Rīga 22°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZA vējš 4m/s
Otrdiena, 2024. gada 21. maijs 18:13
Vārda dienas: Akvelīna, Ernestīne, Ingmārs
Ziru pagastā notikušais ir kā brīdinošs signāls arī citiem, kas lolo idejas par haskiju parkiem
"Piedāvājam baudīt elpu aizraujošus izbraucienus ar suņu pajūgiem ikvienā gadalaikā. Ziemā ar kamanām, bezsniega apstākļos ar velokamanām. Pēc brauciena sildīšanās un pašu lasīta zāļu tēja vigvamā pie ugunskura, stāsti par haskijiem, arī bērnu ballītes, Ziemassvētku vecīša apciemojums u. c." Tik aicinošs piedāvājums atrodams interneta arhīvos par "Haskiju parku" Ventspils novada Ziru pagastā. Pagājušā gada 31. oktobrī Pārtikas un veterinārais dienests (PVD) no "Haskiju parka", kas atrodas bijušajā Ziru skolā, izņēma 26 suņus. Aculiecinieki saka – dzīvnieki bijuši badā, netīri, nekoptiem nagiem (kas liecina, ka suņiem trūcis fizisku aktivitāšu) gulējuši savās kakās un čurās.
Dzīvnieki tika nogādāti Ķekavas novada dzīvnieku patversmē "Mežavairogi", kas ir viena no trijām Latvijā, ar ko Nodrošinājuma valsts aģentūrai noslēgts līgums par atsavināto dzīvnieku uzņemšanu. Kopš 20. decembra Ziru suņi ir patversmes īpašums un tie – tāpat kā citi suņi – par adopcijas maksu 50 eiro (sterilizēti, čipēti, reģistrēti) ir pieejami godprātīgiem ļaudīm. Līdz vakardienai divi Ziru suņi bija atraduši jaunos saimniekus.
Kā tas nācās, ka romantiski uzburtā aina ar skaistajiem haskijiem sniega kamanās sabruka skandalozā dubļu zampā? Suņu bijušie saimnieki – Naira un Juris Šķones – ir interesantas personības. Naira pati reiz bijusi atkarīgā, bet atģidusies caur ticību Dievam. Sākusi palīdzēt citiem atkarīgajiem. Jurim arī pagātne raiba. Bet abi par darbošanos sabiedrības labā 2008. gadā atzīti par laureātiem ceremonijā "Latvijas lepnums". Agrāk žurnālistiem daudz stāstījuši par savu darbu un pieredzi, taču tagad atteicās ar mani tikties. Nairas telefons bija atslēgts, bet Juris divās īsās telefona sarunās norādīja, ka viņa sieva nevēloties par haskiju tematu runāt, un pats komentāros bija ļoti skops. Suņi, viņaprāt, izņemti nelikumīgi, to stāvoklis nemaz neesot bijis tik slikts. Kad dzīvnieki oktobrī izņemti, saimnieki paši bijuši Izraēlā. Kad pagājušā gada decembra nogalē runājām, viņi atkal bija ceļajūtīs uz šo valsti. Pēc atgriešanās jaunā gada sākumā solīja censties "Haskiju parku" saglābt.
