Rīga 21°C, skaidrs, bez nokrišņiem, DR vējš 3m/s
Sestdiena, 2024. gada 04. maijs 12:32
Vārda dienas: Vijolīte, Viola, Vizbulīte
Latvijas jaunākie un vecākie skolotāji, kurus gaida un negrib laist projām
Skolotāji, kurus negrib laist projām
"Man ļoti patīk darbs ar bērniem, patīk redzēt, kā palaidņi aug, kā mainās," saka Rīgas Ezerkrastu pamatskolas pagarinātās dienas grupas skolotāja Aina Zakse. Šogad viņai – 84 gadi, skolā nostrādājusi jau vairāk nekā 60 gadus un galvaspilsētā ir viena no gados cienījamākajām joprojām strādājošajām skolotājām. Taču viņa nebūt nav rekordiste šajā ziņā – pēc Izglītības un zinātnes ministrijas datiem par pagājušo mācību gadu, vecākā pedagoģe Latvijā ir 1925. gadā dzimusī Gaida Ungure, kas strādā Valmieras Mūzikas skolā. Viņa darbu turpinās arī šajā mācību gadā: "Biju gan nolēmusi jau vairākas reizes darba gaitas beigt, bet audzēkņi un kolēģi allaž bilst, lai tomēr to nedaru. Ja arī reizēm uzmācas nogurums, strādājot es to nejūtu, es no šī darba atjaunojos. Tas ir mans enerģijas un prieka avots."
Tikai divas darbavietas
Aina Zakse, mācoties vidusskolā, neplānoja kļūt skolotāja. Ņemot vērā latviešu valodas skolotājas un rakstnieces Dzidras RinkulesZemzares ieteikumu izvēlēties ar sportu saistītu profesiju, A. Zakse iestājās toreizējā Fizkultūras institūtā. Taču izvēlētā studiju programma bija saistīta ar sporta pedagoģiju un jaunā absolvente norīkota darbā skolā.
"Kā 1955. gadā pabeidzu institūtu, tā esmu skolā strādājusi līdz pat šodienai," uzsver sirmā, bet spriganā skolotāja. Skola, kurā viņa strādā, vairākkārt mainījusi gan nosaukumu, gan arī atrašanās vietu, bet A. Zakse tajā palikusi caur visiem pārmaiņu laikiem, tāpēc var teikt, ka 60 gadu laikā viņai bijušas tikai divas darbavietas. Sākumā kā jau Fizkultūras institūta absolvente A. Zakse mācīja sportu, tolaik to dēvēja par fizkultūru. "Kad kļuvu vecāka, kļuva neērti manā vecumā šādu priekšmetu mācīt, kaut spēks man vēl bija. Devu ceļu jaunajiem un kļuvu par skolotāju pagarinātajā grupā," stāsta skolotāja. Rīgas Ezerkrastu pamatskolā pagarinātās dienas grupas ir arī pamatskolēniem – skolēni līdz pat 9. klasei pēcpusdienās var turpināt mācības skolotāja uzraudzībā, saņemt konsultāciju. Jo sevišķi noderīga šāda iespēja ir bērniem, kam mācības nepadodas, kam vecāki nevar palīdzēt mācībās, kam kādu iemeslu dēļ mājās nav pietiekami labi apstākļi mājasdarbu sagatavošanai.
Meklē bērnos labo
Kā gan fizkultūras skolotāja var palīdzēt bērniem visos mācību priekšmetos, kuros uzdod mājasdarbus?
"Institūtā stipri mācīja fiziku, ķīmiju un anatomiju, taču ar to, protams, nepietika. Nācās papildināt zināšanas dažādos kursos. Mācot bērnus, esmu mācījusies pati. Jo sevišķi man tagad patīk matemātika. Tajā varu palīdzēt tikt galā ar jebkuru uzdevumu," atbild A. Zakse. Saņemot klasi, A. Zakse no kolēģiem cenšas kaut ko uzzināt par katru bērnu: "Ja man pasaka, ka divi līdz trīs ir tādi, ar kuriem es netikšot galā, kas mānīsies, kausies, pievēršu šiem bērniem īpašu uzmanību, taču es cenšos viņos saskatīt un izcelt tieši to labo. Bērniem ir jāuzticas, tad viņi uzticēšanos arī attaisnos."
