Rīga 22°C, nedaudz mākoņains, bez nokrišņiem, A vējš 1m/s
Ceturtdiena, 2024. gada 23. maijs 18:35
Vārda dienas: Leokādija, Leontīne, Ligija, Lonija
Priekuļos Nīmaņu kalvē top darbarīki ar mūža garantiju, kas ceļo uz visu pasauli
Nīmaņi šogad savai kalvei uzlika jaunu jumtu. Dakstiņos iegūlusi visa Ziedoņa balvas prēmija, ko Jānis pavasarī saņēma par latvisku saimniekošanu. Pirms pāris gadiem kopā ar brāli Matīsu un māsu Karlīni tagadējās tēvamājās Priekuļos dibināta "Autine" – ģimenes uzņēmums, kas nosaukts sena latgaļu pilsnovada vārdā. "Nīmaņu" vecā klēts kļuvusi par kalvi cirvjiem, kaltiem, nažiem, kas aizceļo vai uz visiem pasaules kontinentiem. Kāds slavens amerikāņu kokapstrādes speciālists, dabūjis Jāņa kalto rīku, tūdaļ interneta portālā paziņoja, ka beidzot viņa ideālā cirvja meklējumi ir galā, jauno guvumu nosaucot par cirvju Svēto grālu.
Lai iegūtu savā īpašumā kādu no "Autinē" gatavotajiem darbarīkiem, jāgaida septiņu mēnešu garā rindā. Nīmaņi kalumiem sola mūža garantiju, un ne velti, jo tie kalti no cietākajiem metāliem. "Amatnieki un uzņēmēji esam netradicionālā izpratnē – taisām cirvjus un nažus vispirms tāpēc, ka mums patīk to darīt, nauda šajā procesā nav primārais," ģimenes uzņēmuma pamatvērtību formulē vecākais brālis.
Pēcpusdienā Nīmaņu kalvē norimst veseru un mašīnu troksnis. Arī pneimatiskais āmurs, kuru brāļi uzgājuši Cēsu lūžņu placī, rāmi gaida nākamo dienu. Jaudīgā ierīce mūsdienās paveic mācekļa darbu, skaidro Jānis un piebilst, ka daži par to raucot degunu – sak, kā tad autentiskus darba rīkus var kalt ar pneimatisko āmuru! Vecākais brālis spriež, ka tas esot baigais stereotips – diez vai senatnē kalējs atteiktos no iespējas atvieglot smago darba procesu autentiskuma vārdā. "Visi aparāti, kas atrodas šajā telpā, – pneimatiskais āmurs, slīpmašīnas – evolūcijas ceļā izveidoti, lai cilvēks varētu strādāt efektīvāk, savukārt mēs cenšamies gan sabalansēt pirmatnīgo ar mūsdienīgo, gan atvieglot procesu, ko dod jaunās tehnoloģijas," prātīgi paskaidro Matīss, kurš kopīgajā biznesā var likt lietā arī savulaik sabiedriskajās atiecībās gūtās iemaņas.
Nīmaņu senčos nav ne kalēju, ne uzņēmēju, tāpēc brāļi tā īsti pat nevar izsekot, no kurienes izniris "Autines" gēns. Priekuļu māju, kas ierīkota bijušajā kūtī un garāžā, jo kādreizējais dzīvojamais nams kara laikā aizgājis postā, patlaban apdzīvo abi vecāki un vecāmamma. Jānis īrē istabiņu pie kaimiņienes, bet Matīss, tāpat kā māsa Karlīne, kļuvis par rīdzinieku. Īpašumu, kuru padomju okupācijas laikā bija ieņēmuši sveštautieši, deviņdesmitajos atguvis vecaistēvs Aleksandrs. Vecajam vīram pat nācies atvairīt kādas saniknotas baltkrievietes uzbrukumu ar mēslu dakšām. Skaistie "Nīmaņi" – pirmās brīvvalsts gados vecvectēva brālis slavenais pediatrs Jēkabs Nīmanis te ierīkojis bērnu slimnīcas palīgsaimniecību – bija nolaisti līdz nepazīšanai. Tagad senču mantojums palēnām atdzimst reizē ar "Autines" kalves dunu.
