Rīga 9°C, apmācies, bez nokrišņiem, DR vējš 3m/s
Piektdiena, 2024. gada 10. maijs 03:28
Vārda dienas: Maija, Paija
Pirms 75 gadiem no Latvijas deportēja 15 443 cilvēkus; šodien pieminam komunistiskā genocīda upurus
Austrai Jurgenai brīdī, kad viņas ģimeni Raunas pagastā arestēja kā "budžus" un nosūtīja uz Sibīriju, bija 11 gadi. Pēc Austras atmiņām tapušajā Smiltenes novada Blomes amatierteātra izrādē "Austras grāmata" galveno varoni tēlo Ieva Celma. Jaunajai aktrisei tagad ir 13 gadi, bet uzveduma tapšanas laikā bija vienpadsmit. Kad Ieviņai vaicāju, kas bija visgrūtāk izprotamais un nospēlējamais, viņa teic, ka nevarējusi rast atbildi uz jautājumu "Kāpēc? Kāpēc tā toreiz notika? Kāda iemesla dēļ cilvēkus izsūtīja?"
Šis vārds "Kāpēc?" ir arī šogad ar Latvijas Politiski represēto apvienības, Smiltenes novada domes un kultūras pārvaldes atbalstu izdotās grāmatas virsraksts. Grāmatā apkopotas daudzu Smiltenes novada politiski represēto atmiņas, toskait Austras Jurgenas vēstījums. Austru arestēja divreiz – pirmo reizi 1945. gadā. Viņai kā bērnam bija ļauts atgriezties Latvijā 1946. gadā, taču 1949. gadā viņu deportēja uz Sibīriju otro reizi. Tad jau no Launkalnes pagasta, kur toreiz bija tas pats partorgs, kas iepriekš Raunā, atceras Austra.
"Grāmatu "Kāpēc?" un 40 minūšu dokumentālo filmu ar represēto atmiņu stāstiem veidojām arī kā izglītojošu materiālu jauniešiem," teic Smiltenes novada domes kultūras pārvaldes vadītāja Pārsla Jansone. "Doma bija ne tik daudz vēl un vēlreiz pārdzīvot un sērot, bet vairāk likt domāt jauniešiem, līdzcilvēkiem, kā šodien cits pret citu izturamies, kā lemjam, kā skatāmies uz politiskām norisēm."
Deportācija mums un jaunākām paaudzēm ir svešvārds, spriež Pārsla Jansone. "Tad, kad izlasi atmiņās vai redzi kā lugā, ka ir sasalumā nopuvuši kāju pirksti, cilvēki – pilnīgā badā, uz robežas starp dzīvību un nāvi –, tikai tad tu spēj saprast tuvāk šo vēstures faktu, kā toreiz ņirgājās par mūsu tautu..."
"Izrāde "Austras grāmata" Gitas Skadiņas režijā ir tik emocionāli spilgta, ka izskanēja ne tikai mūsu novadā, bet tika labi novērtēta arī valsts mēroga amatierteātru skatē," tā vēstulē redakcijai rakstīja "LA" lasītāja Margita Krišjāne, piebilstot, ka viņai izrāde palikusi atmiņā kā neaizmirstamu pārdzīvojumu raisoša.
Austra Jurgena atmiņas par Sibīriju uzrakstīja, jau pensijā būdama. "Atcerējos, kā mēs tur lopus kopām, kā mūs odi koda, utis ēda, kā viena sieva savus bērnus veda uz slīcināšanu – pirmais gads bija briesmīgs... Tas laiks bija tik briesmīgs... Varēja domāt dažādas domas, bet vienmēr tās atgriežas pie ēdiena. Mamma mēdza sūri jokot: "Neēdis apgulies, negulējis piecelies!" Iedomājieties – nav nekā, ko vārīt zupā. Krieviem mājiņai ir priekšnams, un tam jumts noklāts ar bērza tāsi. Un virs bērza tāss noklātas zemes, un virs tām aug balandas. Mēs, bērni, rāpāmies, cik varējām aizsniegt, griezām tās balandas un vārījām zupā. Un kā aizdars – viens vai divi kartupeļi, ko sagriezām salmiņos. Zinājām, ka pārējie kartupeļi jātaupa nākamajai zupai," atceras Austra. Izrādē to bada sajūtu parāda aina, kur bērni sit ar karotēm pa tukšajām bļodām.