Pirms vairākiem gadiem Ezerkrastu skolā iestājās vairāki skolēni, kuri nebija spējuši pabeigt 9. klasi citās skolās un tika no tām izmesti. Viņi cerēja, mācoties 9. klasē otru gadu, tomēr tikt pie pamatskolas diploma. Visus šos bērnus salika vienā speciāli viņiem izveidotā 9. klasē. Visi atteicās ņemt audzināšanā šādu otrgadnieku klasi, bet A. Zakse, kaut arī tielējās, tomēr piekrita. Skolotāja joprojām priecājas un lepojas, ka visi šīs klases skolēni tikuši pie pamatskolas diploma. "Strādāju individuāli ar katru bērnu," stāsta A. Zakse. "Ar daļu skolēnu izdevās visu sarunāt, bet pret citiem vajadzēja būt stingrākai, vest pie direktores. Feini bērni bija, tikai negribēja mācīties. Bija tādi, kam jau 18 gadu, bet pamatskolas diploma vēl nav."
Tieši gandarījums, kas rodas, kad kāds palaidnis beidzot sāk mācīties un pabeidz skolu, ir tas, kas A. Zaksei visvairāk patīk skolotājas darbā. Viņa gan neslēpj, ka ne vienmēr darbam ir panākumi. Gadās, ka skolotājs nopūlas, cenšoties motivēt jauno cilvēku mācīties, bet rezultāta nav. Šad tad skolēni ir ļoti dusmīgi, ka skolotāja pieprasa mācīšanos, taču ar laiku katrs saprot izglītības vērtību un pēc izlaidumiem A. Zaksei mājās ne tikai vāzes, bet pat spaiņi pilni ar puķēm.
Darba stundas neskaita
A. Zakse teic: lai bērniem patiktu mācīties, skolā jābūt interesanti. Viņa labprāt brauc ar bērniem ekskursijās. Nu gan tikai uz vienu dienu, bet agrāk viena pati ar 30 skolēniem brauca ārpus Rīgas, nakšņoja teltīs, kurināja ugunskurus. Tagad, ja šāds bērnu skaits dodas ārpus skolas, jābūt vēl kādam pieaugušajam, bet A. Zaksei paticis kopā ar bērniem ceļot vienai pašai.
Ik mēnesi "uz rokas" viņa nopelna tikai 156 eiro, jo skolā nestrādā pilnu slodzi. Taču tas ir tikai uz papīra – A. Zakse nāk uz skolu vairākas stundas agrāk, nekā vajadzētu, lai uzzinātu no kolēģiem, kā tad skolēniem sokas mācībās, un, ja vajag, pasēdētu arī kādā stundā un redzētu visu pati. Un pagarinātajā grupā paliek ilgāk, nekā būtu jāpaliek. Piemēram, kāds puisis atsakās pildīt mājasdarbus. Skolotāja piedraud, ka neies mājās, kamēr neizpildīs. Tā nu abi sēž un sacenšas pacietībā. Galu galā izrādās, ka puisis nepilda mājasdarbu tāpēc, ka nesaprot. Kad skolotājai izdodas panākt, lai skolēns atzīstas, ka nesaprot, pusceļš jau paveikts, tālāk var izskaidrot, iedrošināt un darbiņš padarīts. Un tad ir svarīgi skolēnu uzslavēt. Kad nepieciešams, A. Zakse aizstāj saslimušos skolotājus arī stundās. "Visam pamatā ir darbs – neatlaidīgs, sistemātisks un savu darba laiku es nekad nerēķinu," uzsver skolotāja. Viņasprāt, skolotāju atalgojums nav samērīgs ar ieguldīto darbu.
