Rīga 9°C, skaidrs, bez nokrišņiem, Z vējš 1m/s
Pirmdiena, 2024. gada 13. maijs 23:28
Vārda dienas: Ira, Iraīda, Irēna, Irīna
Plakāts zemnieku 5. februāra protestos: "Subsīdijas vismazākās ES, birokrātija – vislielākā! Kā lai strādājam?" Ieskats kādas lauku saimniecības ikdienā
"Nepatīk spēles ar valsti, jo izskatās, ka ierēdņi visu laiku mūs kaut kam trenē un gādā par to, lai zemnieks nevienā brīdī neatslābtu. Lai ar savu darbu neieslīgstam labsajūtā – laikam tā viņi domā," raksturojot saimniekošanu pēdējos gados, saka Cēsu novada zemnieku saimniecības "Atēnas" pārvaldniece Aelita Runce.
"Klerku bars tagad ir tik milzīgs, ka katram vajag izcelties un parādīt – viņš strādā. Bet kā tad viņš "strādā"? Tikai pēc grāmatām, ko skolās redzējis, jo neko praktisku lielākā daļa dzīvē nav darījuši. Dzīvo debesīs, tālu no reālām situācijām ražošanā, un vēl lielāka problēma ir tā, ka arī ievēlētais Saeimas vairākums tagad jau ir tādi cilvēki, kuri nāk no patērētāju aprindām. Bet patērētājs ražotāju nekad arī nesapratīs," domu turpina Valdis Lācis, "Atēnu" īpašnieks.
Esmu Kliģenē, Zaubes pagasta tālā stūrī, kas cilvēkam no pilsētas droši vien šķitīs gluži kā pasaules mala – meži, pauguri ar stāvām nogāzēm un līdz ar to ceļi, kas prasa ļoti labas braukšanas iemaņas. Vide tāda, par ko mēdz teikt – sveši te nebrauc un nestaigā. Pēc novada gaišāko prātu ieteikuma esmu apciemojis apkaimē cienītus cilvēkus, kuru pārvaldītā saimniecība jau trīs gadu desmitus nodarbojas ar lopkopību, kopš 2008. gada specializējoties gaļas liellopu audzēšanā.
Mūsu tikšanās notika janvāra dienā, kad protesta akcijas uzsāka Lietuvas zemnieki Viļņā. Fonā jau gāja vaļā lauksaimnieku protesti Vācijā, Francijā, Spānijā, Itālijā, Nīderlandē, Polijā un Beļģijā, kur pat augsto lēmēju nams Briselē bija zemnieku ielenkts. Latvija līdz pat 5. februārim vēl klusēja, kaut gan nozares problēmas arī plašākā sabiedrībā jau bija diezgan skaļi pieteiktas pērnruden lauksaimnieku sapulcē Slampē. Protesti vajadzīgi, paši piedalīsies?
Jāpārtrauc konfrontācija
"Mums jau tad būtu daudz labāk, ja valdība sadzirdētu kaut vai to, ko skaidro un prasa, piemēram, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera kopā ar Latvijas Darba devēju konfederāciju. Nodokļu izlīdzināšana Baltijas mērogā, pārliekās birokrātijas mazināšana – tās ir elementāras lietas, kas attiecināmas uz Latvijas uzņēmējdarbību kopumā. Lauksaimniekiem, kuri nodarbojas tikai ar augkopību, tā neizprotami peldošā graudu cena vēl klāt.
Mums kā lopkopības saimniecībai atkal būtu citas specifiskās prasības, taču kopumā piekrītam visiem, kuri arvien skaļāk sāk runāt par to, ka valdībai beidzot jāsaprot, no kurienes rodas nauda. Visi esam vienā laivā, tomēr šobrīd vērojama totāla konfrontācija starp iedzīvotājiem, kuri naudu ražo, un tiem, kuri to dala un tērē! Labi redzam, ka pārāk stipri esam pakārtoti tiem, kuri tērē," domā Aelita.
Ja iezīmē nozares problēmas, Valdis kā vienu būtiskāko turpmākajā attīstībā redz lauksaimnieku galvenā ražošanas līdzekļa – zemes – trūkumu. "Zeme ir īpašumā un arī nomājam. Ar tiem hektāriem, kas tagad ir mūsu rīcībā, varam nodrošināt 300 dzīvnieku ganāmpulka kvalitatīvu uzturēšanu. Lai cik tas būtu jocīgi, arī šeit, paugurainajā Vidzemes daļā, saimniecībai nepieciešamā zeme mums tagad jānomā no ārzemniekiem. Turklāt Latvijā joprojām eksistē atbalsta programma lauksaimniecības zemes apmežošanai un turpinās meliorēto zemju iznīcināšana. No mūsu viedokļa tas ir nākamais briesmīgākais solis pēc tā, kad Latvija atļāva savu zemi izpārdot ārzemniekiem," saimniecības īpašnieks uzsver problēmas, līdz kurām kopējo prasību jūrā nevienā protestā tā arī netiek. "Apmežošanas tendenci vēl pastiprinās bonusi, kas nākotnē paredzami par CO2 piesaisti. Jau tagad zaudējam nomas līgumus. To nupat piedzīvojām ar 30 hektāriem. Iekopām aizlaistu nomas zemi, kas prasīja gadus, bet līgumu ārzemnieki lauza un tur sastādīja kokus," saimniecības attīstību ietekmējošo kontekstu ilustrē Aelita.