Žanra klasika
"Žanra klasika!" tā par Zirās redzēto saka "Mežavairogu" vadītāja Danuta Priede. "Ir redzētas arī lielākas šausmas, bet arī šajā gadījumā suņi bija jāizņem, jo bija badā, netīros voljeros bez pakaišiem, bija spiesti gulēt savās kakās un čurās. Mūsu patversmē pirmo nedēļu suņi tikai ēda un gulēja sausumā. Bija redzams, ka daži suņi bija labāk baroti, citi – mazāk. No tā secinu, ka suņi, kas bija domāti vaislai vai pajūgiem, bija izredzētie. Iepriekšējā suņu dzīvesvietā toreiz tur bija viens onkulītis, kam dzīvnieki bija jāpieskata. Uz mēnesi bija iedots maiss ar sauso suņu barību. Neizskatījās labi. Bija redzams, ka bizness saimniekiem ar suņiem neiet. Kārtējais piemērs, ka dzīvniekus vērtē naudā. Kad naudu neienes, tad dzīvnieks nav vajadzīgs," spriež D. Priede. Viņai ir arī skarbs viedoklis par "haskiju bumu", kad daudzi cilvēki vieglprātīgi izvēlas šos dzīvniekus: "Paņems šos suņus, jūgs tikai kamanās, ratos, un nauda ripos. Vēl pa starpu sapāros un iegūs jaukus kucēnus, pārdos. Taču izrādās, ka ziemas vājas, suņi prasa rūpes, līdzekļus un cilvēki nemaz tā pie haskijiem neskrien. Latvijā ir kādi padsmit šādi haskiju parki. Nedomāju, ka tiem visiem baigi labi iet."
Kāpēc tad haskiji ir vieni no biežāk patversmēs redzamajiem šķirnes suņiem, pēc kuriem rindas te nav? D. Priedei ir atbilde. Cilvēki, visvairāk bērni un sievietes, "kūstot" no haskija izskata, īpaši, ja tas ir kucēns. Taču haskijam un tā jaukteņiem ir klaiņotāja gēns, saimnieks tiem nav autoritāte. Haskijs radies ziemeļos, tam ģenētiski ieprogrammēts, ka jāskrien garš gabals, lai varētu nomedīt kaut ko mazāku par sevi. Šim sunim nav teritorijas izjūtas. Žogs tam ir šķērslis, kas jāpārvar, dzīvoklis – lai no tā tiktu ārā. Tiesa, daudz haskiju nodarbinot, iespējams, to daudzmaz piejaucēt.
No Ziru "Haskiju parka" atvestie suņi nav mežoņi, tie socializēti ar cilvēkiem, taču ar savu dabisko raksturu, novērojusi D. Priede. Kad ejam garām voljeru rindai "Mežavairogos", žilbstu no haskiju izskata un gaiši zilo acu skatiena. "Paskatieties vērīgi! Protams, haskijs jūs ievēro, bet paskatieties, uz kurieni tas patiesībā skatās? Uz citiem suņiem, kas jums aiz muguras. Tiekot ārā no voljera, viņš neskries laizīt jums seju, bet uzbruks tuvākajam sunim..." saka D. Priede.
PVD: suņi gulēja savās fekālijās
"Pirmās sūdzības par "Haskiju parku" bija 2017. gada februārī. Arī pati uz turieni biju aizbraukusi. Nebija sakārtotas reģistrācijas lietas, informācijas par vakcināciju. Būriem vajadzēja būt tīrākiem. Nebija pakaišu, bet bija vismaz sauss. Vienam sunim uz kājas neārstēts bumbulis. Saimnieku uz vietas nebija – tikai kopējs Andrejs ar vēl vienu puisi lauku virtuvē vārīja suņiem ēdienu. Suņi bija paēduši un socializēti. Puisis rādīja, kā viņi suņus nodarbina: divus iejūdza priekšā velosipēdam. Tas ir nenopietni – tā viņiem no rīta līdz vakaram vajadzētu braukalēt, lai 26 suņiem būtu jēga no tā," stāsta PVD Veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja Mairita Riekstiņa.
Saimniekam J. Šķonem PVD toreiz uzlika administratīvu sodu par labturības prasību neievērošanu. Uz lietas izskatīšanu saimnieks neieradās. Soda apmēru M. Riekstiņa neizpauž – to aizliedzot likumi. PVD Ziru skolā esot paviesojies arī 2017. gada martā – tad situācija esot uzlabojusies.
