Rīga 11°C, skaidrs, bez nokrišņiem, A vējš 2m/s
Piektdiena, 2024. gada 03. maijs 23:49
Vārda dienas: Gints, Uvis
Andris Bērziņš atvadās no Valsts prezidenta amata
"Latvijas Avīzē" viesojās Valsts prezidents Andris Bērziņš. Šī bija noslēdzošā intervija prezidenta amatā, taču atvadoties teicām Bērziņa kungam uz redzēšanos. Noteikti arī turpmāk vēlēsimies uzklausīt pieredzes bagātā vīra domas par sabiedriski politiskām un tautsaimniecības lietām, jo vairāk tāpēc, ka četros prezidēšanas gados laikrakstam izveidojās ļoti laba sadarbība ar Andri Bērziņu. Redakciju sarunā pārstāvēja Linda Rasa, Māris Antonevičs un Egils Līcītis.
E. Līcītis: – Prezident, kāds jums ir noskaņojums, atgriežoties no valsts dienesta mierīgā civilajā dzīvē?
A. Bērziņš: – Man parasti prasa, kas četros gados bijis lielākais vai labākais veikums. Varu sacīt, ka šajā laikā miera nebija, tas bija smaga darba cēliens. Par to mani brīdināja priekšgājēji Vaira VīķeFreiberga un Valdis Zatlers – pārliecinājos, ka viņiem bija taisnība. Piemērs kaut vai no pēdējo darba dienu daudzveidības. Otrdien man bija saplānoti 13 pasākumi. Pieci no tiem – tikšanās ar ārvalstu vēstniekiem no Izraēlas, Nīderlandes, Beļģijas. Uz katru sarunu rūpīgi jāgatavojas. Nepietiek ar četru gadu pieredzi amatā, kaut tā, protams, palīdz. Tāds tas ritms – līdz pat pilnvaru beigu brīdim.
M. Antonevičs: – Tīri sadzīviski jums daudz nācās pārkārtoties prezidenta pienākumu pildīšanai? Redziet, kā tagad mudina Vējoni – lai pametot Ogres dzīvokli un pārejot uz rezidenci.
– Mani drusku izbrīna šāda skubināšana. Cilvēks taču pats izvēlas dzīvesvietu. Cik saprotu, Raimonds Vējonis jūtas pietiekami komfortabli pašreizējā mājoklī – kas tur slikts, ka viņš to nepamestu. Man mājas dod stabilitāti. Jebkur citur tā vairs nav. Un man tā ir vieta, kur atpūsties pēc grūtas darbdienas – labākā vieta.
L. Rasa: – Bet esot drošības noteikumi, izmaksas. Izskanējušas bažas – ja pēkšņi uz dzīvokli zvana, pieņemsim, ASV prezidents, tad Ogres dzīvoklī nav sienas pret noklausīšanos, kāda ir Jūrmalas rezidencē…
– Tad jau prezidentu jāievieto noslēgtā būrī! Kas gribēs noklausīties, tas izdarīs visu, ko tamdēļ vajag. Tu jau nezini, kurā brīdī tevi sasniegs svarīgs zvans. Itālijas kalnos slēpojot, saņēmu Polijas prezidenta Broņislava Komarovska zvanu. Tad ir svarīgi, lai tiek nodrošināts savienojums, nevis lai es sēdētu kādā pagrabā vai īpašas aizsardzības zonā. Dārdzības, izmaksu ziņā? Nezinu, vai liela starpība – prezidents uz darbu dodas no Ogres vai Jūrmalas. Tāpēc cienīsim Vējoņa kunga izvēli.
E. Līcītis: – Vai pēc 8. jūlija ņemsiet garāku atelpu?
– Man nepadarīto darbu iekrājies tik daudz, ka nemaz nezinu, pie kura vispirms ķerties klāt. Viena daļa ir sīki, saimnieciski darbiņi, un šīs rūpes pazīst katrs, kam pieder māja vai dzīvoklis. Kaut kas salūzis, kaut kur ieplīsis. Tā kā ar pasaules lāpīšanu nenodarbošos, ir praktiski paveicamas lietas. Man strādāšana vienmēr ir nozīmējusi arī atpūtu.
