Rīga 21°C, skaidrs, bez nokrišņiem, DR vējš 3m/s
Sestdiena, 2024. gada 04. maijs 15:32
Vārda dienas: Vijolīte, Viola, Vizbulīte
Pirms astoņiem gadiem Latvijā noslēdzās administratīvi teritoriālā reforma (ATR), bet līdz loģiskam noslēgumam nav pavirzījies jautājums par reģionālo reformu.
Grozījumi likumā “Par pašvaldībām” noteica jaunu pašvaldības statusu – visas pašvaldības ir vietējās pašvaldības. Minēts, ka Rīga ir galvaspilsēta, kā arī pieminēti novadi un republikas pilsētas. Galvaspilsētai ir vairākas dalītas atbildības funkcijas ar valsti (17². pants). Dažos jautājumos republikas pilsētas dome atšķirībā no novada domes var pieņemt saistošus noteikumus, nosakot administratīvo atbildību (44. pants). Latvijas Pašvaldību savienība ir tiesīga pārstāvēt visu pašvaldību kopīgo viedokli, ja tajā iestājušies vairāk nekā puse novadu un vairāk nekā puse republikas pilsētu pašvaldību (96. pants). Kā redzams, atšķirības starp minētajiem pašvaldību veidiem ir minimālas.
Likumā tika izdarīts būtisks papildinājums par domes priekšsēdētāja atbildību. 42. panta trešā daļa nosaka, ka “domes priekšsēdētājs par domes lēmumu lietderību un tiesiskumu atbild kā koleģiālas institūcijas loceklis”, un paskaidro, ka domes priekšsēdētājam piešķirtās pēcpārbaudes tiesības nepadara sēdes vadītāju par vienīgo atbildīgo (48. pants). Par lēmuma lietderību un tiesiskumu vienlīdz atbild visi vārdiskajā procedūrā nobalsojušie.
Lēmumu pieņemšanas gaitā var gadīties, ka kādas normas tiesiskums nav pienācīgi izvērtēts. Tas nenozīmē, ka tūlīt iestāsies administratīvā vai pat kriminālā atbildība. Visos gadījumos tiesa izvērtēs, vai pārkāpums izdarīts tīši, un kādas ir šā pārkāpuma sekas saskaņā ar likumos noteiktajām procedūrām, pat tad, ja pret deputātiem tiktu ierosināta lieta.
Vietējās reformas noslēguma fāzē saasinājās pretrunas starp valdošajām politiskajām partijām, kas centās “optimizēt” novadu teritorijas atbilstoši saviem priekšstatiem par politisko izdevīgumu, no vienas puses, un pagastu un pilsētu pašvaldībām, no otras puses, kas centās apjaust, kā reformu uztver iedzīvotāji un kā varēs organizēt darbu pēc vēlēšanām. Vairāk nekā 30 pašvaldību Satversmes tiesā apstrīdēja Ministru kabineta apstiprināto novadu karti. Pašvaldību argumenti bija tik spēcīgi un likumu (gan starptautisko, gan nacionālo) pārkāpumi tik acīmredzami, ka valdībai radās bažas par Satversmes tiesas iznākumu. Tādēļ tika izdomāts variants, kā neizskatīt pašvaldību iesniegumu Satversmes tiesā – Saeima atcēla Administratīvi teritoriālās reformas likumu un ietvēra reformas noslēgumā nepieciešamās normas citā, jaunā likumā. Tā radās Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums.
Satversmes tiesai radās iespēja izvairīties no pašvaldību prasības izskatīšanas pēc būtības, aizbildinoties, ka apstrīdētās Ministru kabineta noteikumu normas tāpat jau ir zaudējušas spēku. Tomēr noteikumu likumības izvērtējums periodā, kamēr tie vēl bija spēkā, varēja būtiski ietekmēt vietējās reformas noslēguma procesu. Satversmes tiesas tiesnešiem šī izvairīšanās no sava pienākuma pildīšanas paliks kā ētikas problēma arī nākotnē.
Likumā izdevies panākt virkni demokrātisku normu, kas nostiprina pašvaldību:
nevar būt administratīvā teritorija bez pašvaldības (1. pants), valsts pārvaldes iestādes administratīvajā teritorijā var darboties (3. pants), taču pašvaldības esamība ir primāra;
apriņķi ir administratīvās teritorijas, tātad tajos jāizveido pašvaldības (5. pants);
lēmumu par administratīvo teritoriju izveidošanu pieņem Saeima (nevis Ministru kabinets, kas būtu mazāk demokrātiski).
Diemžēl atkal apstiprinājās valdības tiesiskais nihilisms un nespēja risināt reģionālās reformas jautājumus.
Tūlīt pēc administratīvi teritoriālās reformas pirmās kārtas pabeigšanas tika virzītas idejas par otrās kārtas (reģionālā reforma) neveikšanu vispār, kā arī rosināts turpināt apvienošanu. Formāli tika virzīta doma, ka vienādas kvalitātes pakalpojumus varot nodrošināt tikai pietiekami lielās teritorijās. Tas norādīja uz diviem apstākļiem:
argumentētāju neizpratne par pašvaldības būtību. Pašvaldību izveidošanas iemesls ir tieši autonomās funkcijas, kuras jāveic atšķirīgi, maksimāli elastīgi piemērojoties vietējiem apstākļiem. Valsts atbildībā jābūt vienādajām funkcijām, pašvaldības atbildībā – dažādajām;
patieso reformas “bīdītāju” vienaldzība par pašvaldības pakalpojumu kvalitāti, jo ATR pamatā vienmēr bijušas politiskas intereses – cīņa par varu un tās izrietošām iespējām. Tieši dažādība ļauj sasniegt lielāko iespējamo efektu pie ierobežotiem finanšu un darbaspēka resursiem.