Austra aizžņaugtā balsī, asarām acīs izstāsta epizodi par slīcināšanas mēģinājumu: "Kāda izsūtītā māte jūnija svētdienas rītā sacījusi septiņgadīgam dēlam un piecgadīgai meitiņai: "Šodien iesim paskatīties, kā zivtiņas dzīvo." Viņa vēlējusi dēlam "noliec to atslēgu zem akmeņa", bet bērns atbildējis: "Mums jau vairs nevajadzēs..." Izmisusī māte bērnus tomēr nenoslīcināja, kaimiņos dzīvojošā un ceļā uz upi sastaptā vecāmāte atturēja no grēka."
Kā parādīt uz skatuves
Režisores Gitas Skadiņas tētis un mamma ir satikušies Sibīrijā. No tās atgriezās jau kā ģimene kopā ar dēliņu, Gitas brāli. Viņa stāsta, ka abi vectēvi ir tur aizgājuši mūžībā: "Bet, astoņdesmitajos gados sākoties "pārbūvei", mans tētis, mans vīrs un māsīca aizbrauca un atveda abu vecvecāku kaulus, kuri ir pārapbedīti Smiltenes kapos, un tagad vecietēvi vecmammām guļ blakām... Un pirms izrādes man visu laiku bija doma, ka man kaut kā tas visiem ir jāpasaka."
Gita secinājusi, ka par maz mēs zinām par šīm vēstures lappusēm. Jā, zinām, ka represētie pulcējas kopā, bet – Gitas māte par tiem laikiem klusējusi. Austra Jurgena bija to stāstu izstāstījusi, un tāpēc Gitai radās doma mēģināt to izrādīt uz skatuves.
Pārsla Jansone atceras, ka pirms pirmizrādes abas ar režisori raizējušās, kā skatītāji uztvers: "Tāpēc ka mazs amatierteātris grib parādīt tādu darbu, kurš jānospēlē ne tikai tekstuāli, bet ļoti emocionāli. Bija bažas par to, vai šie vēstures fakti skatītājiem būs saistoši, vai viņi sapratīs." Bet darbs iznācis tiešām fantastisks. Kaut aktieriem ir ļoti grūti to visu laist caur sevi – tā sievietei, kurai pašai aug mazi bērni, bija jāiejūtas tās izsūtītās mātes tēlā, kura veda bērnus uz upi.
"Kāpēc man to visu nestāstīji?"
"Kad Smiltenē rādījām uzvedumu skolu audzēkņiem, zālē bija tāds klusums..." atceras izrādes gaismotājs un skaņu meistars Vitauts Celms. Deviņpadsmitgadīgi puiši, asaras neslēpjot, raudājuši, meitenēm galvas uz pleciem nolikuši... Pati Austra Jurgena, cildinot režisores, viesrežisora Valda Lūriņa un visu aktieru veikumu, izceļ skaņu meistara devumu: "Skatoties izrādi un dzirdot, kā tās vagonu eņģes čīkst, ir tā, ka pārdzīvojums vai rauj sirdi no krūtīm."
Bija nodomāts, ka vienlaikus ar spēlēšanu rādīs arī bildes, Sibīrijas skatus. Vitauts Celms pavadīja ilgas stundas, meklējot internetā attēlus no Krievijas, tostarp no Austras izsūtījuma vietas Kolpaševas, no tiem gadiem. Viņš piemeklēja skaņas. Tā, piemēram, izrādē pašā sākumā izvedēji nošauj sunīti, skan suņa rejas un šāviena troksnis. Sibīrijā Austras māte ir nokritusi uz sliedēm, meita pēdējā brīdī viņu norauj no sliedēm, un – garām aizdun vilciens...
