Rīga 21°C, skaidrs, bez nokrišņiem, DR vējš 3m/s
Sestdiena, 2024. gada 04. maijs 16:33
Vārda dienas: Vijolīte, Viola, Vizbulīte
Guntas Klismetas saruna ar Kocēnu novada domes priekšsēdētāju JĀNI OLMANI
– Šomēnes aprit divi gadi, kopš esat novada vadītāja amatā. Kad nācāt uz šo posteni, jūs droši vien izvirzījāt sev tuvākus un tālākus mērķus, ko gribētos izdarīt citādāk atšķirībā no priekšgājējiem un ko paveikt. Kas no tā šajā laikā izdevies?
– Neuzskaitīšu visus mūsu padarītos darbus, jo pašvaldībā daudzko var izmainīt un paveikt arī neatkarīgi no tā, kurš atrodas pie novada vadības stūres, ja vien darbinieki strādā un cilvēki grib dzīvot labākā vidē. Es pašvaldībā jau strādāju no 1997. līdz 2005. gadam, biju Kocēnu pagasta padomes priekšsēdētāja vietnieks un pildīju arī izpilddirektora pienākumus – tur uzreiz bija redzams padarītais, un par to priecājos. Bet 2005. gadā manā dzīvē viss strauji sagriezās kājām gaisā, un tajā brīdī, kad biju visdziļākajā bedrē, mani uzaicināja strādāt Valsts probācijas dienestā. Tur bija ļoti intensīvas apmācības, īpaši psiholoģijā, apguvu gan kognitīvi biheiviorālo virzienu (kad cilvēka domāšana nosaka viņa rīcību), gan dažādas citas zinības. Tas atstāja uz mani ļoti lielu iespaidu un sakārtoja arī pašu, lika paskatīties uz dzīvi nedaudz citādāk, vairāk no filozofiskā viedokļa. Protams, svarīgi ir iecerēto izdarīt, taču ne mazāk nozīmīgi ir panākt, ka cilvēki, ar kuriem strādā, tevi saprot. Tāpēc, stājoties pašvaldības vadītāja amatā, man likās, ka jāsāk ar domāšanas maiņu – gan tiem cilvēkiem, kas domē, gan arī pagastos. Kad apvienojāmies, mēs rēķinājām, kas kuram noņemts, kurš ienācis ar lielāku budžetu, kurš ar mazāku un kurš ar parādu – skaitījām tos tūkstošus, jo neuztvērām, ka būsim visi kopā. Mans mērķis bija iet uz to, lai nojauktu starppagastu robežas, kas dabā, protams, nepastāvēja, bet tās bija mūsu galvās. Tā pamazām mācāmies domāt par pašvaldību kopumā un saprast, ka svarīgs ir viss, kas notiek katrā no Kocēnu novada piecsimt kvadrātkilometriem, nešķirojot, kur sākas viens un beidzas otrs pagasts. Pēc teorijas, ja cilvēka domāšana mainās, tad līdz ar to arī viņa rīcība var mainīties. Taču izmainīt domāšanu daudziem tūkstošiem cilvēku nav tik vienkārši, tas prasa laiku, tomēr pirmie iedīgļi jau parādās un sākam sevi uztvert kā vienotu veselumu. Un, ja jau domājam citādāk, tad arī atbilstoši rīkosimies – tur ir tas lielākais knifs. Protams, gan pērn, gan šogad ir daudz paveikts, īstenoti dažādi projekti, un dzīvojam aizvien interesantāk, kaut gan mūsu novads ir viens no trūcīgākajiem, ja raugās pēc fiksētā iedzīvotāju ienākuma, ko garantē valsts.
– Dīvaini, jo jums taču ir sakārtota infrastruktūra, ceļi labāki un asfaltēti vairāk nekā citviet, novadā gana uzņēmēju un arī tuvā Valmiera daudziem dod darba vietas.
