Rīga 17°C, mākoņains, bez nokrišņiem, ZR vējš 2m/s
Otrdiena, 2024. gada 30. aprīlis 09:48
Vārda dienas:
“Esam īpašs novads, jo būtiskais ielikts nosaukuma saliktenī “krusts+pils”. Atrodamies krusteniskajā vietā, kur no Madonas puses mūsos ienāk Vidzeme, no Jēkabpils – Zemgale, no Stirnienes un Līvāniem saskaramies ar Latgali,” tā savu uzrunu Latvijas Pašvaldību izpilddirektoru asociācijas (LPIA) izbraukuma sanāksmes dalībniekiem 3. oktobrī sāka Krustpils novada domes priekšsēdētājs Gundars Kalve. “Kad mana vecmāmuļa brauca lācenēs un cēlās ar laivu pāri Daugavai, viņa teica, ka dodas uz Lejaskurzemi, jo vēl pirms gadiem sešdesmit septiņdesmit tā saucās pašreizējā Sēlija un Daugavas otrs krasts Jēkabpils pilsētā. Tā mēs ne tikai vārdos, bet arī praksē esam saskārušies ar visiem Latvijas novadiem. Pie mums nogulsnējušās katra un visu labākās tradīcijas. Joprojām mācām bērniem sveicināt ikvienu pretimnācēju, autovadītāji paņem ceļabiedros skolēnu ar smagu somu plecos vai vecu tantiņu, rādot jaunajai paaudzei latvisko tradīciju nezūdamību. Tomēr vienlaikus esam arī ļoti moderni. Nesen mūsu Vides dienests apguva pašas jaunākās novērošanas iekārtas, lai varētu sekmīgi cīnīties pret visu veidu cūkmeniem.”
Pasākuma saimnieku vārdā viņš sveica pašvaldību dzinējspēku (līdz šim nedzirdēts raksturojums!), kas virza uz priekšu novadu: “Deputāti savās galvās izprāto virzienus, bet “sirsniņas un motoriņi” ir izpilddirektori, kas asinsritei nodrošina pareizo virzienu. Ar mūsu domes izpilddirektoru allaž ejam vienā solī, viens otru papildinot. Domāju, ka tā ir labi un tā jābūt visur.”
Mājastēvs – izpilddirektors Raivis Ragainis ir viens no gados jaunākajiem, bet aktīvākajiem un ieinteresētākajiem LPIA biedriem. Kolēģu ievērību viņš todien izpelnījās ne tikai ar perfekto organizāciju un izdomu, kā iespēt maksimāli daudz “saīsinātajā” izbraukuma sēdē, bet arī ar savu kaklasaiti, ko rotā novada ģerbonis. Sevišķi iederīgs sanāksmes sociālajā tematikā šķita ansambļa “Krustpilieši” priekšnesums, uzskatāmi demonstrējot, ka draudzīgā kolektīvā lieliski jūtas arī “sēdošs” dziedātājs.
LPIA priekšsēdētājs Guntis Kalniņš uzreiz precizēja skaidrojumu kuluāros dzirdētajai neizpratnei – kālab par sociālajiem jautājumiem diskutēt izpilddirektoriem. Sanāksmju pastāvīgie dalībnieki gan par to nebrīnījās, labi zinot, ka kopā ar izpildvaru uz sapulcēm brauc arī attiecīgās jomas speciālisti. Šoreiz Krustpils novadā kuplajā ciemiņu pulkā aptuveni puse bija nepazīstamu vai mazpazīstamu seju – pašvaldību sociālie darbinieki.
