Rīga 7°C, apmācies, bez nokrišņiem, DR vējš 3m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 25. aprīlis 09:20
Vārda dienas: Bārbala, Līksma
Guntas Klismetas saruna ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru KASPARU GERHARDU
– Stājoties šajā amatā, kāds bija jūsu uzstādījums sev – vai, pēc gadiem atskatoties, varēs teikt, ka neko sliktu neesat sastrādājis, vai arī gribat ierakstīties vēsturē ar kādiem jauninājumiem vai reformām?
– Mans mērķis nav nākt ar reformām no augšas, bet veidot plašu sadarbību starp valsti, pašvaldībām un iedzīvotājiem. Nodalot tikai reģionālo sfēru jeb administratīvo jautājumu, uzskatu, ka mums visiem kopā – gan valdībai, gan pašvaldību vadītājiem, gan pirmām kārtām tieši iedzīvotājiem – vajadzētu vienoties par to, kādai ir jābūt pašvaldībai. Manā redzējumā jāizveido tādas pašvaldības, kas, pirmkārt, varētu būt patstāvīgas; otrkārt, būtu pēc iespējas tuvāk iedzīvotājiem; treškārt, lai pašvaldība būtu pietiekami spēcīga un varētu sagatavot tādus projektus, kas spētu pretendēt uz Eiropas Savienības struktūrfondu atbalstu; un, ceturtkārt – lai pašvaldība varētu nodrošināt saviem iedzīvotājiem noteiktu pakalpojumu grozu. Par vienu no kritērijiem izvirzu šādu – novada lepnumam jābūt vidusskolai vai pat ģimnāzijai. Tas ir mans redzējums varbūt ne tuvākajiem pieciem gadiem, bet pēc 2020. gada, kādam, manuprāt, vajadzētu būt Latvijas administratīvajam dalījumam.
– Vienkāršojot – cik vidusskolu, tik novadu?
– No vienas puses, vidusskola būtu novada lepnums, bet, no otras puses – vieta, kur novada bērni gūst izglītību, un tas saistīts ar noteiktu cilvēku skaitu un resursiem šajā teritorijā. Jā, vienkāršojot mans ideāls tiešām būtu tāds – cik vidusskolu, tik novadu jeb precīzāk – novads nevar būt bez savas vidusskolas. Bērniem jāpiedāvā laba izglītība arī reģionos, mēs nevaram orientēties tikai uz dažām labajām skolām Rīgā un centros, bet ikvienam Latvijas bērnam jāsniedz iespēja nokļūt līdz jebkādiem izglītības augstumiem, jo tā ir mūsu nākotne.
– Vai esat parēķinājuši, cik, šādi raugoties, Latvijā sanāktu novadu?
– Vadoties pēc kritērija, ja novadu veido ap vienu vidusskolu (ārpus lielajām pilsētām), tad patlaban Latvijā ir 164 vidusskolas, neskaitot privātās, speciālās un profesionālās, un 23 ģimnāzijas, bet vairākos mazajos novados vidējās izglītības iestādes nav. Diemžēl demogrāfiskā situācija ir tāda, kāda tā ir, taču varam situāciju uzlabot ar reģionālā atbalsta instrumentiem, izmantojot gan valsts, gan struktūrfondu resursus – sākot ar izglītības sistēmu, lai vecākiem nebūtu jādomā par bērnu sūtīšanu uz internātskolu, bet nodrošinot viņiem iespēju nokļūt līdz labai skolai, tāpat saņemt mediķu palīdzību novados, kaut arī līdz tuvākajam dakterim jāmēro vairāki desmiti kilometru. Un tam ir jātērē visas Latvijas nodokļu maksātāju nauda!
– Par kuru modeli jūs pats iestājaties – deviņas plus 21 pašvaldība, piecas, 119 vai, teiksim, divsimt piecdesmit? Varbūt mūs sagaida administratīvi teritoriālās reformas otrā kārta?
