Rīga 7°C, nedaudz mākoņains, bez nokrišņiem, ZR vējš 4m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 18. aprīlis 10:06
Vārda dienas: Jadviga, Laura
2016. gadā žurnālā apceļojam Latviju mazliet neparastā “vīzē” – iepazīstot plānošanas reģionu darbu. Gada un piecu izbraukumu viducī devāmies izzināt Zemgales plānošanas reģiona (ZPR) veikumu. Kas viņiem kopējs un kas atšķirīgs no citu reģionu kolēģiem, kuri ir veiksmes stāsti, bet kas darbā sagādā rūgtuma brīžus? Zemgalei Latvijas senvēsturē bijusi īpaša loma – varonības pilnas lappuses, cīnoties par savu brīvību, ierakstījuši zemgaliešu senie senči. Varens un spēcīgs ir Zemgales ģerbonī “iekodētais” simbols – alnis. Kā mūsdienu zemgalieši un reģiona “virsdiriģenti” Zemgales plānošanas reģionā spēj šā senā novada varenību iedzīvināt 22 novados vārda jaunlaiku izpratnē? To vispirms skaidrojām Jelgavā, kur pasta ēkas otrajā stāvā atrodas ZPR administrācija un rit ikdienas darbs, bet 21. jūnijā braucām uz Viesīti, kur šoreiz notika Zemgales reģiona Attīstības padomes tradicionālā ikmēneša sēde.
ZPR izpilddirektors Valdis Veips: – Gatavojoties sarunai, domājām par to, kas ir mūsu reģionam atšķirīgais un raksturīgais. Galvenokārt tās ir mūsu reģiona Attīstības padomes – 22 pašvaldību vadītāju – sēdes katra mēneša trešajā otrdienā – nevis kabinetā sēžot, bet kādā no pašvaldībām.
Administrācijas vadītāja Santa Ozola: – Īstenībā tradīcijai ir senākas saknes nekā 2009. gada novadu reformas laiks. Jau 1999. gadā Zemgalē dzima ideja, ka nepieciešams reģionāls veidojums, kas nodarbojas ar attīstības plānošanu. Kopā sanāca Bauskas, Dobeles un Jelgavas rajonu pašvaldības un arī trīs pilsētas – šo rajonu centri, kas izveidoja Zemgales attīstības aģentūru. Laikam ritot, pievienojās Aizkraukles rajons un pilsēta, kā arī jēkabpilieši. Ap 2000. gadu Latvijā parādījās Phare programma, kurā viena no prasībām bija reģionālie attīstības plāni. Phare startējām veiksmīgi (mēs un Latgale, kas reģionālo aģentūru izveidoja vēl pirms mums), tas mums palīdzēja jūtami kāpināt savu IKP. 2006. gadā, kad Latvijā veidojās plānošanas reģioni, mūsu aģentūra veiksmīgi integrējās jaunajā institūcijā.
Ikmēneša tikšanās ir tik ierastas, ka, pietiek mums tikai nedaudz aizkavēties ar kārtējās tikšanās izziņošanu, lai atskanētu kāds telefona zvans: vai tad būs un kur tad būs?
V. Veips: – Attīstības padomes sēdēs politiķi neaprobežojas tikai ar sarunām par aktuālo. Ne mazāk svarīga ir katras pašvaldības iepazīšana – kas mainījies divu gadu laikā kopš iepriekšējās vizītes. Cik sakārtotas ir daudzas vietas, īpaši šo izaugsmi var novērtēt tāpēc, ka ciemošanās katrā no 22 pašvaldībām iznāk reizi divos gados.
Vēl kāda mūsu plānošanas reģiona darbības īpatnība ir tā, ka Attīstības padomes vadītāju ievēl uz vienu gadu. Citos reģionos – uz sasaukuma laiku.
S. Ozola: – Starp citu, mūsu plānošanas reģiona pirmsākumos maiņa notika vēl biežāk – reizi pusgadā. Piecos gados visi tika pie vadīšanas. Drīz sapratām, ka pusgads ir pārāk īss laiks. Kamēr jaunievēlētais vadītājs iedziļinājās pienākumos, jau kārta nākamajam. 2009. gadā, kad pēc reformas pašvaldību skaits pieauga līdz 22, pārgājām uz gada termiņu.
V. Veips: – Strādājot tomēr esam nonākuši pie secinājuma, ka pēc nākamajām pašvaldību vēlēšanām būtu lietderīgi pārņemt citu kolēģu pieredzi, vienam politiķim uzticot reģiona vadību uz visu sasaukuma periodu. Tas nav mazsvarīgi, sevišķi jau dodoties vizītēs uz Saeimu un ministrijām, lai nemitīgi nezibētu atkal jaunas sejas. Arī mums būtu vieglāk strādāt. Līdz šim gan esam turējušies pie kāda nerakstīta principa. Tā kā reģionā ir nosacīti Jelgavas gals un Jēkabpils gals, tad vienā “valdīšanas” gadā priekšsēdētājam un vietniekam katram jāpārstāv savs reģiona “gals”. Pašreiz Attīstības padomi vada Jelgavas mērs Andris Rāviņš, bet viņa vietnieks ir Leons Līdums no Aizkraukles novada. Mēs šo priekšlikumu virzīsim, taču galavārds piederēs politiķiem.
