Rīga 10°C, apmācies, bez nokrišņiem, A vējš 4m/s
Pirmdiena, 2024. gada 06. maijs 05:16
Vārda dienas: Didzis, Gaidis
Uz sarunu žurnāla “Logs” redakcijā bija ieradušies trīs ar muzejiem saistīti speciālisti – Kultūras ministrijas Muzeju un vizuālās mākslas nodaļas vadītājs JĀNIS GARJĀNS, Latvijas Muzeju padomes locekle Tukuma muzeja direktore AGRITA OZOLA un Pašvaldību savienības deleģētais pārstāvis Latvijas Muzeju padomē Saldus novada domes Izglītības, sociālā un kultūras departamenta direktors AIVARS KAŅEPS. Lūk, šīs sarunas īss apkopojums Guntas Klismetas atstāstā.
Muzeji Latvijā
Latvijā ir vairāk nekā divsimt iestāžu, kas sevi dēvē par muzejiem, taču valsts atzītas jeb akreditētas iestādes, kuras atbilst noteiktiem kritērijiem un valsts izvirzītajiem standartiem, ir 141 muzejs. No tiem lielākā daļa ir pašvaldību muzeji.
Vai tas ir daudz vai maz? Francijā, piemēram, ir septiņi tūkstoši muzeju, bet absolūtos ciparos salīdzināt Latvijas muzeju skaitu kaut vai ar kaimiņvalstīm nav iespējams. Patlaban Eiropas muzeju statistikas darba grupa izstrādā salīdzināšanas metodiku, kur, par pamatu ņemot muzeju skaitu attiecībā pret valsts iedzīvotāju skaitu, iegūst koeficientu, kas kalpo salīdzināšanai, bet īsto atbildi uz šo jautājumu var sniegt vienīgi apmeklētājs – jo vairāk viņu būs un jo biežāk cilvēkiem radīsies vēlme apmeklēt muzejus un meklēt un atrast tajos gan jaunu informāciju, gan interesantas izstādes, gan emocionālus pārdzīvojumus, augs arī vajadzība pēc šīm iestādēm, jo kas gan būtu muzejs bez publikas – viss rezultējas komunikācijas funkcijā. Protams, svētīgs ir vākšanas, krāšanas un saglabāšanas darbs, taču cikls noslēdzas tikai tad, kad iegūtās vērtības atkal tiek atdotas sabiedrībai – kolekcijas, ekspozīcijas vai izstādes veidā, un cilvēki nāk skatīties un viņus tas interesē.
Nereti dzirdēts sakām: mums ir tāds un tāds muzejs, taču, kad painteresējamies, cik to apmeklējuši gada laikā – nu, varbūt pāris simti, un par muzeju dēvētā telpa biežāk bijusi ciet nekā atvērta apmeklētājiem. Tad rodas pamatots jautājums, vai šeit ir vērts ieguldīt kādus resursus un līdzekļus.
Liela daļa mūsu muzeju ir interesanti, iecienīti Latvijā un zināmi arī ārpus tās. Bet līdzās šiem labi nostādītajiem muzejiem ar ilgstošu pieredzi, senu vēsturi un labām un bagātām kolekcijām ir arī daudz novadpētniecības istabu un skolu muzeju – vietas, kur ir brīnišķīgas nelielas kolekcijas, kas dēvē sevi par muzejiem, taču īsti neveic visas muzeja funkcijas.
Kas ir muzejs
Izpratne par to, kas ir muzejs, mainījusies un attīstījusies. Latvijas Muzeju likumā definēts: “Muzejs ir sabiedrībai pieejama izglītojoša un pētniecības institūcija, kuras uzdevums ir atbilstoši muzeja darbības specifikai vākt, saglabāt un popularizēt sabiedrībā dabas, materiālās un nemateriālās kultūras vērtības, kā arī sekmēt to izmantošanu sabiedrības izglītošanai un attīstībai.”
