Rīga -1°C, apmācies, bez nokrišņiem, DA vējš 4m/s
Sestdiena, 2024. gada 07. decembris 07:36
Vārda dienas: Anta, Antonija, Dzirkstīte
Kad Jāņu numuram ieplānojām vēstījumu par Iecavas novadu, kura galvgalī jau 25 gadus atrodas Jānis Pelsis (par citiem izvēles pamatojumiem stāstīsim turpmāk), vienojoties par tikšanās laiku, varonim ieminējāmies, ka vāka foto derētu kāds ozollapu vainags. Labi sapratām, ka pērn saņemtie jau pārvērtušies herbārijā, bet tirgū latvisko vīru rotu pagaidām vēl nepārdod. Iecavā mūs sagaidīja ne tikai vainags, bet Jāņa Pelša iestudētā mizanscēna no A līdz Z. Gluži kā Mirtas tante no “Limuzīna” savu pelēcīti, tā “Grīviņu” māju saimnieks izripināja savu žigulīti tik vasarīgās krāsās, ka virsraksts jau bija gatavs. No mājas tika izlaisti abi mazie šnaucerpuikas, un fotosesija gāja vaļā Lora un Ričarda trokšņainās kņadas rejiskajā pavadījumā. Ojāram Martinsonam atlika tikai knikšķināt fotoaparāta slēdzi, lai garām nepalaistu kādu supermomentu (piemēram, četrkājaino bučas novada vadītājam). “Neiešu jau kabinetā pie galda fotografēties!” komentēja pats teijātera režisors.
Iecavas novadam jūlijā svinēs 520. jubileju, kopš Iecavas vārds pirmoreiz minēts vēstures rakstos. Vēl esot pagasta statusā, pašvaldība divreiz (tādu pagastu Latvijā nebija daudz) saņēma “Zemgales novada sakoptākā pagasta” svarīgo plāksni. Iecava bija to pašvaldību vidū, kuru teritoriālā reforma skāra maz – 2004. gadā vārdu “pagasts” aizstāja ar “novads” un pagasta ģerboņa veidolu vēlāk sakārtoja atbilstoši novada heraldikas prasībām. Sudrabotais šķērsu krusts tajā atgādina, ka cauri novadam aizlīkumo VIA Baltica (21 km līdz Bauskai, 30 km līdz Rīgai), kas sastopas ar Vecumnieku–Jelgavas šoseju, bet zelta zvans simbolizē gan senās vara raktuves Dzelzāmurā, gan baznīcu un skolu ietilpīgo vēsturi, gan uztverams arī kā modinātājzvans vietējiem dzīvot un strādāt Iecavas labā. Iecavniekus īpaši modināt nevajag, ilgus gadus viņi turējušies Pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fonda pelēkajā zonā un nodrošinājuši paši savu dzīvi, pēc reformas gan izskaitļots, ka viņiem pienākas arī neliela dotācija. Iedzīvotāju skaits turas ap 9,5 tūkstošiem, sevišķi nesvārstoties. Simboliskā ola VIA Baltica malā atgādina, ka novadā atrodas Latvijas galvenā “dētuve” – a/s “Balticovo”, bet koši dzeltenie rapša lauki – par SIA “Iecavnieks”, kura rapšu, linsēklu un kaņepju eļļu daudzi pašmāju produktu cienītāji, patriotiskuma vai pārliecības mudināti, vērtē augstāk par svešzemju olīveļļu. To, ka Zemgale ar tās īpaši auglīgo augsni kopš seniem laikiem bijusi galvenā “maizes klēts”, zina katrs skolasbērns. Jaunajai paaudzei gan svešs ir kādreiz slavenās padomju saimniecības “Progress” vārds, uz tās sporta bāzes turpina attīstīties Iecavas ļaužu fiziskās aktivitātes. Sporta skola nosaukta Dartijas vārdā, bet Jānis Pelsis ir basketbola kluba “Dartija” prezidents.
Tomēr žurnāla ciemošanās Iecavas novadā saistīta ne tikai ar vēlmi skatīt 520 gadu notikumu atspulgus 2012. gada ikdienā. Un pat ne ar priekšsēdētāja Jāņu numuram piedienīgo vārdu. 8. jūnijā kolēģi sveica Pelša kungu sešdesmitajā dzimšanas dienā, tomēr galveno pārsteigumu viņi slepus pamanījās sarūpēt jau iepriekš. Tieši Latvijas Republikas Neatkarības svētkos 4. maijā Valsts prezidents ilggadējam Iecavas pašvaldības vadītājam Jānim Pelsim pasniedza Triju Zvaigžņu ordeņa 5. pakāpes apbalvojumu. Te nu vieta vēl vienam stāstam – ne mazāk jautram kā vāka foto tapšana. To mums ar priekšsēdētāja atļauju atklāja kancelejas pārzine Tamāra Šmite. Domubiedru pulciņā sākuši gudrot, kā godināt priekšsēdētāju, kuram tik lieli un ilgi nopelni Iecavas labā. Vai gan viņš nav godam nopelnījis ordeni? Bet nevar jau tāpat vien piezvanīt Ordeņa kapitulam: sak’, derētu apbalvot. CIP cienīgā slepenībā sākuši vākt atsauksmes no pašvaldības iestādēm, bet gadījies misēklis – skolas direktore ne tikai pati atbalstījusi šo ideju, bet izstāstījusi par to kolēģiem, kas arī labprāt ar saviem parakstiem apliecinājuši kandidāta atbilstību augstajām prasībām. Nu gan domē sabijušies, ka noslēpumu, ko zina tik daudz vietējo, neizdosies saglabāt. Tomēr izdevās, bet nu sākas jautrākais. Sagadījās tā, ka Iecavas novads bija to vidū, kam 23. martā Prezidenta pilī svinīgi pasniedza jauno ģerboni. Pēc laika – atkal ielūgums uz Prezidenta pili! Tamāra, labi zinot, ko slēpj aploksne, nolikusi to priekšsēdētājam uz galda. “Vai drīkstu pateikt, ka lietojāt savu iecienīto vārdiņu?” ķiķinādama atceras kancelejas vadītāja. “Kas tā vēl par “figņu”?!” uzlūkojot īpašo aploksni, Pelsis bijis neizpratnē, jo ģerbonis taču jau pasniegts. Pēc aploksnes atvēršanas sazvērnieku ilgi lolotais noslēpums atklājies – “par spožu, ilgstošu sabiedrisko darbību pašvaldībā, Iecavas novada un Bauskas reģiona izaugsmes veicināšanu, nozīmīgu personīgo ieguldījumu tautsaimniecības attīstībā...”. Būtu jau muļķīgi vaicāt, vai tobrīd vadītājs izjuta prieku par to, ka divdesmit piecos prieku un raižu, svētku un neveiksmju, uzslavu un nopulgojumu, pārticības un krīzes gados gūtais un zaudētais guvis valstisku atzinību. Vēlāk avīzē “Iecavas Ziņas” viņš neslēpa, ka “ordeni saņēmu es, bet lielā mērā tas pienākas arī tiem cilvēkiem, kas šajos 25 darba gados ir bijuši man līdzās un atbalstījuši, nevis sprauduši sprunguļus riteņos”.