“Meitenes” ar 20 gadu darba stāžu
Krustpils novada Sociālā dienesta vadītāja Ilze Rūsiņa prezentēja novada Sociālā dienesta struktūru un darbības pamatjautājumus (sanāksmes prezentācijas atrodamas LPS interneta vietnē – http://www.lps.lv/Izpilddirektoru_asociacija/?task=sessions&committee_id=1526). Krustpils novadā apvienoti seši pagasti – Atašienes, Krustpils, Kūku, Mežāres, Variešu un Vīpes – ar visai līdzīgu iedzīvotāju skaitu (no 735 līdz 2016). I. Rūsiņas vietniece Benita Dzelme vienlaikus organizē sociālo darbu Krustpils pagastā. Nesen ar administrācijas atbalstu sākusi strādāt ļoti nepieciešama speciāliste darbam ar ģimenēm un bērniem – Inita Gādmane. Novadā Sociālajam dienestam atvēlēta liela patstāvība, tāpēc par katru pabalstu vai sociālā dzīvokļa piešķiršanu nav jālūdz domes piekrišana. Protams, regulāri jāsniedz pārskats Sociālo un veselības jautājumu komitejai. Pabalsti ir radniecīgi tiem, kādus piešķir visās pašvaldībās. Ilze Rūsiņa lepojas ar bērna piedzimšanas pabalstu, kas naudas izteiksmē arvien pieaug atkarībā no tā, kurš bērns tas ir ģimenē. Varbūt tāpēc dzimstība nav slikta. Pabalstu piešķirot, ņem vērā, vai pašvaldībā deklarēti abi vecāki vai tikai viens no viņiem. Runātāja uzsvēra, ka lielākos pabalstus pašvaldība izmaksā abos cilvēka dzīves nozīmīgākajos atskaites punktos – piedzimstot un no pasaules aizejot. Novadam ir savs pansionāts “Jaunāmuiža” Kūku pagastā ar 220 vietām, kas aizpildīts 95% apmērā; ap 40 ir pašu ļaudis. Higiēnas istaba gan pagaidām ir tikai vienā pagastā, bet nākotnē būs arī citur. Krīzes centra un rehabilitācijas pakalpojumus Krustpils novads pērk no citām pašvaldībām, diemžēl tie ir padārgi. Ir pakalpojumi, ko sociālajiem darbiniekiem uzspiež un kas jādara obligāti, piemēram, humānās palīdzības paku sadale.
Novadā izveidotas septiņas ģimenes atbalsta grupas, un nodarbības par visdažādākajām tēmām (bērnu audzināšana, attiecības ģimenē, rokdarbi, datorprasmes u.c.) apmeklē 41 vecāks. Jau otro vasaru pašvaldība rīko nometnes bērniem. Šogad tās bija visos pagastos, un vadītāji – pašu ļaudis. Galvenais sasniegums – pēc šīm nometnēm situācija ģimenēs uzlabojas.
Ilze Rūsiņa uzsvēra, ka par pašvaldības atbalsta trūkumu sūdzēties neklājas. 2009. gadā reizē ar novadu izveidotais Sociālais dienests sākuma posmā vēl darbojās diezgan nedroši, tagad darbinieces uzkrājušas pietiekamu pieredzi, lai atsijātu tos, kam pabalstus tiešām vajag, tāpēc GMI tēriņi ir krietni sarukuši. Diagramma prezentācijas materiālos parāda, ka pašvaldības sociālais budžets pa gadiem lēkā uz augšu un uz leju. Darbinieki ļoti strādā, lai veidotu pareizu mikroklimatu un palīdzētu tiem, kam tiešām nepieciešams. Dienestā ieviesta “rotācija” – sociālās darbinieces, kuras atbild par skaitliski nelielu pagastu, reizi nedēļā dodas talkā kaimiņu pagastam, kur daudz iedzīvotāju. Rotācija palīdz arī kolēģu darbā ienest kaut ko atšķirīgu.
Divreiz gadā iedzīvotājus speciālās anketās aicina novērtēt Sociālā dienesta darbiniekus. Reizēm izdodas uzzināt kādu jaunu ieteikumu. Protams, tiem, kam pabalsts atteikts, labs nebūs neviens. Katru gadu top dienesta SWID analīze, tāpēc I. Rūsiņa varēja kodolīgi raksturot gan dienesta stiprās, gan vājās puses. Pats galvenais pluss ir lieliskais, izglītotais kolektīvs, kurā “meitenes” esot pieredzējušas – ar 20 un pat 30 gadu stāžu. Viņām pa spēkam darbu pilnveidot, modernizēt. Prezentācijā neklātienē varējām iepazīties ar viņām visām. Arī ar Kūku pagasta sociālo darbinieci Tatjanu Ivanovu, kura konkursā “Labākais sociālais darbinieks Latvijā” pērn saņēma Labklājības ministrijas atzinību par godprātīgu un nesavtīgu darbu, kas guvis sabiedrības atzinību.