– Simts pašvaldību noteikti ir par daudz, savukārt padsmit, kā savulaik valsts bija sadalīta apriņķos pirmās brīvvalsts laikā, arī nē. Attiecībā uz kādām administratīvajām izmaiņām pirmām kārtām jāizvērtē novadu iedzīvotāju vēlmes. Vai mazie novadi, kas atrodas atstatu no centriem, kur ir maz iedzīvotāju un pakalpojumi sanāk dārgi, būs gatavi pievienoties lielākai pašvaldībai vai vēlēsies saglabāt savas īpatnības – tas viņiem jālemj pašiem. Manā skatījumā Latvijā pietiktu ar 45–55 administratīvajām vienībām, jo ir arī pietiekami daudz spēcīgu attīstības centru, kas netika iekļauti 9+21 modelī un palikuši aiz strīpas, bet tas nenozīmē, ka viņiem nav iespēju attīstīties. Tas ir tālākas nākotnes jautājums, tomēr mums jādiskutē gan ar pašvaldību vadītājiem, gan jāprezentē iedzīvotājiem viss labais, kas bijis no reformas, un jānorāda arī uz neatrisinātiem jautājumiem.
– VARAM eksperti izstrādājuši koncepciju par deviņu plānošanas reģionu modeli pašreizējo piecu vietā, veidojot tos ap deviņām republikas nozīmes pilsētām. Vienalga, vai būs pieci vai deviņi plānošanas reģioni, to funkcijas, atbildību un līdz ar to arī finanses nāksies palielināt, uzticot tiem vairāk atbildības jomu nekā līdz šim.
– Pašreiz plānošanas reģioni pilda virkni funkciju, paveikuši ne mazums labu darbu un sagatavojuši savām pašvaldībām skaidras attīstības stratēģijas. Es domāju, ka, attīstoties tehnoloģijām un saziņas un informācijas aprites iespējām, to loma drīzāk varētu mazināties vai arī šāds posms vispār tiktu izņemts laukā. Taču tas ir tikai mans viedoklis, šeit savs vārds jāsaka pašvaldību vadītājiem. Ja viņi uzskata, ka ir nepieciešama šāda sadarbība un institūcija kopējo interešu pārstāvniecībai, tad es, protams, esmu pašvaldību pusē. Skaidrs vienīgi tas, ka pašreizējā finanšu plānošanas periodā līdz 2020. gadam mums ir un paliks pieci plānošanas reģioni.
– No politiskās dienaskārtības vēl nav noņemts arī jautājums par apriņķiem. Kādas ir jūsu domas par otrā līmeņa vēlētām pašvaldībām?
– Ņemot vērā iedzīvotāju skaitu Latvijā un citu valstu pieredzi, es drīzāk sliecos uzskatīt, ka otrā līmeņa vēlētas pašvaldības nebūtu nepieciešamas.
– Pašvaldības šobrīd visvairāk interesē Eiropas fondu nauda – cik miljonu mums paredzēts šajā plānošanas periodā un vai tikai vienai ceturtajai daļai no visām pašvaldībām?
– Eiropas fondu naudas “paņemšana” cieši saistīta ar to, cik spēcīgas ir pašvaldības un vai spēj sagatavot lielus projektus. Problēma ir darbinieku kvalifikācijā un samaksā, jo atbilstošs darbs arī atbilstoši maksā, un, jo sarežģītāks projekts, jo tas ir dārgāks. Mēs ministrijā esam veikuši aprēķinus, kādi ir finansējuma griesti un kādiem līdzekļiem jābūt pašvaldības rīcībā, lai varētu šādus darbus veikt. Tas ir atkarīgs no pašvaldības lieluma un iedzīvotāju skaita. VARAM analīze par pašvaldību spēju sagatavot projektus, kā robežu nosakot vienu miljonu latu, liecina, ka šādas saistības spēj uzņemties tikai visas deviņas republikas pilsētas, 27 no 29 lielajām pašvaldībām, kur iedzīvotāju skaits virs 10 000, un tikai sešas vidējās pašvaldības ar iedzīvotāju skaitu no 4000 līdz 10 000, bet 39 vidējās un pilnīgi visas mazās (36) pašvaldības nespēj realizēt projektu viena miljona latu apmērā.
