Rīga 4°C, apmācies, bez nokrišņiem, DR vējš 5m/s
Otrdiena, 2024. gada 23. aprīlis 14:56
Vārda dienas: Georgs, Jurģis, Juris
Guntas Klismetas saruna ar izglītības un zinātnes ministri MĀRĪTI SEILI
– Kādi izaicinājumi jaunajā – 2015./2016. mācību gadā gaida jūs un jūsu pārraugāmo jomu?
– Jaunajā mācību gadā Izglītības un zinātnes ministrija turpinās Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.–2020. gadam noteikto pārmaiņu īstenošanu visos izglītības veidos un pakāpēs, bet es šoreiz uzsvēršu divus galvenos punktus – vispārizglītojošo izglītību un profesionālo izglītību.
Sākšu ar profesionālo izglītību, jo domāju, ka tā ir uz pareizā attīstības ceļa un virzās uz mērķi, lai pēc devītās klases beigšanas 50 procenti bērnu turpinātu mācības vispārizglītojošās skolās un 50 procenti – profesionālajās skolās. Manā skatījumā profesionālajai izglītībai ir jābūt tikpat cienījamai izvēlei kā vispārizglītojošām skolām un bērniem gan pēc vispārizglītojošās skolas, gan profesionālās skolas jābūt vienādām iespējām pēc tam vai nu tālāk mācīties augstskolā, vai kādu laiku pastrādāt un tad mācīties. Šobrīd var teikt, ka notiek spēkošanās ar laiku un stereotipiem. Diemžēl gan daudzi vecāki un skolēni, gan arī daļa skolotāju raugās uz profesionālās izglītības iestādi kā vietu, kur mācās tie bērni, kas netiek vidusskolās. Bet tas ir nepareizs priekšstats! Pēdējo gadu attīstība un cieša sadarbība ar darba devējiem iezīmējusi principiāli citu virzienu – skolām, kas tagad veidojas, jo īpaši kā profesionālās izglītības kompetences centri, kur ieguldīti arī ievērojami Eiropas Savienības līdzekļi, tās modernizējot, nodrošinot ar modernu mācību vidi un kvalitatīvām mācību programmām sadarbībā ar darba devējiem, ir liela nākotne.
Attiecībā uz vispārizglītojošām skolām es gribētu, lai jaunajā mācību gadā būtu daudz diskusiju par to, kas ir kvalitatīva skola. Arī augustā notikušajās ikgadējās skolu vadītāju un pedagogu tradicionālajās tikšanās daudzviet par centrālo bija izraudzītas tieši šīs tēmas – kvalitatīva skola, mūsdienīga izglītība, nākotnes skola. Un tas mani patiesi priecē. Arī Izglītības un zinātnes ministrijas organizētajā lielajā sanāksmē skolu direktoriem pirms mācību gada sākuma darba kārtībā bija iekļauta saruna par kvalitatīvu izglītību, un viena no diskusijas tēmām saistījās ar jauno kompetenču modeli, ko plānots izstrādāt un ieviest 2018. gadā. Tikai tad, kad būsim atbildējuši uz jautājumu, ko mums Latvijā nozīmē kvalitatīva izglītība, varēsim daudz mērķtiecīgāk virzīties uz priekšu, lai to sasniegtu, jo citādi – iet kaut kur, ja neesi precīzi pateicis, kur gribi nokļūt, arī nav prātīgi.
Ceru, ka jaunajā mācību gadā kvalitatīvas izglītības tēma būs ļoti svarīga. Un praktiskie soļi ir uzsāktais darbs pie kompetenču pieejā balstīta jauna mācību satura izstrādes, kas ietvers gan mācību materiālus, gan metodes skolotājiem, kā strādāt, gan modernizētu mācību vidi, kuras izveidei būs pieejami arī struktūrfondu līdzekļi, gan pilnīgi noteikti arī darbs ar informācijas tehnoloģijām, kā arī pastiprināta uzmanība dabaszinību priekšmetiem un matemātikai – šajos mācību priekšmetos pavasarī paredzēts piloteksāmens. Publiskajā retorikā biežāk dzirdams par inženierzinātņu, matemātikas un dabaszinātņu nozīmi, bet tas nekādā veidā nemazina sociālo un humanitāro priekšmetu nozīmi, svarīgs ir līdzsvars. Šobrīd eksaktos mācību priekšmetus izvēlas studēt daudz mazāk jauniešu, un šis virziens ir jāmaina.
– Vai tuvākajā nākotnē paredzamas kādas konkrētas izmaiņas mācību saturā?