Dažkārt, iepazīstoties ar kādu darbarīku kolekciju lauku sētā vai materiāliem skolas novadpētniecības istabā, ļaudis ar apbrīnu saka: pie jums jau izskatās gluži kā muzejā! Un izskatās arī, taču muzejam vēl ir aisberga neredzamā daļa – muzeja krājums, kultūrvēsturiskā mantojuma vākšana un pētīšana, un tikai tad nonākam pie ekspozīcijas jeb komunikācijas daļas. Ar to vien ir par maz, ka, piemēram, gatavojoties kādai nozīmīgai skolas vai pašvaldības jubilejai, gribas parādīt, kāda bijusi tās vēsture, un šim pasākumam par godu tiek radīta skaista ekspozīcija un izlikta redzamā vietā, lai ikviens varētu to aplūkot.
Mums nav nekas pretī un nevar būt un nebūs, ka pastāv vietas, kur ir tikai kāda izstāde, kolekcija vai glabājas sakrātie priekšmeti – lai cilvēki dēvē to par muzeju, bet pēc būtības tas vēl nav muzejs. Muzeju likumā skaidri definēts, ar kādām funkcijām ir jānodarbojas institūcijai, kas sevi sauc par muzeju. Privātajā sektorā to nevaram ietekmēt, un par muzeju var nosaukt kaut guļamistabu, taču publiskajā sektorā ir šis likuma regulējums.
Muzeja funkcijas
Muzejam ir trīs pamatfunkcijas.
• Materiālās un nemateriālās kultūras un dabas vērtību uzkrāšana, dokumentēšana un saglabāšana.
Muzejs nozīmē ne tikai izstādi vai ekspozīciju. Pirmām kārtām tā ir krāšana un savākto priekšmetu uzskaite un saglabāšana. Tas nozīmē ikvienai lietai un katram priekšmetam gan atbilstošu aprūpi un restaurāciju, ja tas ir iespējams, gan arī dokumentācijas nodrošināšanu.
• Muzeja krājuma un ar to saistītās informācijas pētniecība.
Savāktajiem priekšmetiem un kolekcijai seko nākamais solis – izpēte jeb pētnieciskais darbs. Ja mums ir daudz priekšmetu, bet mēs par tiem neko nezinām un nevaram radīt stāstu, ko pēc tam ietērpt vizuālā, priekšmetiskā formā, teiksim, kā izstādi vai ekspozīciju, tad īstenībā jau nav jēgas kaut ko krāt un izstādīt.
• Sabiedrības izglītošana, materiālās un nemateriālās kultūras un dabas vērtību popularizēšana, veidojot ekspozīcijas un izstādes, kā arī izmantojot citus ar muzeja darbību saistītus izglītošanas un popularizēšanas veidus – komunikācija.
Svarīgi, lai sabalansēti darbotos visas trīs funkcijas. Tas ir diezgan sarežģīti, ja jāaprūpē neliela kolekcija mazā pašvaldībā, kur to dara vien “puscilvēks”, ir tikai ceturtdaļlikme vai vispār nav apmaksātas štata vietas. Turklāt līdztekus šīm trim muzejiskajām pamatfunkcijām ir jānodrošina arī paša muzeja darbība – tā ir ceturtā, atbalsta jeb institucionālā funkcija.
Pašvaldības muzejs
Latvijā no valsts atzītā muzeju kopuma visvairāk ir tieši pašvaldību dibinātu, finansētu un uzturētu muzeju, un iepriecinoša tendence liecina, ka rodas arvien jauni pašvaldību muzeji. Tas raksturo mūsu sabiedrības attieksmi pret kultūras mantojumu, tas tiek uztverts kā vērtība, un cilvēki grib, lai viņiem būtu ko parādīt gan vietējai sabiedrībai, gan atbraucējiem un ciemiņiem. Tajā pašā laikā tikpat svarīgi arī domāt par kvalitāti.
