinājumiem. Ne jau ikdienas drānās, protams, Karaļvalstij piedien atbilstoši posti pavalstnieki! Neticami, ka visus daudzos tērpus šūdinājusi un cepures darinājusi pati Jeļena. Šajā valstībā vietā ir senais teiciens, ka “drēbes ceļ vīru”. Un ne tikai vīru vien, jo cieši cits pie cita sakarināti arī dāmām un bērniem domātie tērpi – visām gaumēm, izmēriem un raksturiem. Atzīdamās, ka pati esot daudzu kompleksu mocīts cilvēks, kurš nekādi nebūtu piedabūjams pārģērbties svešā namā, Galvenā Karaliene jūsmīgi stāsta, kā neierastajos tērpos atplaukst un uzmirdz apmeklētāji. Cik skaistas fotogrāfijas viņi aizved sev līdzi! Pat neērti Jeļenas hobiju dēvēt par biznesu. Arī cenrādis ir pavisam pieticīgs. Neticami, taču ideja izrādījusies tik dzīvelīgi auglīga, ka “Leļļu karaļvalsts” kļuvusi par otru apmeklētāko objektu Latgalē... aiz Aglonas bazilikas! Pērn vien 38 tūkstoši ciemiņu, daudz ārzemnieku. Arī mūsu vizītes dienā aprīlī pagozēties senatnē paspējuši beļģi un rumāņi, pēcpusdienā gaidāmi vēl citi tūristi.
Tomēr Jeļenas Mihailovas īstā “paradīze” nav karaļvalsts un greznie tērpi, bet pašgatavotās lelles. Tās nav parastas spēļmantiņas, tās ir personības – katra ar savu raksturu un biogrāfiju. Pašreiz karaļvalstī mitinās ap 260 leļļu, bet tās jau arvien nāk klāt, senākās vietu trūkuma dēļ aizceļo citur. Izrādās, ka lelli un tērpu ar visvisādiem aksesuāriem autore spēj radīt četru dienu laikā. Audumu atgriezumi pārpārēm paliek no tērpu šūdināšanas, pārējās detaļas un sadzīves elementi gan prasa izdomu, lai saskatītu otrās elpas iespēju dažādos šķietami nederīgos niekos. Stikla vitrīnās sadzīvo gan pasaku sižeti (diemžēl arī mēs izkritām eksāmenā – atminēt septiņus brāļu Grimmu pasaku tēlus), gan latvju dainu situācijas, gan četri gadalaiki, ir arī visai “ellīga” vitrīna. Tepat arī mūsu laikabiedri – Raimonds Pauls un Alla Pugačova, Anglijas karaliene ar princi Čārlzu, Valdis Zatlers ar kundzi, arī Krievzemes līderi – Putins un Medvedevs. Nezinu, kā pašiem varoņiem, bet man šīs lelles šķiet vēstām par saviem “dzīvajiem” līdziniekiem daudz vairāk nekā vēsi bezpersoniskās vaska figūras. Uz jautājumu, kā pie Jeļenas atnāk dažādie sižeti, viņa atbild nedomādama: “Tie nekad nav gājuši prom, galva pilna!” Visu izklāstīt negribu, jo Aldis Adamovičs cer šurp atvest arī kongresa delegātus. Tomēr vēlos palaist izplatījumā karaļvalsts saimnieces sapni (cerībā, ka to sadzirdēs kādas pretimnākošas “ausis”) – atrast vietu vēl vienai leļļu galerijai galvaspilsētā. Ja uz attālajiem Preiļiem skatīt šo bagātību brauc ļaužu tūkstoši, vai gan Rīgas tūrismam tas kaitētu?
