Rīga 18°C, skaidrs, bez nokrišņiem, ZA vējš 3m/s
Trešdiena, 2024. gada 01. maijs 18:47
Vārda dienas: Ziedonis
Varbūt man to nevajag atklāt jau pašā sākumā, bet, nē, šis nebūs kādas Ziemassvētku filmas cienīgs mīlasstāsts ar romantiskām beigām par misēkli lidostā un noslēpumaina svešinieka satikšanu. Šis būs stāsts par gluži ikdienišķu vēlmi izrauties īsā ārzemju atvaļinājumā, kas beidzās mazliet negaidīti. Varšava kā pilsēta, pilna ar piedzīvojumiem, manā apziņā nostiprinājās agros pusaugu gados, lasot Hannas Ožogovskas grāmatu "Siļķes auss" par bravūrīgo Mihalu ar lielo dūšu un žilbinošo smaidu, viņa biklo draugu Viteku, kuram nepadevās matemātika, un šķietamo paraugmeiteni Agnesi, kuru dzīve bija piespiedusi pārlieku agri kļūt pieaugušai. Tikpat svarīgs grāmatas tēls bija komunālais dzīvoklis Otrā pasaules kara nesaudzētajā Varšavā Vislas krastmalā ar krāsu sen jau zaudējušajām balkona margām un iemītniekiem, kuriem katram ir savs stāsts. Noteikti sava loma tajā, cik spēcīgi šī grāmata palikusi atmiņā, bija arī tam, ka astoņdesmito pašās beigās, deviņdesmito sākumā arī uz savas ādas izbaudīju dzīvi "komunalkā" Vecrīgā ar "ķoķu" Glašu, pussabrukušām kalpotāju trepēm, pazudušām kotletēm un to, cik bērna prātā ir normāli dzīvot vienā dzīvoklī ar bariņu svešinieku. Bet nu pie lietas. Aviobiļeti uz Varšavu pāris nedēļas pirms brauciena nopirku nejauši – tās bija smieklīgi lētas un ideāli ļāva saplānot garo nedēļas nogali (reiss turp ceturtdienas vakarā, bet atgriešanās – svētdienas pēcpusdienā), un, galu galā, laikā, kad ceļošanas ierobežojumi mainās pa dienām, cilvēks arī nevar būt pārlieku izvēlīgs.
Rakstu var komentēt tikai reģistrēti lietotāji!