– Tomēr kaut vai teorētiski – vai iespēja tikt pie Eiropas fondu naudas šajā plānošanas periodā būs pilnīgi visām 119 pašvaldībām?
– Mēs neierobežosim nevienu pašvaldību, tas ir pilnīgi droši. Fondu apguvē būs dažādas pieejas, piemēram, programmai, ar kuras palīdzību varēs risināt ar plūdiem saistītās problēmas, paredzēti gandrīz 30 miljoni eiro, savukārt 250 miljoni plānoti degradēto teritoriju revitalizācijai jeb atgriešanai dzīvē. Kopā VARAM atbildībā būs vairāk nekā 600 miljoni eiro, no kuriem vairāk nekā 140 miljoni iezīmēti informāciju un komunikāciju tehnoloģijām (IKT). Pašreiz gatavojam pamatziņojumu, kurā uzsvērts mērķis – izveidot vienotu publisko IKT platformu visā Latvijā, ietverot gan valsts institūcijas, gan pašvaldības. Ieteiktu pašvaldībām pašām nākt ar iniciatīvu, kurā vietā un kā tās gribētu veidot savus informāciju tehnoloģiju centrus, kas uz vietas risinātu viņu problēmas, saņemot finansējumu no šīs programmas.
– Šobrīd pašvaldībām vairāk raižu gan sagādā datu pieejamība no valsts reģistriem un to nepilnīgais savietojums.
– Tieši tam šie resursi paredzēti – lai izveidotu vienotu sistēmu, un nauda tiks gan valstij, gan pašvaldībām. Jautājums, vai pašvaldības gatavas panākt pretī un kooperēties, izveidojot kopīgus centrus, jo nedomāju, ka katrai vajadzētu savu kompetences centru. No šīs vienotās sistēmas lielākie ieguvēji būs iedzīvotāji, jo mēs jau dzīvojam laikmetā, kad nav tik būtiski, vai katrā vietā ir bankas automāts, kur izņemt naudu, bet jābūt iespējai katram cilvēkam, izmantojot internetu, samaksāt ar karti jebkurā veikalā vai kur citur, tāpat saņemt valsts un pašvaldības pakalpojumus, nebraucot pēc kādām izziņām vai ar iesniegumu pēc sociālās palīdzības. Pirmais solis šajā virzienā ir bibliotēkas, kur pieejams bezmaksas internets.
– Vai, jūsuprāt, pareizāk nebūtu ieviest kvotu principu, lai katra pašvaldība pati izlemtu, kas tās teritorijā visvairāk un pirmām kārtām nepieciešams, nevis pieteiktos kādam trešās vai piektās prioritātes projektam?
– Te ir gan savi plusi, gan mīnusi. Tā, piemēram, sporta centri – cik tiem jābūt, vai katrā pašvaldībā vajadzētu izbūvēt sporta zāli, bet varbūt iespējams kooperēties ar kaimiņiem? Protams, iedzīvotāju viedoklis ir ļoti svarīgs, taču piemēri no dzīves liecina pretējo – tā savulaik daudz līdzekļu tika novirzīti slimnīcām, kas sapirka kompjūtertomogrāfus un citas iekārtas, kas tagad stāv neizmantotas. Mums būtu vairāk jādomā par to, kā izlīdzināt atšķirības starp dzīves apstākļiem pilsētās un citviet.
– Ar kādiem mehānismiem tas ir iespējams?
– Pirmām kārtām visiem Latvijas iedzīvotājiem jānodrošina pieeja informācijai, tas ir pats svarīgākais – lai ikviens varētu izmantot internetu, piekļūt datubāzēm, neklātienē varētu griezties pie visām valsts un pašvaldību iestādēm un saņemt informāciju, tāpat bankas un finanšu pakalpojumus. Otrs atbalsta punkts – nodrošināta bērnu nokļūšana uz skolu. Jā, liela problēma ir ceļi, bet šobrīd resursu to uzturēšanai un izbūvei diemžēl nav pietiekami.