Tomēr domes ļaudis uzskata, ka vēl ilgi pirms “leļļu ēras” Preiļi bijuši atpazīstami ar sieru un dejām, arī ar izglītības augsto kvalitāti. Ģimnāzijas titulu vis katrai vidusskolai nepiešķir! Preiļu 2. vidusskola jau astoņus gadus vidusskolas posmā īsteno tikai latviešu apmācības programmas. Nācies gan slēgt Aizkalnes pamatskolu, kur kopā ar pirmskolēniem bija tikai 28 audzēkņi, tāpēc nelikās pieņemami vienam pedagogam mācīt apvienoto trīs klašu grupu. Novada lauku pamatskolās audzēkņus baro bez maksas, pilsētā – tos, kam ir trūcīgās ģimenes statuss, un daudzbērnu ģimeņu atvases. Pedagogiem, kuri brauc uz lauku skolām, dome sedz ceļanaudu. Preiļu vakara vidusskolā mācās daudz jauno māmiņu. Preiļos ir arī neliela, taču efektīva arodvidusskola, kur sagatavo frizierus, konditorus un komercdarbiniekus, kaut tā esot daļa, pēc priekšsēdētāja domām, no dīvainā konglomerāta – Viduslatgales profesionālās vidusskolas.
Vietā, kur tik laba izglītība, nav jābrīnās, ka domes “spicē” esošo vairākums ir pašmāju produkti. Par priekšsēdētāju jau zinām, izpilddirektors Vladimirs Ivanovs smaidot noskaita: “Kaut arī vārds un uzvārds neliecina, esmu kristīts katolis. Beidzis Preiļu 1. vidusskolu, tad “celtniekus” Politehniskajā institūtā, desmit gadus nostrādāju “Preiļu sierā”, tad pievērsos radošai profesijai – mācījos pie slavenā Polikarpa Čerņavska, strādāju “Daiļradē”. Keramiķa darbnīcā ripa joprojām gaida mani Riebiņu novada Rušonas pagastā, bet... 1997. gadā kļuvu par Preiļu novada domes priekšsēdētāju uz divarpus gadiem un kopš tā laika dažādos amatos arī velku šo “smago, nepateicīgo nastu”.”
Pavisam negaidīti, jo parasti pašvaldībās nemēdz daudzināt priekšgājējus, Vladimirs Ivanovs nosaka, ka Preiļos allaž bijuši ļoti progresīvi priekšsēdētāji, katrs no viņiem ir ienesis kādas jaunas būtiskas pārmaiņas. Nu visi sarunu biedri, cits citu papildinot, virknē katra nopelnus. Vladimira laiks bijis visai smags, jo ap 1997. gadu sākās nesaskaņas ar Krieviju, enerģētiskā krīze, noturēt komunālo sfēru tolaik bija varoņdarbs. A. Adamovičs atzīst, ka tagadējo krīzi ar to faktiski nevar salīdzināt – ja zini, ka mazuta atlicis trim dienām un var apstāties katlumāja, lūk, tā bija īsti dramatiska situācija! Ilmāra Meluškāna laikā sakārtoja daudzas ielas, uzcēla brīvdabas estrādi, atjaunoja stadionu, kur notika jau pēdējās Trīszvaigžņu spēles. Turklāt viņa vadībā izveidojās Preiļu novads. Jāzeps Šņepsts spēja atjaunot kultūras namu. Tagad jau daudzi piemirsuši skarbo ziņu 1995. gada presē, ka neilgi pirms pašvaldību sporta pasākuma iebruka Preiļu kultūras nama griesti. Tikai laimīga sagadīšanās (sacensības stadionā iekavējās) ļāva iztikt bez upuriem. Arī sporta manēžu uzcēla Šņepsta valdīšanas gados. Savukārt Jāņa Eglīša laikā triumfēja mūsdienu tehnikas sasniegumi – informatizācija un inovācijas. Vieni no pirmajiem valstī viņi 2005. gadā domē ieviesa dokumentu elektronisko apriti. Arī jaunā bibliotēka allaž saistīsies ar J. Eglīša vārdu.
Rīdzinieki grib uzzināt, ar ko nākamībā saistīsies Alda Adamoviča laiks. Izpilddirektors piemin gan novada veidošanas noslēguma posmu, kad bija jāvada sarunas ar jaunpienācējiem, gan rajona padomes likvidēšanu un īpašumu kārtošanu. Pats priekšsēdētājs uzskata, ka viņam kā ģeogrāfam un vides zinātņu maģistram patīk sakopta vide, tāpēc arī labiekārtošanai budžetā paredz vairāk līdzekļu un paplašina apstādījumus. Pilsētā ir 18 dalītās atkritumu šķirošanas laukumi, un iedzīvotāji šķiro tiešām apzinīgi. Preilieši saņēmuši vairākus Vides ministrijas iedibinātos “ābolus”.