– Savās pirmajās intervijās uzdevāt sevi kā prezidentu ar tautsaimnieka ievirzi. Toreiz bija svarīgi iziet no krīzes, atjaunot valsts ekonomikas spējas. Sacījāt, ka gribat, lai valstī četrus gadus notiktu līdzsvarota attīstība. Tā vietā sākās samezglojumi un sagriezās virpuļu virpuļi. Saeimas atlaišana ar ārkārtas vēlēšanām. Valodu referendums, pēc kura mēģinājāt būt pretim stāvošo pušu samierinātājs. Tad – Zolitūdes traģēdija. Ārpolitikā bīstamais Putina pavērsiens uz agresijas pusi, notikumi Ukrainā tepat pie mūsu robežām. Vai ieplānoto nenācās stipri koriģēt?
– Makroekonomiskā vērtējumā Latvijas kopējā attīstība tomēr bijusi stabila. Līkne gājusi augšup, un stabilitāte saglabāta līdz pat pēdējam laikam, neraugoties uz nelabvēlīgo ārējo apstākļu ietekmi. Negribu pierakstīt nopelnus sev, bet visumā Latvijas politiskās vadības, valsts pārvaldes sistēma strādā ar rezultātu. Jāmeklē jauni kanāli, papildu iespējas, lai nodrošinātu tālāku izaugsmi. Tādēļ centāmies pavērt jaunus tirgus mūsu uzņēmējiem Centrālāzijā, Kaukāzā. Kanāli ir. Vai pratīsim tos izmantot? Kas attiecas uz sarežģītām situācijām, cilvēks vienmēr grib būt optimists un cerēt, ka pēc iespējas mazāk būs nepatīkamu pārsteigumu. Bet īpaši prezidenta amatā jābūt gatavam uz visiem pavērsieniem. Kaut paņemot atvaļinājuma nedēļu martā – sekoja Komorovska zvans par rīcību pēc Krimas aneksijas. Stāvoklis mainās par 180 grādiem, un nācās jau pirmdien atgriezties Rīgā darbā.
– Jūs iekšpolitiskajā darbībā mēģinājāt piedāvāt likumprojektus, lai stiprinātu mūsu vājo partiju demokrātiju. Un pareizi darījāt, jo sabiedrību satrauc, ka pie varas ir partijas, faktiski šauru interešu sīkas grupas. Vēlējāties dot lielākas pilnvaras premjeram, runājāt (īpaši pēc Zolitūdes traģēdijas) par bezatbildību visos līmeņos. Arī tas pareizi, bet vai sekoja risinājumi? Vai Saeimā nenācās sastapt ja ne klaju pretestību, tad ignoranci?
– Ar šodienas acīm skatoties, man ir pārliecība, ka vairums no maniem priekšlikumiem tomēr tiks pieņemti – lai arī ar niansēm un ne no A līdz Z. Sevišķi tas varētu skart jautājumu par valdības vadītāja un viņu atbalstošās partijas atbildības palielināšanu. Tas nozīmē, ka nominētais premjera kandidāts pats izvēlas kabineta ministrus. Spices partijas šķiet arī sapratušas, ka līderim reizē ir jābūt premjera kandidātam. Tā ka "pretestība" tomēr nav tik liela. Arī uz Saeimas vēlēšanām pat stiprākās partijas centās apvienot spēkus, teiksim, ar reģionu cilvēkiem, un tas ļāva ienākt parlamentā pieredzējušiem vīriem, kas spēj dot reālu pienesumu.
– Atvadu runā Saeimā jūs bijāt labvēlīgi noskaņots pret deputātiem, bet vēlētāji caurmērā kritiski vērtē Saeimu, uzņēmēji sūdzas par deputātu zemu saimniecisko kompetenci.