Režisore atceras: "Vislielākā atzinība man laikam bija tā, ka pēc izrādes, kuru skatījās ģimnāzisti, otrā dienā biju aizbraukusi uz kapiem un redzēju tur Līcīšu puisi, kurš stāvēja pie savas vecmāmiņas māsas kapa. Zinu, ka pēc izrādes viņš bija aizskrējis pie vecmāmiņas mājās un prasījis: "Kāpēc tu man to neteici? Kāpēc tu man to visu neizstāstīji?" Kad redzēju puisi kapu apmeklējumā, sapratu, ka izrāde bija vēstījums, kas bija jāsniedz un ka mēs to esam izdarījuši."
Režisore salīdzina: viena lieta ir skatīties Holivudas filmu, kurā šauj, spīdzina, rauj ādu otram nost. Otra lieta – satikt cilvēkus, kuri pārdzīvojuši izsūtīšanu, izgājuši tos moku ceļus Sibīrijā. Un, ja jaunieši nes šo vēstījumu – kā Ieva, kā Arta, kā Laura, kā Anna –, tas vienaudžus uzrunā. Ir epizode, kuru spēlē visas četras meitenes. Kā režisorei izdevās amatierteātrī spēlējošiem mūsdienu bērniem "ielikt" tās izjūtas, kādas bija toreiz badā, aukstumā dzīvojošām izsūtītajām meitenēm, lai lomas tiktu ticami atveidotas?
G. Skadiņa neslēpj, ka reizēm mēģinājumos, lai dabūtu to emociju vilni, rīkojusies skarbi: "Bija tāds kailsala vakars, un sacīju meitenēm: tagad – zeķes nost, kurpes nost, un aizejiet līdz Ievas mājām plikām kājām! Un atnāciet atpakaļ! Un nebūs karstas tējas un aspirīna. Un iesiet – uz kūti gulēt! Un tev ir mēnešreizes, un tev gribas nomazgāties... Tu esi neēdusi, un, kad esi naktī aizmigusi, tevi sāk ēst kukaiņi... Un tā no dienas dienā, tu esi netīra, nagi nolauzti." Un tā es to ainu iztēlē uzbūru un redzēju, kā bērni to sāk aptvert, skatiens kļūst mežonīgs." Austra, to klausoties, piebilst: "Jā, tā bija dzīves īstenība."
Pēdējā izrāde – Stokholmā
Blomes amatierteātris pagājušopiektdien "Austras grāmatu" rādīja Stokholmā somu luterāņu baznīcā – vietā, kur uz dievkalpojumiem parasti pulcējas Zviedrijas latvieši. Ārā lija lietus, iekšā – skatītāju asaras.
Baznīca nebija neparasta vieta spēlēšanai, jo arī Latvijā divas no daudzajām izrādēm bija notikušas dievnamos – Limbažu baznīcā un Rīgas Brīvdabas muzejā esošajā baznīcā.
Tā bija pēdējā izrāde. Gita Skadiņa atzīst, ka daudzi viņai sacījuši – "Austras grāmatu" vajadzētu spēlēt arī turpmāk. Bet – viena lieta, ka galvenās lomas tēlotāja Ieviņa izaugusi, otra – ir bezgala smagi to spēlēt, aktieriem tā ir sirds plosīšana.
Pārsla Jansone piebilst, ka, tāpat kā Gitas pieminētajam Līcīšu puisim vecmāmiņa nebija iepriekš stāstījusi savas atmiņas, arī daudzi citi deportētie tuviniekiem nestāstīja par Sibīrijā pārdzīvoto: "Tie apstākļi bija tik necilvēcīgi, ka gribētos, lai to nav viņu dzīvē bijis. Austras Jurgenas grāmata bija pirmā un izrāde bija pirmā, kas mums šeit palīdzēja saprast: ir jāizstāsta. Tā bija šo cilvēku ļoti liela uzdrīkstēšanās. Jo ir jau pagājuši 75 gadi. Pēc visa tā, ko šie cilvēki ir pārdzīvojuši, redzam viņu sirds un prāta gaišumu, redzam, kā viņi par Latviju stāsta – svētu un skaistu. Tas mums dod visu – ticību, patriotisko audzināšanu, spēju domāt, secināt, pieņemt lēmumus.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003