– Nezinu, varbūt kļūda aprēķinos vai līdzekļu sadalījumā. Mums ir cieša sadarbība ar uzņēmējiem. Tā, piemēram, šogad pie mums ienāca ļoti liels kūdras koncerns no Vācijas. Tiesa, tas nenotika uzreiz – visa pagājušā gada otrā puse pagāja intensīvās sarunās. Ar Pašvaldību savienības atbalstu atradu vienu no Latvijas Kūdras asociācijas valdes locekļiem Uldi Ameriku, kurš man izskaidroja kūdras biznesa būtību, un es diezgan pamatīgi iedziļinājos šajā biznesa pasaulē, lai būtu līdzvērtīgāks sarunu partneris. Līdz šim pašvaldībai piederošie kūdras purvi bija iznomāti ar neizdevīgiem noteikumiem, tāpēc sarunās ar vāciešiem uz abas puses apmierinošu līgumu gājām soli pa solim, un šis lielais vācu koncerns ar saviem augsti apmaksātajiem juristiem piecas reizes piekāpās mūsu pašvaldības prasībām. Rezultāts ir tāds, ka tagad Kocēnu novadā darbojas liels uzņēmums un ieguvām papildu miljonu investīcijās – mūsu nelielajam novadam tā ir liela nauda. Protams, līdzi nāk arī viss pārējais – nodokļi un dabas resursu nodoklis, ko viņi maksā pilnā apmērā, tāpat vācu uzņēmums izmanto novada infrastruktūru un nomā mūsu telpas, 60 vietējiem tur ir darbs plus notiek sarunas par pašvaldībai neizdevīgi noslēgtajiem līgumiem ar to firmu, ko vācieši pārņēma pirms vairākiem gadiem.
– Un kur Kocēnu novadā nonāks investīciju miljons?
– Mēs šo miljona naudu sadalījām visām izglītības iestādēm – vienas gaida siltināšana, dažām būs jauni jumti, vēl citām nomainīsim logus vai krāsosim fasādes, un tas būs tāds paliels grūdiens. Līdz šim valsts projektos netikām iekļauti, varbūt paveiksies tagad, jo patlaban startējam energoefektivitātes konkursā ar pieteikumu vienai skolai un diviem bērnudārziem. Uzsvēršu, ka izglītība, bērni un jaunieši ir viena no mūsu novada prioritātēm. Pašreiz visās izglītības iestādēs brīvpusdienas saņem bērni no otrās līdz ceturtajai klasei, bet pēc Jaungada piešķirsim pilnīgi visiem, kas mācās pamatskolās – ap piecsimt bērniem, un visiem piecgadniekiem un sešgadniekiem. Tā nav pārlieku liela summa, un mēs to varam atļauties.
– Vienā novada bibliotēkā gan diemžēl nācās dzirdēt, ka daudzi tur ienākot tikai izdrukāt lidmašīnas biļeti – cits pirmo reizi, cits pēc paciemošanās dzimtajā pusē.
– Es tam īsti negribu piekrist. Protams, ir tādi, kas brauc projām, taču netrūkst arī atpakaļatbraucēju un skolās parādās aizvien vairāk bērnu, kas izdzīvojušies pa ārzemēm un atgriezušies. Nav tā, ka no Kocēnu novada izbrauktu masveidā, jo pie mums un arī Valmierā diezgan daudz iespēju atrast darbu, turklāt ceļi ir labi, tā ka var samērā ātri pārvietoties no vienas vietas uz otru. Kocēnu novadā nav tukšu un izmirušu ciemu kā dažviet Latgalē, jo pie mums dzīvo uzņēmīgi cilvēki un spēcīgi zemnieki, kas apstrādā lielas teritorijas, līdz ar to te nav pamestības izjūtas. Bezdarbs Vidzemē gan ir salīdzinoši nedaudz lielāks nekā vidēji Latvijā, bet mūsu novadā tuvu Latvijas vidējam rādītājam, mazliet virs deviņiem procentiem. Taču vaina ir citur – vienai daļai šķiet izdevīgāk būt bezdarbniekiem. Kad mūsu uzņēmumi vai Valmierā meklē