– Tā jau katrs var vērtēt, kas labs, kas slikts. Tikko jaunais basketbolists Porziņģis pacēla Latvijas vārdu vēl nebijušos augstumos. Kas parādās presē, kā to komentē? Negatīvi! Porziņģa komandas līdzjutēji esot dikten neapmierināti un tas Latvijā tiek likts kā pirmā ziņa! Kāda tā motivācija jauniešiem? Tā bieži vien pat ļoti pozitīvas lietas mēģina parādīt pavisam pretējā gaismā. Tas ir viens no demokrātijas procesa pamatjautājumiem Latvijā – visi ir balsojuši vēlēšanās, izraudzījuši pārstāvjus uz Saeimu. Tikko vēlēšanas beidzas, sākas gluži pretēji procesi. Tiek nepārprotami pausts, ka ievēlētie deputāti nav piemēroti darbam Saeimā, ka viņus nevar ņemt par pilnu. Bet kas tad viņus ievēlēja? Neviens cits kā mēs paši. Negācija dzīvi nevirza uz priekšu.
M. Antonevičs: – Tikko intervējām premjeri Straujumu. Viņa teica, ka nav iespējams premjeram izvēlēties ministrus bez koalīcijas partiju aizbildnības.
– Vēlēšanās ir viena uzvarējusī partija – tā, kas uzņemas valdības sastādīšanu, ar premjeru, kurš vadīs valdību. Šai partijai krīt lielākā atbildība...
– Latvijā reti kad viena partija gūst ievērojamu pārsvaru vēlēšanās.
– Apstāklis, ka uzticēs lielāku atbildību premjera partijai, spiedīs veidot lielākas politiskās organizācijas. Varbūt spēku apvienošana Latvijā ir nedaudz iestrēdzis process, un situācija tāda kā iekavējusies, bet process notiek.
L. Rasa: – Vai tiešām ticat, ka latvieši spēs vienoties, veidot lielas monolītas partijas? Kaut tā pati "Vienotība" – apvienojās, bet ik pa laikam tiek runāts, ka esat uz sašķelšanās robežas, vismaz iekšējās pretrunas ir lielas.
– Neņemos paredzēt, kādu galu kura partija ņems, bet sašķelšanās dažkārt nozīmē tādas bāzes veidošanos, uz kuras var celt ko lielāku par iepriekšējo. Jāpiesaista jaunpienācēji. Ar ietekmi, ar pieredzi. Skaitliski Latvijas partiju lielums uz Igaunijas, Lietuvas fona izskatās ļoti slikti. Diemžēl. Kaimiņzemēs pēc ietekmes un biedru skaita radītās partijas ir daudz iespaidīgākas. Igauņiem lielākajā partijā ir virs 20 000 biedru. Mums jāizdara secinājumi. Tāpēc jau saaicināju ekspertu grupu, kas izvērtēja situāciju, deva priekšlikumus, kuri pārtapa uz Saeimu nosūtītā ierosinājumu vēstulē. Jāmeklē ceļi, lai nostiprinātu partiju sistēmu.
E. Līcītis: – Kādi ir jūsu secinājumi pēc četru gada darba par prezidenta amatu kā tādu? Pašlaik tas ir pareizi novietots varas zars? Vajadzētu palielināt prezidenta pilnvaras? Vai būtu jādod tautai prezidenta vēlēšanu tiesības? Cilvēkus šie jautājumi ļoti interesē, no prezidenta daudz gaida, lai arī viņa funkcijas ir ierobežotas.
– Varu droši apgalvot, būdams šajā amatā četrus gadus, ka viena cilvēka lomai tiek piešķirta pārāk liela nozīme, un gaidas un cerības ir daudz augstākas, nekā realitātē tās iespējams piepildīt. Atklātā, globālā pasaule prasa citu pieeju. Ir svarīgi, lai katrs indivīds attīstītu pats sevi. Ar gadiem tam būs jo lielāka nozīme. Lasīju redzējumu par to, kā vācieši iedomājas Vāciju 2030. gadā. Viņi prognozē, ka ražošanā vajadzēs uz pusi mazāk darbaroku nekā šobrīd. Prognozē nepieciešamību katram iedarbināt savu kritisko domāšanu, enerģiskāk rīkoties jau šodien, lai rastu vietu nākotnes pasaulē. Pieaugs ne vien katra indivīda, bet arī ģimenes loma. Tas būs pamats, atbalsts attīstībai. No attīstītās Vācijas varam pārcelt skatu atpakaļ uz Latviju. Beidzamajos piecos gados lauksaimniecībā nodarbinātie mazinājušies no 72 uz 47 tūkstošiem. Tas ir ievērojams skaitlis un tas kritīsies tālāk. Vēl pēc dažiem gadiem lauksaimnieciskajā ražošanā strādās zem 30 tūkstošiem cilvēku. Investīcijas samazina konkrēto darbaroku vajadzību, jo ceļas tehniskais, mehanizācijas līmenis.