Sprunguļu netrūkst, arī tādu, kas traucē sekmīgi strādāt. Kurš izsvērs, vai sprungulim no jauna zaļot liedz patiešām nopietna pretstāve vai sirdī gruzdošas atmiņas par negodīgo spēli. Vēlēšanās Jāņa Pelša pārstāvētā apvienība ieguva astoņus no 15 deputāta mandātiem, pārējām partijām – PS, SCP un JL pa divām, bet LSDSP – viena vieta. Likās, ka iznākums nevienam nerada šaubas, sevišķi jau tāpēc, ka vienīgi ilggadējais vadītājs bija saņēmis arī gandrīz tūkstoti atbalsta plusiņu un tikai 102 svītrojumus, kas tik garā valdīšanas periodā ir atzīstami maz. Tomēr atklājies, ka pretējā nometne saliedējusies un prātojusi kādu no apvienības pārvilināt savā komandā, lai svaru kausi ļautu viņiem izvirzīt savu priekšsēdētāja kandidātu. Tas, ka par viņiem tā domā, Pelša komandu nokaitinājis. Un vai tie, kuri ievilka daudzos plusiņus, šādu rokādi saprastu? Protams, tā noticis ne vienā pašvaldībā vien, arī starpvēlēšanu posmā mainījušies līderi. Tāds ir politikas ķēķis, ko daudzi uzskata par normālu spēles elementu. Visi ne. Un tāpēc, pretēji daudzām pašvaldībām, kur esam dzirdējuši stāstus par to, ka pozīcijas un opozīcijas robežšķirtne pēc amatu sadales pazūd, Iecavas novadā šajā sasaukumā tā nav.
Darbs, protams, rit. Reizēm gan esot jābrīnās, ka opozīcijā esošs deputāts principa pēc spēj balsot pret budžetu, kurā arī viņa vadītajai iestādei piešķirta nauda. Opozīcijas ieceres gan netiek stūrgalvīgi “noraktas” kā Saeimā. Jānis Pelsis godīgi atzīst, ka, viņu rosināta, Iecavas novadam pirmajiem valstī pieņemta veselības veicināšanas programma 2012. – 2016. gadam. Kaut arī pats priekšsēdētājs uzskata, ka pašvaldībai vairāk vajadzētu papildspēkus “smago jomu” speciālistiem, tomēr faktu, ka arī divi pozīcijas deputāti palīdzēja opozīcijai izcīnīt veselības veicināšanas speciālista štata vietu, viņš nevērtē kā nodevību. Brīžam gan liekas, ka, opozīciju nelabvēlīgā tonī pieminot, Jānis Pelsis plēš “karātavu jociņus”. Piemēram? Domes darbā vairs netērē papīru, viss notiek elektroniskajā vidē. Kad jautājam, vai dome deputātiem gādājusi datorus, priekšsēdētājs atrūc: “Nē, tikai astoņus nopirkām!”
Iespējams, ka aizkulišu spēles domes vadītājam sevišķi gruzd tāpēc, ka savā dzīvē pats vienmēr centies būt godīgs. Ja kāds domā, ka tik skaists savrupnams var piederēt tikai tam, kurš sagrābies “nodokļu maksātāju naudu”, varu skauģus sarūgtināt. Lai slava vectēvam agronomam, kuram piederējusi māja Lielupē. 1951. gadā īpašumu atsavināja, jaunajos laikos atkal atguva. Saprotot, ka Jūrmalas milzīgos nodokļus nepavilks, mazbērni atgūto īpašumu pārdevuši un naudu kristīgi sadalījuši starp diviem brāļiem un māsu. Tā gan! Otra vectēva zeme un māja Smiltenē gan vēl skaitās viņu kopīpašums. Starp citu, braucot uz Jāņa Pelša māju, atļāvāmies pabrīnīties, ka iela nav noasfaltēta. “Ja es te nedzīvotu, droši vien būtu. Kaimiņi noteikti jūtas vīlušies.” Tāpat kā sarūgtināti bija divi no priekšsēdētāja trim “puikām”, kad nācās izbaudīt darbu svešās zemēs, jo savējiem izkārtot pat visniecīgāko darbiņu kādā pašvaldības uzņēmumā vai izmantojot plašos sakarus, viņš nebija un nebūs gatavs.
Iecavas neoficiālā himna, kam mūzikas un vārdu autors ir vecākais dēls Mareks, sagaidot Iecavas 510. gadadienu, par labāko tika atzīta ne radniecības saišu dēļ. Tad tā vis joprojām neskanētu radioprogrammās. Kad, apceļojot novadu, priekšsēdētājs pēkšņi pievērsa mūsu uzmanību automašīnas radio skanošajai dziesmai ar vārdiem: “Mans puika dzied!”, sākumā šķita, ka tēva, senāk saksofonista un dziedātāja, lepnumam radiomagnetolā ielikta attiecīga kasete. Nekā nebij’! Virtuālajā enciklopēdijā “Latvijas ļaudis” kopš 2003. gada ir šķirklis “Mareks Pelsis, pedagoģijas bakalaurs, mūziķis, dziesmu autors”. Tiesa gan, viņa tēvs tur “iegrāmatots” jau 2000. gadā. Ar “puikām” – Marekam ir divi brāļi Indars un Ervīns – tēvu kā jau diplomētu autotransporta inženieri nesaraujami vieno kāds vaļasprieks. Taisnību sakot, šoreiz pirmatklājēja gods pienākas Indaram, kurš sāka strādāt un dzīvot Kocēnu pusē un drīz vien iesaistījās vietējā Rencēnu autoklubā. Indars sāka, iedeva brāļiem un tēvam pamēģināt – āķis lūpā gan! “Taisnību sakot, rallists bija arī jaunībā, pēc tam vairāk iznāca “raļļot” ar dārzeņu kravām uz Krieviju, lai uzturētu ģimeni. (Žēl, ka raksta ierobežotais apjoms neļauj izvērsti publiskot izteiksmīgos pastāstus no tiem laikiem. – D.O.) Tikai nedomājiet aplami – ikdienā es braucu prātīgi – radariem maksāt netaisos!”