Izveidot muzeju un ieguldīt tajā finansējumu ir pirmais solis, bet tūlīt nepieciešams nākamais – lai piedāvājums būtu konkurētspējīgs. Tā, piemēram, Tukuma novadā, kas ir daļa no bijušā Tukuma rajona, muzejs ir gana sens – 1935. gadā tas dibināts kā Tukuma pilsētas Mākslas muzejs un kopš tā laika ir attīstījies un sazarojies. Kad tas saucās Tukuma rajona muzejs, tam bija sešas teritoriālās struktūrvienības dažādās vietās, bet reformas un novadu veidošanās laikā tas ieguva septīto – Džūkstes pasaku muzeju. Kolekcija šeit neliela, un arī finansējums bijis ierobežots, savukārt tēma ir ļoti īpaša, jo muzejs iekārtots ēkā, kur kādreiz atradās Lancenieku skola un dzīvojis un strādājis skolotājs Ansis Lerhs–Puškaitis, kuru dēvē par latviešu pasaku tēvu. Tāpēc šī brīnišķīgā tēma ir garants muzeja nākotnei un iespējai to attīstīt.
Valstij ir dažādi mehānismi un iespējas, kā muzejiem palīdzēt – pirmām kārtām mudinot domāt, ka ir nepieciešams kaut kas vairāk par priekšmetu savākšanu, un otrs – valsts sniedz praktisku un arī cita veida atbalstu. Latvijas Muzeju padomes uzdevumos ietilpst publisko un privāto muzeju attīstības un sadarbības veicināšana, atzinumu sniegšana pašvaldībām par valsts budžeta un pašvaldību budžetu projektu sadaļām, kas saistītas ar muzeju finansēšanu, un atbilstību akreditācijas prasībām. Muzeju padome sniedz atzinumus arī citos jautājumos, piemēram, par muzeja dibināšanu vai slēgšanu, palīdz rast risinājumus un galvenais – gādā, lai saglabātos vēstures liecības, jo Latvija ir tik maza un tik ļoti esam postīti un drupināti, ka mūsu mantojums tiešām ir svarīgs un svētīgi to saglabāt.
Ja pašvaldībā domā par muzeja dibināšanu, tad jābūt arī nākamajam solim – jāakreditējas. Tas gan nozīmē lielu darba apjomu, tāpēc rūpīgi jāizvērtē visi aspekti, pirms šī vēlme dibināt muzeju tiek noformulēta kā lēmums, jo tam līdzi nāk arī saistības, ko pašvaldība uzņemas. No vienas puses, tas tiešām ir gods un iespēja lepoties ar savu krājumu, savu vēsturi, saviem stāstiem, cilvēkiem un priekšmetiem, kas raksturo kādu laiku un norises, bet, no otras puses, tie ir arī pienākumi.
Muzeja akreditācija
Mūsu valstī muzeju nozares normatīvajā bāzē ir nosacījums, ka valsts un pašvaldības muzejam ir jābūt akreditētam; privātajā sektorā šī akreditācija ir brīvprātīga iespēja. Publiskam muzejam resursi – gan finansējums, gan telpas, elektrība, apkure u.c. – tiek nodrošināti par nodokļu maksātāju naudu, un Muzeju likums paredz, ka muzejiem, kurus finansē no valsts vai pašvaldības budžeta, savā darbībā jāapliecina atbilstība tā saucamajiem minimālajiem standartiem. Pirmām kārtām jānokārto juridiskā puse – jābūt muzeja dibināšanas dokumentam, aktam, nolikumam, reglamentam vai statūtiem – lai juridiski būtu skaidrs, kas tas ir par veidojumu.
Otrais punkts – krājuma uzskaite. Tā ir bāze, jo muzejs sākas no kultūrvēsturiskā mantojuma, ko tas savācis un sakrājis. Šim krājumam ir jābūt reģistrētam un uzskaitītam – gluži tāpat kā atbilstoši inventāra sarakstam katru gadu birojā pārbauda galdus, krēslus un datorus, tā arī muzejā jāzina, cik tajā ir vienību.