– Jau minēju, ka uzsākts darbs pie kompetenču nodalīta plānota mācību satura izveides, ko paredzēts ieviest, sākot ar 2018. gadu. Šogad uz satura izmaiņām attiecas datorikas izvēles kurss, kā arī svešvalodas apguve jau no pirmās klasītes, bet tādas lielākas un konceptuālas izmaiņas būs ne ātrāk kā pēc trim gadiem. Sabiedrībā ir pieprasījums pēc ļoti daudzām izmaiņām, piemēram, vairāk sporta stundu, vairāk kordziedāšanas, vairāk datorikas, izskanējušas pat idejas par šaha mācīšanu skolās – priekšlikumi ir visdažādākie, un tas būs liels izaicinājums speciālistiem, kuri veidos jauno mācību saturu. Tā izstrādē būs iesaistīti arī sociālie partneri, darba devēji, vecāki, un viņiem nāksies izlīdzsvarot arī ļoti pretrunīgas prasības no sabiedrības ar iespējamo laiku, ko bērnam vajadzētu pavadīt skolā. Tajā pašā laikā šis saturs jāizveido arī pedagoģiski pareizs un profesionāls, lai tā nebūtu tikai kompilācija no cilvēku vēlmēm, bet lai tas nodrošinātu bērnam mūsdienīgu izglītību. Un mūsdienīgu izglītību veido trīs komponentu kombinācija: zināšanas + prasmes + attieksmes, un visi trīs komponenti ir ļoti svarīgi. Pilnīgi noteikti šajā komplektā ietilpst arī bērnu gatavība pārmaiņām, bērnu gatavība visu mūžu mācīties, prasmes mācīties.
– Sāpīgs jautājums daudzām pašvaldībām ir skolu tīkla optimizācija un tās sakarā izskanējušie apgalvojumi, ka nākamgad vidusskolas klases vairs netiks finansētas no valsts budžeta līdzekļiem, ja izglītojamo skaits tajās būs mazāks par 12. Tad jau sanāk, ka skolu reitingiem un citiem izglītības kvalitātes apliecinājumiem ir tukša skaņa?
– Mans kā ministres galvenais mērķis ir veidot tādu izglītības sistēmu Latvijā, lai katram bērnam neatkarīgi no tā, kur viņš ir dzimis, būtu vienlīdz labas iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību. Paliek jautājums, kā to izdarīt. Un šeit mēs saskaramies, ar trim ļoti svarīgiem, es pat neteiktu, principiem, bet trim svarīgām realitātēm: viena ir izglītības kvalitāte, otra – izglītības pieejamība un trešā – izmaksu efektivitāte. Ja raudzītos uz katru atsevišķi un īstenošanas procesā varētu domāt tikai par vienu no šiem punktiem, tad viss būtu vienkārši. Tā, piemēram, ja mēs domātu tikai par kvalitāti un mums būtu vienalga, cik tas maksā, tad tas būtu viens veids, kā kaut ko darīt. Ja mēs domātu tikai par izmaksu efektivitāti un mums būtu vienalga, kā ir ar kvalitāti un pieejamību, tad atkal būtu pilnīgi cits mehānisms. Tāpēc par visām pārmaiņām un darbībām, ko veicam ministrijā, es allaž paturu prātā un uzdodu jautājumu, vai mēs spējam līdzsvarot šos trīs principus.
Izglītības attīstības pamatnostādnēs ir iestrādāta skaidra virzība attiecībā uz skolu tīklu līdz 2020. gadam, ka pirmās sešas klases ir pēc iespējas tuvu bērna dzīvesvietai, savukārt par vidusskolu vairs nesolām, ka tā būs blakus mājām, jo vidusskolas posms, ja to grib īstenot kvalitatīvi, ir daudz dārgāks nekā sākumskolas posms. Ja vēlamies, lai bērniem visā Latvijā būtu iespēja izvēlēties arī kādu no padziļinātiem virzieniem un katram šim virzienam būtu nodrošināta attiecīga materiāltehniskā bāze, specializējušies skolotāji, kuriem ir pietiekams stundu skaits, lai viņi varētu nopelnīt pilna laika algu, sanāk ļoti lielas izmaksas. Līdz ar to, domājot par kvalitāti, pieejamību, izmaksu efektivitāti, izlīdzsvarošanu un par pamatu ņemot Izglītības attīstības pamatnostādnes, virzība ir tieši šāda: pirmās sešas klases pēc iespējas tuvu mājām, bet attiecībā uz vidusskolām demogrāfija un skarbā statistika ir realitāte.