– Un kā jūs turpmāko četru gadu laikā, būdams ministrs, palīdzēsiet gādāt par šo atbalstu?
– Mēs jau palīdzam, atbalstot plānošanas reģionu administrācijas un vēršot struktūrfondu plānošanu tieši uz pašvaldībām. Lai nonāktu pie tā, ka iedzīvotājs var saņemt visus nepieciešamos pakalpojumus, ministrijas prioritāte numur viens ir vienas pieturas aģentūru ieviešana, kam iezīmēta nauda jau šā gada un turpmāko divu gadu budžetā. Izveidota arī darba grupa, lai precīzi noteiktu, kas ir publiskie pakalpojumi, to sniegšanas veids un atbildība iedzīvotāju priekšā.
– Atgriežoties pie naudas lietām, noteikti jāmin arī nodokļi. Kā jūs domājat, vai proporcijai starp valsti un pašvaldību sadalījumu jābūt stingri likumā noteiktai vai atkarībā no situācijas, jo šis ir lielākais strīda ābols ikgadējās LPS un ministriju sarunās?
– Šogad arī man bija iespēja piedalīties šajās sarunās, kas kā vienmēr nebija vieglas, bet, gaidot valdības deklarāciju, nonācām pie secinājuma, ka nepieciešama jauna finanšu izlīdzināšanas kārtība. Finanšu ministrija apņēmusies līdz gada vidum nākt klajā ar jaunu piedāvājumu, un VARAM palīdzēt rast kopsaucējus starp valsti un pašvaldībām.
– Vai šajā finanšu izlīdzināšanā vispār ir iespējama tāda formula, lai puslīdz apmierinātas būtu gan pilsētas, gan lielās, gan mazās pašvaldības?
– Es domāju, ka formula ir iespējama, bet jāņem vērā vairāki faktori. Mums ir dažādu līmeņu pašvaldības. Nabadzīgāko pašvaldību vidū ir četras lielās pilsētas, kaut tās ir reģionālie centri un tur noris aktīva uzņēmējdarbība un tirdzniecība, kas nes ienākumus. Tajā pašā laikā ap šiem centriem, tajā skaitā ap Rīgu, izveidojušies daudzi novadi, kur cilvēki dzīvo, bet brauc strādāt uz šiem lielajiem centriem un tur saņem atalgojumu, taču nodokļus maksā savā dzīvesvietā. Kā tos sadalīt – pusi vienam, pusi otram, kā pareizāk noteikt šo proporciju? Neapšaubāmi, ka tās pašvaldības, kas nav attīstības centri, ir jāatbalsta. Un vēl ir tādas pašvaldības jeb lielie novadi, kas lielākā vai mazākā mērā sevi nodrošina pašas. Starp šiem dažādajiem līmeņiem jāatrod kopsaucējs, kā resursus pārdalīt. Iespējams, nākotnē nonāksim pie tā, ka šīs atšķirības līdzināsim ne tikai ar iedzīvotāju ienākuma un nekustamā īpašuma nodokļa palīdzību, bet arī ar citiem nodokļiem, varbūt valsts budžeta palīdzību.
– Vai jūs būtu gatavs ierosināt šādu iniciatīvu?
– Tas jāapspriež pirmām kārtām ar pašvaldībām. Ja pašvaldības būtu gatavas, ka tās dzīvo no dotācijas, nevis no saviem ienākumiem un nodokļiem, tad es droši vien būtu gatavs nākt ar šādu iniciatīvu. Taču jābūt skaidri noteiktam, pēc kādiem principiem valsts šo naudu pārdala no citiem nodokļu ieņēmumiem.
– Varbūt izeja ir uzņēmējdarbībā? Kā jūs uzskatāt, vai pašvaldībai būtu jādod tiesības pašai nodarboties ar uzņēmējdarbību, kaut vai ar sociālo uzņēmējdarbību?