Attīstības nodaļas vadītāja Dace Vilmane: – Iepriekšminētās ir politiķu tikšanās. Speciālistiem ir pašiem savas. Tās aizsākās laikā, kad izstrādājām Phare nepieciešamo attīstības stratēģiju. Sākumā pulcējās galvenokārt attīstības plānotāji, kas izstrādāja šos dokumentus, tagad līdzīgi kopā sanāk vairākas darba grupas – izglītības, kultūras, uzņēmējdarbības, enerģētikas, tūrisma, sociālo jautājumu un plānotāju darba grupa. Darba grupas rodas atkarībā no aktivitātēm, kuras izvirzās priekšplānā konkrētajā brīdī. Tā, piemēram, pati jaunākā ir enerģētikas darba grupa, kas tapa nesen, jo reģions vada divus projektus šajā nozarē. Tajos iesaistītas daudzas ZPR pašvaldības. Katra pašvaldība deleģē savu speciālistu, bet mūsu plānošanas reģiona atbildīgais darbinieks šo grupu vada un koordinē. Tiekoties visus darba grupas locekļus informē par aktualitātēm, apspriež projektu iespējas un sadala uzdevumus.
Domājam, ka arī šī darbības forma ir ļoti veiksmīga, jo plānošanas reģiona sfēras pārzinātājs tiekas un iepazīst visu pašvaldību speciālistus, ar kuriem sadarbojas. Reizēm tiek uzaicināti arī ministriju pārstāvji, ja nepieciešams papildatbalsts, risinot kādas pašvaldības problēmu. Darba grupu sanāksmēs iespējams veidot vienotu viedokli par savu problēmu loku. Lai nebūtu tā, ka katrs kaut ko saklausa, uzzina no kāda cita, katrs izdomā citādāk. Protams, ka pašvaldību vēlmes ir atšķirīgas, tomēr cenšamies tās iespēju robežās satuvināt. Turklāt darba grupas risina visdažādākos jautājumus, arī tīri praktiskus. Uzņēmējdarbības darba grupa, piemēram, nodrošināja Zemgales pašvaldību dalību izstādē “Riga Food”, tūrisma darba grupa organizēja pašvaldības izstādei “Balttur”.
V. Veips: – Gribu uzsvērt, ka Zemgales plānošanas reģions ļoti atbalsta un sekmē pašvaldību dalību izstādēs, kur tās var sevi parādīt. Ne tikai jau minētajās. Katru gadu notiek Zemgales reģiona skolēnu zinātniskās pētniecības darbu konferences, šogad tā bija jau septītā. Darbus vērtē Lauksaimniecības universitātes mācību spēki, mēs – koordinējam. Par mūsu veikuma kvalitāti acīmredzot liecina tas, ka bijušā Tukuma rajona četri novadi iesaistās mūsu reģiona konferencē. Jau otro gadu veiksmīgākos “zinātniekus” apbalvojam ar naudas balvām. Labākos virzām uz valsts konferenci. Vislabāko pētījumu autori saņem sertifikātus iestājai LLU bez konkursa. Protams, ne visi vēlas studēt Jelgavā, taču iespēja ir.
D. Vilmane: – 2007.–2013. gada plānošanas periodā īstenojām 53 projektus, piesaistot 14,8 miljonus eiro. Projekti mums palīdz īstenot reģiona attīstību un tos plānošanas dokumentus, kurus paši esam radījuši. Atbalsts ir ārvalstu investīcijas.
V. Veips: – Nav īsti korekti vienlaikus skandināt par Latvijas vienmērīgu attīstību, bet piedāvāt atšķirīgus spēles noteikumus un naudas līdzekļus. Mūsu reģionā deviņas no 22 pašvaldībām atrodas Lietuvas pierobežā, arī tām neklājas viegli. Protams, reģiona pamatdarbībai atvēlētais 151 tūkstotis eiro gadā ir tikai neliels pamats darbībai. Jaunus uzdevumus VARAM uzdod aktīvi, un mēs tos arī veicam pat bez finansiālā seguma, tomēr nevar pieprasīt vienas vai divu dienu laikā atsūtīt kādus datus. Mūsu ļaudīm katrai dienai ir savi plāni un noslodze, neviens nevar visu pamest un steidzami vākt datus no 22 pašvaldībām.
D. Vilmane: – Kā reģions, kurā daudz pierobežas pašvaldību, aktīvi darbojamies Latvijas un Lietuvas pārrobežu sadarbības programmā. Saņēmām arī apbalvojumus par iepriekšējā plānošanas perioda projektiem – ne tikai par lielāko projektu skaitu, bet arī lielāko projektā iesaistīto partneru skaitu.
Pašreizējā plānošanas periodā esam jaunā teritorija Latvijas, Baltkrievijas un Lietuvas pārrobežu sadarbības programmā, arī Latvijas un Krievijas programmā. Mūsu reģiona pašvaldībām pavērsies jaunas iespējas. Cenšamies izmantot katras piedāvātās programmas iespējas, pielāgojot tās sava reģiona vajadzībām un rīcības plānam. Pašlaik gatavojam projektus Latvijas un Lietuvas programmai, plānojam iesniegt vismaz piecus projektus izglītībā, uzņēmējdarbībā, tūrismā un vides jomā. Lielākoties tie ir mūsu pašvaldības interesējošie projekti, tomēr ir arī tādi, kas skar visa reģiona intereses, piemēram, drošība teritorijā gar robežu un uzņēmējdarbības attīstība reģionā, lai stiprinātu jauno uzņēmējdarbības centru.