Nesēdēs klēpī rokas salikusi
Pieredzējusī skolotāja uzskata, ka mūsdienās tiek audzināti baltrocīši, jo skolās bērniem likums, piemēram, vairs neļauj uzticēt telpu kopšanu.
Vasarās A. Zakse rosās savā saimniecībā netālu no Babītes: audzē dārzeņus, konservē un marinē. Darbs ar zemi dodot spēku turpināt darbu skolā. Kaut dažbrīd spēka tomēr aptrūkstas. Šī bijusi jau trešā vasara, kad skolotāja Zakse skolas direktorei teic, ka gribētu gan beidzot doties ilgi pelnītajā atpūtā. Taču tāpat kā citus gadus arī šogad skolas vadībai izdevies pierunāt pieredzējušo skolotāju turpināt darbu. "Ziemā man tāpat nav nekā daudz ko darīt. Nevaru iedomāties, ka sēdētu rokas klēpī salikusi!" saka skolotāja.
***
APTAUJA
Iespējams, labākais darbs pasaulē
Divām Latvijas vecākajām pedagoģēm un diviem jaunajiem skolotājiem vaicāju, ar kādām sajūtām viņi sagaida jauno mācību gadu.
Gaida Ungure (1925), vecākā pedagoģe Latvijā, strādā Valmieras Mūzikas skolā: "Atkal satikšos ar visiem saviem audzēkņiem, un tas būs prieks man un viņiem. Saprotams, kā ik gadu jūtu arī nelielu patīkamu satraukumu pirms jaunā mācību gada, jo esam iecerējuši daudz jauna. Visu savu darba mūžu – nu jau 67 gadus – esmu bijusi pedagoģe mūzikas skolās. Ir ļoti jauki, ka piezvana bijušie audzēkņi, dalās savos iespaidos un pateicas par sniegtajām zināšanām. Tas dod sparu darboties tālāk. Savulaik sāku ar klavierspēles mācīšanu, vēlāk diriģēšanu, tagad mācu dziedāšanu. Es no šī darba gūstu lielu prieku. Man patīk vērot, kā audzēkņos mūzika atraisa tādas jūtas, kuras citādi viņiem nebūtu pieejamas. Biju gan nolēmusi jau vairākas reizes darba gaitas beigt, bet audzēkņi un kolēģi allaž bilst, lai tomēr to nedaru. Ja arī reizēm uzmācas nogurums, strādājot es to nejūtu, es no šī darba atjaunojos. Tas ir mans enerģijas un prieka avots. Kolīdz apsēžos pie klavierēm, tā iedegos."
Margarita Stradiņa (1927), Rugāju novada vidusskolas mazpulka vadītāja, otra vecākā pedagoģe Latvijā: "Jau atkal tikšos ar savējiem, un, tā kā kartupeļi šogad visiem teju vai noslīka un kļuva par delikatesi, ēdīsim kartupeļu pankūkas. Būs atkal svētku sajūta. Savus 69 darba gadus esmu veltījusi pedagoģijai. Esmu bijusi latviešu, vācu valodas, bioloģijas skolotāja, pēdējos 22 gadus vadu mazpulku. Mācu bērniem visu, kas saistās ar laukkopību, dabu. Katru gadu pētām citu kultūru. Šogad pievērsīsimies ķiplokiem, rīkosim izstādes, iepazīsimies ar dažādu saimniecību veikumu. Vācam ārstniecības augus, gatavojam produktus ziemai, mācāmies apieties ar lauku sētas mājdzīvniekiem, ogojam, sēņojam, zvejojam, braucam ekskursijās, rīkojam sporta svētkus. Meitenēm palīdzu apgūt mājturību, govju slaukšanu, maizes cepšanu. Patiesībā audzinu bērnus par savas mājas un zemes saimniekiem. Esmu visu mūžu strādājusi ar bērniem, un man patīk šis darbs, turklāt to kādam citam būtu grūti turpināt, tāpēc arī mani neviens negrib laist projām. Trīs reizes esmu grasījusies beigt darba gaitas, bet mani velk atpakaļ. Patiesībā jau es bez darba nemaz nevaru. Jaunajiem pedagogiem jāstrādā tā, lai bērni izvēlētos savu dzimteni, lai viņu dzīves ideāls būtu šeit – Latvijā."
