Rīga 11°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 2m/s
Sestdiena, 2024. gada 04. maijs 03:08
Vārda dienas: Vijolīte, Viola, Vizbulīte
Šovasar savas vietas astoņsimtgadi svinēja trīs pašvaldības Latvijā – augusta pirmajās dienās notika Trikātas pagasta 800 gadu jubileja, pēc nedēļas uz tādiem pašiem godiem pulcējās Mālpils pagasta un apkārtnes ļaudis, bet 16. augustā pasākumā “Sēlpils 800” lielo notikumu atzīmēja Jēkabpils rajona Sēlpils pagasta un Aizkraukles rajona Staburaga pagasta iedzīvotāji kopā ar daudzajiem ciemiņiem. Gana svinīgs todien bija gan svētbrīdis vēsturiskajā Sēlpils evaņģēliski luteriskajā dievnamā, gan piemiņas zīmes “Sēlpils 800” atklāšana senās pilsētas vietā un Sēlpils himnas pirmatskaņojums, gan lasījumi par šo vietu gadsimtu ritējumā un grāmatas “Sēlpils 800” atvēršana. Svētku prieku lielāku darīja koncerts Raiņa klubā – muzejā ar Latvijas Nacionālās operas solista Krišjāņa Norviļa piedalīšanos un dižkoncerts Zvejnieklīča estrādē pie Daugavas, seno latviešu viduslaiku izdarības, zaļumballe un svētku salūts.
Sēlpilī un Staburagā žurnāls “Logs” ciemojās pāris dienas pēc svētkiem un lūdza abu pagastu vadītājus JĀNI BITI un AINU ĶĪSI minēt, viņuprāt, pašu galveno veikumu, lielajiem svētkiem gatavojoties. Un abi pašvaldību padomju priekšsēdētāji vienprātīgi atzina, ka tās ir izdotās grāmatas, kurās iemūžināta abu pagastu vēsture. Savs izdevums jeb novadpētnieciska vietvārdu vārdnīca ir gan Sēlpils, gan Staburaga pagastam, un tie ar autores Rutas Avotiņas palīdzību stāsta par dabu, iedzīvotājiem, apdzīvotām vietām, vēsturi. Staburadzieši izdevuši arī novadniekam komponistam P. Barisonam veltītu krājumu “Pēteris Barisons. Pa pagātnes tekām”. Beidzamais abu pagastu kopdarbs, kas tautās laists apaļo svētku priekšvakarā, ir greznais izdevums “Sēlpils 800”.
– Ar astoņsimt gadu ilgu mūžu var lepoties tikai nedaudzas Latvijas pilsētas un pagasti. Lūdzu, miniet svarīgākos faktus Sēlpils vēsturē.
Jānis Bite: – 1208. ir Sēlpils rašanās jeb pieminēšanas gads Latviešu Indriķa hronikā, kad sēļi pirmoreiz minēti rakstos, stāstot par Livonijas ordeņa iebrukumu Castrum Selonum jeb Sēlpilī – sēļu ķēniņa galvaspilsētā. Toreiz viņi nikni pretojušies un apkāvuši daudzus bruņiniekus, taču vācu krustnešu pārspēka priekšā bijuši spiesti padoties un ļāvuši kristīties. No pils, kas bija uzcelta grūti pieejamā vietā uz divdesmit metrus augsta Daugavas krasta, sāka veidoties Sēlpils pilsēta, kurai Kurzemes un Zemgales hercogs Ketlers 1621. gadā piešķīra pilsētas tiesības. Tajā laikā visu tagadējo Augšzemi jeb Sēliju sauca par virspilskunga iecirkni, un Sēlpils bija tā pārvaldes centrs. Tikai pēc tam izauga Kuldīga un Bīrona laikā arī Jelgava, bet Jēkabpils par pilsētu tapa vairāk nekā piecdesmit gadus vēlāk. Pilsētas saimnieciskais pamats bija tirdzniecība pa Daugavu starp Rīgu un Polijas–Lietuvas kopvalsts pilsētām. 16. gadsimta beigās Kurzemes hercogs Gothards Ketlers sastādīja testamentu, sadalot hercogisti saviem dēliem un nākamajam Zemgales hercogam nosakot centru Sēlpilī. Savu pilsētas statusu Sēlpils saglabāja līdz 18. gadsimta sākumam, kad liktenīgajā 1704. gadā Ziemeļu kara laikā tika saspridzināta pils un pilnīgi iznīcināta pilsēta pie tās.