Jau reformas gaitā valdība “rūpējās”, lai reģionālajām pašvaldībām nebūtu materiālās bāzes, nododot rajonu pašvaldību īpašumu vietējām pašvaldībām, kas izraisīja dabisku izlietojuma optimizāciju. Šāds risinājums automātiski sadārdzina reģionālo pašvaldību izveidi nākotnē.
Nespējot īstenot valsts reģionu izveidošanas ideju (šajā jautājumā valdošā koalīcija nevarēja vienoties par nozaru ministriju lomas samazināšanu), tika virzīti citi antireģionalizācijas pasākumi. Sākotnēji atzīstot sadarbības iestāžu lietderību (vajadzēja juridiski korekti pārņemt rajonu funkcijas, attiecinot tās uz rajonu veidojošajiem novadiem), tika pieņemts pašvaldību kopējo iestāžu regulējums likuma “Par pašvaldībām” 99., 991.–994. pantos. Tomēr gan Finanšu ministrija, gan Tieslietu ministrija bremzēja šo pantu ieviešanu. Rezultātā sadarbība attīstās citādi – deleģējot ar līgumiem vairāku pašvaldību funkcijas vienas pašvaldības iestādei.
Valdībām līdz šim nav bijusi vēlēšanās, balstoties uz objektīviem datiem, izvērtēt iepriekšējās reformas rezultātus. Statistika par pirms ATR pirmās kārtas pastāvošo pagastu un pilsētu sociāli ekonomiskajiem rādītājiem netiek ne apkopota, ne analizēta. Tas norāda uz bailēm uzzināt iepriekšējās reformas rezultātus.
Lai sagatavotu nākamo apvienošanu, tiek organizēta pašvaldību šķelšana. Jau 2010. gadā, strādājot pie valsts ilgtermiņa stratēģijas “Latvija 2030”, noteikta atšķirīga attīstības perspektīva, izdalot funkcionālas zonas:
Eiropas līmeņa metropole,
Baltijas jūras reģiona attīstības centri,
nacionālas nozīmes attīstības centri,
reģionālas nozīmes attīstības centri,
lauku attīstības telpa,
Rīgas metropoles areāls,
Baltijas jūras piekraste,
ūdeņi,
austrumu pierobeža,
dabas aizsardzības, ainavu un kultūrvēsturisko teritoriju koncentrācijas telpas,
lielās ostas,
mazās ostas,
lidosta “Rīga”,
nacionālas nozīmes lidostas.
Šāds, šķietami nevainīgs sadalījums, pie kļūdainas valsts investīciju politikas izraisīja sacensību par augstāku teritorijas statusu. 2013. gada Reģionālās politikas pamatnostādnēs un sekojošajā Nacionālās attīstības plānā (NAP) 2014.–2020. gadam dažādu līmeņu “attīstības centriem” jau paredzētas neproporcionālas ES investīciju iespējas, bet pārējās pašvaldības tiek atstātas novārtā.
Ap centriem tiek rosināts veidot “sadarbības teritorijas”, sākumā izliekoties, ka tām nebūs saistības ar pašvaldību apvienošanu. Tomēr īlenu maisā nevar noslēpt! Ministrijām nekādas sadarbības teritorijas nav vajadzīgas, bet kārtējā apvienošana draud ar jaunu depopulācijas vilni. Tāpēc daudzi valdošās koalīcijas politiķi skaidri un gaiši runā par apvienošanos.
Pašvaldības politiķi tiek ievēlēti, lai rūpētos par savas teritorijas priekšrocībām. Dalīšana perspektīvajos un neperspektīvajos atvieglo “skaldi un valdi” politiku, iespēju pasliktināt pašvaldību stāvokli kopumā, lai pārvirzītu resursus uz nozarēm. Tieši šādā virzienā iecerēta nodokļu sistēmas reforma. Īpaši graujoša teritorijām ar zemiem ienākumiem ir papildu progresivitāte, kas var pat daudzkārt samazināt pašvaldības nodokļu ieņēmumus šajās teritorijās. Šāds graujošs efekts gaida arī četras no deviņām republikas pilsētām.
Pašvaldību savstarpējā konkurence vērtējama pozitīvi, tā perspektīvā veicina dažādību un vietējo resursu izmantošanas optimizāciju. Tajā pašā laikā kopējās pašvaldību intereses var aizstāvēt, tikai vienojoties par šīm interesēm un atrodot sabiedrotos.
Ja partijas pēc 2018. gada Saeimas vēlēšanām vēlas leģitīmi turpināt ATR, šis priekšlikums tām jāiekļauj savās priekšvēlēšanu programmās un jāuzņemas atbildība par sekām. Pirms iepriekšējām Saeimas vēlēšanām neviens politiskais spēks neriskēja ar šādu nepopulāru piedāvājumu.
___________
1 M. Pūķis. Pašu valdība, LPS, 2010, 7. nodaļa, 304.–337. lpp.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017