Rencēnu kluba žiguļu dresētāji ziemā katru otro sestdienu pulcējas Zilākalna un citās sniegotajās trasēs uz autosacīkstēm. Lai kā gribētu, katru otro sestdienu turp izbraukāt pat domes priekšsēdētājam būtu pārāk dārgs prieks, jo viens brauciens izmaksā ap simt latu – 10 latu mēneša biedra nauda, 25 lati – dalība sacensībās, benzīns, treileris, lai aizvilktu braucamo (ar sacīkšu auto neviens pa šoseju nevizinās; aizbraukt jau varētu, bet nekad iepriekš nezini, kāds tavs spēkrats izskatīsies pēc mačiem; reiz pat vienās sacensībās divi kūleņi apmesti!). Nepārprotiet – autosacīkstēm domāts pavisam cits žigulis, sarkanā krāsā. Tikai pēc tam nopircis un pēc paša augstajiem un prasīgajiem standartiem Jānis Pelsis saķīlējis arī personisko braucamrīku. Atšķirībā no citām autosacīkstēm Rencēnos valda strikti tehniskie noteikumi, ko pārbauda pirms katrām sacensībām. Standarta klasē neko nedrīkst “ķīmiķot”. Ar šiem stāstiem, skaidrojumiem, sacensību noteikumiem vien varētu žurnāla atvērumu piepildīt.
Jānis Pelsis mums, nezinātājiem, nolasīja lekciju ciklu par šo īstiem vīriem vien domāto un saprotamo izdzīvošanas maratonu (interneta vietnē www.VAZtuss.lv to varat izpētīt arī paši), kur uz starta reizē stājas bariņš žiguļu (ar pakaļējo piedziņu). Bez laika kontroles, jo sacensību bauslis ir – būt pirmajam. Trases garums ir viens kilometrs, katrā no sešiem braucieniem jāpievar desmit apļi. “Ja slidenajā trasē vienlaikus palaiž divpadsmit auto, varat iztēloties, kas notiek pirmajā pagriezienā! Kad vakarā ar visu treileri atkuļos Iecavā, nav spēka pār lūpu pārspļaut, iekrītu gultā un to nakti noguļu kā sists, neviena doma nemoka,” Jāņa Pelša stāstījums pamazām ļauj apjaust, ka žiguļu “tusiņš” viņam nav tikai dzelžu mīlestības vai vīriešiem raksturīgās adrenalīna kāres diktēts. Tā ir iespēja uz vienu diennakti no savas domu dzīves izslēgt bezgalīgās novada ikdienas peripetijas.
Tomēr vaļaspriekam ir saistība ar Iecavas novadu, jo uz sarkanmelnā auto priekšējā stikla lieliem baltiem burtiem rakstīts IECAVA, bet motora pārsegu rotā ģerbonis. “Žiguļu kausa 2012” standartklases kopvērtējumā no 32 vīriem Jānis Pelsis ierindojies piektajā vietā. Bet pēc aprīlī notikušajām sacensībām Emburgā VAZtuss mājaslapā rakstīts: ““VAZ Historic Open” klasē (..), braucot ar standarta žigulīti, atkal otrajā vietā Jānis Pelsis, kurš brauca vienā ekipāžā ar saviem trim dēliem.” Žiguļi nodrošina saikni ar dēliem. “Kad šķīrāmies ar pirmo sievu, bija dažādi sarežģījumi, bet tagad visi dēli pie vietas. Marekam aug puika, Indaram – puika un meitene.”
Iecavā dzīvo vecākais – Mareks, viņam galvenais ir mūzika un grupa “Brīvdiena”. Divi dēli izbaudījuši Īrijas maizi. Indaram bija privātais bizness Valmieras pusē, ģimenei māja, katram sava mašīna. Kad bizness izputēja, brauca uz Īriju, lai atmaksātu vismaz māju, jo mašīnas nācās atdot bankai. Tipisks mūsdienu jauno cilvēku un kredīta sapņu stāsts. No Pelšu ģimenes četriem žiguļiem Indara un Ervīna braucamos “nolaupīja” krīze. Indars atgriezās, kad “Gaujas kokā” izturēja konkursu atbilstoši savai kokapstrādes speciālista izglītībai. Tagad viņam ir māja Kocēnos, bet darbs Gulbenē, simts kilometru turp atpakaļ diendienā. Viņam padoti ap 200 cilvēku, pelna vairāk par tēvu. Arī jaunākais vairākus gadus nostrādāja Īrijā. Viņam gan nebija kredītu, bet nebija arī darba. “Un trakākais tas, ka es viņus nevarēju nekur iekārtot. Nē, varēju, tomēr neuzskatīju par iespējamu. To dēliem grūti saprast. Tagad vidējais brālis Ervīnam izgādāja darbu “Gaujas koka” birojā Inčukalnā par kokmateriālu iepircēju. Viņš vēl turpina studijas Akadēmijā.”