24 stundas ar priekšsēdētāju?
Savējā ir arī novada domes sabiedrisko attiecību speciāliste Maija Paegle – visai netipiska šīs jomas pārstāve, jo viņas mierpilnajā tēlā un klusinātajā balss intonācijā nevīd šim amatam bieži raksturīgā pašapziņa, ambiciozitāte un citas radniecīgas publiskai personai noderīgas īpašības. Tomēr Maija pierādījusi, ka arī “lēno un kluso racēju” veikums rezultātā ir tikpat cienīgs. “Nevienu darbu neesmu meklējusi, tie paši mani atraduši,” apgalvo Maija. Bijusi gan vācu valodas skolotāja, gan zemniece un divu meitu mamma, pašvaldības darba “karjera” sākusies Aizkalnes pagastā. No pagasta šaurības viņu “izcēlis” Jāzeps Šņepsts, kurš tolaik vadīja Preiļu novada domi. Kopš 2003. gada Maija ieņem pašreizējo posteni. Tagad viņai daļu pienākumu palīdz veikt Jānis Vaivods, kura amats ir lietvedības speciālists, bet lauku pašvaldībā jau katrs strikti sava “lauciņa” robežas nenošķir. “Neņemos apgalvot, ka līdzās priekšsēdētājam pavadu 24 diennakts stundas, kā reizēm stāsta kolēģes, bet, kad vajag, esmu vienmēr gatava. Var šo darbu pieņemt kā sēdēšanu kabinetā, gaidot, kad dažādas iestādes un organizācijas piesūtīs materiālus avīzei vai interneta vietnei. Mums ar Jāni pašiem liekas interesanti “iet ļaudīs” – runāties, fotografēt. Mums praktiski nav brīvu piektdienas vakaru un sestdienu, kad notiek daudz pasākumu. Man patīk būt lietaskursā par visiem novada notikumiem. Nodeldētais teiciens par rokas turēšanu uz pulsa būtu vietā,” atzīst Maija.
Ja “Loga” ciemiņi novadā būtu ieradušies nedaudz agrāk – 14. aprīlī, kas zina, vai visur klātesošā Maija Paegle arī mūs neierautu “Cīruļputenī”. Tā sauc tradicionālo skrējienu, uz kuru ierodas pat citu reģionu skrietkārie ļaudis, šopavasar jau sestajā skrējienā pa Preiļu ielām devās 250 dalībnieku. Astoņu un sešu kilometru distances, protams, saistīja trenētus un rūdītus skrējējus, toties tautas skrējiena divu kilometru distance ir pa zobam gan lieliem, gan maziem, gan vientuļniekiem, gan kuplām ģimenēm, gan... priekšsēdētājam. Nu jau piemirsušās bezsniega ziemas, tāpēc Latvijā un arī Preiļu novadā atdzimst slēpošanas tradīcijas. Apstiprinājumu par atbalstu guvis pārrobežu projekts trases ierīkošanai un izgaismošanai pilsētas parkā, nopirkti divi sniega motocikli. Šogad plānots iegādāties 60 slēpju pārus ar zābakiem, ko varēs iznomāt par simbolisku naudiņu, jo trūcīgo ģimeņu atvasēm grūti iegādāties inventāru.