– Sēlpils astoņsimt gadu jubileju kopā svinējāt divas pašvaldības – Sēlpils un Staburags. Vai arī abu pagastu ikdiena savijusies tikpat cieši?
Aina Ķīse: – Tā kā Staburaga pagasts ir pavisam mazs – tikai pustūkstotis iedzīvotāju, mūsu cilvēki, protams, izmanto divreiz lielākā kaimiņa iespējas (Sēlpils pagastā ir 1134 iedzīvotāji. – G. K.) – piedalās Sēlpils pašdarbības kolektīvos, tradicionālajos pasākumos, apmeklē izstādes un sarīkojumus Raiņa klubā. Taču arī mūsu mazā pašvaldība spēj sarīkot sporta svētkus lielajā pļavā pie Daugavas, uz kuriem labprāt ierodas sēlpilieši un otras malas kaimiņi no Seces pagasta, jūnija beigās Vīgantē notika vērienīgi Sēlijas novada sadziedāšanās svētki. Kultūras un sporta darba organizatori mums ir kopīgi abiem pagastiem. Ģeogrāfiski mēs atrodamies sena un nozīmīga ūdensceļa – Daugavas – tiešā tuvumā, kas bija svarīgs faktors attīstības veicināšanā iepriekšējos gadu simteņos un vieno mūs arī tagad. Tāpat kā krāšņā daba, interesantie vietvārdi, tradīcijas un, protams, arī kopīgā pagātne un problēmas.
– Kā tad sēlpiliešus izšķīra un sadalīja ne vien divos pagastos, bet pat katru savā rajonā?
Jānis Bite: – Tas ir smags bēdu stāsts. 1945. gadā Sēlpils pagasts tika sadalīts un izveidoti trīs ciemi: Jaunsēlpils, Sēlpils un Staburaga ciems. Paralēli tiem līdz 1950. gadam pastāvēja arī pagasts. Vēlākajos gados Sēlpils ciemu apvienoja ar Jaunsēlpils un kādreizējā Ābeļu pagasta Ezera ciemu. 1967. gada sākumā Sēlpils pagasta teritorija tika sadalīta un iekļauta divos rajonos, un Staburags pārgāja Aizkraukles rajona pārziņā. Kā pagastu to nodibināja 1990. gadā, bet Sēlpils pagasts tika atjaunots Sēlpils ciema teritorijā. Kad nāca lielā applūdināšana 1965. gadā un sākās Pļaviņu HES būvniecība, liela daļa mūsu pagastu teritorijas nonāca zem ūdens – vēsturiskie Daugavas krasti, Staburaga klints, Liepavots, vecā estrāde, Sēlpils pilsdrupas, Oliņkalns, un zuda ne tikai ainava, bet Sēlpils savdabība, un visas lielās vērtības aizgāja nebūtībā.
– Taču, par spīti tam, palicis dzīvs un attīstās ne tikai Sēlpils pagasts, bet arī aplaupītais Staburags.
Aina Ķīse: – Ja būtu saglabājusies Daugavas ieleja tāda, kāda tā reiz bija, ar visām savām vērtībām, domāju, ka mūsu pagasti jau būtu miljonāri. Uz Staburaga Dziesmu svētkiem un sarīkojumiem taču braukuši cilvēku tūkstoši no visas Latvijas, šeit notikušas operas izrādes un operetes, Vīgantes estrādē diriģējuši visi slavenie diriģenti. Mēs jau skumji jokojam, ka tāpēc vien staburadzieši pelnījuši būt pie Aizkraukles novada, jo uz mūsu rēķina izveidojusies un cēlusies Aizkraukles pilsēta.
