Rīga 11°C, skaidrs, bez nokrišņiem, D vējš 4m/s
Piektdiena, 2024. gada 26. aprīlis 13:53
Vārda dienas: Alīna, Rūsiņš, Sandris
Guntas Klismetas saruna ar Latvijas Vides aizsardzības fonda administrācijas direktori SANDRU BĒRZIŅU un direktora vietnieku JĀNI RUDZĪTI
– Lūdzu, pastāstiet par sevi – cik gadus jau darbojas Vides aizsardzības fonds, cik cilvēku esat fonda administrācijā un ar ko nodarbojaties?
Sandra Bērziņa: – Latvijas Vides aizsardzības fonds (LVAF) darbojas kopš 1996. gada, tātad jau 12 gadus. Šobrīd administrācijā esam 22. Mūsu galvenais pienākums ir nodrošināt fonda padomes lēmumu īstenošanu un administrēt tā līdzekļu izlietošanu. Daļa mūsu cilvēku nodarbojas ar projektu sagatavošanu, konkursu izsludināšanu un pieteikumu iesniegumu izskatīšanu un reģistrēšanu, bet otras pamatgrupas darbinieki tālāk darbojas ar līgumu slēgšanu un strādā ar projektu īstenotājiem. Tad vēl viena funkcija, kas nākusi klāt šogad un nav saistīta ar projektiem, bet ietilpst administrācijas pienākumos, ir pārraudzīt atbrīvojuma piešķiršanu no dabas resursu nodokļa samaksas par videi kaitīgu preču atkritumiem, iepakojumu, vienreiz lietojamiem galda traukiem un nolietoto autotransportu.
– Vai var teikt, ka daļa no līdzekļiem, kas tiek Latvijas pagastiem, novadiem un pilsētām vides jomā, nonāk ar Vides aizsardzības fonda palīdzību?
S. B.: – Jā, tie līdzekļi, ko apgūst ar vides projektu palīdzību, nonāk Latvijas pašvaldībās, taču nekādā veidā neesam saistīti ar Eiropas naudām. Vides aizsardzības fonds ir valsts budžeta līdzekļu kopums vides aizsardzības pasākumu un projektu īstenošanai. To veido valsts budžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem likumā par valsts budžetu kārtējam gadam noteiktajā apmērā.
– Cik lielus finanšu līdzekļus administrējat un vai šis cipars katru gadu ir nemainīgs?
S. B.: – Tas ir konstants lielums, jo likumā noteikts, ka fondam piešķirtā valsts budžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem nevar būt mazāka nekā iepriekšējā budžeta gadā. Šogad mēs administrējām gandrīz desmit miljonus latu. Taču pašreizējos apstākļos, kad valstī jāievēro taupība visās jomās, nākamais gads noteikti būs izņēmums un paredzams samazinājums.
– Vai fonda īstenojamās programmas izstrādā Vides ministrija vai paši pieņemat lēmumus par konkrētiem projektu konkursiem?
S. B.: – Lēmumus – gan par to, kādās vadlīnijās un par kādām konkrētām tēmām tiks izsludināti projektu konkursi, gan par naudas apjoma izlietojumu – pieņem Vides aizsardzības fonda padome, bet LVAF administrācija pārrauga šos projektus un līdzekļus. Mēs izsludinām konkursus, sagatavojam izskatīšanai projektus, slēdzam līgumus, tālāk kontrolējam līgumu izpildes gaitu, bet lēmumus nepieņemam.
– Kādi bija lielākie projekti šogad un kurās vietās Latvijā tie īstenoti?