strādniekus, nu, nevar viņus atrast. Ar to vien nepietiek, ka cilvēks atnāk un saka: es esmu gatavs strādāt, daudzkur tiek prasīta izglītība un zināšanas. Domāju, ka daļa – kādi septiņi astoņi procenti – mūžu mūžos būs bezdarbnieki, jo viņi nekad negribēs strādāt un nebūs gatavi darīt regulāru darbu. Diemžēl mūsdienās vairs nav tā darba tikuma, ko centās iemācīt manai paaudzei. Agrāk sodīja, ja biji bez darba, bet tagad tas skaitās populāri. Paši vien to esam veicinājuši un turpinām – ar dažādiem aizliegumiem, ka bērns nedrīkst strādāt, skolā dežūrēt, strādāt virtuvē vai uzkopt apkārtni, un ar sociālajiem pabalstiem. Minēšu kādu paradoksu – kādā kūdras purvā strādā tāda sīksta sieviete jau krietnos gados un nopelna piecsimt sešsimt latu mēnesī, bet turpat īsts spēka mitriķis knapi divsimt spēj sapelnīt. Kāpēc? Tādēļ, ka visu nosaka attieksme pret darbu, un tur maksā par padarīto, nevis par to, ka smuki nosēdi savas stundas. Vai atkal cits paradokss – uz pašvaldību atnāca kāda sieviete piedeklarēt savā mājā vīrieti, un šis vīrišķis nākamajā dienā bija klāt ar iesniegumu par pabalstu, esot vajadzīgi četrdesmit lati – lai atzīmētu šo pasākumu. Pie mums tāpat kā visur ir dažādas kategorijas – vieni aizgājuši sociālo pabalstu lūdzēju pusē, kur jau bijuši viņu vecāki, kas saņēmuši pabalstus un kustējušies vien tik, lai izdzīvotu, tāpēc arī bērni labāk izvēlas nedarīt neko un saņemt naudu, kas nereti daudz neatšķiras no tā, ko cits nopelna strādājot. Lai mainītu bezdarbnieku domāšanu un attieksmi, kā arī palīdzētu iedzīvotājiem un ģimenēm krīzes situācijās, lielu darbu iegulda un ar labiem rezultātiem strādā mūsu novada sociālie darbinieki. Par laimi, Kocēnu novada iedzīvotāju vidū dīkdieņi ir mazākumā, mums ir daudz pozitīvu un aktīvu jauniešu.
– Tas jau arī jūsu nopelns, ne velti šopavasar tikāt apbalvots ar ordeni, kāda Latvijā nav nevienam citam pašvaldības vadītājam, un arī tādas formas ne, kādu uzvelkat jūs, būdams savu skautu priekšgalā.
– Esmu pirmais pašvaldības vadītājs Latvijā, kas saņēmis starptautiskās skautu organizācijas apbalvojumu – Baltās Lilijas ordeni – par izciliem nopelniem skautu kustības attīstībā, kā minēts apbalvojumā. Kocēnu 38. skautu vienību vadu jau kopš tās pirmsākumiem, tātad vairāk nekā divdesmit gadu. To laikā esam organizējuši un piedalījušies vairāk nekā astoņdesmit nometnēs gan vietējā, gan starptautiskā mērogā, un vienmēr esmu bijis kopā ar bērniem. Kocēnu vienībā pašlaik aktīvi iesaistījušies vairāk nekā trīsdesmit bērnu un jauniešu – gan mazskauti no astoņiem līdz vienpadsmit gadiem, gan skauti, kas ir 12–15 gadus veci, gan arī roveri 16–25 gadu vecumā – tā ir viena no lielākajām un aktīvākajām skautu vienībām Latvijā. Kad saņēmu ordeni, ierados skolā to atrādīt, un mani tur tā sagaidīja! Īstenībā skautu būšana ir ļoti skaista lieta, bet prasa daudz enerģijas un visu pārējo, taču bērni un jaunieši tik ļoti uzlādē, ka tas ir to vērts – gan naktis negulēt un dzīvot nometnēs, gan iet trakos pārgājienos un būt kopā ar viņiem.
– Kas ir skauti un gaidas un ko īsti viņi dara?