– Vai pēc reformas abas pašvaldības – Sēlpils un Staburaga pagasts – atkal būsit kopā vienā novadā?
Aina Ķīse: – Pēc noteikumiem, Staburaga pagasts kopā ar vēl piecām pašvaldībām iesaistīts Jaunjelgavas novada veidošanā, taču visi pieci, izņemot pašus jaunjelgaviešus, esam pret to, ka par centru izvēlēta Jaunjelgava. Jā, ne Sece, ne Sunākste, ne Daudzese, ne Sērene, ne arī Staburags neatbilst centra statusam, tomēr loģiskāk būtu, ja par to atļautu noteikt Aizkraukles pilsētu. Turklāt rajona padome ir ar mieru atdot savā īpašumā esošās telpas, bet Jaunjelgava ir nolaista un nodzīvota, tur nav nekādas attīstības. Vēl varētu samierināties, ja novada centrs būtu Sērenē – vismaz tuvāka braukšana. Kādi Augšzemē ceļi, zina visa Latvija, jo asfaltu gaidām jau gadus četrdesmit, bet vēl aizvien nekā. Dīvaini jau liekas braukt garām Aizkraukles pagriezienam, cauri Sērenei uz pašu novada malu. Pirms Staburaga pašvaldība pieņēma lēmumu, ka apvienosies ar pārējiem pieciem pagastiem Jaunjelgavas novadā, mums bija cits nodoms – īstenībā gribam saiet kopā tikai ar Sēlpils pašvaldību. Satversmes tiesā negriezāmies tādēļ, ka – atzīšos godīgi – gribējām dabūt valdības apsolītos divsimt tūkstošus. Tā vēl nogaidām un turam īkšķi par to 31 pašvaldību, kas ar Satversmes tiesas palīdzību cer panākt savu taisnību. Kad sēlpilieši nolēma apvienoties ar saviem otras puses kaimiņiem – Jēkabpils rajona Salas pagastu, arī mēs griezāmies pie Salas pašvaldības ar tādu pašu nolūku, taču mums atteica. Visvairāk mani biedē, kāda būs bijušo pagastu pārstāvniecība jaunajos novados un personālijas.
– Un kādēļ sēlpilieši nevēlējās apliecināt savu buntavnieku raksturu, kas vēsturē zināms kopš 20. gadsimta sākuma, kad Sēlpilī organizējās sociāldemokrātu pulciņš, 1905. gadā notika baznīcu demonstrācijas un mītiņi, izveidojās tautas milicija?
Jānis Bite: – Tiesa gan, pagājušajā gadsimtā mūs dēvēja par sarkano pagastu. Nesnaužam jau arī tagad – Sēlpils pašvaldība īstenojusi vairākus pamatīgus projektus, esam restaurējuši estrādi un izveidojuši pie tās atpūtas un sporta zonu, veikts remonts kultūras namā, uzstādīta apgaismes sistēma, rekonstruēts ūdensvads. Pagastā aktīvi darbojas divas sieviešu biedrības – “Sēlietes” un “Dzīvojam Sēlpilij”. Sakarā ar reformu izgājām cauri trim projektiem, kas visi sākās ar burtu “S”. Pašā sākumā bija lēmums apvienoties tikai diviem pagastiem – Sēlpilij un Staburagam. Tad gribējām īstenot variantu par četriem “S” – Sēlpils kopā ar Staburagu, Seci un Sunāksti, bet to mums noraidīja, jo tad jāmainot rajonu robežas un neesot izteikta attīstības centra, līdz ar to šī lieta apstājās. Pēc tam nāca jauns vilnis, kas gribēja veidot lielu Jēkabpils novadu un iemest tur iekšā arī Sēlpili. Ja reiz tās robežas neļauj grozīt, ļoti straujā tempā pieņēmām lēmumu apvienoties ar kaimiņiem – Salas pagastu un izvēlējāmies mazāko no ļaunumiem. Tātad tagad mums ir divu citu “S” variants – Sēlpils plus Sala. Bet Sunākste vēl līdz šim brīdim šaubās, vai labāk iet pie Viesītes vai Jaunjelgavas, vai Aizkraukles, arī Staburags ir dilemmas priekšā. Mēs paši Satversmes tiesā nesniedzām prasību, taču gaidām, kāds būs tās lēmums. Ja Satversmes tiesa pieņems pozitīvu lēmumu, par labu 31 pašvaldībai, manuprāt, reforma sabruks kā tāda.