Trešais nosacījums – krājuma saglabātība, t.i., muzejā jānodrošina tādi apstākļi, kas ļauj šo krājumu saglabāt nebojātu un nepakļauj iznīcībai. Teiksim, kādas ģimenes uzdāvināto relikviju, piemēram, bufeti, nevar nolikt telpā, kur tek ūdens vai pelē – jāmeklē piemērotāka vieta.
Ceturtais kritērijs – muzejam ir jāgarantē savāktā un saglabātā mantojuma pieejamība sabiedrībai – ekspozīcijas, izstādes vai kādā citā komunikācijas formā, taču tam jābūt pieejamam, lai to varētu apskatīt gan skolēni, gan ekskursanti, gan pētnieki.
Un pēdējais nosacījums – ņemot vērā, ka muzejs tiek akreditēts uz pieciem gadiem, tam kopā ar savu saimnieku (šajā gadījumā – pašvaldību) jāizstrādā sava attīstības stratēģija un mērķi piecu gadu periodam.
Ja muzejs atbilst visiem šiem kritērijiem, valsts izsniedz apliecinājuma dokumentu, ka šis ir akreditēts jeb valsts atzīts muzejs. Un šī atzīšana ir zināms garants, ka nodokļu maksātāju nauda, kas tiek izlietota muzeja uzturēšanai, tiek ar jēgu izmantota. Akreditācijas komisijas ekspertu atzinums ir labs arguments arī pašvaldībai, lai saprastu, vai muzejā viss ir kārtībā vai kaut kā vēl pietrūkst un jāuzlabo.
Līdz ar akreditāciju:
publiski tiek atzīts, ka muzejs atbilst pieņemtajiem standartiem muzeja pārvaldībā, krājuma saglabāšanā un pakalpojumu sniegšanā;
potenciālie muzejisko priekšmetu vai kolekciju dāvinātāji gūst pārliecību, ka akreditētais muzejs ir piemērota vieta viņu dāvāto kultūrvēsturisko vērtību glabāšanai un popularizēšanai;
akreditētajam muzejam ir tiesības saņemt valsts budžetā speciāli paredzētos līdzekļus nacionāli nozīmīgu projektu un programmu īstenošanai, kā arī attiecīgi valsts vai pašvaldību finansējumu muzeja pamatfunkciju veikšanas nodrošināšanai.
Citas iespējas
Gribam pievērst uzmanību tiem veidojumiem un kolekcijām, kas neatbilst akreditācijas kritērijiem, bet pēc savas būtības līdzinās muzejiskiem veidojumiem, jo tajos ir daudz kultūrvēsturisko vērtību. Daudzas no šīm kolekcijām jau iegājušas lauku tūrisma apritē, tiek apmeklētas, un cilvēki interesējas un priecājas par mūsu vēstures liecībām.
Viena daļa mazo novadpētniecības kolekciju ir tieši pašvaldību pārziņā, pašvaldību institūcijās vai pašvaldību teritorijās kā privāta iniciatīva. Mūsu kopējais mērķis ir palīdzēt šiem muzejiņiem attīstīties un darīt zināmu, kas būtu jāievēro, lai šīs kolekcijas nepazustu un nesabojātos, un kā nodrošināt, lai kāda vai daudzu cilvēku dāvinājums, ko viņi devuši ar domu to saglabāt savā pagastā, pilsētā vai novadā, dzīvotu vēl daudzus mūžus.
Ja pašvaldībā, skolā, tūrisma informācijas centrā vai saieta namā ir kāda kolekcija un pašvaldība nevar izlemt, vai ir vērts dibināt muzeju vai atstāt to kā apskatei pieejamu interesantu krātuvīti, tad pēc padoma iespējams griezties Kultūras ministrijas Muzeju un vizuālās mākslas nodaļā. Eksperti aizbrauks uz konkrēto vietu un kopā ar pašvaldības pārstāvjiem palīdzēs atrast labāko risinājumu.