Pašvaldību aktivitāte, protams, nav vienāda, un tas ietekmē arī panākumus. Daudz ko nosaka speciālistu ieinteresētība. Citam nākas zvanīt, atgādināt, pārjautāt, vai tiešām vēlaties startēt. Uzskatu, ka iespējas visiem ir līdzīgas. Protams, nozīme ir projektu kritērijiem, ne visi atbilst visām pašvaldībām.
V. Veips: – Domāju, ka mūsu pašvaldībām nav krasu atšķirību attīstības līmeņa ziņā. Protams, pilsētas ir pilsētas. Divas lielās pilsētas – Jelgava un Jēkabpils, trīs attīstības centri – Dobele, Bauska un Aizkraukle varbūt atšķiras iespēju ziņā, taču citas novadu pašvaldības ir līdzīgas. Atšķirība drīzāk ir teritorijas ziņā.
D. Vilmane: – Viss nozīmīgais nebūt nav saistīts tikai ar “dižajiem”. Amatniecības centri ir gan Jēkabpils novada Zasā, gan Dobelē. It kā atšķirīgi mērogi, taču pamatideja ir viena.
Zemgales uzņēmēju atbalsta centra vadītāja Mairita Pauliņa: – Uzņēmējdarbības darba grupa atšķirībā no citiem reģioniem mums ir jau kopš 2007. gada. Reģionam bija uzņēmējdarbības speciālists, bet jautājumus par ES fondu ieviešanu un projektu rakstīšanu jau no 2006. gada koordinēja Zemgales reģiona ES struktūrfondu informācijas centrs.
2015. gadā Informācijas centrs pildīja gan informācijas, gan uzņēmējdarbības koordinēšanas funkcijas. Šogad reģioniem tika atņemta struktūrfondu informācijas atbalsta funkcija, uz tā bāzes izveidojās Uzņēmējdarbības atbalsta centrs.
Diemžēl nevaru apgalvot, ka jaunā kārtība informācijas ieguvē būtu līdzvērtīga iepriekšējos gados ierastajai. Centrālā finanšu un līgumu aģentūra (CFLA) gatavo informāciju tikai par Eiropas Sociālo fondu, ERAF un Kohēzijas fondu. Struktūrfondu informācijas centra darbība bija daudz plašāka – viņi piedāvāja informāciju par visiem fondiem, par valsts budžeta un privāto investīciju iespējām. Turklāt visi reģioni kopā uzturēja interneta mājaslapu www.esfinanses.lv, kur informācija bija apkopota vienuviet. Tā noderēja gan uzņēmējiem, gan pašiem konsultantiem, arī nevalstiskajām organizācijām. Projektu klienta vietā nerakstījām, taču ieteicām viņam piemērotāko risinājumu vai risinājumus konkrētās ieceres finansiālajam atbalstam. Protams, arī tagad informāciju var sameklēt CFLA, Lauku tīklā par lauku fondiem un vēl citur, bet tas nozīmē, ka cilvēkam jābūt zinošam un jāizpēta tie visi.
Uzņēmējdarbības centra mērķauditorija paliek uzņēmēji un uzņēmējdarbības speciālisti pašvaldībās; mēs pārzinām uzņēmējdarbību pašvaldībās un reģionā kopumā. Protams, pie mums vēršas arī nevalstisko organizāciju pārstāvji. Tas liecina, ka ES struktūrfondu informācijas centra deviņu gadu darbs ir novērtēts pozitīvi, cilvēki vēlas turpināt sadarbību. Galvenokārt sniedzam konsultācijas par fondiem un programmām, seminārus organizējam vairs ne tik lielā apjomā kā iepriekš, tomēr to turpinām. Joprojām (cik zinu, esam vienīgais reģions, jo pārējiem ir tikai sadaļa reģiona mājaslapā) uzturam arī mājaslapu www.zuc.zemgale.lv, kur iespējams iegūt vienotu informāciju par semināriem un fondu konkursiem. Apkopojam informāciju par uzņēmējdarbības aktualitātēm valstī un uzņēmējdarbības labās prakses piemēriem reģionā. Katru nedēļu jaunāko informāciju no mājaslapas saņem arī vairāk nekā 1600 klientu, kas parakstījušies uz mūsu jaunumiem.
Esam grafiski un pārskatāmi attēlojuši svarīgāko informāciju, piemēram, par to, kādās iestādēs jāvēršas, lai dibinātu uzņēmumu, lai saņemtu finansējumu, par eksporta jautājumiem. Ikdienas klienti mums ir mazie uzņēmēji vai tie, kas vēlas uzsākt savu biznesu. Lielajiem uzņēmējiem finansiālās iespējas ļauj izvēlēties citus ceļus un risinājumus.
Tomēr gribu uzsvērt vēl kādas būtiskas izmaiņas finanšu pieejamībā. Iepriekš bija daudz grantu, kas palīdzēja jaunajam uzņēmējam startēt konkursos, lai uzsāktu darbu. Pašlaik darbojas finanšu instrumentu sistēma, tos pārvalda ALTUM. Uzskatu, ka viņi aktīvi sadarbojas ar reģioniem un pašvaldībām, lai popularizētu savu piedāvājumu, taču Ekonomikas ministrijas pārziņā esošo grantu būs mazāk. Iepriekš teiktais parāda, ka jaunā situācija maina arī mūsu uzdevumus.