Diemžēl visu mainīt nav pat šīs lieliskās komandas spēkos. Neizdodas iespraukties projektu konkursos, lai sabiedriskās ēkas padarītu pieejamas arī cilvēkiem ar speciālām vajadzībām. Sociālo darbinieču augstā kvalifikācija nespēj novērst iedzīvotāju aizplūšanu, slikto sabiedrisko transportu, normatīvās bāzes nesakārtotību u.c. Vai sanāksmē uzaicinātie Labklājības ministrijas speciālisti kaut ko vērsīs par labu vismaz pēdējā punktā?
Vai “pīrāga” kumoss tiks katram?
Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta direktora vietniece Ilze SkrodeleDubrovska savu uzstāšanos sāka ar atzinību Krustpils novada Sociālajam dienestam, kurā ir likumdošanā paredzētais sociālo darbinieku skaits, tiem ir atbilstoša izglītība un prasmes, tāpēc arī spēja izvērtēt pabalstu saņēmējus, samazinot pašvaldības tēriņus.
LM speciāliste informēja par profesionāla sociālā darba attīstības virzieniem Latvijā 2014.–2020. gadā. Ziņojuma pamatā ir Valsts kancelejas pasūtītā pētījuma – Latvijas 22 pašvaldību sociālā darba analīzes rezultātā tapušie secinājumi un priekšlikumi, kā arī nozares profesionāļu ieteikumi, kas uzklausīti tikšanās reizēs. Pirmām kārtām atbalsts tiks novirzīts tieši sociālajiem dienestiem, kaut sociālo darbu veic arī citas institūcijas. Mērķis un darbības virzieni vērsti uz to, lai veidotu spēcīgu un ilgtspējīgu sistēmu. Eiropas Savienības atbalsta instrumenti nākamajiem septiņiem gadiem paredzēti 8,6 miljonu eiro apjomā. Vispirms, jau sākot ar 2015. gada 1. jūliju, ES finansējumu 50% apmērā piešķirs speciālistu supervīzijas un profesionālās kompetences pilnveidei. Pie svarīgākajiem I. SkrodeleDubrovska minēja arī pilotprojektus programmu izstrādei darbam ar deviņām īpašajām mērķgrupām. Tāpat būs informatīvie pasākumi un metodiskais atbalsts sociālā darba speciālistiem (jau tagad notiek reģionālie pasākumi, būs arī iespēja pavērot pieredzi citās valstīs). Arī turpmāk tiks rīkota pērn aizsāktā sociālo darbinieku novērtēšana un apbalvošana.
LPS padomniece Silvija Šimfa (tagad jau LR Saeimas deputāte), uzsākot diskusiju, vērsās ar jautājumu pie klātesošajiem LM speciālistiem: “Kā šīs ieceres skars konkrēti katru no 119 pašvaldībām, ieskaitot arī pagastu līmeni? Vai pietiekami detalizēti tika pētītas atšķirīgās pašvaldības? Mūsu valsts nav tik liela, lai nebūtu iespējama sīka katras pašvaldības analīze! “Vidējā temperatūra valstī nekad nerāda konkrēto situāciju,” ne reizi vien uzsvēris LPS priekšsēdis Andris Jaunsleinis. LPS ilgi un neatlaidīgi cīnās par līdzekļiem katrai pašvaldībai, iebilstot pret līdzekļu sadalījumu bez skrupulozas analīzes. Saturs ielikts labs, bet vai izpildījums būs vienlīdz labs un iespējams visās pašvaldībās?”