Jānis Rudzītis: – Valsts budžeta dotācijas projektu konkursiem paredzētas deviņās vadlīnijās – ūdeņu aizsardzībai, atkritumu apsaimniekošanai, dabas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzībai, vides izglītībai un audzināšanai un citām. Šīs vadlīnijas ir nemainīgas, bet tas nenozīmē, ka katru gadu projektu konkursi tiek izsludināti visās, arī finansējums tām dažāds – nav tā, ka konkrētām vadlīnijām jāsadala noteikts procents no fondam piešķirtā finansējuma. To izlemj fonda padome atbilstoši vides politikas prioritārajiem jautājumiem un situācijai. Pēdējos gados visvairāk finansējuma ticis ūdeņu aizsardzībai un vides izglītībai un audzināšanai. Kopumā Latvijas Vides aizsardzības fonds pēdējo trīs gadu laikā finansējis 316 pašvaldību projektus vides aizsardzības jomā: 2006. gadā – 80, 2007. gadā – 74, bet šogad – 162 projektus. Naudas izteiksmē tie ir 1 772 111 lati divos iepriekšējos gados kopā un 3 004 405 latu šogad. Lielākie ir tā saucamie ūdeņu projekti – pērn pašvaldībās ar fonda palīdzību īstenoti 33 projekti ūdeņu aizsardzībā par 646 tūkstošiem latu, kas veidoja gandrīz 67 procentus no visiem pašvaldību finansētajiem projektiem. Šogad šis īpatsvars jau bija 985 tūkstoši latu un 80 procentu.
– Un kā to varētu analizēt reģionālā griezumā? No kuras puses nāk vairāk projektu, kur tie ir viskvalitatīvākie?
J. R.: – Visi projekti, kas tiek apstiprināti, ir kvalitatīvi. Vērtējot tos pēc reģionālā iedalījuma, nevaru nosaukt nevienu rajonu – “klusētāju”, kur nebūtu īstenoti vairāki projekti. Mazliet vairāk to šogad bija Latgalē, bet to nevar nosaukt par vispārēju tendenci. Mūsu klienti galvenokārt ir mazās pašvaldības, ciemati un apdzīvotās vietas, kur iedzīvotāju skaits nepārsniedz divus tūkstošus. Taču projektu kvalitāte nav atkarīga no reģiona, bet gan konkrētās pašvaldības un cilvēkiem, kas tos sagatavo un īsteno.
– Kāds ir minimālais finansējums vienam projektam?
J. R.: – Tāds nav noteikts. Manuprāt, mazākais finansējums, kas piešķirts, bijis divsimt latu. Jā, ir arī nelieli projekti ar mazām darbībām, bet tajā pašā laikā tās ir ļoti vajadzīgas un aktuālas, un ne vienmēr lielākie projekti ir visefektīvākie. Vides fonda projektu konkursos nav šīs zemākās robežas. Noteikt to nebūtu lietderīgi – teiksim, vides izglītības projektos – kā izmērīsi ieguldījumu, kura atdeve sekos daudzu gadu garumā?
– Daudzviet Latvijā un īpaši laukos var redzēt dažādas ar fonda palīdzību paveiktas labas lietas vides jomā, un pašvaldību cilvēki atzīst, ka projektu prasības ir izpildāmas.
S. B.: – Projekta sagatavošanas un iesniegšanas procedūras ir salīdzinoši vienkāršas, bet nebūtu par skādi atzīmēt, ka viena no striktajām prasībām nosaka, ka projekta iesniedzējam nedrīkst būt nodokļu parādu. Diemžēl ir gadījies saņemt no Valsts ieņēmumu dienesta izziņu par iesniedzēja nenomaksātajiem nodokļiem, un, kaut tā bijusi pavisam neliela summa, tomēr pat ļoti labu projektu šā iemesla dēļ nevar apstiprināt. Pašvaldībām tam allaž būtu jāpievērš uzmanība.
– Kādas vēl ir raksturīgākās projektu iesniedzēju kļūdas?
J. R.: – Otra populārākā kļūda, kas, par laimi, iet mazumā, ir problēma ar līdzfinansējuma apliecināšanu. Noteikts, ka pašvaldībai projektā jānodrošina līdzfinansējums un par apliecinājumu tam jāiesniedz pašvaldības lēmums, ka tā garantē šo līdzfinansējumu. Nereti domes priekšsēdētājs vai izpilddirektors uzraksta vienpersonisku vēstuli, bet tas nav pašvaldības lēmums par līdzfinansējuma piešķiršanu, jo lēmumu par pašvaldības budžeta līdzekļu izlietojumu drīkst pieņemt tikai dome jeb padome.
– Vai projektus pārbaudāt arī uz vietas dabā un vai tas, kas rakstīts papīros, atbilst reāli izdarītajam?