Ja neskaita 1996. gada žigulēnu un 2005. gada motociklu BMW, ar ko saimnieks, par brīnumu tehniskās apskates darbiniekiem, gada laikā nobrauc labi ja 200 kilometrus – šai izpriecai Pelsim senioram neatliek laika, Iecavas novada domes priekšsēdētāja CV beigu daļa ir ārkārtīgi neinteresanta, jo nedod pamata kulstīt mēles. “Pa šiem 25 gadiem nekādā bagātībā neesmu iedzīvojies, nevienu zemesgabalu, mežu vai dzīvokli neesmu noprivatizējis, bet, ja tā padomā, tik daudz iespēju būtu bijis! Nē, es kā priekšsēdētājs to nevaru atļauties!” Parādu nav, aizdevumu ne tik, akciju nav, skaidras naudas uzkrājumu un vērtspapīru nepavisam. Darba ikdienā Jānis Pelsis pārvietojas ar džipu “par nodokļu maksātāju naudu”, kā to uzsver otrs nesaprašanās objekts – laikraksts “Bauskas Dzīve”. Kancelejas vadītāja Tamāra Šmite nenociešas: “Nesmuki, ka par mūsu priekšsēdētāju tā raksta! Dienesta auto taču ir visiem pašvaldību vadītājiem. Vai kāds ar zirgu brauc?” Bet Jānis Pelsis atsakās runāt ar žurnālistēm, kurām uzticēts atspoguļot Iecavas novada notikumus, jo bijušajā Bauskas rajonā vienīgi viņa vadītais novads avīzē biežāk tiekot pelts, nekā celts. Lai pats sev un novada ļaudīm noskaidrotu, vai tiešām viņi tik slikti strādā, gada sākumā pat lūdzis novada laikrakstā apkopot 2011. gada veikumu pa mēnešiem. Pārskats aizņēmis teju vai atvērumu. Padomju laiku tradīciju, kas tagad gan vairs nav modē – neapspriest kolēģu veikumu, gribētu saglabāt. Apzinos, ka mūsdienu lasītāju vairākums pretēji tam, ka publiski postulē vēlmi pēc gaišāka dzīves atspoguļojuma un bargi nosoda naidpilnos interneta komentētājus, kas izplatījumā raida melno enerģiju, ar lielāku kāri medijos tver pēc skandāliem, krimināliem notikumiem un viendienīgām sensācijām, nevis jūsmo un sūta pateicības vēstis par pozitīvo notikumu apcerēm (ar retiem izņēmumiem, protams). Un tomēr, lasot par to, kā pēdējā gadā pieaugusi priekšsēdētāja alga, taisnīguma labad gribētos, lai lasītājiem tiktu atgādināts arī fakts, ka, krīzei sākoties, Jānis Pelsis ierosināja savu algu samazināt par 40%, tāpēc 15% kāpums nav uzskatāms par milzīgu.
Ja reiz nonācām pie naudas un budžeta, te arī paliksim, jo diezin vai atradīsies otra pašvaldība, kurā izglītībai tērē vairāk nekā 60 procentus budžeta (!). Tieši nākamajā dienā priekšsēdētājs gatavojās apbalvot labākos skolēnus – mācību izcilniekus, olimpiāžu un sacensību uzvarētājus, kā arī viņu pedagogus. Šogad mācību gada beigās audzēkņiem un viņu nopelnu kaldinātājiem tika sadalīti četri tūkstoši latu. Iecavas vidusskolai un Dzimtmisas pamatskolai pēc reformas un rajona likvidēšanas novada bilancē klāt pienāca vēl divas skolas – internātpamatskola un speciālā internātpamatskola. Iecavā ir mūzikas skola un sporta skola. Vidusskolai skolēnu un likumsakarīgi arī naudas pietiek, viņi vēl var padalīties ar pamatskolu, kam mazāk audzēkņu. Šogad 142 iecavnieki mācās citu pašvaldību skolās, 67 – galvaspilsētā, tāpēc prom jāmaksā divreiz vairāk, nekā saņem no citiem. Tomēr situācija var mainīties, un kaut ko steigā likvidēt ir neapdomīgi. “Bija laiks, kad arī mūsu bērnudārzi “Cālītis” un “Dartija” stāvēja pustukši, tomēr izturējām šo laiku. Tagad esam to pašvaldību vidū, kam jāgudro, kā likvidēt rindu. Senāk problēmu nebija, bet sākām uzņemt mazuļus no pusotra gada vecuma, tagad viņi izauguši, toties nepietiek vietas tiem piecdesmit, kuru vecāki savējos gribētu nodot pirmsskolas iestādē vēlāk. Ceram uz tagad populārajiem moduļiem.”
Par būtisku jaunievedumu, kas varētu noderēt kolēģiem, Jānis Pelsis uzskata pedagogu algu sakārtošanu. “Gribējām, lai pabalsts, atvaļinājumā ejot, attiektos uz visiem 566 pašvaldībā strādājošajiem, arī pedagogiem. To jums precīzāk izstāstīs Indra – viņa ir izcila finanšu speciāliste. Pats viņu uzaicināju darbā no rajona padomes. Nekad nevienam neesam palikuši parādā!” Finanšu nodaļas vadītāja Indra Latviete ar pašvaldības naudu dažādos amatos saistīta kopš 1995. gada: “Domē, apstiprinot jauno nolikumu, kas darbiniekiem un amatpersonām atkal paredz sociālās garantijas – atvaļinājuma pabalstu un naudas balvas (deputāti gan apmēru taupīgi ierobežoja līdz 25% no minimālās algas), radās jautājums par pedagogiem, jo Atlīdzības likums uz viņiem it kā neattiecas. Tomēr gribējām ar tādām pašām piemaksām motivēt arī pedagogus. Izlēmām noteikt algu likmes, šķietami iejaucoties skolu dzīvē.”
Jānis Pelsis nenociešas: “Mums valstī pedagogu mērķdotāciju pieņemts uzskatīt par “svēto govi”, bet mēs tās tomēr aiztikām, jo noskaidrojās, ka jau pērn pedagogiem maksātas naudas balvas – pat bez loģiska pamatojuma, piemēram, par pirmo septembri vai pirmo sniegu! Ja gribi saņemt pabalstu, ejot atvaļinājumā, vai naudas balvu, liekam visu kopējā katlā un tad rēķinām! Mums izdevās sakārtot, kaut arī sākumā skanēja protesti. Kā neskanēs, ja dažs skolotājs pelna vairāk nekā tūkstoti?! Mūsu pedagogu likmes ir lielākas nekā citur. Labajos laikos pat bērnudārzu darbiniekiem, kuriem likmes bija mazākas, piemaksājām piecdesmit latus. Tā kā pirmajā acu uzmetienā šķita, ka no jaunās kārtības ieguvēji būs tikai viņi, man nācās iet uz skolu skaidrot, jo skolu un bērnudārzu pedagogi sāka rīvēties savā starpā. Domāju, ka tagad finanses ir sadalītas godīgi, turklāt nopelnītais paliek aptuveni iepriekšējā līmenī, tikai to veido pamatalga un piemaksas.”