– Jā, līdzekļi būs pieejami visām 119 pašvaldībām kopā ar sadarbības partneriem (arī LPS ir mūsu sadarbības partneris). Protams, pašvaldībai, kurā jau sekmīgi darbojas kvalitātes vadības sistēma, atbalsts vairs nebūs vajadzīgs. Esiet aktīvi! Līdzekļi kvotēti gan netiks!
S. Šimfa arī atgādināja, ka darbs vēl ir pusceļā, jo MK noteikumi tikai top, arī kritēriji vēl nav definēti, tāpēc vērīgi jāseko līdzi, atslābt nedrīkst ne mirkli! “Ja, gatavojot atzinumus, lūdzam pašvaldību speciālistu palīdzību un priekšlikumus, atbalstiet, jo 50 vai 100 galvas spēj domu virzīt precīzāk nekā dažas!”
Lūgums plašāk komentēt mērķa grupas! – Pamatnostādnēs tās visas ir atspoguļotas (jaunieši ar uzvedības traucējumiem, personas ar garīgās attīstības traucējumiem, jaunie vecāki, kam trūkst prasmju bērnu aprūpē, atkarīgie, ilgstošie bezdarbnieki un sociālās palīdzības saņēmēji u.c.).
Kā top Sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu likuma izmaiņas? – Profesionāļu vēstījums par darba sakārtošanas nepieciešamību ir sadzirdēts.
Iesaistoties diskusijā, kolēģi papildināja LM Sociālo pakalpojumu departamenta vecākais eksperts Aldis Dūdiņš. Viņš atgādināja, ka topošie likuma grozījumi ir apjomīgi un skar visus trīs nozīmīgos blokus – sociālos pakalpojumus, sociālo darbu un sociālo palīdzību. Dzirdēts viedoklis, ka, iespējams, nepieciešams būtu nevis viens, bet trīs likumi – katrai jomai savs. Tam ir savs pamats, jo kopš iepriekšējā likuma rakstīšanas situācija sociālajā jomā piedzīvojusi dažādas izmaiņas. Ja Tieslietu ministrija dos tādu uzdevumu, LM strādās. Un tomēr ārzemju pieredze liecina, ka likums ir esejas formā, iezīmējot tikai pamatnostādnes, bet mums kontrolējošās institūcijas prasa uzskaitīt un aprakstīt “katru šķaudienu”.
Likumā nav raksturota darba kvalitāte! Kāda nozīme noteikt, ka uz 1000 iedzīvotājiem vajadzīgs viens sociālais darbinieks? Lielajās pilsētās un novados sociālajā darbā iesaistīti visdažādāko jomu speciālisti – rehabilitētāji, aprūpētāji un citi. Lauku sociālie darbinieki ir “universālie kareivji”, jo bieži vien vienam nākas veikt visu. Bet – kāda var būt kvalitāte, ja sociālais darbinieks veic arī sociālo ārstēšanu!? Likums nekādas robežas nenosaka. – Nav viegli novilkt kritēriju robežas, plānojot sociālo darbinieku noslodzi. Rīga veic eksperimentu, taču iet grūti. Arī novadi ir tik dažādi.
A. Dūdiņš: “Jautājums ir elegants. Latviski varētu teikt, ka tas ir koks ar diviem galiem. Ministrijas pārstāvjiem nebūtu grūti izvērst prasības, uzskaitot vajadzīgos speciālistus diferencētās jomās. Skaidrs, ka pakalpojuma kvalitāte paaugstinātos, bet vai pašvaldības spēs rast finansējumu vēl augstākām prasībām?! Prieks, ka politiķi ik pa laikam atrod līdzekļus jaunai amata vietai, jo universālam būt nav viegli. Ārzemēs blakus sociālajam darbiniekam strādā dažādi citi speciālisti – ergoterapeiti, psihologi, medmāsas un tamlīdzīgi.”