Bet oktobrī PVD atkal saņēmis sūdzību no kādas privātpersonas par suņu slikto stāvokli. "Tad jau bijām spiesti rīkoties un suņus izņemt. Netīri, guloši savās fekālijās un urīnā. Voljeri spalvās. Nekopti nagi, kas liecina, ka suņiem trūkst fizisku aktivitāšu. Kad izlaidām vaļā, dzēra no peļķēm un ēda ēdienu paliekas. Kopējs Andrejs neko īsti nevarēja paskaidrot. Saimnieku nebija uz vietas. Pagasta pārvaldniece zināja teikt, ka viņi ir Izraēlā un būšot pēc divām nedēļām," atceras M. Riekstiņa.
No atkarībām uz palīdzību citiem
Pienācis laiks pastāstīt par pašiem Šķonēm, jo viņu personības, dzīves gājums un darbošanās ir visciešākā sakarā ar to, kas noticis ar suņiem. Internetā dažādās vietnēs, sociālos tīklos, no senākiem rakstiem medijos un televīzijas pārraidēm var uzzināt par abu pagātni diezgan daudz. Abu intervijās citstarp izskanējusi arī atziņa, ka kontaktēšanās ar suņiem cilvēkiem palīdz kļūt labākiem un tikt galā ar savām atkarībām. Naira pati stāstījusi, ka kādreiz bijusi alkoholiķe un narkomāne, kas atģidusies caur ticību Dievam – darbojoties draudzēs, sākusi palīdzēt atkarīgajiem un strādāt arī Kuldīgas novada pašvaldībā par sociālo darbinieci darbā ar atkarīgajiem, AIDS, HIV slimniekiem, no cietuma iznākušajiem. Iepazinusies ar Juri, kurš sešas reizes bijis sodīts un 12 gadus pavadījis cietumā. Strādājuši kopā un apprecējušies. Abiem ir vairāki bērni un audžubērni, abi par darbošanos sabiedrības labā 2008. gadā atzīti par laureātiem ceremonijā "Latvijas lepnums". 2013. gadā pārtraukuši strādāt pašvaldībā, lai koncentrētos uz darbu savā biedrībā "Saules sala", kura dibināta 2003. gadā un nodarbojusies ar sociālās rehabilitācijas programmām, piesaistot dažādu projektu naudu. 2010. – 2013. gads bijis īpaši veiksmīgs – piesaistīti 277 831 lats.
Kuldīgas pašvaldības aģentūras "Sociālais dienests" direktore Maruta Jautaiķe Šķoņu pāri atceras kā labus, aizrautīgus darbiniekus, kas darbojušies ar sirdsdegsmi un daudziem palīdzējuši gan kā pašvaldības darbinieki, gan ar savu biedrību "Saules sala". Labi darbojies dienas centrs Kuldīgā, tikušas rīkotas nometnes atkarīgajiem un no cietuma iznākušajiem. "Bet katram projektam ir sākums un beigas: kamēr ir nauda, viss notiek, kad naudas nav, tad arī viss beidzas," saka M. Jautaiķe.
Šķonēm bijis arī rehabilitācijas centrs Īvandes pagastā. Tur arī pirmoreiz parādījušies haskiji. "Viņi cilvēkiem palīdzēja atturēties no savām atkarībām. Ar haskiju klaiņošanu gan dažreiz bija neapmierināti kaimiņi, bet nopietnu sūdzību nebija. Tad viņi nolēma pārvākties uz Zirām, kur vairāk rūmes," man saka Īvandes pagasta pārvaldes vadītāja Anda Upleja.
Ziru pagastā pamatskola bijusi līdz 2009. gadam, kad to slēdza. 2015. gadā padomju gados būvēto divu stāvu pamatskolu un seno trīs stāvu ēku, kas kalpojusi kā internāts, un nedaudz zemes izsolē par 18 030 eiro nopirkusi biedrība "Saules sala", kas īpašumu pirms tam bija nomājusi.
"Sākums viņiem bija labs, kas notika pēdējā gadā – nezinu," saka Ziru pagasta pārvaldes vadītāja Dzidra Ceriņa.