Indra Latviete izskaidro: “Pedagogu likmi regulē darba stāžs, līdz janvārim vienādu gadu skaitu nostrādājuši skolotāji saņēma visai atšķirīgas algas. Nosakot stingras likmes, dome gan šķietami ierobežoja skolu direktorus, tomēr uzreiz pateicām, ka pāri paliekošo mērķdotācijas naudu vadība var noguldīt savā fondā un paredzēt piemaksu par kvalitāti. Mazliet netaisnīga līdz šim bija pirmsskolas izglītības pedagogu samaksa, jo skolās iespējams strādāt vairāk stundas par vienai likmei atbilstošo 21 stundu un pelnīt vairāk. Bērnudārzos nevar vienlaikus strādāt divās grupiņās. Turklāt tagad arī mazuļu audzinātājām vajadzīga augstākā izglītība. Noteicām, ka visiem pedagogiem ar desmit gadu stāžu likme ir 318 latu mēnesī. Ja ar mērķdotāciju nepietiek, pašvaldība piemaksās. Domāju, ka nevienam nav pamata sarūgtinājumam, jo rezultātā būtisku izmaiņu nebija, taču sistēmu skaidri sakārtojām. No mērķdotācijas vien skolās nevarētu maksāt atvaļinājuma pabalstu un naudas balvas, to atļauj domes papildfinansējums. Ne jau velti izglītībai tērējam budžeta lielāko daļu, pat krīzes gados, kad saruka valsts finansējums interešu izglītībai, mūsu mūzikas un sporta skolā noteicām augstāku likmi par valsts piešķirto – nevis 250, bet 298 latus. Dome piemaksāja.”
“Toties sevi pamatīgi apcirpām!” atceras priekšsēdētājs. “2009. gada novembrī varējām palikt bez algām. Valstī izdarīja budžeta grozījumus, bet mums tolaik nebija lielu projektu, kur varētu ietaupīt. Nācās ķerties pie pašvaldības darbinieku algām, priekšnieku ieskaitot. Ar 20 un 30 procentiem bija par maz. Nekas cits neatlika kā rādīt priekšzīmi. Teicu, lai griež par četrdesmit procentiem. Kam zemāks atalgojums – mīnus trīsdesmit, mazāko algu saņēmējiem atņēma divdesmit procentus. No domes atlaidām deviņus darbiniekus, vēl deviņus nolikām uz pusslodzi. Tomēr dome atšķirībā no citām pašvaldībām darbu turpināja visas dienas. Nu esam sākuši algas nedaudz palielināt, bet ne vecajā apmērā. Vēl tagad mani deputāti reizēm saka, ka esot bijis traks, taču nebija citas izejas, lai momentā atrisinātu budžeta problēmu. Algas visi saņēma laikā.”
“Lielākais budžeta pārpalikums bija, sākot 2012. gadu,” turpina Indra, “jo iedzīvotāju ienākuma nodokli paredzam pēc piesardzības principa – valsts garantētajā līmenī. Sanāca pārpalikums, tomēr deputāti izlēma to gada beigās nevirzīt tēriņiem, bet uzkrāt, lai šogad varētu uzsākt stadiona celtniecību.”
“Pēdējos divus sasaukumus jau esmu sācis svārstīties, vai vajag kandidēt, bet es jau nekad neesmu bijis viens, allaž apspriežos ar savu komandu. Ja viņi domā, ka vajag, tad piekrītu, kaut gan saprotu, ka daļai iedzīvotāju var likties, ka Pelsis ir aizsēdējies. Turpretim citiem patīk stabilitāte. Godīgi sakot, esam savējos mazliet izlaiduši, jo pašvaldība uzņemas darīt arī to, ko tai nenāktos darīt. Sniegu visur notīrām, ceļmalas appļaujam, jaunu liftu iegādei esam gatavi piedalīties ar līdzfinansējumu divām augstceltnēm. Pirmo četru klašu skolēnus ēdinām par brīvu vēl krietni pirms tam, kad valsts sāka rūpēties par pirmklasniekiem. Spriedām par visu pamatskolēnu barošanu, taču pedagogi bija pret – audzēkņi to nespēšot novērtēt!”
Kad starppilsētu satiksmes organizētāji taupības nolūkos atteicās no autoostām, jo biļetes pārdod šoferi, Iecavas ēku nopirka privātpersona. Pašvaldība vienojās, ka jaunie īpašnieki atstās vienu telpu gaidošajiem pasažieriem, lai viņiem nav jāsalst un jāmirkst klajā vietā. Dome katru mēnesi par to pārskaita 500 latus, plus sedz komunālos maksājumus. “Pārvadātājiem maza bēda par ļaužu ērtībām, mēs tā nespējam,” secina Jānis Pelsis. “Viņu dēļ braucu runāt ar Pēteri Salkazanovu, lai rītos, pusdienlaikā un vakaros tiktu saglabāts mūsējiem nozīmīgais maršruts Jelgava – Iecava – Vecumnieki.”
Sarunu pārtrauc telefona zvans. “Sveiki! Maziņo rīt nevar, viņš šodien Ventspilī, rīt Jelgavā. Paga, ko jūs īsti gribat? Maziņo sarkano jeb oranžo? Jūs līdz vieniem atpakaļ nebūsiet, štukojiet citu dienu!” Priekšsēdētājs izvelk lielu sagrafētu “kantora grāmatu”, jo izrādās, ka viņš ir arī pašvaldības autobusu dispečers. Ne tāpēc, ka pārējiem neuzticētos, bet citi tur neko nesaprastu. Diplomēts autospeciālists tomēr! “Mums nav saimniecības daļas vadītāja. Izpilddirektoram pašam darba pāri galvai,” skaidro Pelsis.
Tomēr izpilddirektors Mārtiņš Veinbergs izbrīvēja laiku, lai kopā ar ciemiņiem un priekšsēdētāju dotos iepazīstināšanas braucienā pa Iecavas novadu: “Amatā esmu kopš 2003. gada. Darba dēļ pārnācu šurp no Bauskas. Ja tolaik būtu bijušas projektu iespējas un vairāk naudas, daudzko būtu jau sen sakārtojuši. Tagad nācies lipināt pa drusciņai. Sākums bija grūts, toties, kad 2007. gadā valsts mērķdotāciju ceļiem gandrīz dubultoja, mēs “pašu velnu dabūjām gatavu”. Tik daudz ceļu virskārtas ar šķembām atjaunojām, bet pēdējos švakajos gados varam izlīdzēties tikai ar greiderēšanu.”