Silvija Šimfa rezumēja: “Mēs tik ļoti pieprasām visu reglamentēt, it kā sevi pasargājot. Tā virzījusies mūsu valsts attīstība, ka nereti baidāmies darīt kaut ko ārpus likumā noteiktā. Pašvaldību darbība kopumā tieši otrādi – tikusi pār mēru ierobežota, valsts varai visu cenšoties centralizēt. Arvien mazāk palicis iespēju pašiem lemt par savas teritorijas attīstību nākotnē. No otras puses, mēs ilgojamies pēc šā reglamenta, kas pateiktu, ko vajag darīt, bet ko var nedarīt. Tā mēs sevi ierobežojam. Diemžēl viens no iemesliem ir līdzekļu trūkums. Tas pārdomām!”
Nemainīgi sliktā nevienlīdzība
LM Sociālās iekļaušanas un sociālā darba politikas departamenta vecākā eksperte Evija Kūla centās skaidrot plānotās reformas minimālo ienākumu sistēmā Latvijā. Vispirms viņa atbildēja uz pamatjautājumu, ko uzdod sociālie darbinieki: kāpēc vajag reformas? Latvijā vairākus gadus saglabājas gan augsts nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju skaits, gan ienākumu nevienlīdzība. Problēma pastāv jau vairākus gadus, valdības dienaskārtībā tā nonāca līdz ar krīzes iestāšanos. Diagramma uzrāda, ka 2008. gadā Latvijas nabadzības riska indekss valsti ierindoja pēdējā vietā Eiropas Savienībā. 2011. gadā Latvija gan atradās dažus pakāpienus augstāk, jo, krīzei sākoties, jūtamāks bija iedzīvotāju saņemtais atbalsts. Diemžēl 2012. gadā nabadzības riska indekss atkal sāka augt. Lai nepieļautu 2008. gada situācijas atkārtošanos, Latvijā veic sociālās drošības sistēmas novērtējumu. Ienākumu nevienlīdzība Latvijā desmit gadu garumā ir nemainīgi slikta – turīgo iedzīvotāju ienākumi 6,5 reizes pārsniedz trūcīgāko līdzcilvēku ienākumus. 2013. gadā Latvijā bija 134,4 tūkstoši trūcīgo personu, kas veido 6% no valsts iedzīvotāju kopskaita. Gandrīz pusei no šīm trūcīgajām personām ienākumi ir 50 eiro mēnesī. (Statistikas datus par pārējām trūcīgo personu grupām skatiet E. Kūlas prezentācijā!)
Lai uzsāktu sociālās drošības sistēmas pārskatīšanu un nodrošinātu objektīvi pamatotu lēmumu pieņemšanu palīdzības sistēmai nākotnē, 2012. gadā Pasaules Banka uzsāka pētījumu par bezdarbniekiem, ekonomiski neaktīvajiem un trūcīgajiem iedzīvotājiem. Šajā pētījumā tika novērtēta sociālās drošības sistēma un iezīmēti tās galvenie trūkumi un problēmas sociālās palīdzības sistēmā, darba tirgus politikā, valsts sociālo pabalstu un nodokļu politikā. Secinājumos tika uzsvērta nepieciešamība Latvijā īstenot plašas debates par minimālā ienākuma atbalsta adekvātumu un mehānismiem, uz kuriem balstoties, noteiktas tiesības saņemt atsevišķus pabalstus, vienlaicīgi uzsverot nepieciešamību rūpīgi analizēt stimulus pārejai no pasīvas atbalsta saņemšanas uz aktīvu iesaistīšanos darba tirgū. Vienlaikus sociālās drošības sistēmu izvērtēja arī Labklājības ministrijas speciālisti. 2013. gada 10. decembrī valdībā tika iesniegti un apstiprināti priekšlikumi sociālās drošības sistēmas pilnveidošanai. Viens no galvenajiem – noteikt pamatotu minimālā ienākuma līmeni (MIL) valstī, pie kā šobrīd arī tiek strādāts, un sagatavota koncepcija, kurā arī piedāvā jaunu minimālā ienākuma līmeņa noteikšanas metodi.