Kolēģes jau minēja par darbu ar pašvaldību speciālistiem un reģiona koordinējošo lomu. Pērnā gada nogalē pirms tikšanās ar VARAM veicām Zemgales reģiona pašvaldībās nelielu aptauju, lai noskaidrotu viņu veikumu uzņēmējdarbības jomā. Aptauja apstiprināja reģiona nozīmi un lomu, piemēram, jau minēto lielo izstāžu organizēšanā, grants ceļu programmas sagatavošanā un citur. Protams, arī katra pašvaldība daudz darījusi, īpaši ar mājražotājiem un amatniekiem, popularizējot mazos uzņēmējus.
V. Veips: – Pagājušajā gadā izstādē “Riga Food” no Zemgales piedalījās 60 mazo uzņēmēju un mājražotāju – visvairāk no visiem reģioniem! Izstādē “Balttur” mums bija seši “puduri”. Līdzīgi kā skolēnu zinātnes darbu konkursos mums piepulcējas bijušā Tukuma rajona novadi, “Balttur” Sēlijas “pudurim” pievienojās Ilūkstes novads.
M. Pauliņa: – Uzņēmējdarbības centrs organizē pieredzes apmaiņas braucienus. Tos uzsākām pirms diviem gadiem. Vedām vidusskolēnus uz Lauksaimniecības universitāti, popularizējot augstskolu un reizē uzskatāmi parādot struktūrfondu ieguldījumu izglītībā un zinātnē. Trijos braucienos piedalījās interesentu grupas no Auces, Bēnes un Dobeles, Salas un Jēkabpils, Bauskas, Rundāles un Iecavas. 2015. gadā – arī lai parādītu struktūrfondu ieguldījumu – pašvaldību uzņēmējdarbības, tūrisma un kultūras speciālistus un attīstības plānotājus vedām uz Daugavpili. Tikāmies ar pilsētas vadību, apskatījām Rotko centru, jo bijušais Daugavpils cietoksnis atdzimis tieši ar Eiropas naudas atbalstu. Rēzeknē apskatījām “Goru” un “Zeimuļu”. Visi šie vērienīgie objekti uzskatāmi pierāda, cik svarīgi ir nebaidīties no lieliem mērķiem, bet meklēt tam visam finansējumu. Sociālo dienestu darbiniekus vedām uz Liepāju, kur sociālā darba kvalitāti augstu novērtējusi Valsts kontrole, turklāt pilsētā aktīvi darbojas Neredzīgo biedrība, kas risina vides pielāgošanas problēmu neredzīgo vajadzībām. Nesen uzņēmējdarbības speciālistus aizvedām uz Madonas novadu, lai parādītu, kā viņi strādā ar uzņēmējiem, kādus konkursus rīko.
Pašvaldību speciālistu vērtējums šiem braucieniem vienmēr ir pozitīvs, jo tā ir ne tikai iespēja apskatīt konkrēto novadu, objektus, bet arī laba iespēja tikties ar kolēģiem, apmainīties kontaktiem. Braucienos veidojas ciešāka sadarbība ar pašvaldību uzņēmējdarbības speciālistiem, jo mums svarīgi pārzināt “spēles laukumu” un cilvēkus, kas tajā darbojas.
Par Uzņēmējdarbības centra mājaslapu jau stāstīju. Vēl vienīgie no reģioniem mēs varam lepoties ar ZPR mājaslapā atrodamo Zemgales reģiona interaktīvo karti (vēsturiski tas bija ģeoportāls), kurā ir vairāki slāņi. Kartē trīs slāņi attiecas uz uzņēmējdarbību: pirmajā uz kartes parādām esošos uzņēmumus; otrs ir atbalsta institūciju slānis. Trešais slānis – industriālās teritorijas (aicinām pašvaldības iesūtīt par tām informāciju, lai jaunie uzņēmēji var noskaidrot, kur pieejamas telpas, zeme un cits nepieciešamais). Pagaidām informācija ietver pašvaldību īpašumus, tomēr vēlamies te apkopot arī privāto piedāvājumu. Katrs atbildam par savu kartes sadaļu, taču ir speciālists, kurš koordinē mūsu darbu, lai kartē “nesaliktu muļķības”. Šī karte ir pieejama bez maksas ikvienam, tās izveidošana gan, protams, prasa līdzekļus.
Nav jau tā, ka visu darām pirmie un vienīgie, daudz ko mācāmies un pārņemam arī no kolēģiem citos reģionos. 2005. gadā VARAM pilotprojekts par uzņēmējdarbības centra izveidi Latgales reģionā izrādījās ļoti veiksmīgs, turklāt tam jau ir daudzu gadu pieredze, tāpēc cenšamies aizgūt no tā labāko, mums noderīgo.
Sabiedriskā transporta un autoceļu attīstības nodaļas vadītāja Alda Ērmane: – Mūsu reģions no citiem atšķiras jau ar nodaļas nosaukumu, kas ietver gan transportu, gan autoceļus. Tā nav nejaušība, uzskatām, ka šie jautājumi risināmi tikai kopā.