J. R.: – Īstenotos projektus pārbaudām izlases kārtībā, taču to pagrūti izdarīt, jo šogad fonds finansēja pavisam 359 projektus. Protams, nākas arī konstatēt kļūdas, bet tās lielākoties ir tehniskas, ko reizēm pieļauj iekšējās kontroles vai pieredzes trūkuma dēļ. Nav tā, ka nebūtu sasniegti projekta mērķi un uzdevumi, bet, piemēram, gadās kļūdas finansējuma izmantošanā mazās pozīcijās, dažreiz rodas problēmas ar termiņu ievērošanu. Un vēl nevajadzētu aizmirst, ka projekta atskaitē tiešām jāatspoguļo viss, kas izdarīts, citādi pēc papīriem liksies, ka nekas no projektā paredzētā nav paveikts, kaut patiesībā tas īstenots varbūt par divsimt procentiem.
– Cik projektu paliek, tā teikt, aiz borta un kāpēc? Saprotams, ja nav izpildītas tehniskās prasības, projektu tālāk nevar virzīt, bet ja viss bijis kārtībā?
S. B.: – Fonds nespēj finansēt visus projektus, tāpēc jau tiek izsludināti konkursi, un iztur labākie projekti. Visi tiek vērtēti salīdzinājumā ar pārējiem un atbilstoši konkrētajam finansējuma apjomam. Noraidījumu saņem apmēram trešdaļa iesniegto projektu. Pirmām kārtām cenšamies atbalstīt tādus, kur no viena projekta var rasties vēl turpinājumi citos, kam ir tā saucamā ilgtspējība.
– Lai projektam būtu lielākas cerības pakāpties uz augšu, kam jāpievērš uzmanība – vai jāizdomā oriģināls projekta nosaukums, varbūt kāda atraktīva akcija?
J. R.: – Nē, oriģināls nosaukums nebūs tas, kas pacels projekta vērtējumu augstāk. Lēmums par piešķiršanu vai noraidīšanu veidojas no dažādiem komponentiem. Visus projektus sākumā izskata ekspertu komisija atbilstoši noteiktajiem kritērijiem – tiek ņemta vērā gan budžeta atbilstība, gan efektivitāte, gan inovatīvie risinājumi, gan videi draudzīga pieeja projekta īstenošanā – tas veido kopējo punktu summu. Pēc tam šos projektus vērtē fonda padome, kas raugās arī no ilgtspējības viedokļa, finansējuma atdeves efektivitātes, vai tas ir lokāls projekts vai ar reģionālu ietekmi utt. Šos komponentus saliekot kopā, tad arī izveidojas saraksta augšgals. Pārējie projekti saņem noraidījumu ne jau tādēļ, ka tie būtu slikti, bet visiem naudas nepietiek.
– Dažas pašvaldības projektus “ražo” un iesniedz visdažādākajiem fondiem, kaut atsevišķa cilvēka, kas nodarbotos tikai ar projektu rakstīšanu, viņiem nav.
S. B.: – Jā, projektus gatavo gan pašvaldībā speciāli pieņemti štata darbinieki, kam ir uzdevums tos rakstīt, gan nolīgti konsultanti, gan paši darbinieki amatu savienošanas kārtībā. Negribu noniecināt nevienu, jo profesionālo rakstītāju projekti varbūt ir kvalitatīvāk sagatavoti, bet reizēm tie liekas aukstāki un bezpersoniskāki, jo tas ir viņu darbs. Bet, ja raksta, piemēram, skolotājs vai bibliotekārs, kurš par kaut ko iededzies, projekts var sanākt tā–ā–ds! Tad arī rodas gan atraktīvie nosaukumi, gan mazāk svešvārdu ar standarta frāzēm.
– Vai projektam iespējams arī iegūt kādas priekšrocības, teiksim, iesaistot noteiktu mērķauditoriju vai īstenojot to pierobežā?
J. R.: – Nekas tāds nav paredzēts, taču priekšrocības, startējot uz fonda finansējumu, ir tām septiņām pašvaldībām, kurās ieviesta vides pārvaldības un audita sistēma EMAS. Vērtēšanas kritērijos iekļauts pat atsevišķs punkts – ja projekta iesniedzējs ir ieviesis EMAS, tad viņš saņem piecus punktus vairāk nekā jebkurš no konkurentiem.
– Bez šaubām, tas nav galvenais, kādēļ jācenšas tikt pie EMAS sertifikāta, bet ko šī sistēma pašvaldībām dod?