Priekšsēdētājam jautājām, kādi ir Iecavas novada lielākie plusi. “Galvenais – izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis. Mīnuss ir tas, ka nav rūpniecības. Zemnieku daudz, bet katrs jau zina, cik pie viņiem dienā var nopelnīt. Tāpēc daudzi iecavnieki strādā ne tikai Rīgā, bet pa visu Latviju un arī ārzemēs. “Balticovo” modernizācija iedzīvotājiem nāca par sliktu, jo četrsimt piecsimt strādnieku vietā palikusi tikai puse. Pašvaldība ir un paliek lielākais darba devējs. Neuzskatu, ka viennozīmīgi jāatbalsta visi uzņēmēji. Tos vajag šķirot ražotājos un pakalpojumu sniedzējos. Pirmos vajag atbalstīt, bet otrus... Vai tā ir liela māka – pirkt lētu šņabi vai košļājamo gumiju, pielikt uzcenojumu un pārdot tālāk? Tirgotāju mums ir bez jēgas. Izstāstīšu jums pasenu stāstu par uzņēmējiem. Slimnīcai vajadzēja sonogrāfu. Saaicināju visus šņabja tirgoņus, teicu viņiem, ka alkohols tomēr ir inde, turklāt baigi lēts, pielieciet katras pudeles cenai klāt trīs santīmus, bet vēlāk tos atdodiet mums konkrētai vajadzībai. Slikta doma? Tikai divi no visa pulka bija ar mieru. Tā ideja nojuka. Mūsu pašvaldība reti kaut ko lūdz uzņēmējiem. Reizi piecos gados sponsorēt salūtu – tas nav daudz, jo svētkos nekad neesam “šāvuši gaisā” pašvaldības naudu. Šogad “Balticovo” apņēmās finansēt. Visu, kas atkarīgs no pašvaldības, uzņēmējiem kārtojam bez aizķeršanās. Mēs netraucējam, tas ir galvenais. Zemes un ēku, ko piedāvāt, pašvaldībai nav, toties mums ir datubāze, kur var izvēlēties privātos, kas sapirkuši vecas fermas vai citas būves. Tālākais atkarīgs no abu pušu spējas vienoties”.
Otrs pluss ir sakoptība, to ģerboņa pasniegšanā uzteicis arī Valsts prezidents Andris Bērziņš. Noteikti jāmin rosīgā kultūras dzīve – 14 pašdarbības kolektīvu. Kultūras nams, kurā LPS pārstāvji ciemojās 2005. gada sakoptāko pagastu svinībās, pa šo laiku pārvērties līdz nepazīšanai. Teiktais pagaidām saistās ar iekštelpām, jo ārpuse pārrobežu projekta ietvaros vēl top atbilstoša ēkas statusam. Vēsturiskais sarkano ķieģeļu nams ir viena no grāfa Pālena laikā celtajām ēkām. Gan lielā, gan mazā zāle atbilst visdažādāko pasākumu vajadzībām. Lielajā zālē vairs kino nerāda, jo vietējie labāk skatās “filmas ar popkornu” Rīgā, toties tagad zāli papildina balkons, kurā ir arī galdiņi saviesīgai pasēdēšanai. Invalīdu pacēlājs vis nav greznuma priekšmets, jo katrā pasākumā esot arī cilvēki ratiņkrēslos. Rīgas tuvums kultūras nama vadītājai Almai Spalei un mākslinieciskās daļas vadītājai Gintai Cerai liek ļoti apdomīgi izvēlēties viesmāksliniekus, reizēm ir grūti prognozēt, kurš spēs piepildīt zāli, bet kurš ne. Vietējo pašdarbnieku lielkoncerti gan vienmēr ir izņēmums. Dižāko no 14 kolektīviem mums atteicās nosaukt, jo diži esot visi. Vēlāk Jānis Pelsis raksturoja vietējos ļaudis: “Iecavnieki ir īpatnēja tauta, to es kā ienācējs (dzimis Rugājos, pēc tam dzīvojis Neretā un Viesītē. – D.O.) skaidri redzu. Vainīgs gan Rīgas tuvums, gan naudas kāre. Tie, kam zeme, tik audzē un pārdod, kādi vēl kultūras pasākumi! Man arī gāja tāpat, kolhoza laikos ar dārzeņiem naudu pelnīju dienām un naktīm. Kad “repšus” mainīja pret latiem, pie mums “zeķēs” atklājās pat vairāk naudas nekā Bauskā.”
Remontējot Zorģu bibliotēku, izdevās savest kārtībā visu namiņu. Līdz tam bibliotēka 32 gadus atradās otrajā stāvā divās mazās istabiņās, bet pašvaldībai veicās izdevīgi atpirkt kādreizējā veikala telpas apakšstāvā. Tomēr Jānis Pelsis mūs neveda turp tikai, lai palepotos ar pērn atvērto skaisto ēku un gaišo bibliotēku. Bibliotekāre Aina Ezergaile aprīlī saņēma vienu no piecām konkursa “Pagasta bibliotekārs – gaismas nesējs” balvām, jo atzīta par labāko Zemgales reģionā. Viņa nes gaismu visos iespējamos veidos, speciāla telpa te atvēlēta radošajām darbnīcām visu vecumu lasītājiem. Piektdienās Sociālais dienests projekta ietvaros šeit uz radošām nodarbībām pulcē Zorģu un arī Iecavas centra pensionārus. Bibliotēka nelielajā ciematā vairs nav grāmatu apmaiņas punkts, bet mazs kultūras centrs. Un ne tikai, jo Aina cenšas izdaiļot arī bibliotēkas ārtelpu. Pērn ar Nīderlandes KNHM projekta atbalstu tapusi jauka lapenīte, bet cits 2007. gadā atbalstīts projekts ļāvis iekārtot skaistu puķu dobi. Lai ārpus Iecavas dzīvojošie nejustos abižoti, katrā no četriem centriem (arī Zorģos) ir kārtīgs ziņojumu dēlis, rotaļu laukumiņš un ielu apgaismojums, turklāt laternas deg visu nakti. Krīzes laikā gaismu nācies ierobežot, bet sarosījās negodīgie ļaudis, tāpēc izlēmuši atjaunot.