Ar valsts galvenajiem un reģionālās nozīmes ceļiem problēmu salīdzinoši mazāk, kaut arī ir. Taču vietējie ceļi ieilgušā līdzekļu trūkuma dēļ dažviet ir katastrofālā stāvoklī. Pamatā jau ar to nodarbojas pašvaldības un “Latvijas Valsts ceļi”, tomēr arī mēs analizējam un apkopojam autoceļu faktisko stāvokli. Esam pārskatījuši visu valsts autoceļu sakārtošanas programmu 2014.–2020. gadam, pagājušā gada oktobrī sagatavojām lēmuma projektu, kurā izvirzījām prioritāro autoceļu sarakstu reģiona skatījumā, lūdzot ņemt vērā arī tos autoceļus, kas nav iekļauti programmā, bet reģionam ir nozīmīgi. 26. aprīlī Rīgā notika mūsu Attīstības padomes sēde, kurā pēc viņu pašu iniciatīvas piedalījās “Latvijas Valsts ceļu” pārstāvji. Gandarīti secinājām, ka prioritātēs ir tikuši iekļauti daži mūsu reģiona kritiskākie ceļa posmi. Lai precīzāk izprastu vietējās vajadzības, sadarbojamies ar pašvaldībām un veidojam prioritāri remontējamo autoceļu sarakstu. Esam priecīgi, ka Latvijas un Lietuvas sadarbības programmā ir iekļauti ceļi Bauska–Bērzi–Ādžūni–Lietuvas robeža un Nereta–Sleķi.
Neliekuļošu – ziņu par sabiedriskā transporta organizēšanas funkcijas atņemšanu reģioniem uzņēmu ar dalītām jūtām: no vienas puses, bijām iestrādājušies un ieguldījuši lielu darbu, zinājām reģiona iedzīvotāju intereses, bet, no otras puses, varbūt ir lietderīgi paskatīties plašāk un analizēt sabiedrisko transportu kopumā – no vienotas maršrutu tīklu puses. Šo lēmumu nevērtēju kā ļaunprātību, jo, finansējumam esot vienās rokās, vieglāk to apsaimniekot, sadalīt un pārdalīt. Atceros, ka brīdī, kad radās reģioni, Autotransporta direkcijas speciālisti uzsvēra, ka daudz vieglāk ir strādāt ar pieciem reģioniem nekā 26 rajoniem. Tolaik tieši mums nācās pārņemt visu bijušo rajonu transporta problēmu kopumu. Tagad acīmredzot jāsecina līdzīgi – vieglāk strādāt, piecu reģionu finansējumu koncentrējot un apsaimniekojot vienuviet. Lai kā nu tur būtu, mums darbs jāturpina atbilstoši normatīvo aktu prasībām.
Jaunais pavērsiens iemācīja saimniekot ļoti taupīgi. Pat nezinu, kā sākumā, mainoties spēles noteikumiem, izdzīvoja mūsu pārvadātāji. Mūsu nodaļas finanšu analītiķis brauca pie pārvadātājiem, jo izmaksas nācās samazināt, gan optimizējot un pārkārtojot maršrutus, gan lūdzot pārvadātājus pārskatīt savu saimniecību un naudas tēriņus.
Arī sabiedriskā transporta un autoceļu jomā mums ir sava darba grupa, kurā iesaistīti abu jomu pārstāvji un speciālisti. Grupa ir ļoti interesanta – tajā ir gan sabiedriskā transporta speciālisti, kuri, tiesa, vairs nestrādā pašvaldībās kā tiešie transporta organizētāji, gan autoceļu lietpratēji. Sapratām, ka nepieciešams iesaistīt arī izglītības pārvalžu pārstāvjus. Problēma jāanalizē kopumā, jo iedzīvotājiem ikdienā jānokļūst gan skolā, gan darbā, gan valsts un pašvaldības iestādēs. Pirmoreiz pulcējāmies 2015. gadā, kad saņēmām Autotransporta direkcijas vēstuli par valdības rīcības plāna izpildi saistībā ar vienotu maršruta tīkla izveidošanu reģionā, iekļaujot arī skolēnu pārvadājumus. Tā mērķis ir analizēt, vai skolēnu autobusi nekursē, dublējot sabiedriskā transporta maršrutus. Uzdevums bija apjomīgs – vajadzēja ne tikai izpētīt, bet savākt datubāzi par skolēnu pārvadājumiem visos novados (kustību sarakstu un aprakstu, kartogrāfisko materiālu). Esam paspējuši skolēnu pārvadājumus jau atainot mūsu reģiona interaktīvajā kartē. Tā nepārprotami liecina, ka Zemgales reģionā skolēnu pārvadājumi pamatā ir sakārtoti. Pavisam maz ir tādu maršrutu, kas reģionā segtos ar skolēnu pārvadājumiem. To pierāda Dobeles, Jelgavas un Auces novads, kurā transporta plūsma izanalizēta vispamatīgāk. Iegūto datu analīzi esam prezentējuši LPS Tehnisko problēmu komitejā, Autotransporta direkcijā un Satiksmes ministrijā. Jautājums ir atrisināts arī Aizkraukles novadā, vēl mazliet jāpiestrādā, lai to pilnībā varētu teikt par Bauskas un Jēkabpils novada sabiedriskā transporta tīklu.