Kārlis Greitāns (1992), ķīmijas skolotājs Edgara Kauliņa Lielvārdes vidusskolā: "Strādāšu par skolotāju trešo gadu. Man šis 1. septembris būs ļoti īpašs, jo es pirmo reizi audzināšu klasi. Tas man ir tāds pēdējo divu gadu sapņa piepildījums. Ir patīkama gaidīšanas sajūta, ko pavada neliels satraukums, nepacietība. Iepriekš strādāju pētniecībā. Šis darbs man vairs nesniedza gandarījumu, un sasniedzamā laika posmā nesaskatīju tajā izaugsmi, tāpēc izvēlējos programmas "Iespējamā misija" piedāvāto atbalstu, lai kļūtu par skolotāju. Vēlējos mainīt dienas ritmu un izmēģināt kaut ko jaunu. Tas bija izaicinājums, jo līdz tam darbojos individuāli, bet skolotāja profesijā nākas strādāt ar ļoti plašu auditoriju. Darbs ir ļoti mainīgs, katra diena ir citāda. Stundās varu ieviest un radīt kaut ko jaunu un uzreiz redzēt atgriezenisko saiti – kā tas ir nostrādājis. Šajā darbā varu neierobežoti izpaust savu radošumu. Tas man arī sagādā lielāko gandarījumu. Manuprāt, skolotāju algas ir lielā mērā atkarīgas no pašvaldības, kurā strādā. Man tanī ziņā ir paveicies. Izglītības nozare visā pasaulē ir karsta. Tā mainās tik strauji kā nevienā citā nozarē, tāpēc no sirds izbaudu visas inovācijas, ko piedāvā gan tehnoloģijas, gan pētnieki. Tas ir krāsains darbs, pilns izaicinājumu. Iespējams, labākais darbs pasaulē. Ķīmija ir ļoti komplekss priekšmets. Ir lietas, kas ir jāiegaumē, mācību intensitāte ir liela. Tas, kā skolēniem pietrūkst jau no mazākajām klasēm, ir prasme pašiem mācīties – saprast, kā viņiem patstāvīgi vislabāk kaut ko apgūt. Tas ir arī mans galvenais fokuss. Es nevaru garantēt, ka visiem skolēniem specifiskas ķīmijas zināšanas dzīvē būs vajadzīgas, taču prasme mācīties gan pilnīgi noteikti."
Zane Kupše (1992), angļu valodas skolotāja Nīcas vidusskolā: "Sajūtas ir patīkamas. Strādāšu par skolotāju otro gadu, bet šogad paralēli vairs nebūs studiju process, un varēšu pilnībā veltīt sevi darbam. Viegls tas nav. Mācu angļu valodu 1. – 6. klases skolēniem un esmu sapratusi, ka viņiem nemitīgi vajadzīga izklaide. Lai panāktu rezultātu, pastāvīgi jābūt radošam un jādomā, kā mācību procesu padarīt interesantu un pat jautru. Klasiskās mācīšanas metodes, kādas tās bija laikā, kad es gāju skolā, vairs nestrādā. Plāna strādāt par skolotāju sākotnēji nebija. Augstskolā varēja tikt budžeta grupā, tāpēc praktisku apsvērumu dēļ sāku studijas. Pēc mācību prakses skola man piedāvāja darbu, un nolēmu pamēģināt. Kādu laiku tas varētu būt interesanti, bet vai vēlos šajā profesijā strādāt līdz pensijas vecumam? Diez vai. Galvenokārt tādēļ, ka darbs ir emocionāli ļoti noslogots.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003