Iepazīstoties ar novada sociālo problēmu risināšanu, ieinteresēja nosaukums “Preiļu pansija”. Kas varētu notikt pansionātā vai krīzes centrā, rīdziniekiem jau nepārprotami skaidrs no citās pašvaldībās redzētā, bet pansijā? Cilvēkiem, kam dažādu iemeslu dēļ sarežģījušies dzīves apstākļi, iespējams par mūsdienām nelielu samaksu – 50 latiem (bez papildu maksas par komunālajiem pakalpojumiem) izīrēt kādu no 12 istabām uz dažiem mēnešiem vai ilgāku laiku. No jauna atdzimušajā ēkā sadzīvo sociālā pansija un 29. februārī, klātesot labklājības ministrei Ilzei Viņķelei, trešajā stāvā atklātais Preiļu krīzes centrs, kur arī iekārtotas 12 istabas, nepieciešamības gadījumā te vietas pietiktu 30 grūtdieņiem. Aldis Adamovičs uzskata, ka krīzes centrs samezglojumu īslaicīgai risināšanai interesētu arī apkārtējo pašvaldību iedzīvotājus, tāpēc godīgi būtu, ja šādu centru uzturēšanā iesaistītos arī valsts. Kur liksi no vardarbības pasargāto? Vai priekšsēdētājam uz paša mājām pienāktos vest? Pirmajā darba gadā centra astoņus darbiniekus algos no ESF līdzekļiem, par turpmāko pagaidām vēl nav zināms. Pilsētā un pagastos kopumā ir arī ap 70 sociālo dzīvokļu. Atšķirībā no pansijas sociālo dzīvokļu kontingents ir diezgan raibs, tāpēc ik pēc pusgada nākas pārvērtēt un lemt par uzturēšanās pagarināšanu vai izlikšanu. Pirms diviem gadiem pašvaldība pārņēma bijušo Preiļu rajona pansionātu, kurp pārvietoja arī līdz tam apkārtējos pansionātos izmitinātos “savējos”. Nupat gan šķiet, ka vajadzētu vairāk par 26 vietām. Izrādās, ka vecainīši ir gana kustīgi, tāpēc, pretēji pieņēmumam par ilgām pēc mierpilnas mūža nogales dabas tuvumā un klusumā, viņiem patīk pansionāta atrašanās vieta pilsētā – veikali, kultūras pasākumi tepat tuvumā. Jaunajās sienās jau pirmās kāzas nosvinētas!
Novada sociālais budžets jūtami pieaudzis, jo aptuveni desmitā daļa iedzīvotāju atbilst trūcīgās personas statusam. Zupas virtuve lauku pašvaldībā neliekas aktuāla, trūcīgie pilsētnieki var lēti paēst triju ēdienu pusdienas sociālā dienesta virtuvē. Pagastu trūcinieki? Vladimirs Ivanovs daudznozīmīgi un tieši atbild: “Jautājums labs, bet... ja laukos cilvēks nevar sev nodrošināt dienišķo pārtiku, tā ir cita saruna!” Novada “galva” gan izlīdzinoši piebilst, ka galējā situācijā pagasta pārvaldnieki, kam viss zināms un redzams kā uz delnas, atradīs iespēju izsalkušo nogādāt līdz Preiļiem. Novada kompaktā teritorija izkārtota tā, ka lielākais attālums līdz centram ir 14 kilometru, turklāt ceļi ir asfaltēti. Tomēr sūroties par vietējo kūtrumu nebūtu korekti. Interneta vietnē uzdotais jautājums “vai šopavasar sēsiet un stādīsiet dārzeņus?” pagaidām uzrāda visai cerīgas atbildes – 74% to dara katru gadu, 10% (droši vien pilsētnieki) uzskata, ka visu var nopirkt veikalā vai tirgū, 7% mēģinās to darīt, 3% par to neinteresējas, tomēr domes rūpju lokā paliek arī tie seši procenti novada iedzīvotāju, kuriem izaudzēt pašiem sev pārtiku būtu vēlme, bet nav kur.
Zemnieku saimniecības novadā ir gana lielas un stipras. Izpilddirektors V. Ivanovs gan iestarpina nelielu atkāpi ģeogrāfijā – Preiļu novads atrodas tādā kā “lūzuma vietā”, aiz kuras sākas Latgales augstiene, kur daudz mālainu un nelīdzenā reljefa dēļ grūti apstrādājamu zemju. Tomēr problēmu sāk radīt zemes trūkums. Jaunie ļaudis, kas negrasās pamest dzimteni un uzņēmīgi veido zemnieku saimniecības, atduras pret faktu, ka aptuveni 18 procentus Latvijas “dārguma” jau izpirkuši ārzemnieki. Vietējiem ilgus gadus trūka atbilstošu līdzekļu, bet pašvaldībai nebija tiesību atteikt svešzemniekiem, lai nekonfliktētu ar likumu. Beidzot šī problēma nonākusi arī “augsto namu” rūpju lokā, taču daudz kas jau novēlots. Laime, ka daļa svešo īpašnieku zemi iznomā vai vismaz stāda kārklus, jo šķeldu vajadzēs aizvien vairāk, arī Preiļu novadā privātā investora iecerētajai koģenerācijas stacijai. Nebūtu jau slikti mazliet “piegriezt ciešāk” gāzes vadu no kaimiņu lielvalsts, kaut gan pašreizējā dārgās gāzes koģenerācijas stacija divus pēdējos gadus strādā ar peļņu.