– Organizācijas priekšrakstos teikts, ka skauti un gaidas nozīmē rotaļu bērniem, piedzīvojumu jauniešiem un izaicinājumu pieaugušajiem. Skauti bieži dzīvo nometnēs, dodas pārgājienos un piedalās stratēģiskās spēlēs, apgūst prasmes vadīt, palīdzēt un sadarboties, ceļo un dara labus darbus – gan ikdienā, gan talkās un labdarības akcijās. Deviņdesmitajos gados, kad man pašam auga divi puikas, kopā ar sievu iesaistījām skautos savējos un savu kaimiņu un draugu zēnus un vēlāk arī meitenes, un pēc tam nāca arvien vairāk un vairāk klāt, un tā mēs strādājam jau divus gadu desmitus. Pa šo laiku viena paaudze jau izaugusi, un man prieks, ka izdevies viņos iesēt patriotisma graudu. Tāpat mācām jauno maiņu ne tikai zināt, bet arī ievērot, ka, piemēram, himnas atskaņošanas laikā vienmēr jānoņem cepure vai arī pēc pasēdēšanas pie ugunskura vai pametot piknika vietu, viss aiz sevis jānovāc un jāsakārto. Tās skautiem skaitās elementāras lietas, un gribas cerēt, ka spēsim to ieaudzināt visos kocēniešos.
– Vai arī jūs bērnībā tikāt tā audzināts un pieradināts pie skautu pamatprincipiem?
– Toreiz tā bija aizliegta organizācija. Skautisms, kas pasaulē radies pirms vairāk nekā simts gadiem, Latvijā pastāvēja līdz 1940. gadam un atkal atjaunojās deviņdesmitajos. Tie vecie skauti, kas bija izdzīvojuši cauri visiem okupācijas gadiem, stāstīja, kā viņi darbojušies visu to laiku, un palīdzēja veidot vienības un dibināt kontaktus ar zviedriem, norvēģiem un jo īpaši dāņiem, ar kuriem mums joprojām ir tuvas attiecības. Latvijā tā bija jauna lieta, un skautu romantika un nometnes brīvā dabā aizrāva vai katru bērnu. Deviņdesmitajā gadā, kad iesāku, biju viens no jaunākajiem skautu vadītājiem, bet pašreiz esmu viens no vecākajiem. Skautu kustība Latvijā diemžēl iet mazumā, Dānijā viņu ir ap 25–30 tūkstošiem, mums nesanāk pat viens tūkstotis. Lai ar zēniem un meitenēm strādātu, ir jābūt līderim un daudz jāziedo no sava brīvā laika un personīgās dzīves. Mums trūkst šādu vadītāju – tā ir tā vaina. Tur, kur ir šādi vadītāji, tur arī darbojas stabilas vienības, piemēram, Valmierā. Ar Valmieras skautiem mēs cieši sadarbojamies un cits citu stiprinām un atbalstām, jo jauniešiem jau visu laiku vajag būt kustībā, viņi gaida nometnes un dažādus pasākumus, bet tas prasa rūpīgu organizatorisko darbu un arī atbildību. Mums netrūkst tādu palīgu, kas labprāt pieslēdzas uz kādu dienu vai atbrauc pasēdēt pie ugunskura vai pastāvēt pie putras katla, bet uzņemties atbildību no nometnes sākuma līdz beigām – tādi Latvijā ir tikai daži desmiti vadītāju. Un skautu vienību ir tik, cik šo cilvēku, kas uzņemas pilnu atbildību par bērniem. Padomju laikos pionieru vienības bija visās skolās, taču bija arī speciālas mācību iestādes, kur gatavoja pionieru vadītājus. Tagad jāņem vērā gan brīvprātība, gan demokrātija, gan arī finansējuma iespējas, jo skauti visā pasaulē uztur sevi paši.
– Pēc aicinājuma jūs vairāk jūtaties kā skolotājs un bērnu vadītājs vai tomēr vieglāk sastrādāties ar pieaugušajiem?
– Savu karjeru iesāku kā skolotājs, bet īstenībā un arī skautiem to vienmēr uzsveru, ka es neesmu skolotājs, bet gan draugs un mēs esam tādi draugi, uz kuriem var paļauties. To pašu prasu arī no mazajiem, kaut viņiem tikai septiņi gadi, saku: man uz tevi ir jāpaļaujas – tāpat kā tev uz mani. Tev ir tie zariņi jāsavāc, lai būtu ugunskurs, jo, ja nebūs ugunskura, mums nebūs ko ēst – mācu katra atbildību un paļaušanos. Pedagoga iemaņas man, protams, palīdz, tāpat kā kopā ar Probācijas dienestā apgūtajām zināšanām tās palīdzēja tikt galā ar ļoti smagiem noziedzniekiem Cēsu kolonijā. Taču domāju, ka tas vairāk iedzimts, jo mana māte bija skolotāja un arī sieva ir skolotāja. Arī darboties ar skautiem sākām reizē – es vadīju nodarbības zēniem vienā stūrī, viņa – meitenēm jeb gaidām otrā. Vadot novada domi, tāpat nākas likt lietā dzīvē apgūtās prasmes un jo īpaši psiholoģijas gudrības. Varbūt tāpēc mums domē nav bijis neviena spēka balsojuma, taču es nekad nemēģinu uztiept savu un māku arī piekāpties, ja pats par konkrēto jautājumu neesmu īsti pārliecināts vai mani māc šaubas.