Statistika parāda, ka aizvadītajā mācību gadā vairāk nekā 30 vidusskolās vispār nebija desmitās klases un 11 šādas skolas atradās Rīgā, gana daudz vidusskolu ir ar ļoti mazu skolēnu skaitu. Un paralēli redzam, ka, piemēram, uz šogad atvērto Rīgas Tehniskās universitātes vidusskolu bērni no visas Latvijas stāv rindā un šajā skolā iekļūst salīdzinoši mazs skolēnu skaits, kuri gribētu tur mācīties. Šis ir signāls, ka pieprasījums pēc stiprām vidusskolām ir pilnīgi skaidrs un neapstrīdams. Es gribētu, lai katram bērnam Latvijā neatkarīgi no tā, kur viņš dzīvo, ir pieejama tiešām laba, stipra vidējā izglītība. Starp citu, salīdzinot ar Igauniju, mums ir daudz vairāk vidusskolu un Igaunijā, lai atvērtu vidējās izglītības klases, ir jābūt 28 bērniem. Es nesaku, ka kvalitatīvu izglītību nevar nodrošināt kaut vai piecu bērnu vidusskolā, bet tad mums būs vairāk skolotāju nekā bērnu un izmaksas uz cilvēku – astronomiskas. Nezinu nevienu valsti pasaulē, kas to varētu atļauties.
– Vai ministrija ir pētījusi līdzšinējo un tuvāko paredzēto reformu un skolu optimizācijas ekonomiskos aspektus un vai ir kādi aprēķini un salīdzinājums par to, cik izmaksā skolu slēgšana pretī šo ēku uzturēšanai, mācībspēku un tehniskā personāla bezdarbam, internātu uzturēšanai, transporta nodrošināšanai?
– Šeit jautājums par izglītības izmaksām, un tas, ko es apgalvoju un redzu, salīdzinot ar citām pasaules valstīm – nav nevienas, arī krietni turīgākas valsts par Latviju, kas varētu nodrošināt pilnu spektru kvalitatīvas vidējās izglītības ar tik zemu bērnu skaitu. Protams, līdztekus ir jārisina jautājums par bērnu nokļūšanu skolās, taču mums jau nav simtiem kilometru, un jau šobrīd ir daudz piemēru, ka jauniešu mobilitāte starp skolām ir ļoti aktīva un daudzi bērni izvēlas mācīties nevis tuvējā vidusskolā, bet brauc uz kādu citu, viņuprāt, piemērotāku vidusskolu.
Plānotā reforma šobrīd Ministru kabinetā vēl nav akceptēta, bet tās gaitā pilnīgi noteikti kopā ar pārējām ministrijām tiks izvērtēts gan ceļu tīkls, gan kopmītņu pieejamība, un svarīga arī sadarbība starp pašvaldībām. Mēs, neapšaubāmi, nonāksim situācijā, ka daudzviet būs jāslēdz vidusskolas posms, taču vienai no divām mazām kaimiņu vidusskolām vajadzētu palikt. Šī vienošanās noteikti nebūs vienkārša, tāpēc ceru, ka pie premjeres izveidotā darba grupa, kur iesaistītas gan VARAM, gan Izglītības un zinātnes, gan Ekonomikas, gan Satiksmes ministrija, spēs atrast īsto veidu un bērniem labāko risinājumu. Galvenais – lai skolēni nebūtu zaudētāji visā šajā stāstā. Mani tas uztrauc visvairāk.
– Savukārt pedagogus, jūs zināt, visvairāk satrauc jaunais pedagogu darba atalgojuma modelis.
– Jā, tā ir viena no jaunā gada jautājuma zīmēm. Droši vien jau no medijiem zināms un vakar (saruna notiek 26. augustā) bija arī premjeres paziņojums, ka Izglītības un zinātnes ministrija ir viena no tām ministrijām, kam plānotie izdevumi 2016. gadā netiek samazināti, bet šobrīd nav iezīmēts arī nekāds pieaugums. Joprojām ar jautājuma zīmi un uzdevumu ir teikums: ja būs modelis, būs nauda...
– Tad tas vēl nav skaidri zināms, ka jauno modeli ieviesīs ar 2016. gada 1. septembri?