Kaut arī Preiļi nav diži liela pilsēta ar attiecīgiem rūpniecības gigantiem, tomēr a/s “Preiļu siers”, kas nav pārtraukusi ražošanu kopš 1972. gada, ir un, cerams, ilgi paliks šejienes vizītkarte. Kopš 1995. gada valdes priekšsēdētājs ir Jāzeps Šņepsts, viņa amatā stāšanās gads bijis pēdējais ar negatīvu darbības bilanci. Par to liecina amizantas “miniskulptūriņas” populārākajiem sieriem, kas ieskauj Vairas Vīķes–Freibergas atklāto centrālo pieminekli “Siera dimants”, kur katra šķautne simbolizē savu Latvijas novadu (šā vārda tradicionālajā izpratnē). Pilsētas centrā ir firmas veikals “Preilis”, kur var nopirkt tāda paša nosaukuma sieru, kā arī ārpus Latvijas populāro “Čedaru” asāku garšas izjūtu cienītājiem. Te ražo arī sausos piena produktus un glazēto sieriņu “Mazulis”. Pērnā gada apgrozījums bija 33 miljoni latu, uzņēmumā ir vairāk nekā 300 strādājošo, produkcija galvenokārt ceļo pāri robežām – pat uz visai eksotiskām tālzemēm. “Preiļu siers” pērn valstij nodokļos samaksājis 3,3 miljonus latu, bet pašvaldības budžetu papildināja 80% no 260 tūkstošiem latu iedzīvotāju ienākuma nodokļa. Aldis Adamovičs uzskata, ka valstij vajadzētu izrādīt lielāku pretimnākšanu šādiem dižražotājiem, jo visi nekad nespēs kļūt par uzņēmējiem. Akciju sabiedrība ir lielākais siera ražotājs un eksportētājs Latvijā, kas pakāpeniski pārtop par koncernu, piesaistot citus radniecīgus uzņēmumus. Turklāt tas pilnībā ir pašmāju uzņēmums.
Jau minēts, ka bezdarba līmenis novadā nav draudīgs, te darbojas 277 zemnieku saimniecības, 227 SIA, 74 individuālie komersanti un 57 individuālie uzņēmumi, tomēr vērā ņemams ir biedrību un organizāciju skaits – 71. Maija Paegle uzskata, ka lielā mērā iedzīvotājus iekustina ziņa, ka kaimiņu biedrības/apvienības u.c. projekts saņēmis LEADER atbalstu un viņiem tagad tapis kaut kas jauns. Gandrīz katrā domes sēdē jāizskata lūgumi par līdzfinansējumu.
Novadu sapulcē Ogrē šopavasar Preiļu novada domes priekšsēdētājs uzstājās, lai pārējiem pateiktu, ka latgalieši vis paši nesēž uz krāsns – toreiz gan A. Adamovičs kļūdījies, pieminot septiņpadsmit 2011. gadā jaunreģistrētus uzņēmumus. Patiesībā to skaits ir 31! (14 uzņēmumu tajā pašā laikā likvidējušies, tāpēc statistikas bilance atbilst Ogrē teiktajam.) Protams, tie nav lieli, pārsvarā saistās ar pakalpojumu sfēru, bet galvenais, ka cilvēks spēj nodrošināt iztikšanu sev un varbūt vēl kādam.
