Rīga 20°C, mākoņains, bez nokrišņiem, D vējš 2m/s
Pirmdiena, 2024. gada 29. aprīlis 20:07
Vārda dienas: Laine, Raimonds, Vilnis
Sociālekonomiskā krīze Latviju sasniedza 2008. gada beigās. Kad 2013. gada nogalē veicām Latvijas iedzīvotāju aptauju par krīzes ietekmi, lielākā daļa aptaujāto iedzīvotāju (78%) atzina, ka krīze vēl nav beigusies. 2015. gada beigās varam teikt, ka krīzes ietekmē nemanot pagājuši septiņi gadi. Tas ir pietiekami ilgs laiks gan tautas, gan cilvēka dzīvē, lai varētu izvērtēt krīzes ietekmi uz sabiedrību kopumā un atsevišķām sociālām grupām, kā arī lai aptvertu un formulētu krīzes laikā gūtās mācības. Šī ir salīdzinoši jauna pieredze Latvijas sabiedrībai, un tā vēl diezgan maz apkopota un analizēta. To var skaidrot ar finansējuma samazināšanu pētniecībai, tāpēc datu par to, kā iedzīvotāji pārcietuši krīzes laiku, nav daudz.
Šajā rakstā krīzes ietekmi raksturosim, balstoties uz iedzīvotāju subjektīvu krīzes ietekmes vērtējumu, kas iegūts 2013. gada oktobrī veiktajā iedzīvotāju aptaujā. To finansēja Rīgas Stradiņa universitāte, bet veica pētījumu centrs SKDS. Izlases apjoms ir 1000 respondentu, aptaujas metode – tiešā intervija respondenta dzīvesvietā.
Kopīga grūtību pārvarēšana var darboties gan kā sociālu grupu saliedējošs, gan arī kā šķeļošs faktors. Attiecībā uz krīzes ietekmi vairāk nekā puse (59%) aptaujāto piekrita apgalvojumam, ka sabiedrības saliedētība ir mazinājusies, jo katrs vairāk rūpējies par sevi un savu ģimeni. Tikai 7% atzina, ka iedzīvotāji kļuvuši vienotāki, pārvarot grūtības. Var teikt, ka reizē ar vecumu pieaudzis arī skeptisks skatījums uz sabiedrības saliedēšanos krīzes ietekmē – vecuma grupā līdz 24 gadiem puse no aptaujātajiem atzinuši saliedētības mazināšanos, bet vecumā pēc 55 gadiem tādu ir 64%. Saliedētības mazināšanos vairāk pamanījuši tie, kas pieskaita sevi pie trūcīgiem un krīzes ietekmi uz sevi un savu ģimeni vērtē kā ļoti lielu (70%).
Krīzes laiks salīdzinoši mazāk nekā sabiedrības saliedētību ir ietekmējis ģimenes attiecības – lielākā daļa (74%) aptaujas dalībnieku atzinuši, ka krīze nav ietekmējusi ģimenes savstarpējās attiecības, 17% aptaujāto tās ir pasliktinājušās, bet 5% – uzlabojušās.
Par sabiedrības kopumā un ģimenes saliedēšanos var spriest arī pēc krīzes laikā saņemtās un sniegtās palīdzības. Ja pievēršam uzmanību saņemtajai palīdzībai, tad lielāka daļa respondentu ir saņēmuši palīdzību un atbalstu no radiem un draugiem – 21%, nedaudz mazāka daļa – 18% saņēmuši palīdzību no pašvaldības (sociālā dienesta). Vajadzība pēc šīs palīdzības bija lielāka, jo 8% aptaujāto atzina, ka lūguši sociālo palīdzību, bet nav saņēmuši. No sabiedriskām un reliģiskām organizācijām palīdzību saņēmuši 9% iedzīvotāju. Ja salīdzinām krīzes laikā radiem un draugiem sniegto un saņemto palīdzību un atbalstu, tad, spriežot pēc aptaujas datiem, lielāka respondentu daļa (27%) atzinuši, ka krīzes laikā snieguši palīdzību, bet to, kas palīdzību no radiem un draugiem saņēmuši, ir nedaudz mazāk – 21%.