Kāds ir reformu piedāvājums? Noteikt adekvātu un vienotu MIL aprēķina metodiku visā valstī un saistīt to ar pārējām sistēmām, nešķirojot, vai līdzekļus maksā valsts vai pašvaldība – ar IIN neapliekamo minimumu, GMI līmeni, sociālo pensiju, valsts pabalstiem un bezdarbnieka pabalstu. Par piemērotāko atzīta starptautiskās Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) metodoloģija, kas nabadzības riska slieksni nosaka procentuālā apmērā no mājsaimniecībā esošo cilvēku ekvivalentajiem ienākumiem. LM piedāvā minimālā ienākuma līmeni noteikt 40% apmērā no ienākumu mediānas pirmajai personai mājsaimniecībā (izprast mediānas veidošanos palīdzēs attēli prezentācijā). Tāpēc tiek izmantotas t.s. ekvivalences skalas, lai atbilstoši mājsaimniecībā esošo cilvēku skaitam katrai personai piešķirtu vērtību proporcionāli patēriņam. Pirmā pieaugušā patēriņš ir 1 jeb 100%, pārējiem ģimenes locekļiem virs 14 gadu vecuma patēriņš tiek aprēķināts 70% apmērā no pirmā mājsaimniecības locekļa (0,7), un bērniem līdz 14 gadu vecumam patēriņš veidojas 50% apmērā no pirmās personas izdevumiem. Šādu pieeju izvēlējusies arī Igaunija, sniedzot atbalstu ģimenēm ar bērniem.
MIL aprēķināšanas metodi plānots saistīt ar:
IIN neapliekamā minimuma palielināšanu (no 75 uz 129 EUR);
garantētā minimālā ienākuma līmeņa paaugstināšanu (no 50 uz 129 EUR);
bāzes jeb sociālo pensiju pieaugumu (no 70 uz 129 EUR);
valsts sociālajiem pabalstiem;
bezdarbnieka minimālā pabalsta apmēru.
Ministrija vēlas, lai atbalsta politika tiktu veidota pēc labticības principa (būs blēži, bet nevar sistēmu un politiku veidot, pieņemot, ka visi ir blēži!). Nepieciešams valsts un pašvaldību atbildības sadalījums. Jādiferencē atbalsts, pašvaldībām jābūt tiesībām lemt patstāvīgi, jo tās ir ļoti dažādas. Turklāt nepieciešams uzlabot nepamatoti izmaksāto pabalstu atgūšanu, pagaidām pašvaldībām tas neveicas.
Lai novērtētu, cik adekvāts ir MIL un citi atbalsta veidi dažādās jomās un sistēmās, LM piedāvā arī izstrādāt jaunu iztikas minimuma grozu. Šogad pārtrauca izmantot iepriekšējo, 22 darbības gadu laikā sen novecojušo grozu. Jauno modeli plāno izstrādāt vairākiem ģimeņu veidiem un atšķirīgām teritoriālajām situācijām. Noslēgumā E. Kūla uzsvēra, ka pēc MIL reformas īstenošanas ieguvēji būs 8,1% Latvijas iedzīvotāju. Minimālo ienākuma līmeni paredzēts ieviest no 2016. gada, bet minimālās pensijas, bezdarbnieku pabalsta, valsts sociālo pabalstu izmaiņas – no 2017. gada.
Vai GMI saņēmēju loku neplāno ierobežot atkarībā no tā, cik aktīvi saņēmējs iesaistās līdzdarbības pasākumos? – Līdzdarbības pasākumi daudzviet ir formāli, to izvērtēs stingrāk! Simtlatnieku nebūs, bet sabiedriski lietderīgie darbi turpināsies.
Pašvaldībām jādod lielākas iespējas mobilizēties uz savām mērķa grupām! – MIL plānots vienots visā valstī un ar valsts līdzdalību. Pašvaldības var celt savas teritorijas dzīves līmeni augstāk. Pamatuzdevums – neļaut cilvēkiem nomirt badā, pārējais jau saistās ar dzīves standartu uzlabošanu. Cilvēks darbaspējīgā vecumā jādzen strādāt “ar koku”, lai nesamaitātu pilnībā (A. Dūdiņš).