Bez puniem neiztikt
Nīmaņus var saukt par sava ceļa gājējiem. Kalēja prasmes lielākoties apgūtas pašmācības ceļā, arī tirgzinības gudrības nav augstās skolās studētas. Toties kopš bērnības puikas iepazinuši meža darbus – tēvs Jānis abus licis pie malkas zāģēšanas, bet vēlāk pusaudža gados jau patstāvīgi gāzuši kokus. "Pēc skolas braucām uz mežu, tīrījām to arī no vētras sagāztajiem kokiem," atceras Matīss, kurš tolaik esot bijis vecumā ap 17, bet brālis – par četriem gadiem jaunāks.
Pirmās metālapstrādes iemaņas Jānis apguvis Priekuļu tehnikumā. Skatījies, pētījis, vācis informāciju vienā kamolā un sācis ar kaltiem, bet pirmais paša kaltais cirvis aizceļojis jau pāri okeānam – kādam amerikānim uztaisījis namdara instrumentu pēc vācu parauga ar pagaru asmeni. "Kamēr gaidīju atsauksmes, pārņēma tāds uztraukums – viņš taču par cirvi bija samaksājis," savas sajūtas atceras Jānis. Kalums nebija "jāslīcina" – no Amerikas atnāca ziņa, ka tik labu darbarīku vīrs vēl neesot rokā turējis.
Nu maisam gals bija vaļā – pasūtījumi nāca strīpām, spēj tik kalt, tak pa to vidu jaunais meistars dabūja arī sāpīgu punu, un nācās pieņemt lēmumu par Nīmaņu uzņēmuma dibināšanu. "Varbūt labi, ka tā," viņš nosaka un piebilst: "Citādi mums nebūtu savas "Autines"."
Tuviem radiem kopā strādājot, uznirst arī pa zemūdens akmenim, taču bonusu ģimenes biznesā vairāk, atzīst Matīss. Piemērs neesot tālu jāmeklē – laikam priekā par nozīmīgo Ziedoņa balvu Jānis neapdomīgi izmetis ideju, ka uz Gaismas pils atklāšanu varētu izkalt šķēres lentes griešanai. Līdz ceremonijai pāris nedēļas: Nīmaņi saņem zvanu ar jautājumu – vai šķēres gatavas? Izrādās, ka brāļa teiktais uzņemts jau kā solījums. Idejas autors ķēries pie darba, šķēres kalis pirmo reizi, taču tām ir sava specifika. Gatavais prototips griezis visu – drēbi, papīru, pat kokiem lapas –, tikai ne plāno zīda lentīti. Izmisums! Taču radnieciskās saites krīzes situācijās palīdzot mobilizēties – strādājuši pa naktīm un astoņas Gaismas pils šķērītes dabūjuši gatavas. Vēl nesen Jānis pārliecinājies, ka tās joprojām griež ka prieks.
Mācekļu laiks
Arvien biežāk Nīmaņus apciemo ļaudis, kas vēlas apgūt kalēja amatu. "Senāk māceklis meistaram pat piemaksāja par apmācību, tagad katrs savu laiku rēķina naudā, taču mācīšanās ir smags un ilgs process," atzīst Jānis un piebilst, ka ļoti maz cilvēku ir gatavi par velti tajā ieguldīt savu laiku.
No mācekļa līdz meistaram divos gados uzdienējies Mārcis Liepiņš, sens vecākā brāļa draugs un bijušais sporta biedrs BMX frīstailā. Kad pasūtījumu bija saskrējis pāri galvai, Matīss viņu aicināja palīgos, jo zināja, ka draugam kalēja arods ir pa spēkam. Mārcim veiksmīgi izdevies sastrādāties ar Jāni, patstāvīgi izkalti jau trīs simti cirvju. Otro mēnesi mācekļos iesaistīts vēl viens draugs – Andris Ločmelis. "Andrītim patīk tas, ko mēs darām – viņš te vēlas strādāt," nosaka Matīss. Abi brāļi ir vienisprātis, ka "Autinē" visiem jābūt draugiem, tā gan darbs veicas labāk, gan attiecības veidojas sirsnīgākas – kad uznāk luste kopīgi atpūsies, visi dodas uz tuvējo Kazugravu, uzcep desas un pajauc bebru dambi, lai patestētu cirvjus.
"Autine" lēnām un neatlaidīgi kāpj kalniņā, atzīst Nīmaņi, tālākā nākotnē viņi to redz ne tikai kā rokām darinātu augstākās kvalitātes darbarīku kalvi, bet, iespējams, arī izcilu Latvijas nažu ražotni. Lai to panāktu, nāksies vien pacietīgi mācīt pašiem savus meistarus un katru dienu zināšanās un prasmēs augt arī pašiem.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003