Latgales “viagra” un pretgrumbu krēms
Preiļu pievārtē apciemojām vīngliemežu audzētavu “Ošu mājas”, kur Latgalei neraksturīgo biznesu uzsācis Ainis Noviks ar kundzi. Ierindas ļaudīm ierasts vīngliemezi nejauši pamanīt senos muižu parkos, te lēnuļus audzē voljēros. Ainis Noviks var kalpot par piemēru tam, kā kritiskā situācijā nezaudēt galvu, bet ķepuroties. Jaunajos laikos izmēģināti dažādi biznesi, kas pamazām aizvērušies, bet nekustamo īpašumu tirdzniecību krīze nobrucinājusi smagumsmagi ar visiem kredītiem. Tad abi ar sievu atcerējušies, ka miteklim nopirktajā zemes pleķī bijis daudz vīngliemežu, ko sākumā spaiņiem vien dāsni dalījuši mammām, lai izbaro vistām un pīlēm. Nu katrs atradums kļuvis par dārgumu. Durbē seminārā mazliet apgūtas pamatzināšanas, klāt nopirkti daži vaislas eksemplāri, un bizness sācies. Audzētāju Latvijā liels pulks, bet tikai kādi desmit ar to nodarbojas tiešām intensīvi. Ošu māju iemītnieki ir vieni no rosīgākajiem. Audzētavai tagad ir sertifikāts, kas atļauj pārdot savus audzēkņus vaislai. Arī gliemežu gaļu un čaumalas, kurās Francijā iepilda burgundiešu gaumē sagatavotu gliemeņu gaļu.
Tomēr saimnieks pat nedomā slēpt, ka īsti ienesīgs šis bizness ir sasaistē ar tūristiem, kuriem tāpat kā mums liekas interesanti savām acīm redzēt un no pirmavota uzzināt daudzus faktus par šo eksotisko radījumu dzīvi un tikumiem. Protams, zemdeguna murmulētāji to nespētu, bet Ainis ir gana atraktīvs stāstnieks, turklāt skanīgas balss īpašnieks. Kaut arī senatnē vīngliemeži bija augstmaņu delikatese, paši rāpotāji nav cimperlīgi. Ziemu tie dus savos voljēros ar volānotiem aizkariem – parastam tīklam tie tomēr spēj tikt pāri, bet volāns ceļu pagarina. Būdami hermafrodīti, sevi atražot spēj abi dzimumi, turklāt – makten čakli. Divu līdz četru gadu vecumā katrs pamanās reizi gadā maija beigās izdēt pa 60 oliņām, kas augustā jau sasniegušas “pilnbriedu”. Četrgadnieki spēj vairoties divreiz gadā. Vienā kilogramā ir 40 vīngliemežu! Esam atbraukuši “nelaikā” – rāpotāji tikko sāk mosties no ziemas miega, pašlaik jāveic pats grūtākais, netīrākais un atbildīgākais darbs – jāizlasa beigtie eksemplāri. Sākot no maija līdz oktobrim, ciemiņi var braukt šurp skatīt paši. Un, protams, piedalīties degustācijā, jo Aiņa “otrajai pusei” esot Dieva dots pavāres talants. Vizīte gan jāpiesaka iepriekš. Toties, ja viss izdosies, kā plānots, kongresa delegāti var sevi uzskatīt par laikus pieteiktiem degustācijas dalībniekiem, kuri varēs nobaudīt šo olbaltumvielām bagāto delikatesi. Starp citu, kungi vīngliemežus varot uzskatīt par dabisko “viagru”, bet dāmām pazudīšot pašvaldības vadītāja darbā iemantotās grumbas.
Līdz Otrajam pasaules karam Preiļos bija 53 procenti ebreju, viņu galvenā nodarbošanās, kas katram labi zināma no “Skroderdienu” peripetijām, saistījās ar 246 tirgotavām. Arī ar šūšanu. Veikalu skaits sarucis daudzkārt, taču “skroderēšanas gēns”, par laimi, izrādījies sīkstāks – Ogres trikotāžas kombināta filiāles vietā tagad darbojas Latvijas – Dānijas kopuzņēmums “VS TEKS”, kur darbu rod 150 vietējo, SIA “JATA” (140 strādājošo) pārsvarā šuj darba apģērbus Skandināvijas valstīm. Arī mūsu dižāko benzīntanku darbinieku ietērpi caur īpašnieku valstīm atgriežas atpakaļ Latvijā. Izpilddirektors atceras, ka esot plānojuši sarūpēt ietērpu SIA “Preiļu saimnieks” vairāk nekā 200 strādniekiem, bet cena tik niecīgam pasūtījumam sanākusi pārāk dārga! Aldis Adamovičs paskaidro, ka zem šīs “cepures” atrodas visa novada komunālā saimniecība. Konglomerāts gan esot prāvs un grūti vadāms, toties pluss ir nelielā administrācija un iespēja kārtot savstarpējos norēķinus bez PVN formalitātēm. Pie zaudētajiem uzņēmumiem jāpieskaita vienīgi linu fabrika, kur pārstrāde nenotiek. Vladimirs Ivanovs atgādina, ka 2000. gadā ar ES finansējumu pat tika veikta pamatīga linu tirgus izpēte, diemžēl šīs atziņas palika nesaklausītas. Nelielās platībās vēl šajā pusē linus audzē, taču tagad, kad šai jomai liegtas valsts subsīdijas, cerības arvien sarūk. Varbūt tomēr atradīsies kāds investors, kurš “zilo ezeru zemē” spēs atjaunot “zilo pogaļu” pārstrādes senās tradīcijas.