Ja konstatējam dublēšanos, informējam par to Autotransporta direkciju. Lielākoties gan problēma meklējama citur – novados ir tādas vietas un ceļi, kur sabiedriskais transports nemaz nespētu kursēt, tomēr tur dzīvo ļaudis, kam arī jānokļūst uz visām iepriekš nosauktajām vietām. Skolēnus, protams, ved, bet pārējos? Joprojām nav izdevies atrisināt sen diskutēto problēmu – kā skolēnu autobusos nopirkt biļeti citiem brauktgribētājiem? Šo jautājumu kārtējoreiz nesen risinājām Autotransporta direkcijā, apspriežot autotransporta pamatnostādnes. Vajadzētu tomēr izlemt, kādi normatīvie akti jāmaina – vai koriģēt esošos noteikumus vai rakstīt jaunus – lai beidzot šo problēmu atrisinātu. Nav taču jēgas organizēt sabiedriskā transporta maršrutu, reizēm aizvizinot tikai dažus cilvēkus.
Tomēr citus jautājumus – pat jaunu maršrutu ieceres – mums izdevies atrisināt veiksmīgi. Ap 2008. gadu bija periods, kad nācās pārskatīt maršrutu tīklu un jūtami samazināt maršrutu un reisu skaitu, sevišķi brīvdienās. Pakāpeniski cenšamies reisus pa druskai “likt atpakaļ”. Dobeles novadā pērn atklāts jauns maršruts vasaras sezonai Jūrmala (Asari)–Dobele. Sākumā bažījāmies, ka pasažieru nebūs. Sākām braukt tikai jūnijā, turklāt vasara nebija no saulainākajām un karstākajām, tomēr braucēju netrūka. Otrs prieks saistās ar pasažieru vilcienu, kas tagad kursē ne tikai no Rīgas uz Jelgavu, bet arī tālāk līdz Dobelei. Mums palaimējās, jo sliedes šajā posmā bija saglabājušās lietošanas kārtībā pretēji citiem slēgtajiem dzelzceļa posmiem, kur tās naski demontēja. Mūsu sliedes bija vajadzīgas Rīgas–Liepājas reisam, tas pasargāja. Nesen populārajos Ceriņu svētkos atbalstījām dobelnieku ierosinājumu un palīdzējām svētku dienās maršrutā noorganizēt modernizēto vilcienu. Ja svētki, tad
svētki!
Pēc iedzīvotāju lūguma un sadarbībā ar Autotransporta direkciju atklājām iedzīvotājiem tik nepieciešamo rīta reisu maršrutā Eleja–Jelgava arī brīvdienās, kas izrādījās ļoti veiksmīgs. Daudzi to izmanto, lai nokļūtu līdz Jelgavai, bet tālāk – uz darbu Rīgā, jo, salīdzinot 2016. un 2008. gadu, iedzīvotājiem mainījušās darbavietas un attālumi līdz tām.
Kā redzat, oficiāli jau sabiedriskā transporta organizāciju plānošanas reģioniem izmainīja, tomēr darbu turpinām. Protams, daudz kvalitatīvāk spējām darboties tolaik, kad mūsu rokās bija arī finansējums. Žēl, jo tikām ieguldījuši milzīgu darbu, lai šo sarežģīto jomu sakārtotu iespējami labi. Mūsu izstrādātais maršrutu tīkls ieguldīto pūļu ziņā bez pārspīlējuma bija līdzvērtīgs trim diplomdarbiem. 12 konsolidēto maršrutu tīkli, no 20 līdz 300 lappusēm, atkarībā no pārvadātāja lieluma. Maršrutu tīklu garumi izmērīti un pārmērīti (katram maršrutam braucām un pārmērījām tā garumu), izstrādāti un pārstrādāti. Līgumi lielākoties noslēgti līdz 2020. gadam, Aizkraukles novadā – līdz 2021. gadam. Jēkabpils novada līgums gan beidzas nākamgad.
Nesen parādījās ideja, ka reģioniem varētu uzticēt darbu taksometru nozarē – licenču izsniegšanu (tie varētu būt 16 taksometri, jo lielās pilsētas nebūs mūsu pārziņā). Piedalāmies arī darba grupā, kas apspriež “Rail Baltic” ieceri.
V. Veips: – Sabiedriskā transporta organizēšanas funkcija gan mums ir atņemta, tomēr notiek pamatīgs darbs, kaut arī finansējums vairs ir tikai 43 tūkstoši eiro. Gan ceļinieki, gan transporta problēmu risinātāji, gan “Pasažieru vilciens” prasa mūsu atzinumus – tātad uzticas tiem. Darba jau mazāk nav palicis. Cik apjomīgs ir pieturvietu pētījums vien!
A. Ērmane: – Lielu darbu ieguldījām pieturvietu apsekošanā. Apbraukājām vairāk nekā 2700 pieturvietu, uzņēmām katras koordinātes, izvērtējām iekārtojumu (vai ir platformas un soliņi, kāds ir to stāvoklis). Piebildīšu, ka pieturvietu īstenībā ir vairāk nekā 2700, jo dažviet ir tādas, kur oficiālā pieturvieta ir zudusi, tomēr autobuss pēc iedzīvotāju lūguma joprojām tur apstājas. Izveidota pieturvietu datubāze. Braucot uz kādu pieturvietu atkārtoti, viegli varam izsekot informācijas vēsturei. Pašlaik gan tiek spriests, vai pieturvietas joprojām paliks mūsu pārziņā vai tās atpakaļ pārņems Autotransporta direkcija. Pieturvietu sakarā daudz sadarbojamies arī ar “Latvijas Valsts ceļiem” – viņi ziņo mums par plānotajiem remontdarbiem, lūdz izvērtēt esošās pieturvietas. Tad mēs kopā ar pašvaldību lemjam, vai pieturvietu nepieciešams atjaunot un saglabāt vai tā nojaucama. Mūsu rūpes ietver arī pieturvietu maiņu, nepareizos nosaukumus un citus šķietami sīkus jautājumus – kopā aptuveni desmit dažādu apakšpunktu saistās ar pieturvietām. Uzmanība tiek pievērsta un sniegti priekšlikumi arī par autobusu kustības plāksnītēm, kas ir raibu raibās.