S. B.: – Tajās pašvaldībās, kur ieviesta EMAS sistēma, ir sakārtota vide gan kopumā, gan atsevišķās jomās, šīs sistēmas aprakstītas un viņiem zināma secība, kā to darīt labāk, ekonomiskāk, videi draudzīgāk. Tas nav vienas dienas ieguvums, bet beidzamajā laikā modē nākušais termins par ilgtspējību, un tas prasa gan ārēju, gan iekšēju sakārtotību. Man šķiet, ka agrāk vides aizsardzība valstī un tajā skaitā pašvaldībās bija viens no pēdējiem jautājumiem, kam veltīja uzmanību, jo vispirms centās gādāt par cilvēku labklājību, ekonomisko situāciju, bet tagad arvien vairāk sākam apzināties, ka nebūs mums tālejošas attīstības, ja nesargāsim vidi.
– Kad jūs braukājat pa Latviju un redzat, kur ieguldīta Vides fonda nauda, par ko pašiem ir lielākais gandarījums?
J. R.: – Man personīgi gandarījumu dod tas, ka esmu līdzdarbojies ūdenssaimniecības projektos un daudzās apdzīvotās vietās ir sakārtota gan ūdenssaimniecība, gan kanalizācija, gan dzeramais ūdens, tā ikdienā uzlabojot vietējo iedzīvotāju dzīves līmeni. Nododot objektu, reizēm nācies redzēt, kā domes vadītājam lepnumā deg acis un ir milzīgs prieks par to, ko izdevies paveikt. Tad pārņem īsts gandarījums.
S. B.: – Jā, tie ir reāli un taustāmi rezultāti, ņem un lieto – tev ir tīrs dzeramais ūdens vai attīrīti ūdeņi, kas aiziet dabā. Taču ir vēl otra, varētu teikt, emocionālā puse, kas nedod tūlīt tveramu rezultātu, un galvenokārt saistās ar vides izglītības projektiem, ko īsteno, piemēram, skolas un bērnudārzi. Šajā jomā projektus parasti iesniedz tieši tie cilvēki, kam tās acis deg.
– Ja jūs būtu pašvaldības vadītāji vai arī jums nāktos gatavot projektu Vides aizsardzības fondam, kādu ideju jūs piedāvātu kā savu pieteikumu?
S. B.: – Tas atkarīgs no tā, kādā pašvaldībā es strādātu un kas tur jau sakārtots. Pilnīgi noteikti, ka arī mana prioritāte būtu ūdenssaimniecības sakārtošana. Ja tā jau būtu sakārtota, tad es raudzītos, vai ir izsludināts kāds konkurss saistībā ar energoresursu taupīšanu, jo tas ir videi draudzīgi saistībā ar klimata pārmaiņām un arī ekonomiski. Ja manā pašvaldībā būtu daudz īpaši aizsargājamo teritoriju, tad mēģinātu raudzīties dabas aizsardzības virzienā vai ar entuziastu palīdzību startētu kādā vides izglītības projektā.
J. R.: – Es par prioritāti izvirzītu vides aizsardzības domāšanu, censtos to ieaudzināt skolotājos un grupu līderos, lai viņi to nodotu tālāk savā ikdienas darbā. Un otrs fokuss būtu uz bērniem, mēģinot atrast tādu darba formu, kas ne tikai novērš un uzlabo pašreizējo situāciju, bet nostrādā uz nākotni. No savas pieredzes varu izstāstīt gadījumu, kas man pašam ļoti iespiedies atmiņā. Kad projekta talkā kopā ar diviem pavisam maziem bērniem tīrījām mežu, mums tika iedoti divi maisi atkritumiem, ko ķipari vāca. Maisi ātri bija pilni, un mazie paši pamēģināja tos nest. Tas, protams, bija smagi, un tad viņi pateica, manuprāt, īsto un vajadzīgo frāzi – nu viņi saprotot, cik tas ir nepareizi un slikti – piemēslot apkārtni. Domāju, turpmāk viņi ne tikai paši tā nedarīs, bet neļaus to darīt arī saviem vecākiem un draugiem.
– No tādiem dabas draugiem varētu rasties zaļās patruļas jeb zaļie policisti – vai šādi brīvprātīgie kaut kur jau darbojas?