Par pētījumiem un to lietderību sarunu turpināja Attīstības daļas vadītājs Zigmārs Erts, kurš kopā ar projektu meitenēm Sanitu Meļko un Inesi Matisāni ir galvenie “naudas taisītāji”. “Lentīšu griešanas” notikumu pērn bijis daudz, jo ES projektos vien apgūti 2,6 miljoni latu. Pērn septiņi ceļa posmi noasfaltēti LAD projekta ietvaros. V. Ivanovs atceras: “Kad 2007. gadā LAD piedāvāja lauku ceļu atbalsta iespēju, mēs Preiļu rajonā bijām vienīgie, kas to izmantoja. Tālredzīgi darījām, kaut nezinājām, cik grūti drīzumā būs ar ceļu naudu.” Lielākais projekts ir ūdensvada un kanalizācijas sakārtošana Preiļos 24 km garumā par 3,3 miljoniem latu (2,6 miljoni no Kohēzijas fonda). Ap kongresa laiku varbūt jau sāks rakt. Ūdens krānā ir dzerams un gards, turklāt – viens no lētākajiem valstī. Viens kubikmetrs maksā 1,29 latus. 500 dzīvokļos drīzumā uzstādīs elektroniskos ūdens skaitītājus, kuru mērījumus nolasa no attāluma. Latgalieši sadzīvo draudzīgi, vairākos projektos Preiļu novads sadarbojas ar kaimiņiem – Līvānu, Dagdas un Krāslavas novadu, jo “pulkā labāk sokas” un var piesaistīt vairāk līdzekļu. Pirmais bija ERAF kopprojekts par šķiroto atkritumu savākšanas laukumu ierīkošanu, nākamais kopprojekts paredz uzstādīt skaitītājus.
Priekšsēdētājs godīgi atzīst, ka Attīstības daļā jādomā par papildspēkiem. Viņiem iznāk dubultslodze – jāstrādā gan ar attīstības dokumentiem, gan projektiem, bet tikai retajā paredzēts neliels atalgojums projekta kuratoram. Šogad apritē būs ap padsmit projektu. Par grūtākajiem Zigmārs Erts uzskata tos, kur ilgs laiks paiet līdz brīdim, kad ieraugi rezultātu. Viens no pirmajiem projektiem bijis visai neparasts – darba tirgus izpēte Preiļu novadā. “Laikam tolaik biju jauns un naivs, tagad ar pašvaldības pieredzi neredzētu jēgu pētījumam, ja nav līdzekļu un instrumentu, kā pēcāk iedzīvināt secinājumus. Šobrīd visi šķietami plāno pievērst īpašu uzmanību Latgalei, no Daugavpils foruma gaidīju kaut ko nozīmīgu, bet noklausījos gudrus pārspriedumus par to, kā būtu, ja būtu. Uzskatu, ka Latvijai nepieciešams kāds jauns, jūtamāks satricinājums (varbūt pat no ārpuses), kas radītu radikālas izmaiņas. Tāda bija atmoda,” Zigmāra secinājums apliecina politologa kvalifikāciju.