V. Veips: – Alda ir ļoti pieredzējusi speciāliste, kas padziļināti iepazinusi sabiedrisko transportu.
A. Ērmane: – Ar transporta organizēšanu tiešām nodarbojos gandrīz visu mūžu. Sāku Jelgavas domē, tad četrus gadus strādāju Jelgavas rajona padomē un sakārtoju rajona pārvadājumu tīklu. Pēc tam tiku uzaicināta uz plānošanas reģionu. Strādājot reģionā, sevišķi skaidri apjautu, cik Latvija patiesībā ir maza, bet... aizbraukt uz vajadzīgo vietu “pa taisno” bieži nav iespējams. Jūtami traucē tas, ka joprojām nav noskaidrots pamatjautājums: kas veido pasažieru pārvadājumu “mugurkaulu” – dzelzceļš vai autobuss. Galvenais uzdevums ir izveidot precīzu vienoto pārvadājumu tīklu, lai mūsu iedzīvotājiem būtu viegli nokļūt uz nepieciešamo vietu reģionā vai ārpus tā.
Gaidot nākamo “siena laiku”
Viesītes novada centrā esošo dižceltni citādi kā par kultūras pili saukt neklājas. Tās Tradīciju zālē gana daudz vietas, lai centrā izvietotu divus saimes gargaldus – ZPR Attīstības padomes politiķiem un atliktu gana daudz vietas citiem uzaicinātajiem speciālistiem, kā arī novērotājiem. Pie tiem piepulcējās arī “Loga” brigāde, lai dzīvē pārliecinātos, kas tad notiek zemgaliešu senās tradīcijas reizē.
Pirmais secinājums – šī pulcēšanās ir kā radīta, lai ar “vienu šāvienu nošautu 22 zaķus” – informētu reģiona pašvaldību vadītājus par aktuālo. (Nākas gan precizēt, ka šis bija retais gadījums, kad “zaķu” skaits vis nebija 22, tomēr katram saprotams, cik aizņemts ir pašvaldības politiķis laikā, kad Līgosvētku dēļ tuvojas četru dienu pārtraukums darbu ritējumā.) Tā kā Attīstības padomes šāgada priekšsēdētājs Jelgavas mērs Andris Rāviņš dienu iepriekš tikai atgriezies no 16+1 valstu pašvaldību vadītāju konferences Ķīnā, “parādi komandēja” viņa vietnieks Leons Līdums. Šoreiz sēdes “degpunktā” bija sabiedrībā balstītu pakalpojumu attīstība un deinstitucionalizācija (DI) Zemgalē. Jaunākās vēstis par to, kā paredzēts īstenot iespēju sociālās aprūpes centros mītošajiem bērniem nākotnē dzīvot ģimeniskā vidē un saņemt sociālo aprūpi un rehabilitāciju savā pašvaldībā, bet pieaugušie ar garīga rakstura traucējumiem varētu izvēlēties dzīvot patstāvīgi un kļūt par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem, atrodot sev piemērotu darbu, uz Viesīti bija atvedusi Labklājības ministrijas valsts sekretāre Ieva Jaunzeme un viņas “komanda”, kas sniedza prezentācijas, skaidrojumus un atbildēja uz jautājumiem.
Kad ciemiņi devās prom, zemgalieši varēja ķerties pie savu jautājumu risināšanas. Vispirms bez iebildumiem tika apstiprināts ZPR 2015. gada publiskais pārskats, ar ko Attīstības padomes locekļi bija iepazinušies jau iepriekš. Ievērojami aktuālāka par nākamībā risināmo deinstitucionalizāciju zemgaliešiem ir Latvijas un Lietuvas pārrobežu programmas jauno projektu analīze. Pirmās kārtas projekti jāiesniedz līdz 5. augustam, ieceres pašvaldībām jau zināmas, tomēr tās raisījušas arī iebildes, tāpēc detalizētam skaidrojumam šurp bija atbraukusi ZPR Attīstības nodaļas vadītāja Dace Vilmane.
Saprotama ir katra vēlme iekļūt projektā, bet noteikumi paredz, ka iesaistīties var tikai astoņas pašvaldības, no katras valsts – pa četrām. Tikpat saprotams, ka Dacei Vilmanei nākas justies kā daudzbērnu mātei, kuras izjūtas precīzi raksturo senais teiciens par košanu pirkstos, jo… visi vienlīdz mīļi un pelnījuši atbalstu. Ja šo “pirkstu” kopskaits ir 22, situācija kļūst vēl sarežģītāka. Tomēr pagaidām, pirms projekti nav apstiprināti īstenošanai, zemgaliešu kārtis atstāsim aizklātas. Taču pavisam negaidītas bija diskusijas par… zelta šakāli. Jā, jūs izlasījāt pareizi! Kamēr Latvijā pat galvaspilsētu iekaro mežacūku dinastijas, lietuviešiem raizes dara šakāļi. Protams, to skaits pagaidām nav liels, bet nekaunīgās vizītes ārpus meža dzīvojamās platības satrauc iedzīvotājus, tāpēc kaimiņi izteikuši vēlmi vienu no projektiem veltīt šai plēsoņai, tomēr Zemgales plānošanas reģiona politiķi pēc diskusijām nobalsoja pret savu līdzdalību šādā projektā. Ir taču risināmas daudz aktuālākas problēmas!