Apzinoties, ka pašvaldībai šobrīd nav tādu resursu, lai varētu nodrošināt muzeja akreditāciju un darbību, kolekcijas saglabāšanai ir vēl citi ceļi. To var atstāt pašvaldībā, uzticot kādam drošam cilvēkam, lai viņš pieskata un saglabā labākiem laikiem, bet var arī šo kolekciju vai vismaz dažus vērtīgākos priekšmetus nodot glabāšanā akreditētam muzejam. Varbūt pēc laika pašvaldība radīs iespēju dibināt savu muzeju – tādā gadījumā “aizdotie” priekšmeti atgriezīsies atpakaļ un varēs ieņemt goda vietu pašu mājās.
Šobrīd svarīgākais
Pirms novadu reformas gandrīz katra pagasta un arī daudzu skolu lepnums bija savs muzejs – lai kāds to statuss, tomēr tos dēvēja par muzejiem. Kad notika kādas pagasta vai skolas jubilejas svinības, tad pirmais, kur katrs absolvents vai viesis gāja – apskatīt muzeju, jo tur varēja redzēt gan skolas un pagasta vēsturi, gan arī šodienu.
Tolaik pagastā tika algots cilvēks, kurš turēja rūpi par šīm vietējām bagātībām. Citviet tā bija vesela slodze vai pusslodzīte, kaut vai 0,2 likme – cik nu kurā pašvaldībā varēja atļauties. Šis cilvēks rūpējās par sakrātajiem priekšmetiem, vāca dažādus eksponātus un materiālus no pagasta iedzīvotājiem, un muzejs bija dzīvs un atradās zināmā drošībā.
Izveidojoties novadiem, daudzkas no ierastā mainījās, un nav precīzi zināms, kas noticis ar katru skolas un pagasta muzejiņu un katru krātuvīti. Ceram, ka daudzas kolekcijas ir “iekonservētas” un nekas nebūs gājis zudībā. Ir ļoti svarīgi, lai mēs saglabātu šo kultūrvēsturisko mantojumu. Tādēļ Muzeju padome griežas pie pašvaldībām, lai kopā ar novadu un pilsētu domēm, pagastu pārvaldēm un skolām sakārtotu šo jautājumu.
Pirmām kārtām lūgsim pašvaldībām apzināt pašreizējo situāciju par kolekcijām katrā pagastā. Un, kad būs skaidra kopaina, tad domāsim tālāk, kā tās nosargāt, saglabāt un attīstīt. Varbūt par pamatu jāņem bibliotēku sistēma, kas var kalpot kā labas prakses piemērs – bibliotēkas akreditācijas rezultātā iegūst valsts nozīmes bibliotēkas, reģionu nozīmes galvenās bibliotēkas vai vietējās nozīmes bibliotēkas statusu. Iespējami arī citi priekšlikumi.
Otrs jautājums, ko gribam akcentēt, attiecas gan uz akreditētajiem muzejiem, gan neakreditētām krātuvēm – apmeklētāju drošība. Tas varbūt izklausās pēc kurioza, taču ir gadījums no dzīves – pirms kāda laika vienā no pašvaldībām atklājās, ka divus gadus apmeklētāju apskatei bija novietoti sprādzienbīstami priekšmeti. Par laimi, nekāda traģēdija nenotika, bet...
Šāgada 25. maijā Starptautiskās muzeju dienas pasākuma ietvaros Latvijas Muzeju biedrība pasniedza gada balvas “Zelta puteklis” par izciliem sasniegumiem un veikumiem pagājušajā gadā muzeja nozarē. Pēc pusgada būs atkal jauni “Zelta putekļi”. Tā arī muzejnieki dzīvo – starp vēsturiskiem putekļiem, pārvērzdami tos zeltā.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017