Arī Aldis Adamovičs pagaidām nav sajūsmā par Latgales programmu: “Diemžēl naudu, kā parasti, paredz visai tukšiem pasākumiem – semināriem, konsultācijām, konferencēm. Arī biznesa inkubatoriem, bet mūsu inkubatorā pērn “izperināja” tikai trīs jaunus uzņēmumus. Daža pašvaldība par simts tūkstošiem grib celt pieminekli, citiem nav nosiltināts vienīgais bērnudārzs. Par Latgales programmu jālemj pašiem latgaliešiem, nevis ministriem, no kuriem tikai Ilze Viņķele dzimusi šajā pusē. Jau nezin cik gadus, tiklīdz televīzijā piemin Preiļu pusi, kadrā noteikti parādās vientuļš zirga pajūgs ar braucēju.” Būtu labāk ikreiz kraukli rādījuši! Kāpēc? Gluži vienkārši tāpēc, ka šis putns ir iemūžināts novada ģerbonī. Preiļu pilsētas seno zīmolu tajā papildina āboliņa četrlapītis – simbolizējot novada četrus pagastus. Krauklis nesen ceļoja līdzi novada vadītājam uz ģerboņa svinīgo pasniegšanu Prezidenta pilī.
Piemiņas vietas Preiļos nav tikai krauklim vien. Aldis Adamovičs uzskaita ebreju piemiņas memoriālu, pie sērojošās mātes pieminekļa vietējie pulcējas 25. martā un 14. jūnijā, pat padomju karavīriem Brāļu kapos Preiļos ir netipisks piemineklis “Klusā dziesma” – bez ieročiem un karavīriem. Par pieminekļiem interesantu atmiņu stāstu priekšā cēla Vladimirs Ivanovs. Kad 1997. gadā viņš kļuvis par Preiļu mēru, centrālajā laukumā likumsakarīgi atradusies Ļeņina bronzas “galva”. Pēc demontēšanas atradies pircējs par pieciem tūkstošiem latu (par šo naudu visām skolām nopirkti datori!), bet vēlāk, izrādās, Sotbija izsolē par šo “galvu” nopelnītas 18 tūkstoši mārciņu! Ir tomēr ļaudis ar tālredzīgu biznesa ožu!
Toties joprojām nav izdevies atrast iespēju Preiļu vēstures dižākā pieminekļa – muižas kompleksa atjaunošanai. Pēc ugunsgrēka 1979. gadā tai vienīgi nomainīja jumtu. Projekts par aptuveni diviem miljoniem latu ir gatavs, tehniskais projekts jau “guļ” kopš 2005. gada, diemžēl ERAF līdzekļi tika citām Latvijas pilīm. Pašvaldības un iedzīvotāju spēkos ir vien skaisti sakopt vienu no lielākajiem Latvijas lauku parkiem.
Mežs bez smaržas
Uz jautājumu, vai četru bērnu tēvs gribētu, lai atvases savu nākotni saistītu ar Preiļiem, Aldis Adamovičs atbild pēc pauzes, necenšoties preses pārstāvjiem zīmēt Latgales patriota tēlu “no matu galiņiem līdz papēžiem”: “Tas būs jāizlemj viņiem pašiem. Mans viedoklis ir nemainīgs – ja vien novadā būs gana daudz darba iespēju, cilvēkam, kam stresa un steigas pārpilna dzīve neiet pie sirds, kas vakaros pēc darba nevēlas izjust burzmu, te ir piemērota dzīvesvieta. Visi pamatpakalpojumi pieejami, kultūras namā daudz koncertu, izrāžu, sportam visplašākās iespējas. Un pa šoseju jau reizēm arī uz Rīgu mūsu ģimene aizbrauc baudīt kādu īpašu kultūras pasākumu.”
Bet Attīstības daļas vadītājs Zigmārs Erts vēl papildina: “Daudzi mani klasesbiedri tagad strādā Rīgā, citi aizceļojuši vēl tālāk. Varētu jau strādāt Rīgā, kur sievai, kādreizējai rīdziniecei, pie “Alfas” ir labs dzīvoklis, bet pietiek ieiet Biķernieku mežā, lai attaptos – kā gan mežs var būt bez smaržas! Un vai pārpilns tramvajs būs tas, kas spēs tevi nomierināt, braucot mājās pēc grūtas darbdienas?”
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017