Suni nevar vērtēt naudā
"Dzīvnieki nevar būt bizness – tikai dzīvesveids. Atmetams iedzīvošanās azarts, kas cilvēkiem var parādīties, darbojoties ar dzīvniekiem. Dzīvnieki ir dzīvas radības, kuru labā jāupurējas, tos nevar aizmirst, sildoties slavas vai silto zemju saulītē (jāpiebilst, ka N. Šķones "facebook.com" profilā 2017. gadā redzami vairāki ieraksti no Francijas, Gibraltāra, Izraēlas. – A. D.). Šķones pārvērtēja savas spējas. Turklāt haskiji tiek uzskatīti par problēmsuņiem tajā izpratnē, ka tiem jāvelta daudz laika, enerģijas un finanses. Nevar tā vienkārši paņemt haskiju baru izklaidēm un, kad tās neaiziet, suņus pamest. Tad notiek tas, kas notika Zirās," skarba ir Tukuma novada dzīvnieku patversmes vadītāja Simona Grundule. Tieši viņa 2016. gada decembrī sadzirdēja Ziru skolā strādājošā, tur pirms tam iekārtotā un tad jau slēgtā rehabilitācijas centra bijušā pacienta Edija Bušmaņa sociālajos tīklos sacelto trauksmi, ka suņiem nav ko ēst.
Ziru skolā S. Grunduli esot ielaiduši tikai ar noteikumu, ka necelšot traci. Viņa tur pamanīja to pašu, ko pēc tam PVD: daļa suņu labi baroti, daļa izkāmējuši un nekopti. Kaut arī pārtiku vedusi vairākas reizes, saimnieku tā arī nav satikusi, vien reizi tikai saimnieci Nairu.
"Atvedu pilnu bulkas vāģi ar pārtiku, bet Naira pat paldies nepateica... Sapratu, ka cilvēki uz Ziru skolu veduši sev nevajadzīgos suņus, ne tikai haskijus. Kādi suņi tur uz vietas pārojušies. Tie rehabilitējamie cilvēki, kam savas problēmas, jau nav spējīgi novaktēt. Toreiz piecus suņus – neejošus krustojumus – paņēmu pie sevis. Vēlāk reiz man zvanīja Andrejs un teica, ka suņiem nav ko ēst. Un es atkal braucu," stāsta S. Grundule. PVD viņa neesot ziņojusi arī tādēļ, ka šīs iestādes ļaudis martā esot bijuši pie viņas un taujājuši par Ziru suņiem, tātad, viņasprāt, labi zinājuši, kas tur notiek.
Neesot bijis nemaz tik slikti
Kad aizbraucu uz Zirām, tur, tāpat kā visā Latvijā, ziemas nav. Ceļi un lauki pārplūduši. Ziru skolai, kas atrodas no ciema centra kādu pusotru kilometru, visapkārt pludo pļavas. Soļi grimst pielijušajā zālē. Dubļi. Pamestība. Tukšas suņu būdas un voljeri. Ne visas drazas un suņu kakas savāktas. Varu iedomāties, kā te izskatījās 31. oktobrī, kad vēl bija suņi. Ēkas nolaistas. Šā brīža ēku vienīgais iemītnieks – no alkohola un citām atkarībām rehabilitējamais Andrejs, manā viesošanās reizē bija izgājis. Viņu nesatieku, bet citi ciema iedzīvotāji ir runīgi. Viņi stāsta, ka pirms gadiem trijiem četriem Ziru skolā no atkarībām ārstējušies padsmit cilvēki: dzīvojuši stingrā režīmā ar Dieva Vārdu, lūgšanām, darbu. Bijuši piesaistīti sociālie darbinieki, psihologs. Ļaudis mēģinājuši sevi paši apkopt un tikt ar savām atkarībām galā. Izpriecas ar haskijiem nolīgtas dažādos pasākumos, braukuši tūristi, ziemā bijuši pat četri braucieni dienā. Cik tas daudz rentējies, cieminieki pateikt nevar.