– Tātad jo labāks psihologs – jo labāks vadītājs?
– Es domāju, ka jā. Kad sāku vadīt Kocēnu novada domi, šajā kolektīvā bija dažādi cilvēki – katrs no savas vietas, un katrs arī gribēja to deķīti vairāk vilkt uz sava pagasta vai savu pusi. Šo divu gadu laikā lēnām, soli pa solim un izrunājoties ar vienu nodaļu, otru, trešo, esam visu sakārtojoši un kaut ko arī pamainījuši. Ar pilnu pārliecību varu teikt, ka mūsu novada domē strādā ļoti profesionāli kadri un katra personiskās ambīcijas netraucē kopējā darba veikšanai, gluži otrādi – to veicina. Visas tās enerģijas iet pareizā virzienā, un mēs visi kopā stūrējam uz vienu mērķi.
– Un kā jūs motivējat savus darbiniekus – vai ar atalgojumu vai savām, īpašām tradīcijām?
– Atalgojuma sistēma ir ļoti slidena tēma – tikko parādās kādi pieci lati vairāk vai mazāk, tā uzreiz izlien tas mūsu latviskais nenovīdības gariņš. Tāpēc cenšos no tā distancēties un iesaistos tikai lielajās lietās, kad konceptuāli lemjam par finansējumu vai atalgojuma palielināšanu vai samazināšanu, bet ar ierindas jautājumiem nodarbojas algu komisija, kas izveidota uz profesionāliem pamatiem, nevis balstās uz emocijām. Pie jaunajām tradīcijām pieminēšu Zvaigznes dienas pasākumu, kad kādā no Kocēnu novada kultūras namiem uz svētku pasākumu pulcinām seniorus, apliecinot, ka arī viņi netiek aizmirsti. Ņemot vērā pieredzi un darbību ar skautiem, līdzīgi esam izveidojuši novada jauniešu domi, kurā ietilpst ne tikai pagastu, bet visu novada apdzīvoto vietu pārstāvji. Ļoti skaisti izdevās pirmie novada ģerboņa svētki, ko svinējām ģerbonī attēlotajā maģiskajā Zilākalnā, kur svinīgi pasniedzām katrai pagasta pārvaldei novada jauno karogu un katra pagasta pārstāvis kopā ar novēlējumu novadam pielika savu pagali maģiskajam ugunskuram. Turpmāk ģerboņa svētkus svinēsim katru vasaru, tikai citās novada vietās. Nejauši, taču laikam jau likumsakarīgi veidojas vēl kāda tradīcija – pērn iedomājos, ka būtu skaisti, ja mēs visi domē novembra svētku nedēļā staigātu ar sarkanbaltsarkanajām lentītēm. Apstaigāju visus kabinetus un tos pasniedzu vai piespraudu. Tas izvērtās par svinīgu pasākumu, dažbrīd sirds ietrīsējās, kad atbildei atskanēja: gods kalpot Latvijai! Kad šogad Attīstības nodaļas meitenēm lūdzu sagatavot šos mazos karodziņus un nodot visiem darbiniekiem, viņas izbrīnīti jautāja: kā, vai tad jūs pats, priekšsēdētāj, neiesiet, darbinieki taču gaida jūs. Tā nu turpinām šo skaisto tradīciju un arī iedzīvotājus aicinām piespraust pie apģērba sarkanbaltsarkanās lentītes, tādējādi godinot latviešu karavīrus, kuri 1919. gada 11. novembrī izcīnīja izšķirošo kauju pret Bermonta karaspēku.