Cerēju, ka saruna būs profesionālāka, jaucam kopā pakalpojumus ar palīdzību! Domāju, ka lielāku uzsvaru beidzot liksim uz sociālajiem pakalpojumiem, nevis pabalstiem. 299. noteikumi neliecina par sistēmas maiņu, neviens punkts neparāda attieksmes atšķirības starp pasīvo un līdzdarbībai gatavo cilvēku. – Līdz šim personai, kura atrod mazatalgotu darbu, atņēma pabalstu. Tagad paredzēts turpināt vēl trīs mēnešus izmaksāt pabalstu, lai cilvēku motivētu. – Bet tad viņš kopsummā saņems tikpat lielu naudas summu kā sociālā darbiniece! Sabiedrības degradētajai daļai, kam aizvadītajos gados zudusi jebkāda vēlme un prasme strādāt, obligāti jāprasa līdzdarbība, lai aizmirstu ērto taciņu pēc pabalsta. Ja ne, statuss jāatņem!
(Zālē sacēlās vētraina domu apmaiņa – gan ar ministrijas pārstāvjiem, gan blakussēdētājiem. Silvija Šimfa aicināja šo degsmi likt lietā, piedaloties Saeimas komisijās vai MK sēdēs, lai viedokli aizstāvēt nenāktos tikai LPS ļaudīm. Vajag izmantot visus līdzekļus, lai savus priekšlikumus aizstāvētu!)
Vajag veidot darbavietas teritorijā, jo par minimālo pabalstu tālu izbraukāt nevar! – Subsidētās darba vietas veidojam.
Prezentācijā teikts, ka plānotās reformas prasīs 200 miljonus eiro gadā. Kādu naudu jūs dalāt – valsts vai pašvaldību? – Pagaidām nedalām, tikai plānojam, ka vajag valsts līdzdalību. – Ja pabalstos dalām nodokļu maksātāju naudu, tad pašvaldībām jādod tiesības prasīt no pabalsta saņēmēja arī līdzdarbību!
Jāļauj beidzot pašvaldībām nodarboties ar uzņēmējdarbību, lai var nodarbināt tos, kas vēl spēj pastrādāt, bet uzņēmēji viņus nodarbināt nevēlas vai teritorijā nav tik daudz uzņēmēju. Lai ražo kaut vienu detaļu, bet nopelna sev iztiku!
LM Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte Sigita Rozentāle iepazīstināja ar Labklājības ministrijas izstrādāto deinstitucionalizācijas (DI) politiku, tās finansēšanas un realizēšanas ieceri, par pašvaldību iesaisti. Prezentāciju varat aplūkot turpat, kur citus sanāksmes materiālus, tāpēc uzstāšanos sīkāk neatreferēsim. DI bija viena no diskusiju tēmām 17. oktobrī notikušajā Novadu dienā Iecavā, kas žurnālā jau analizēta.
Krustpils novada iepazīšanu sanāksmes saīsinātā laika dēļ aizstāja sabiedrisko attiecību speciālistes Liānas PudulesIndānes kompaktā prezentācija. Tā kā laika trūkums uzbruka sanāksmes grafikam, bet vietas trūkums – šim materiālam, iesakām arī lasītājiem novadu iepazīt tāpat kā izpilddirektoriem – virtuāli, jo LPS vietnē ievietotā prezentācija izpilddirektoriem atsvēra tradicionālo ekskursiju pa novadu.
Raivis Ragainis kolēģus aizveda uz vietu, kas cieši saistās ar novada nosaukumu, kaut arī atrodas Jēkabpilī (tāpat kā Krustpils novada domes mājvieta), – uz seno un pamazām atdzimstošo barona Korfa Krustpils pili. Te veiksmīgi “sapresēti” laikmeti un izjūtu paletes, radot visraibāko iespaidu buķeti – plašo skatu no tornīša; mūzikas priekšnesumu un stāstus; ikvienai pilij piederīgo “iedzīvotāju” Brūno dāmu un konkurējošo sociālisma apoloģētu “spoku” tēlus padomju istabā (ilgus gadu desmitus pili bija okupējusi padomju armija).
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017