M. Antonevičs: – Pie mums taču valda satraukums, ka darbaspēka nebūšot. Vajadzēšot ievest cilvēkus no citurienes.
– Nedomāju, ka radīsies tāda nepieciešamība. Vismaz ne tad, ja gribēsim būt konkurētspējīgi pasaulē un arī kāpināsim ražošanas attīstības, produktivitātes līmeni. Ir arī zemes, piemēram, Dienvidāzijā, kur visaugstākās tehnoloģijas ir līdztekus viduslaiku dzīvesveidam, bet diez vai mums jāturas uz šī ceļa. Esmu jau vēstījis, ka Latvijai desmit gados jātiecas sasniegt Eiropas vidējo līmeni. Ja ne, tad nezinu, vai varēsim runāt par Latviju kā valsti kaut vai tāpēc, ka cilvēki nepaliks dzīvot atpalicību nepārvarējušā zemē.
L. Rasa: – Vai manāt, ka ministri, citi politiķi līdzīgi jums uztraucas par Latvijas nākotni ilgākā periodā vai arī viņi domā tikai par savām šodienas partijiskajām interesēm?
– Daudzas valstis uztraucas par konkurētspēju. Somija, piemēram, ir spērusi ievērojamus soļus izglītībā, domājot, kā panākt, lai augstskolā izglītots cilvēks uzreiz pēc tās ir gatavs uzsākt savu uzņēmējdarbību neatkarīgi no studētā priekšmeta. Tas ir izglītības pamatmērķis – patstāvīgs, domājošs jauns cilvēks, kas pratīs par sevi parūpēties, kurš nebūs spiests aizbraukt no valsts laimi meklēt vai nonīkt kādā kaktā. Mūsu cilvēki labi redz, kas notiek pasaulē, pie varas esošie arī skatās plašākā mērogā. Neviens politiķis taču neteiks jums citu, kā to, ka viņš strādā, lai mēs visi Latvijā labi justos.
E. Līcītis: – Jūs liekat lielus uzdevumus – desmit gados sasniegt Eiropas vidējo līmeni. Piecpadsmit gados piespiest Latvijas – tomēr postpadomju – sabiedrību pārtraukt nemitīgo iesīkstējušo vaimanāšanu un sākt uzņemties atbildību katram pašam par sevi. Ticat, ka tā iespējams?
– Pirms kāda laika biju Cēsu ģimnāzijas 9. klases izlaidumā. Bērni bija tik izcili, ka man neradās šaubas, ka ikviens no viņiem spēj piepildīt jebkuru nākotnes ieceri. Viņiem jau ir sasniegumi mācībās, mūzikā, mākslās, sportā, un bērni uz to konsekventi gājuši. Domāju, ka tiem, kuri tuvākajos desmit gados ienāks Latvijas valsts dzīvē, ir nesalīdzināmi augstākas kvalitātes latiņas, nekā pašreiz uzliktās. Daudzi tiks pāri šai augstajai latiņai. To redzu Latvijas skolās.
L. Rasa: – Jums ir dēls, trešklasnieks. Un parasti vecāki mēģina savu bērnu ievirzīt kādā profesionālā gultnē. Kādu profesiju, dzīves ceļu jūs iesakāt dēlam?