– Nē, šajā brīdī nekas vēl nav skaidri zināms. Mūsu sociālie partneri, arodbiedrības, Direktoru asociācija un Latvijas Izglītības vadītāju asociācija iebilst pret ļoti konkrētām pozīcijām un saka, ka vajag augstākas algas skolotājiem, augstākas algas pirmsskolas pedagogiem, nekā šobrīd iestrādāts modelī, ka vajag vairāk logopēdu, vairāk psihologu, bet tas, protams, prasa vēl lielākus izdevumus budžetā. Tas atalgojuma modelis, ko skatīja Ministru kabineta komitejā pirms divām nedēļām un pret kuru bija iebildumi sociālajiem partneriem, izmaksātu valstij apmēram 31 miljonu gadā un pašvaldībām ap 38 miljoniem gadā, jo bērnudārzu skolotāju atalgojums ir pašvaldību budžetos. Koalīcijas partneru un arī premjeres teiktais bija viennozīmīgs: mēs šogad to nevaram atļauties, jāatrod iespēja samazināt šīs vajadzības. Šobrīd gatavojam nākamo piedāvājumu ar konkrētiem priekšlikumiem, kas ļautu samazināt budžetu, bet tas vēl lielākā mērā neatbildīs sociālo partneru prasībām. Vai būs iespējams kompromiss starp valdību un sociālajiem partneriem – ceru, ka tā būs tuvākā mēneša izšķiršanās.
– Valsts budžeta finansējums pirmsskolas izglītības iestāžu pedagogiem – jūsuprāt, tas ir nereāli? Šāda jautājuma aizstāvībai jāatgādina, ka tas jau bija noteikts Izglītības likumā 1998. gada 29. oktobra redakcijā.
– Šobrīd valdībā šāds solis netiek apsvērts. Jā, ir bijusi tāda prasība no lielajām pilsētām, arī Pašvaldību savienība minējusi, ka valstij būtu jāpārņem arī pirmsskolas izglītība, bet pagaidām valdībā tas nav apspriests.
Šajā pedagogu atalgojuma modelī, ko piedāvājam, ir ietverts palielinājums arī pirmsskolas pedagogiem, un tie ir tie 38 miljoni, kas būtu nepieciešami vienam gadam pašvaldībās. Pašvaldību ziņa šobrīd ir pilnīgi skaidra – tādas naudas pašvaldību budžetā nav. Iespējas ir divas: vai nu valsts kompensē šādu summu vai ievērojamu daļu no tās, bet, ja valsts to nedara, tad pirmsskolas pedagogu atalgojums pieaugs lēnāk, nekā ministrija to bija iecerējusi piedāvātajā variantā. Par šo jautājumu šobrīd notiek diskusijas.
– Kā vērtējat aizvadītos Skolēnu dziesmu un deju svētkus un savu rīcību šobrīd?
– Šobrīd svarīgi ir pabeigt komisijas darbu, lai izvērtētu, ko varam darīt citādi nākamajos svētkos un vispār liela mēroga pasākumos, kur iesaistīti bērni. Galvenais ir saprast, kas mums ir jādara, lai mazinātu jebkādus riskus bērnu veselībai un drošībai. Manuprāt, prioritātes, kādā secībā tās būtu sarindojamas, ir šādas: kā pirmo prioritāti es liktu bērnu veselību un drošību, kā otro prioritāti – svētki bērniem, trešā – latvisko tradīciju saglabāšana un ceturtā – mākslinieciskā kvalitāte. Un es domāju, ka šīs četras prioritātes ir iespējams izlīdzsvarot, taču pats galvenais manā skatījumā ir bērnu veselība un drošība. Es pati komisijas darbā nebiju iesaistīta, taču no sarunām esmu dzirdējusi, ka sagatavoti konkrēti un praktiski ieteikumi, piemēram, kā var mainīt paužu ritmu, kā var labāk organizēt transporta loģistiku un citi.
– Ko jaunā mācību gada priekšvakarā jūs gribētu teikt pašvaldībām?
– Pašvaldībām es vispirms gribu pateikt milzīgu paldies par aktivitāti un iesaisti šajos aizvadītajos nu jau gandrīz desmit mēnešos, kopš esmu izglītības un zinātnes ministre. Mums ir bijusi ļoti laba sadarbība gan ar Pašvaldību savienību un arī man personīgi, gan ar pašvaldībām. Es ļoti gribētu, lai turpmākā sadarbība mums veidojas konstruktīva un pirmām kārtām ar domu par bērniem – lai uz katru soli, ko plānojam izglītības jomā, mums būtu skaidra atbilde, ko tas mainīs bērnu dzīvē.
– Kā jūs gribētu pamosties 1. septembrī – vai kā skolniece, kā skolotāja, kā skolas direktore vai kā ministre?
– Ceru, ka valdības pārmaiņas tuvāko pāris dienu laikā nenotiks un es joprojām būšu ministre un tā arī pamodīšos. Līdzsvars starp sapņiem un realitāti man patiešām ir ļoti svarīgs, un es gribu pamosties tajā realitātē, kādā šobrīd esmu. Lai sapņiem paliek sapņi un realitātei – realitāte! Es gribu izdzīvot realitāti tajā lomā, kādā esmu šobrīd, un būt ar šo lomu apmierināta.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017