– Ne valsts, ne pašvaldība nekad sevi nav pierādījuši kā labs apsaimniekotājs, tajā pašā laikā jāņem vērā virkne stratēģisku priekšnoteikumu. Tā, piemēram, ja tirgus signāli liecina, ka kādā konkrētā vietā uzņēmējs varbūt nekad neatnāks, tad siltuma ražošana, atkritumu apsaimniekošana, transporta nodrošināšana vai citas tikpat svarīgas jomas jāpārņem pašvaldībai, jo nedrīkst atstāt iedzīvotājus bez šiem pakalpojumiem. Tomēr man šķiet, ka šobrīd Latvijā jau izveidojusies pietiekami liela un spēcīga uzņēmēju saime, kas ir gatava strādāt un piedāvāt dažādus risinājumus.
– Vai jūsu laikā tiks turpināts uzņemtais kurss uz to, ka pašvaldības vairāk iesaistās publisko īpašumu pārvaldībā?
– Kurss, protams, tiks turpināts. Lai pašvaldības kļūtu stabilākas un stiprākas, ir loģiski, ka tas īpašums, kas atrodas tās teritorijā, piekrīt pašvaldībai. Protams, tas prasa līdzekļus – gan reģistrācijai, gan apsaimniekošanai, bet ilgtermiņā varētu dot papildu labumus. Mana pilna pārliecība, ka pašvaldībai jābūt saimniekam savā teritorijā.
– Jūs šajā amatā vēl neesat ne simts dienas, bet vai esat apzinājis savu saimniecību?
– Ministrijā strādāju kopš piektā novembra un šajos mēnešos vairāk sanācis būt Briselē nekā pašvaldībās, tomēr esmu ticies ar vairāku pašvaldību vadītājiem, no kuriem daudzus pazīstu jau sen. Gribu uzslavēt ministrijas darbiniekus, kuri nodarbojas ar reģionālās attīstības jautājumiem – viņi rūpīgi izvērtējuši pašreizējo situāciju un gatavo jautājumus, kurus apspriedīsim arī Eiropas mērogā. Jūnijā Rīgā notiks Neformālās ES Ministru Padomes sanāksme, kur akcentēsim mazo un vidējo pilsētu attīstību. Gribam pievērst Eiropas ministru un arī reģionālās attīstības komisāres uzmanību šim jautājumam, jo Latvijai tas ir ļoti būtisks.
– Žurnāla turpmākajās lappusēs dots vārds visām pašvaldībām, kam uzdevām vienādus jautājumus. Tāpēc līdzīgs jautājums arī jums – izvērtējot aizvadīto gadu, kādu atzīmi 10 ballu sistēmā būtu pelnījis 2014. gads jūsu dzīvē?
– Ņemot vērā, ka desmit mēnešus esmu pavadījis Latvijas lielākā transporta uzņēmuma vadībā un šis uzņēmums gadu noslēdzis ar labu rezultātu, arī es savu gadu novērtētu diezgan augstu. Novembris un decembris gan pagāja ļoti smagā darbā, gatavojot budžetu un sakarā ar Latvijas prezidentūru. Budžets kā jau vienmēr neapmierina ne lielāko daļu, tomēr esam panākuši vairākas labas lietas, pirmām kārtām vienas pieturas aģentūru iekļaušanu mūsu budžeta iniciatīvās un arī atraduši iespēju nedaudz pārbīdīt finanšu izlīdzināšanas fondu, sniedzot atbalstu lielajām pilsētām. Savu darba gadu vērtēju ar atzīmi “astoņi”.
– Un noslēgumā – vai jūs varat skaidri un gaiši pateikt, ka jūsu laikā nekas no augšas netiks mainīts un apvienots un ja tagad ir 119 pašvaldības, tad arī pēc četriem gadiem būs tikpat?
– Es mēģināšu šo četru gadu laikā pašvaldības pārliecināt, ka tām jākļūst stiprākām un ka viens no ceļiem ir lielākā un spēcīgākā “brāļa” plecs un nākotnes iespējas kopā ar to. Gribu cerēt, ka būs daži pozitīvi piemēri, bet nekāda spiediena no augšas nebūs!
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017