– Var teikt, ka viņš to jau ir izvēlējies – IT speciālists. Viņš tai ziņā ticis daudz tālāk, nekā prasa skolā. Man ir prieks, ka viņš mantojis matemātisko, eksakto domāšanu. Bet vajag likt klāt arī pārējo, ar vienu vien ir par maz. Minētie Cēsu bērni, kuriem ir labas sekmes svešvalodās vai matemātikā, paralēli viens iet arī mūzikas skolā, otrs ir labs volejbolists. Tie ir jauni cilvēki, kas veido plašu redzesloku un izkopj vairākas prasmes.
– Starp citu, vai jūs uz vecāku sapulcēm skolā ejat?
– Būt esmu bijis, taču godīgi teikšu – par maz. Ir vecāki, kas aktīvi cenšas virzīt skolās notiekošos procesus, mani var pieskaitīt pasīvajiem.
M. Antonevičs: – Nesen izsludinājāt pretrunīgo "tikumiskās audzināšanas" normu izglītības likumā, kaut deputātu grupa aicināja jūs tā nedarīt.
– Jocīgi. Mani aicina neizsludināt, bet paši nobalso par. Pie tam diezgan pārliecinoši par! Iespējams, lielās emocijas ceļas sakritības dēļ, ka Rīgā pēc dažām dienām bija gaidāms praida gājiens. Tas radīja lieku nervozitāti. Es negribu būt visur soģis un gaišreģis, it īpaši diametrāli pretējās puses šķirot. Domāju, ka par to vēl ilgi un gari diskutēs, no daudziem redzespunktiem raugoties.
E. Līcītis: – Aktualitāte patlaban ir bēgļu "slidenais" jautājums. Par to arī diskusijas būs ilgas un garas. Kā Latvijai vajadzētu rīkoties?
– Manā skatījumā, ES jānodrošina robežu kontrole un drošība. Tai ziņā Žana Kloda Junkera aicinājums veidot kopēju militāru sadarbību, kur robežsardze ir viena no sastāvdaļām, ir pamatots. Reāli Eiropas Savienībai nav iespējams uzņemt visu migrācijas plūsmu. Taču skaitļi par "gribētājiem" šobrīd ir dramatiski, un var saprast Itāliju, kas netiek galā ar simtiem tūkstošiem bēgļu. Tas rada problēmu, kurai jāmeklē risinājums ilgtermiņā. Īstermiņā acīmredzot jāņem vērā solidaritātes princips, atslogojot Vidusjūras valstis. Tomēr katrā Eiropas valstī arī ir sava situācija, un, piemēram, Latvijā jau šobrīd nav nemaz tik maza bēgļu plūsma. Iebrauc tie paši vjetnamieši, bijušo padomju republiku cilvēki, un viņi priekš mūsu apjoma ir pietiekami lielā skaitā. Tā kā problēma jāaplūko vispārējā kontekstā – ne tikaiSīrijas, Ziemeļāfrikas bēgļus uzskaitot. Tur tas kļuvis par kontrabandas biznesu, kas ir cilvēku pārvadāšana par naudu.
– Nuja, un ja Eiropa parādīs kā apsolītā zeme, uz kuru durvis vaļā, tad kontrabandas bizness uzņem apgriezienus.
– Jā, tas ir sarežģīti. Ne velti Eiropas līderi apspriedās bēgļu lietā no astoņiem rītā līdz četriem naktī. Bez pārtraukuma. Katram esot bijis viedoklis, bet līdz kopējas ES politikas izstrādāšanai par patvēruma meklējumiem vēl tāls ceļš priekšā. Katrā ziņā Latvijas priekšlikumi būs balansēti, atbilstoši mūsu situācijai, taču ne kategoriski – sak, mēs tanī visā neiesaistāmies. Jo – ja esam savienībā ar vienotām robežām, tad jāpiedalās arī kopējā problēmu risināšanā, kaut Baltijas valstīs šie jautājumi ir iekšpolitiski ļoti jutīgi.
– Par drošības lietām. Vējoņa kungs šai ziņā būs pietiekami kvalificēts un sagatavots prezidents, bet vai konflikts Ukrainā eskalēsies vai pamazām noplaks? Vai to nāksies četrus gadus turēt uzmanības degpunktā?