– Sacījāt, ka, pieņemot lēmumu apvienoties ar Salas pagastu, sēlpilieši izvēlējušies mazāko no ļaunumiem. Bet vai nebūs citādi – vai nepazaudēsiet seno Sēlpils nosaukumu?
Jānis Bite: – Tas ir ļoti sāpīgs jautājums, jo jaunveidojamā novada dokumentos visur figurē tikai Salas nosaukums. Projekts paredz šo novadu dēvēt par Salas novadu, kaut gan sēlpilieši uzsver savu kultūrvēsturisko mantojumu un iebilst pret Salas nosaukumu. Abu pagastu pārstāvji esam nākuši kopā un sprieduši, taču katrs palicis pie sava. Sēlpilieši pat vāca parakstus, tā paužot savu nostāju, un izdevās savākt ap trīssimt, taču Sala nepiekāpjas, kaut gan arī ģeogrāfi un vēsturnieki to iesaka. Interesanti, ja Satversmes tiesa pieņems pozitīvu lēmumu par Rīgas rajona Salas pašvaldību, kas grib palikt pati par sevi un ar savu nosaukumu – ko tad? Turpināsim cīnīties par savu vārdu, jo astoņsimt gadu vecu vērtību būtu grēks pazaudēt.
– Vai paši arī esat īsti sēļi un jūsu saknes ir Augšzemē?
Aina Ķīse: – Esmu no Pļaviņām, kā saka Jānis – Vidzemes sēliete, tāpat kā viņš, jo arī Jānim saknes ir Vietalvas un Pļaviņu pusē. Kopš 1970. gada esmu Staburagā, kad sāku strādāt kolhozā par ekonomisti. Ilgi jau nesanāca, jo 1975. gadā mani ievēlēja par ciema padomes priekšsēdētāju. Un tā drīz būs jau četrdesmit gadu, kopš vadu pagastu, izņemot vienu sasaukumu, kad biju pagasttiesas priekšsēdētāja. Bet par mūspuses cilvēkiem runājot – ir, ir viņi tādi nemierīgāki un kašķīgāki. Mūsu kolhoziņā vien nomainījās trīspadsmit priekšsēdētāji un ne jau aiz laba prāta – allaž kāds “piepalīdzēja”. Tomēr gribas piekrist kolēģim Jānim, ka dzīve ne tikai sēļiem, bet visiem būtu jāuztver ar smaidu.
– Staburagā ievēroju, ka jums ir ne vien skanīgi vietvārdi kā Vīgante, Liepavots, Mežziedu upīte, Muktiņi, bet arī māju nosaukumi, piemēram, “Dainas”, “Smaidas”. Vai centāties šo skaidrību un tēlainību iemūžināt arī pagasta ģerbonī un himnas vārdos?
Aina Ķīse: – Māju nosaukumus izdomāja paši iedzīvotāji, “Dainas” dotas mūsu slavenajai skulptūrai par godu, bet “Smaidas” – Paula dziesmai, kas daudziem ir mīļa. Staburaga pagasta ģerbonī gribējām redzēt anemoni, kas aug mūspusē, taču komisija to noraidīja un iebilda arī pret krāsām, kamēr palikām pie šā varianta, kas ir oficiāli apstiprināts. Mūsu ģerbonī attēlota likteņupe un Staburaga asaras, kas birst Daugaviņā, bet zeltainā krāsa simbolizē mūsu zemīti un melnā – noslīcināto Staburagu. Himnas vārdi gan ir ļoti sirsnīgi – laikam tādēļ, ka tos rakstījuši savējie – Jānis Vasarietis, kurš komponējis arī mūziku, un Vladimirs Kaijaks. Nu paklausieties: Bet Vīgantes parkā/No senseniem laikiem/Vēl Daugavas lilijas zied…/Ik nestundā bargā/Mūs Daugava sargā,/Tās viļņi gan bango, gan dzied.