Iecavas rota kopš senlaikiem ir 17 ha Iecavas parka abpus Iecavas upei. Par spīti lietum, 2010. gadā izveidotais Dievdārziņš upes krastā apbur ar brīnišķīgu nosaukumu un dabas ietvaru. Iecavas sieviešu kluba “Liepas” aktīvistes šeit izlēma atjaunot seno latviešu svētvietu, sakārtojot arī Napoleona armijas virsnieku atdusas vietu. Aizaugušais biezoknis ar pašvaldības finansējumu pārtapis sakoptā parkā ar skatu laukumu, kāpnēm un garām upei ierīkoto koka laipu celiņu, kas aizved uz Pārupes gājēju tiltu. Pērn Dievdārziņā uzstādīti tēlnieka Ulda Serģa kaltie simboliskie akmeņi.
Turpretim estrāde, ko uzcēla Jāņa Pelša valdīšanas sākumposmā, tagad projekta ietvaros atjaunota, kaut gan daudzkas no būvmateriāliem izrādījies ilgtspējīgs. Koka soliņi gan nomainīti pret metāla, lai nodrošinātos pret postītkārajiem. Daudzus darbus sokas paveikt ar projektu naudas finansējumu.
Projektu vadītāja Ineta Bramane līdz skolas sākumam bijusi iecavniece, tad 20 gadus nebija, bet atkal atgriezās, lai 2003. gadā uzņemtos mūsdienu pašvaldībā vienu no svarīgākajiem pienākumiem – projektu koordinēšanu. Līdz pagājušajam gadam viņa apjomīgo darbu no A līdz Z veica viena, tagad ES “kapacitātes projekta” ietvaros darbā pieņemta projektu koordinatore Inese Bramane, kura pārzina “mīkstos” projektus. Savukārt Ineta specializējusies “cietajos” – infrastruktūras projektos. Kopskaitu viņa pat nav skaitījusi. Toties zina, ka pašlaik projektu speciālistēm jākoordinē 16 projekti, no kuriem lielākais, protams, saistās ar ūdenssaimniecību. “Viena jau strādāju nosacīti. Tekstus saceru, bet projekti vienmēr būs komandas darbs. Vai gan smagos infrastruktūras projektus ar savu prātu spētu izplānot tā, kā to var izpilddirektors Mārtiņš ar savu komandu! Visi mani ideju lidojumi paliktu pusceļā, ja domes deputāti projektus neatbalstītu.”
Pērn Iecavas novada iedzīvotāji pirmoreiz varēja iesaistīties jaukajā Nīderlandes fonda KNHM projektā “Iedzīvotāji veido savu vidi”. Šogad 20. februārī izsludināja tā otro kārtu – vienā dienā ar domes ikgadējo NVO projektu konkursu. Šoreiz līdzšinējie 5000 latu palielināti par vienu tūkstoti. Abi konkursi palīdz iedzīvotājiem izprast, ka no pašiem arī var būt atkarīgs, kādā vidē dzīvot, kā saturīgi pavadīt brīvo laiku un tamlīdzīgi.
Protams, vienmēr jau pastāv draudi, ka kāds iepirkums vēlāk tiks apstrīdēts, aizkavējot projekta īstenošanu. Un kur tad vēl nesen masu medijus aplidojušais skandāls par “nesaimniecisko” Iecavas vadību, kas Edvarta Virzas ielu ļāvusi pārrakt divreiz! Vēlāk jau godprātīgākie žurnālisti atzina, ka vainīga nav dome, bet par diviem projektiem atbildīgo institūciju darbības nesaskaņotība – Satiksmes ministrijai savi, bet VARAM – savi plāni. Pateikt “stop!” nozīmētu atlikt vērienīgo ūdenssaimniecības projektu uz gadiem pieciem.
Pretēji daudzām aroda māsām un dažiem brāļiem, Ineta nesūrojas par birokrātiju un saltajiem ierēdņiem, viņai esot paveicies. Tā, piemēram, izcils rezultāts ir sadarbībā ar VRAA īstenotajam projektam, kas devis iespēju sarūpēt invalīdiem un sirdzējiem nepieciešamos palīglīdzekļus – kruķus, ratiņkrēslus, staiguļus, pretizgulējuma matračus. Novadā deklarētie iedzīvotāji tos bez maksas var izmantot uz patapinājuma līguma pamata. Par 16 tūkstošiem latu gan veikts iepirkums, gan kosmētiski izremontēta telpa to glabāšanai.
“Sirds jau nosāp par neatbalstītajiem projektiem. Tādu nav daudz, bet Iecavas novads neatrodas īpaši atbalstāmajā teritorijā, tāpēc nevaram cerēt uz papildpunktiem. Nepatīk, ka konkursi pašlaik mūs ar kolēģiem diemžēl nostāda gandrīz vai “asinsienaidnieku” attiecībās, jo sanākam sīvi konkurenti. Tāpēc lieliska un atbalstāma liekas Pašvaldību savienības virzītā ideja par tiesībām pašiem vietējiem izlemt, kur un kādos projektos ieguldīt noteiktu naudas summu. Vai kādam ir bijušas pretenzijas pret LAD 140 tūkstošiem, ko godīgi un bez noteikumiem saņēma visas lauku pašvaldības? Pirmoreiz naudas atdevi redz visā Latvijā! Ir patīkami strādāt un kalt plānus, ja zini, ka tie īstenosies.”
Kā jau katram projektu cilvēkam arī Inetai pūrā ir daži “sapņu projekti”, piemēram, sakārtot Rīgas ielai piegulošo teritoriju vienotā arhitektoniskā veidolā un tonalitātē, pārveidot Iecavas tirgus laukumu jaukā tirdzniecības pasaulītē – ar namiņiem, bruģētiem gājēju celiņiem un piemērotām laternām. Tuvākais sapnis gan jau tuvu īstenībai – pārcelt Iecavas mūzikas skolu no 25 gadu laikā visai novecojušajām telpām uz “balto māju”– pašvaldība jau atpirkusi Iecavas muižas ēku. Tomēr kultūrvēsturiskā objekta atjaunošanai savi noteikumi, kas prasa rūpīgu priekšizpēti, tāpēc darbi nerit tik raiti, kā gribētos. Ēkas otrajā stāvā ir zālīte – kā radīta jauno mūziķu koncertiem. Līdzās būs piebūve, kur plānota vieta arī mākslas skolai. “Paredzējām vietu arī jauniešu centram, jo projekts tapa “treknajos” gados, tāpēc bija visai vērienīgs. Varbūt pat par daudz, bet sen esmu sapratis, ka vieglāk diemžēl realizēt jau esošu projektu. Pārtaisīt uz vienkāršāku izmaksātu dārgāk,” aizkulises atklāj Jānis Pelsis.