Krīzes laiks palīdzēja iedzīvotājiem labāk saprast, uz ko var un uz ko nevar paļauties grūtā brīdī. Par noteiktu šīs izpratnes kopsavilkumu var uzskatīt atbildes uz jautājumu: “Kā jūs domājat, uz ko var paļauties un no kā, visticamāk, var saņemt palīdzību finansiālās grūtībās (piemēram, slimības vai darba zaudējuma dēļ) nonācis cilvēks Latvijā? Uz kurām trim atbalsta sistēmām, jūsuprāt, var visdrošāk paļauties?” Lielākā daļa iedzīvotāju (61%) atzinuši, ka visdrošāk ir paļauties uz ģimenes un radinieku atbalstu, vairāk nekā citas grupas uz šo atbalsta veidu paļaujas nelatvieši un jaunieši (18–24 gadu vecumā), mazāk – lauku iedzīvotāji. Apmēram pusei (51%) drošības pamatu veido personiskie uzkrājumi un īpašumi, uz šo drošības veidu vairāk paļaujas cilvēki ar augstāko izglītību un augstiem ienākumiem, mazāk – bezdarbnieki un iedzīvotāji ar pamatizglītību. Valsts sociālās apdrošināšanas sistēma veido drošu atbalstu apmēram trešajai daļai (32%) aptaujāto, uz to vairāk paļaujas pensionāri, mazāk – bezdarbnieki un privātā sektorā strādājošie. Līdzīga ir to iedzīvotāju daļa, kas paļaujas uz pašvaldību sniegto pabalstu, un to, kuri uzskata, ka “ne uz ko nevar paļauties” (16%). Lai arī abas šīs kategorijas aptver līdzīgu iedzīvotāju daudzumu, sastāva ziņā tās ir atšķirīgas. Uz pašvaldību sniegto atbalstu vairāk paļaujas publiskā sektorā strādājošie, kā arī cilvēki ar pamatizglītību un zemiem ienākumiem. Starp tiem, kuri uzskata, ka ne uz ko nevar paļauties, lielāka daļa ir latviešu nekā citu tautību pārstāvju, vairāk šo uzskatu atbalsta cilvēki brieduma gados (35–44 g. v.) nekā citās vecuma grupās, vairāk tam piekrīt cilvēki ar pamatizglītību un laukos dzīvojošie. Uz dažādu sabiedrisko un reliģisko organizāciju atbalstu kopumā paļaujas 14% aptaujāto iedzīvotāju. No tiem 6% atzīmējuši sabiedriskās/nevalstiskās organizācijas, vairāk nekā citi uz šīm organizācijām paļaujas jaunieši (25–34 g. v.), vīrieši mazāk nekā sievietes, krievi mazāk nekā latvieši, arī laukos dzīvojošie mazāk nekā pilsētnieki. Baznīcas atbalstu par drošu atzīst 5% aptaujāto iedzīvotāju, salīdzinoši vairāk – pensionāri (7%). Starptautisko organizāciju atbalsts, ko atzīmējuši maz (3%) iedzīvotāju, drošāks liekas jauniešiem (5%). Kā cits droša atbalsta veids biežāk minēts draugu atbalsts.