– Vai tikpat skanīgi un koši ir arī Sēlpils pagasta atribūti? Varbūt jums bez ģerboņa un himnas pieder vēl kas sēļiem raksturīgs?
Jānis Bite: – Heraldikas komisijā apstiprināta Sēlpils pagasta ģerboņa nav, taču kā savu logo izmantojam sēļu saktu. Lepojamies, ka sēļiem ir pašiem savs tautastērps – ne tik grezns kā, teiksim, Nīcai vai spilgts kā dažiem Vidzemes pagastiem. To var aplūkot Raiņa klubā – muzejā. Mūsējais ir tāds zilpelēks, mazliet dūmakains kā putekļainie Augšzemes ceļi, kas pieminēti arī Sēlpils himnā, kuras pirmatskaņojums notika astoņsimtgades svētkos. Šīs himnas vārdu autore ir sēlpilniece Zinaīda Auziņa, bet mūziku sacerējis Gunārs Freidenfelds. Pirms pirmoreiz izskanēja himna Sēlpilij, vietējās luterāņu draudzes mācītājs Ģirts Grietiņš iesvētīja Sēlpils piemiņas akmeni un novēlēja ikvienam sēlim apkārtni, kurā dzīvo, un vārdu “Sēlpils” piepildīt ar ikdienas ritmu un turēt svētu sev un saviem bērniem. Un vēl gribēju pieminēt kādu Sēlpilij raksturīgu īpatnību – mūsu pusē jau vairākus gadsimtus spēlē mučkas. Tā ir sena tautas spēle, ko spēlē divas komandas (katrā pieci dalībnieki), izmantojot mazo un lielo koku un ķieģeļus koka novietošanai. Spēlētājam ar lielāko spēles koku jāiesit mazajam kokam, lai tas aizlidotu uz pretinieka komandu. Uzvar tā komanda, kas ieguvusi vairāk punktu.
– Savukārt Staburagu ikviens atpazīst pēc Valda grāmatas “Staburaga bērni”, kurai iedvesma esot gūta un tēli noskatīti Vīgantes skoliņā. Vai tagad tur arī mācās tādi paši apķērīgi Janči un Mārči?
Aina Ķīse: – Vīgantes pamatskola atrodas Staburaga pagastā, un šis nosaukums uzliek īpašus pienākumus gan skolēniem, gan skolotājiem. Lai gan skoliņā mācās tikai četrdesmit audzēkņu, katru gadu Vīgantes skola izvēlas savu simbolu un moto. Šogad tā ir sirds un vārdi: kas nāk no sirds, tas arī aiziet uz sirdi. Staburaga pagasts, neraugoties uz mazo skolēnu skaitu, uztur savu skoliņu un piešķir visiem audzēkņiem brīvpusdienas. Maz jau mums ir tās jaunās paaudzes – šie četri desmiti un vēl seši pirmsskolas vecuma bērniņi. Šajā gadā Staburagā piedzimis tikai viens mazulis. Labāk ir Sēlpils pagastā, kur 130 gadus vecajā pamatskolā mācās vairāk nekā simts mazo sēlpiliešu. Starp citu, šai skolai arī ir sava himna, kuras mūzikas autore ir skolotāja Honorata Grandāne.
Baltie ceļi tālumā vedīs,
Zaļie Sēlijas lauki atpakaļ sauks.
Vienmēr kopā, vienmēr kopā
Dziesma Sēlijas ļaudis sauks!
(No Sēlpils himnas)
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017