Varbūt viņš jau iepriekš paredz opozīcijas iebildumus, kā notika ar “Aizupiešu” renovāciju. Ar projektiem nekad neko nevar zināt, gluži kā ar bitēm. “Pašvaldībai piederošā ēka, kurā dzīvoja visai raibs kontingents, bija kriminālā stāvoklī. Uzrakstījām projektu sociālajai mājai, to atbalstīja, tāpēc sākām darbus par pašvaldības naudu. Krīzei sākoties, budžeta grozījumu dēļ cerēto finansējumu nedabūjām,” atceras priekšsēdētājs. “Tomēr darbus pusceļā nepametām – lielās un blakus esošās nelielās ēkas renovācija pašvaldībai izmaksāja 645 tūkstošus latu.” Komunikācijas pilnīgi jaunas, katram dzīvoklītim regulējama individuālā apkure. Tomēr jaunievēlētie opozīcijas deputāti pārmetuši izšķērdību. Novada vadītāju vairāk satrauc fakts, ka ne visi dzīvokļu saņēmēji uzvedas pietiekami godprātīgi, vienu ģimeni nācās izlikt par nemaksāšanu. Tāpēc līgumus slēdz tikai uz gadu, dzīvokļi paliek pašvaldības īpašumā.
Ciemiņiem datorā demonstrētajā Iecavas novada prezentācijā, ko Ģerboņa svētkiem sagatavojusi Inese, fonā skan Mareka Pelša Iecavas “himna”. Attēli nepārprotami apliecina novada interneta vietnes lozungu: “Šeit uzzied ne tikai dārzi, bet arī cilvēki!” Tas izskan arī Mareka Pelša vārdos:
“Ciematā, dzimtajā,
Šeit paiet laiks, un jūtos labi es – savējais.
Ciematā – savējā,
Lai notiek tā, lai katram labi šeit – Iecavā!”
Par to, kā Iecava pamazām uzziedējusi, domes priekšsēdētāja atmiņās daudz vērtīgu – smieklīgu un traku stāstu, jo tolaik pilsētā bijuši gan armijnieki, gan “zeki”, kas senāk cēluši putnu fabriku. “Kā tik neesam kruķījušies! Faktiski pats grūtākais juku laikos bija kaut ko nepazaudēt, bet noturēt.” Tomēr simbolisks liekas Jāņa Pelša pirmais veikums jaunajā amatā. Kopā ar gados tikpat jauno vietnieci Helgu Pīlādzi vēl pirms atmodas sabīdījuši īsti trakulīgu ideju – atjaunot Iecavas luterāņu baznīcu, no kuras bija palikusi papostīta ēka bez torņa. Atmoda vēl bija tikai iedīglī, un draudze darbojusies pagrīdē. Laikos, kad nekur neko nevarēja dabūt, šis veikums vien būtu ordeņa cienīgs. Tagad daudzi sen aizmirsuši, ka baznīca ceļa līkumā majestātiski stāv, pateicoties pašvaldības ļaudīm. Cik daudz no sevis tolaik ieguldīja divi vīri – Juris Krievs un Guntis Arājs! Labie darbi jau it kā ātri piemirstas, taču viņi ir deputāti vēl šobrīd. Toties baznīcu skaits Iecavā palielinājies – nesen skaistā vietā uzcelts katoļu dievnams, pareizticīgajiem viņu svētvieta vēl top. Katrai baznīcai pašvaldība piešķir 3000 latu zvana iegādei. Ja atceraties, zvana simbols ir novada ģerbonī!
Kopš 2004. gada tiek piešķirts Iecavas novada “Gada cilvēka” tituls, bet 2009. gadā pašvaldība iedibināja “Goda pilsoņa” apbalvojumu. Pirmie zelta nozīmi par īpašiem nopelniem saņēma divi sadraudzības partneri no Zviedrijas (priekšsēdētāja kabineta sienu rotā viņu dāvinātais pulkstenis, kas rāda piecus dažādus laikus), bet pērn – Ēvalds Kivilands, kura mūžadarbs ir Iecavas novada vēstures apkopošana. Ar domes atbalstu jau izdoti vairāki viņa pētījumi, starp kuriem ir kāds sevišķi neparasts – sirmais entuziasts spējis apzināt un savākt ziņas par Iecavas novada daudzajās kapsētās (24!) apbedītajiem ļaudīm, katru atdusas vietu iezīmējis shēmā. Lai četrām brošūrām būtu turpinājums, katras kapsētas pārzinim dome gada beigās izmaksā vienu minimālo algu par to, ka viņš papildina Kivilanda kunga materiālus ar jaunākajiem datiem. “Kapu kultūra mūsu pusē ir ļoti augsta,” palepojas Mārtiņš Veinbergs. “Varbūt Jāņa krēslu Dieviņš tāpēc sargājis, ka Iecavu vadīt sāka, atjaunojot baznīcu.”
Atvadoties Tamāra Šmite jautāja: “Vai zināt, cikos mūsu priekšsēdētājs ierodas domē? Ap sešiem!!! Ceļas piecos, izlaiž rikšot suņus un dodas uz darbu. Par to neviens neuzraksta!” Bet Jāņos latviskā dižvārda īpašnieks tradīciju nemainīs: “Vienmēr esmu mājās, karogs ir uzvilkts, un draugiem vārti vaļā.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017
© Lursoft IT 1993-2024 Lietotājs, lietojot sistēmas, apņemas ievērot Autortiesību likumu, Fizisko personu datu apstrādes likuma prasības (Lursoft IT privātuma politika) un Lursoft IT sistēmas izmantošanas noteikumus. Lietotājam aizliegts izmantot jebkādas automatizētas sistēmas vai robotus piekļuvei sistēmai bez rakstiskas saskaņošanas ar Lursoft IT. Lursoft IT nenes nekādu atbildību par darbībām vai lēmumiem, kas balstīti uz saņemto pakalpojumu. Lursoft IT portālos publicētie pētījumi tiek sagatavoti, lai sniegtu sabiedrībai būtisku informāciju par uzņēmējdarbības, tai skaitā nozares, reģiona attīstības utml. tendencēm. Pētījumu mērķis ir publiskot informāciju, kas skar sabiedrības intereses. Pētījumos tiek norādīti tajos izmantotie datu avoti.
(0)