J. R.: – Galvaspilsētā zaļās patruļas darbojas, bet vai ir laukos – nemāku sacīt. Rīgā par tīru dabu un vidi ļoti iestājies Olimpiešu klubs, kas īsteno šāda veida aktivitātes. Manuprāt, ja pilsētā vai ciemā ir kāds līderis, kam rūp daba un kuram piemīt spējas ieinteresēt, pārliecināt un aizraut citus, tad viņš arī atrod iespējas piesaistīt finansējumu.
– Ko pašvaldībām sola nākamais gads?
J. R.: – Tāpat kā visiem – būs vairāk jātaupa un naudiņas būs mazāk. Šobrīd Vides aizsardzības fondā izsludināts konkurss ūdeņu aizsardzības programmā, kurai pirmā kārta jau noslēgusies un iesniegti 15 projekti attīrīšanas iekārtu darbības uzlabošanai pašvaldībās ar iedzīvotāju skaitu līdz divsimt. Otrā kārta projektu iesniegšanai paredzēta februāra beigās. 2009. gadā fonds atbalstīs tikai tos projektus, kam nav pieejams Eiropas Savienības finansējums, un prioritāri tiks finansēti ūdeņu projekti. Iespējams, varēsim izsludināt konkursus arī izglītības un vides audzināšanas projektiem – semināriem, nometnēm, dažādām akcijām un talkām. Taču finansējumu vides projektiem iespējams iegūt arī citur, piemēram, Vides ministrijā, Mežu fondā, Vides investīciju fondā, Valsts reģionālās attīstības aģentūrā, Zemkopības ministrijā. Ja pašvaldībā ir izveidota sistēma, kā regulāri sekot līdzi informācijai šo iestāžu mājaslapās, tad tas neprasa lielus resursus un daudz laika.
– Ja jūs būtu “brīvi” cilvēki, kādu savu ieguldījumu Latvijas videi jūs gribētu dot vai kādu projektu realizētu?
S. B.: – Mans projekts būtu saistīts gan ar vidi, gan sociālo sfēru un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, jo viņiem daudzkas liegts no tā, kas mums ir pašsaprotami. Latvijā vēl daudz jādara, lai infrastruktūru pielāgotu tiem, kam ir īpašas vajadzības, lai dabas objektus varētu izmantot gan cilvēki ratiņkrēslos, gan neredzīgie. Tāpat bērniem dažādas nodarbības tiek rīkotas pļavā, mežā, pie upes, bet tiem, kas nevar savām kājām paiet, ir liegta izglītība un izziņa dabā. Ja man būtu daudz laika un daudz naudas, es pie tā strādātu.
J. R.: – Un es ietu palīgā. Bet mans pirmais projekts laikam gan būtu diezgan egoistisks, jo es ar skaudību raugos uz kaimiņu māju, kas ir nosiltināta. Ja man būtu laiks, es mēģinātu izveidot sistēmu, kas teorētiski atvieglotu iespēju tipiskai daudzdzīvokļu mājai veikt energoresursu taupības pasākumus – siltināšanu, logu nomaiņu utt. Manuprāt, šis process jāmēģina stimulēt kā sistēma, nevis kā izņēmums.
– Ko jaunajā gadā gaidāt no tiem, ar kuriem kopā nākamgad nāksies strādāt?
S. B.: – Pašvaldību cilvēkiem, kas gatavo projektus, vispirms būtu rūpīgi jāizlasa konkursa nolikums un pēc tam projekta finansēšanas līgums – tad problēmām vai sarežģījumiem nevajadzētu būt. Bet, ja ir kas neskaidrs, nebaidīties nākt pie mums, rakstīt, zvanīt un jautāt. Labāk kaut desmit reižu pārvaicāt, bet uzrakstīt pareizi un visu, kā pienākas. Mēs vienmēr esam gatavi paskaidrot, tādēļ droši jautājiet, nevis meklējiet kādu trešo, caur kuru to kārtot. Nereti pašvaldības maksā bargu naudu komercfirmām, lai tās paziņotu, kad izsludināti konkursi, un uzrakstītu projekta iesniegumu, taču to bez maksas var uzzināt mūsu mājaslapā, “Latvijas Vēstnesī” vai piezvanot uz fonda administrāciju. Un projekta iesniegumu, manuprāt, ir pa spēkam uzrakstīt ikvienam pašvaldības darbiniekam. Bet pats galvenais – gribētu redzēt uguntiņu acīs un pārliecību par to, ko viņi dara.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017