Sēdes noslēgums ļāva pārslēgt domas uz priekšā stāvošajiem svētkiem, jo tieši šoreiz “mājastēva” godā bija viens no aptuveni 64 tūkstošiem latviski dižākā vārda īpašniekiem – Viesītes novada domes priekšsēdētājs Jānis Dimitrijevs, kurš saņēma kolēģu apsveikumus. Viņš bija gatavs izrādīt savus valdījumus – precīzāk, nelielu, taču nozīmīgu un ar projektu atbalstu sakārtotu stūrīti – Viesītes novadpētniecības muzeja “Sēlija” daļu, kas saucas Paula Stradiņa skola (“Sēlijai” ir vēl divas ekspozīcijas – Mazā bānīša komplekss un Mārtiņa Buclera fotogrāfijas kabinets). 2016. gads Viesītē aizrit dižā novadnieka profesora Paula Stradiņa 120 gadu jubilejas zīmē. Gaišais nams cieši saistīts ar slaveno ķirurgu. 1883. gadā uzceltajā ēkā atradusies Eķengrāves (Viesītes senais nosaukums, arī Āžu miests, tāpēc, godinot šo ragaini, Viesītes centrā gozējas piemineklis) pagastskola. Te nākamais medicīnas spīdeklis kristīts un vēlāk skolojies. Muzejā iekārtots profesora kabinets un Stradiņu ģimenes viesistaba. Fotoattēli un priekšmeti nepārprotami liecina par izcilu personību, kas nekad nezaudēja vienkāršību. Gluži kā viņa dēls akadēmiķis Jānis Stradiņš. Muzeja vadītāja Ilma Svilāne Zemgales pašvaldību vadītājus sagaidīja ar mūsdienām neierastu “cienastu”, ko visnotaļ godā turējis Pauls Stradiņš. Nervu stiprināšanai katrs “ieņēma” uz cukurgrauda uzpilinātas baldriāna tinktūras pilienus. 21. jūnijā gan bez nomierinošā līdzekļa varēja iztikt, jo Viesītē visi, aizmirsuši ikdienas trauksmi savās pašvaldībās, ieinteresēti pētīja ekspozīciju, klausoties I. Svilānes stāstījumā.
Interesanti, ka šajā muzejā vis nav ierastā nosaukuma “zāle”. Kā jau skolā, te iekārtotas klases un kabineti, bet Viesītes vidusskolas senatnes liecības atrodamas Skolotāju istabā. Novadniecei rakstniecei Annai Brodelei, kura gan jaunās paaudzes lasītājiem mazāk zināma, ir sava klase, bet patriarham Vecajam Stenderam, kura trīssimtgadi novadā plaši atzīmēja 2014. gadā, iekārtots kabinets. Īpaši unikāls eksponāts tomēr nesaistās ar Stendera teoloģiskajām un valodnieciskajām interesēm – tā ir pēc Stendera zīmējumiem no koka izgatavota veļas mazgājamā “mašīna”. Vedinot tai pievērst īpašu uzmanību, Jānis Dimitrijevs, jokus mīlot, apvaicājās, vai lielpilsētas Jēkabpils mērs Leonīds Salcevičs nevēlas iegādāties tādu brīnumu. Bet to, ka katrā pieaugušajā nezūdoši dzīvo arī bērna daba, vislabāk varēja vērot Kāpēču klasē. Kā tu laidīsi garām iespēju atgriezties tālajā skolas laikā un iesēsties pavisam citam gadsimtam raksturīgajos skolassolos?! Raibajā ābeču ekspozīcijā vai katrs atrada arī savu pirmo skolas grāmatu. Senās burtnīcas uzvilnīja atmiņu gūzmu par obligātajām dzēšlapām, rakstīšanu ar spalvaskātu, vēlāk jau ar pildspalvu, kuru nācās uzpildīt ar tinti, par glītrakstīšanu.
Pēc garās darbdienas pirms mājupceļa kopējo pusdienu laikā, protams, turpinājās diskusijas, tomēr galvenā vieta bija ierādīta pateicības vārdiem Viesītes Jānim, kurš neatteicās uzņemt kolēģus ZPR kalendārā ieplānotajā trešajā otrdienā, kaut gan vakarā Viesītes novada ļaudis Ormaņkalnā ieskandināja vasaras Saulgriežu ritus. Pats Dimitrijeva kungs atbildes runā, šķelmīgi smaidot, atgādināja par 2017. gadā gaidāmo “karsto siena laiku”, kad Jāņos jau “pļauja” būs beigusies. 3. jūnijā tiks noskaidroti tie pašvaldību vadītāji, kuriem iedzīvotāji uzticēs savu likteni nākamajā sasaukumā. Kāds būs zemgaliešu lēmums 22 pašvaldībās, pagaidām paliek Lielais Nezināmais, bet Plānošanas reģiona ierastais ikdienas darbs savu gaitu turpinās.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017