Andrejs stāstījis, ka bēdu ieleja sākusies 2016. gadā. Saimniekiem pietrūkusi nauda, pazuduši sponsori, par parādiem atslēgta elektrība. Saimnieki Zirās parādījušies arvien retāk. Suņiem atmetuši tik barības, cik spējuši.
Cieminieki atstāsta Andreja teikto, ka PVD atbraucis pašā slapjākajā dienā, kad esot izskatījies slikti, taču ar suņiem viss esot bijis normāli, turklāt haskiji taču esot šķirne, kas radusi pie skarbiem apstākļiem. Un daļa suņu, viņaprāt, neesot bijuši vāji, vienkārši viņi tādi esot, jo haskiji apzināti krustoti ar kārnajiem kurtiem, lai dabūtu vienlaikus izturību un ātrumu…
Pirmais palīgā sauca kopējs
Stāstu par "Haskiju parku" un Šķoņu vadīto "Saules salu" vēl traģiskāku padara kāds pastarpināti saistīts notikums nesenā pagātnē. Pirmais saucējs palīgā suņiem bija Ziru skolas pacients kuldīdznieks Edijs Bušmanis. Viņš 2017. gada februārī labprātīgi aizgāja no dzīves.
Edija tēvs Imants Bušmanis stāsta, ka ģimene savulaik centusies dēlam palīdzēt tikt vaļā no narkotiku atkarības valgiem, tāpēc aizvests uz Zirām. Edijs tur 2014. – 2015. gadā nodzīvojis deviņus mēnešus – tad tur oficiāli skaitījies rehabilitācijas centrs. Otru reizi – 2016. gadā, kad rehabilitācijas centra vietā jau bija izveidots "Haskiju parks".
Imants tagad atstāsta savus novērojumus, ka Šķonēm interese par Zirām lielā mērā esot pazudusi, kad kāds rehabilitējamais pirms nāves viņiem atstājis mantojumā trīsstāvu ēku Ventspilī. Imants to zinot, jo vedis dēlu un citus strādāt uz to māju.
"No sākuma Šķonēm gāja labi un arī Edijam tur patika. Saimniekiem bija nauda, sponsori, draudze "Dieva mājas" palīdzēja. Edijs ārstējās par ziedojumiem – mēs maksājām 150 eiro mēnesī. 2016. gadā dēls tur strādāja par suņu kopēju: ne mēs maksājām, ne viņam maksāja," stāsta Edija mamma Anda Bušmane. "Par notikušo ar suņiem varu teikt tikai šo: aiz Dieva Vārda stāv alkatība un ļaunums pret dzīvniekiem. Suņiem nav ko ēst, bet saimnieki ņēma klāt vēl… Edijs stāstīja, ka reiz saimnieks paņēmis lāpstu, trīs jaukteņus un aizbraucis uz mežu. Pēc tam suņi vairs nav redzēti. Tad Edijs arī sociālos tīklos ielika saucienu pēc palīdzības, lai izņemot suņus, jo tiem beigas būšot... Par šo gājienu Ediju padzina no Zirām. Edijs teica, ka nesaprotot, kā tā varot: paņemt no ziedotājiem naudu suņiem, bet to tērēt savām vajadzībām, kamēr suņi ir badā," atceras A. Bušmane.
Ko mainīt sistēmā?
Kā parasti, kad sabiedrībā izskan šādi skaļi, ar dzīvnieku labturības pārkāpumiem saistīti gadījumi, daudz ļaužu, kas mīl un rūpējas par dzīvniekiem, skarbi kritizē PVD, savukārt PVD norāda uz savām likumā noteiktām funkcijām, kapacitāti un to, ka katram dzīvnieka turētājam nevar nolikt klāt inspektoru.