Atbalsta veidi, uz kuriem iedzīvotāji paļaujas grūtībās, %
Atbalsta veids %
Ģimenes locekļu, radinieku atbalsts 61
Personiskie uzkrājumi, īpašumi 51
Valsts sociālās apdrošināšanas sistēma (pensijas, pabalsti u.tml.) 32
Pašvaldību sniegtais atbalsts 16
Ne uz ko nevar paļauties 16
Sabiedrisku (nevalstisku) organizāciju atbalsts 6
Baznīcas atbalsts 5
Starptautisku organizāciju atbalsts 3
Cits/Grūti pateikt 4
Kā jau minēts iepriekš, iedzīvotāju domas dalās par krīzes laikā saņemto starptautisko organizāciju palīdzību. Atbildes uz jautājumu “Kā jūs vērtējat palīdzību, ko Latvija krīzes laikā saņēma no starptautiskajiem aizdevējiem?” liecina, ka vairāk nekā puse respondentu (55%) atzīst, ka starptautisko aizdevēju palīdzība bija nepieciešama, taču lielākā daļa (39%) no viņiem uzskata, ka noteikumi bija pārāk bargi. Piektā daļa no aptaujātajiem uzskata, ka šāda palīdzība nebija nepieciešama. Jāņem vērā arī tas, ka katrs ceturtais (25%) nevarēja uz šo jautājumu atbildēt. Tieši dažādu paaudžu skatījuma atšķirības visspilgtāk iezīmējas starptautiskā aizdevuma vērtējumā – jaunieši vairāk uzskata, ka palīdzība bija nepieciešama, pusmūžā esošie (45–54 g. v.) vairāk uzsver noteikumu bardzību, bet vecākā paaudze (55–74 g. v.) vairāk uzskata, ka bija jātiek galā pašiem.
Vērtējot kopumā Latvijas valdības krīzes laikā veiktos pasākumus, lielākajai daļai aptaujāto (41%) bija grūti dot viennozīmīgu vērtējumu. No tiem, kas savu vērtējumu deva, lielākā daļa (39%) neatbalsta Latvijas valdības izvēlēto pieeju, bet 21% uzskata, ka Latvijas valdība rīkojās pareizi.
Aptaujas dati liecina, ka Latvijas valdības veiktie pasākumi krīzes pārvarēšanai nav veicinājuši sabiedrības vienotību, drīzāk otrādi – dažādu iedzīvotāju kategoriju viedokļi par izmantoto stratēģiju ir atšķirīgi.
Kopumā krīzes ietekme uz sabiedrību nav bijusi labvēlīga, jo iedzīvotāju vērtējumā mazinājusies sabiedrības saliedētība un palielinājusies nevienlīdzība.
Domājot par Latvijas valsts un sabiedrības turpmāko attīstību, svarīgi zināt un saprast, kādas atziņas iedzīvotāji guvuši krīzes laikā, ko viņi mācījušies no krīzes.
Ko Latvijas iedzīvotājiem vajadzētu mācīties no krīzes, %
Raksturojums %
Apdomīgāk rīkoties ar naudu, nedzīvot pāri saviem līdzekļiem 70
Būt gataviem paļauties tikai uz sevi, negaidīt palīdzību no valsts 60
Būt gataviem mainīties, attīstīties (piem., vajadzības gadījumā nomainīt darbavietu, profesiju, dzīvesvietu) 46
Veidot uzkrājumus 37
Sadarboties ar citiem cilvēkiem, palīdzēt citiem 30
Uzlabot valsts pārvaldi 17
Uzlabot izglītības kvalitāti 14
Aktīvāk iesaistīties politikā, censties ietekmēt politiskos lēmumus 10
Cita atbilde/Grūti pateikt 6
Kopumā krīzes mācībās iezīmējas divas tendences – paļaušanās tikai uz sevi un apdomīgums, piesardzība, taupīgums. Tas liek domāt, ka krīzes seku pārvarēšana būs lēna un pakāpeniska. Individuāls piesardzīgums, iespējams, ir vēsturiski veidojusies izdzīvošanas stratēģija, tomēr tā maz var veicināt sabiedrības modernizāciju un attīstību. Paļaušanās uz sevi, augstāka sabiedrības individualizācijas pakāpe ir modernas sabiedrības pazīmes, taču indivīdu rīcībā ir jābūt resursiem, lai varētu aktīvi darboties un attīstīties. Bez indivīdu rīcībspējas un aktivitātes stiprināšanas valstij drīzāk prognozējama stagnācija nekā strauja attīstība.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017