– Es domāju, ka tiks atrasts nepieciešamais balanss un augstākajos līmeņos atradīs noregulējumu. Lokālie konflikti uzvirdīs – no tiem būs grūtāk izvairīties. Tomēr lielvalstu attiecībās, manuprāt, ir iespējams nonākt atpakaļ pie konstruktīva dialoga.
M. Antonevičs: – 1. jūlijā noslēdzās Latvijas prezidentūra Eiropā, un prezidējušie ļoti apmierināti sita sev uz pleca, jūsmojot, cik izdevies pasākums. Jums turpretim savulaik bija lielas iebildes pret to.
– Par to, ka Latvija perfekti izpildīja savu prezidentūras pienākumu, nav šaubu. Par veidu, kā ES tiek pārvaldīta un virzīta, man šaubas ir. Šis veids nav optimālākais mūsdienu situācijai un virzībai uz priekšu. Daudziem Eiropā ir domas, ka mazefektīvais mehānisms jāmaina. Nu ko viena dalībvalsts pusgada laikā var atrisināt, it sevišķi, ja pārējām 27 dalībniecēm ir daudzas un dažādas intereses?
L. Rasa: – Ar prezidenta vēlēšanām saistījās minējumi, cik ilgi pastāvēs Straujumas valdība. Runāja arī – Straujuma pabeigs ES prezidentūru un tad… Vai ir indikācijas, ka Straujumas kundze būtu "nogurusi"? Kā jums izskatās –vai rudenī nāks jauna premjere, premjers?
– Katram savā vietā atvēlēts savs laiks. Straujumas kundze amatā strādā apmēram pusotru gadu un ir labi iepazinusi situāciju. Priekšā ir nopietns darbs ar budžetu. Domāju, to veidos esošā valdība esošajā sastāvā. Savukārt budžeta pieņemšanas brīdis Saeimā ir sarežģīts, lai saprastu, vai koalīcija spēj vienoties vai ne. Tas būs tāds interešu, aktivitāšu izrādīšanas punkts. Bet tas vēl patālu. Rudenī. Uznāks sniegs... Ja vien šoziem būs sniegs.
– Valdis Zatlers laida klajā atmiņu grāmatu par prezidentūras laiku plašam lasītāju lokam. Jums arī ir literāras ieceres?
– No manis to negaidiet. Tiesa gan, neatkarīgi no personības, kas kurā laikā ir bijis Valsts prezidents, manuprāt, derētu likt kopā iemūžināmas atmiņas par daudz lielāku laikposmu valsts vēsturē – no 1989. gada līdz mūsdienām. Tas ir gadsimta ceturksnis ar daudzām atziņām un valsts likteņa pavērsieniem.
E. Līcītis: – Prezidenta kapacitātē sniedzat beidzamo interviju "LA", bet ceram, ka sadarbība nepārtrūks...
– ...jūsu redakcijai vienmēr būšu atvērts. Uztveršu uzaicinājumu kā prioritāti neatkarīgi no tā, kas mani sagaida.
– Paldies! Kādi būtu vēlējumi mūsu lasītājiem pēc četriem gadiem Valsts prezidenta amatā?
– Jūsu lasītāju vidū ir daudz laucinieku. Tie vienmēr bijuši stipri ļaudis. Mans vēlējums – lai katrs censtos būt pats savas dzīves noteicējs, bet uz valdību skatītos tikai kā uz piepalīgu, kam jārada iedrošinoši apstākļi. Pats arvien vairāk prātā pārcilāju latviešu sakāmvārdus. Ja otram labu darīsi, tas atdarīsies. Dots devējam atdodas. Svarīgi atcerēties vēl vienu prātulu – kas meklē, tas atrod. Ne tikai tās urdošo daļu, bet arī otrā nozīmē – kas kašķi meklē, tas kašķi atrod. Es dzīvē esmu radis ar cilvēkiem satikt pozitīvi. Negribu nevienu mācīt, nav jēgas vienam ar otru plēsties.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003