– Novembris ir svētku mēnesis, kad godinām Latvijas brīvības cīnītājus un atzīmējam valsts dzimšanas dienu, un ar katru gadu tas ieņem nozīmīgāku vietu ne tikai televīziju programmās, bet arī daudzās ģimenēs. Vai, jūsuprāt, patriotisms jāmāca ģimenē vai tas ir skolas, pašvaldības un sabiedrības pienākums?
– Laikam jau tas jādara visiem kopā, turklāt ne tikai 11. un 18. novembrī, bet arī ikdienā un visu laiku. Lāčplēša diena, kad tiek godināti Latvijas brīvības cīnītāji, ir ne tikai atceres diena, arī pārdomu laiks – par brīvību un neatkarību, par līdz šim sasniegto un arī nākotnē veicamo sava pagasta, sava novada un visas Latvijas labā. Šī diena ir ierakstīta mūsu tautas vēsturē, un tikai no mums pašiem atkarīgs, ko rakstīsim nākamajās vēstures lapaspusēs. Tā es uzrunāju sava novada iedzīvotājus, Lāčplēša dienā aicinot ne tikai piespraust pie apģērba sarkanbaltsarkanās lentītes un mājokļu logos iededzināt sveces liesmiņas, bet arī piedalīties novada pasākumos, tādējādi kopīgi pieminot pagātnes notikumus un domājot gaišas domas par mūsu valsts nākotni. Savukārt mūsu jaunieši Lāčplēša dienā, kā ierasts kopš 1994. gada, devās pārgājienā ar dažādiem pārbaudījumiem un šķēršļu joslu. Šogad pārgājiena tēma bija saistīta ar četriem elementiem – “Caur uguni un ūdeni, pa zemi un pa gaisu – par Latviju!”. Skolēni kopā ar skolotājiem pārbaudīja gan savas fiziskās spējas, gan atjautību, gan mācījās strādāt vienotā komandā. Pasākuma organizēšanā piedalījās arī Kocēnu pamatskolas absolventi. Savukārt 18. novembri novadā atzīmējām ar svinīgu sarīkojumu, koncertu un uguņošanu. Šoreiz saviem iedzīvotājiem vēlēju mīlestību – arī pret valsti, ko kādreiz nonievā, bet kas mums, latviešiem, ir vienīgā. Suminot novada godājamākos ļaudis un sakoptāko sētu saimniekus, atskatījāmies arī uz to, kas šogad izdarīts Kocēnu novadā. Labos vārdus un darbus svētkos pelnījusi gan Latvija, gan mēs paši – jo mēs esam Latvija!
– Par ko jums pašam lielākais prieks un ko gribētos izdarīt nākamgad?
– Ļoti lepojos, ka izdevās īstenot to, par ko pats biju domājis jau daudzus gadus un ko nepaguvu, būdams skolas direktors – esam pilnīgi pārvērtuši veco Kokmuižas pils centrālo parteru un arī uzstādījuši saules pulksteni, kas liecina, ka te dzīvo cilvēki, kam svarīgas ir garīgās vērtības. Mūsu saules pulkstenis ir īpašs – tas ir precīzākais Baltijā un lielākais Latvijā publiski pieejamais sfēriskais pulkstenis. Nākamā gada plānos ietilpst sakārtošanas darbi visās novada apdzīvotajās vietās, un centīsimies, lai katrā būtu sava “rozīnīte”. Jo ko tad cilvēkiem vajag? Pirmām kārtām sakārtotu infrastruktūru un sakoptu vidi. Lielākā daļa iedzīvotāju ir pašpietiekami, viņi ir strādīgi, viņiem ir savs darbs, un te viņi grib dzīvot, atpūsties un baudīt tos pakalpojumus, kas mums ir pienācīgā līmenī. Uz to arī virzāmies. Ir mums, protams, arī tālākas vīzijas, bet par savu lielāko darbu uzskatu vietējās tautas vienošanas procesu.
– Kā Kocēnu novadā trūkst? Kultūras nami jums ir kārtībā, skolas drīz būs, sporta iespējas visplašākās, nu, darbavietas var gribēt vienmēr vairāk.