"Suņu audzētāju un turētāju vide ir degradēta. Problēma nav ar to tantiņu, kuras kucīte reizi gadā dzemdē, bet ar cilvēkiem, kuri speciāli tur un pavairo suņus biznesa nolūkos. Šie audzētāji, turētāji, vienalga, kā mēs viņus sauksim, reģistrēti vai nereģistrēti, ir valstij jākontrolē. Jāskatās, kur un ko pārdod, jāiekasē nodokļi, jāveic kontrolpirkumi. Piemēram, tāds Ziru "Haskiju parks" taču varēja darīt, ko grib, iekams cilvēki sāka ziņot," pārliecināta "Mežavairogu" patversmes saimniece D. Priede. Tāpat viņa uzskata, ka daudzos gadījumos bez liekām ceremonijām jāiejaucas pašvaldībai un policijai. Bieži cilvēki ir ar garīgām novirzēm. D. Priede atceras gadījumu, kad 600 m2 mazdārziņā netālu no Getliņiem tika izņemti 45 suņi, kurus turēja māte ar dēlu. Suņi gan bija paēduši (arī ēda viens otru...), taču mežoņi, savā starpā brīvi pārojās, dzima ar mutācijām un dzīvoja pašu raktās garās alās. Visus suņus nācās iemidzināt, arī kucēnus. Patversmē ielika trīs kucēnus vienā voljerā, bet no rīta divi vienu bija apēduši...
"Kad PVD ierodas pie mums, tad – dies' nogrābstās, kādas prasības! –, bet cilvēki, kas nereģistrējušies tur desmitiem suņu, var darīt, ko grib, iekams kāds par viņiem nesūdzas," piebilst Tukuma patversmes saimniece S. Grundule. Viņasprāt, PVD vajadzētu kontrolēt arī sludinājumu portālus, kur cilvēki nodarbojas ar suņu tirdzniecību.
PVD Veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja M. Riekstiņa uzreiz norāda, ka tirdzniecība ir VID kompetence, bet PVD kontrolē dzīvnieku labturības prasības veterinārās uzraudzības objektos – dzīvnieku patversmēs un viesnīcās, dzīvnieku audzētavās, kas reģistrētas Lauksaimniecības datu centrā, specializētajās dzīvnieku tirdzniecības vietās, pasākumos ar dzīvnieku piedalīšanos, veterinārmedicīniskās ārstniecības vietās, izmēģinājumu dzīvnieku turēšanas un izmantošanas vietās. Tiesa, saņemot informāciju par dzīvnieku labturības prasību pārkāpumiem vai cietsirdīgu attieksmi pret dzīvniekiem, PVD sadarbībā ar policiju un sabiedriskām dzīvnieku aizsardzības organizācijām veic dzīvnieku turēšanas apstākļu kontroli jebkurā to turēšanas vietā. Tāpat PVD piedalās suņu bīstamības izvērtēšanā.
"Likumi neparedz, ka PVD būtu jākontrolē visas privātpersonas un viņu dzīvnieki. Ja arī paredzētu, tad spējat iedomāties, cik inspektoru mums būtu nepieciešams? Kā mēs dabūtu informāciju? Kā reģistrētu dzīvnieku turēšanas vietu un skaitu? Suņu vien Latvijā ir ap 200 000. Mēs esam spējīgi reaģēt uz sūdzībām, kad netiek ievērotas labturības prasības, kā tas bija Ziru gadījumā. Tāpēc aicinām būt aktīvai sabiedrībai, pašvaldības policijai, arī pašvaldības varētu noteikt, cik suņu kurā vietā drīkst turēt," saka PVD pārstāve.
M. Riekstiņa arī piebilst, ka Ziru epopejai punkts vēl nav pielikts. Šķoņu pāris varbūt nemaz nezinot, ka Nodrošinājuma valsts aģentūra no viņiem piedzīs suņu izņemšanas, glabāšanas un realizācijas izmaksas. M. Riekstiņa pieņem, ka 26 suņu glabāšanas izmaksas dienā bijušas ap 100 eiro, tātad no 31. oktobra līdz 20. decembrim suņu glabāšanai vien iztērēts ap 5000 eiro.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003