– Jūras mums nekad nebūs. Tas jokam, bet nopietni – ir jāturpina veidot godīgas un cieņpilnas attiecības vienam pret otru, lai ar laiku tās pāraugtu par pilnīgu uzticēšanos. Vēl par savu uzdevumu uzskatu Kocēnu novada popularizēšanu un šā vārda atpazīstamības veicināšanu. Kad veidojām novadu, netrūka strīdu par tā nosaukumu. Vieni gribēja likt Vaidavas vārdu, jo tas ir novada gleznainākais pagasts un arī skan skaisti, vēsturiski Dikļi ir ar spēcīgu nosaukumu un Zilaiskalns kā spēka simbols. Taču, tā kā puse novada iedzīvotāju ir kocēnieši, jaunais veidojums tika nosaukts par Kocēnu novadu. Pagaidām daudzi Latvijā vēl nezina, kur atrodas Kocēnu novads un kas tajā ievērojams, daudzviet esam sveši, tāpēc pašvaldībai jāpanāk, lai tie cilvēki, kas te dzīvo, lepotos ar savu novadu un lai mūs atpazītu arī citur un zinātu, ka dzīve laba gan Kocēnos un Dikļos, gan Bērzainē un Vaidavā, gan Zilākalnā – visā novadā.
– Tas būs diezgan grūti, jo latvieši jau ir skaudīgi – ja kaimiņam klājas labāk, tad nevis priecājamies, bet gaidām, kad viņš paklups.
– Tas tāpēc, ka neesam kungi savā zemē, mākam būt tikai kalpi un visu laiku kaut kam kalpojam. Turklāt uzskatām, ka vārdam “kungs” ir negatīva nozīme. Mūsos iesēdusies tā kalpu domāšana, tāpēc cenšamies, kurš būs pirmais kalps vai kurš tiks tuvāk saimniekam – šo gēnu laikam veidojuši gadsimti. Bet mums jāiemācās būt kungiem un ar lielo burtu, lai tādi mēs būtu ne vien nosaukuma dēļ, bet arī pēc būtības.
– Vai šovasar pašvaldību vēlēšanās mēģināsiet vēlreiz kļūt par saimnieku Kocēnu novadā?
– Droši vien kandidēšu, jo tikai tagad sāku apzināties tās iespējas, kas mums dotas kaut vai salīdzinājumā ar Saeimas deputātu. Kad 15. novembrī kopā ar citiem Latvijas pašvaldību vadītājiem ierados Saeimā, lai būtu klāt budžeta pieņemšanā nākamajam gadam un redzēju sarkanās un zaļās kartītes, tad sapratu, ka zālē sēž tikai mazas skrūvītes un bez vienas vai otras no tām mehānisms neapstāsies un nemainīs savu gaitu. Mēs, pašvaldībnieki, tomēr nodemonstrējām savu attieksmi. Un ne jau cīņa par naudu te bija galvenais, svarīgāka par to būtu valdības un Saeimas attieksmes maiņa pret pašvaldībām un līdz ar to Latvijas iedzīvotājiem. Nevaram taču visu laiku būt kā naidnieki un censties citam citu apspēlēt kaut kādā veidā, tās tautas mums ir tik, cik ir, un valsts jau sastāv no pašvaldībām. Vietējā pašvaldībā katra deputāta spēkos ir panākt ko vairāk.
– Savus kolēģus no citām Latvijas pašvaldībām jūs pārsteidzāt, Novadu dienā Vaidavā piesēzdamies pie klavierēm – vai bieži to darāt?
– Nē, šī bija kāda ceturtā vai piektā reize pēdējo gadu laikā. Es jau arī neesmu pianists pēc specialitātes, bet pūtējs – trompetists. Savulaik gan iznāca daudz muzicēt, esmu ar saviem “Kokmuižas muzikantiem” pabraukājis arī pa pasauli, spēlējis uz ielām un ballītēs, sarakstījis pats vairākas dziesmas. 2005. gads manā dzīvē bija kā robežšķirtne, kad pamatīgam kritienam sekoja kāpums, kas saistījās ar jaunām jomām un iespējām. Ticu savai devīzei – līdz piecdesmit gadiem mēs sējam, stādām un ieguldām sevī, bet pēc piecdesmit sākam baudīt augļus no šīs ražas. Vai nu tā sakrīt, vai arī tā tiešām ir, bet tā notiek.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017