Apdalītais darītājs
Taču, lai nonāktu līdz labvēlīgiem attīstības risinājumiem, arī "Atēnās" vispirms vēlas tikt skaidrībā ar saimniecības noturēšanas, faktiski šā brīža eksistenciālajām problēmām.
Tās ir vairākas, tomēr viena viņu pieminētā jo sevišķi labi raksturo valsts birokrātiskā aparāta spēju reaģēt uz krīzēm vai dabas kataklizmām. Runa ir par sausumu pagājušās vasaras sākumā, kādu praktiski neviens Latvijā dzīvojošais cilvēks savā mūžā nebija pieredzējis. Lauksaimniecībā cieta visi, bet lopkopēji visvairāk. Zāle izdega, ierasti pašā ražīgākajā sezonā izmisīgi bija jāmeklē lopbarība vai arī dzīvnieki jāizkauj.
"Eiropas Savienība reaģēja ātri, Latvijai piešķīra septiņus miljonus eiro, lai šīs sekas mazinātu. Paši turējāmies līdz pēdējam, cik spējām. Zīdītāju govi tak nevar nokaut, kad tai mazs teļš vēl ir iekšā vai tikko dzimis, kas ēd mātes pienu! Lopus dzinām purvos, kur vismaz kāda zāle vēl auga. Dzīvnieki tur stiga, lauza kājas, ar striķiem vilkām ārā. Karstums, insekti, izmisums… Tādi apstākļi varētu būt arī ellē.
Darījām teju neiespējamo – pirkām barību, kaut kā ganāmpulku izvilkām. Vairākus vaislas buļļus tomēr zaudējām – svars ap tonnu, kājas sabeidza, dabūjām likvidēt. Esam bioloģiskā saimniecība, mūs pārstāvošā asociācija konsultācijās ar Zemkopības ministriju bija iedevusi ļoti sakarīgus priekšlikumus uzreiz pēc tam, kad Brisele piešķīra naudu. Lopu skaits, hektāri visiem iesaistītajiem labi ir zināmi, cietušie un reģioni arī. Kur problēma? Tak nē, visu sāka muļļāt, sarežģīt, padarīt nepieejamu! Ar visādu kritēriju noteikšanu un dalīšanu no pērnās vasaras vilka līdz decembrim. Beigās izstrādātais nolikums bija tik sarežģīts, ka reti kurš tam varēja kvalificēties. Nupat janvārī atnāca atzinums, ka arī mēs neatbilstam – lopi nav izkauti, dramatisks finanšu apgrozījuma kritums nav konstatēts. Paldies, nākas norīt arī šo kumosu, izdzīvosim! Taču pāri visam paliek neizpratne – šis atbalsts bija domāts un vajadzīgs jau vasarā, kā vārdā jāsoda tie, kuri dara?" sašutumu neslēpj Aelita.
"Zaļā kursa ietekmē pagājušajā gadā subsīdijas samazinājās, bet prasības, tostarp pēc atskaitēm – paaugstinājās. Lai kādi arī Briseles uzstādījumi būtu, ļoti daudz kas tomēr ir atkarīgs no vietējām valdībām. Piemēram, Kaspars Gerhards – tas bija lauksaimniecības kapracis, nevis ministrs. Labs visiem amatiem un diemžēl par zemkopības ministru kļuva brīdī, kad bija jātaisa pieprasījumi ES jaunajam septiņu gadu periodam. Uzskatu, ka faktiski tieši viņš salaida dēlī visu, ko vien te uz vietas varēja nokārtot. Tādēļ tagad mēs redzam sekas arī tajās neskaitāmajās prasībās, ko nemaz nevar noformulēt un no malas saprast.
Arī citu atbildīgo vārdi un uzvārdi mums ir labi zināmi. Piemēram, daudzus gadus valdības subsidēto degvielu lauksaimniekiem piešķīra, rēķinot apstrādātos hektārus un saražoto produkciju. Tad gadījās mums tāda finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, kuras laikā lauksaimniekiem paredzēto degvielu sāka arī iekrāsot. Zemniekiem uzreiz sākās problēmas ar uzglabāšanu un papildu atskaitēm, piegādātājiem – ar atvešanu, jo iekrāsoto ar parasto degvielu kopā liet nedrīkst. Rēķinu, ka tikai savā saimniecībā gada laikā tādā veidā lieki pārmaksāju līdz 3000 eiro, un to visu saprotu kā nekaunīgu lobiju kādam uzņēmējam, kurš ar šo krāsošanu jau gadiem garantēti pelna. Lieks un būtībā nevajadzīgs darbs tādā veidā nodrošināts arī veselai strīpai ierēdņu, jo viss process taču jākontrolē, jābrauc uz saimniecībām, jāraksta akti utt., kam neredzu loģiku," uzskata Valdis Lācis.
Šobrīd – stresaini un sarežģīti
Lai arī lauksaimnieku protestus Valdis un Aelita pilnībā atbalsta, sarunas laikā noprotu, ka paši uz tiem darbu dēļ netiek. "No saimniecības peļņas dividendes neesam izņēmuši nevienu gadu – tikai ieguldām. Kredītus cenšamies neņemt, lai gan kredītlīnija mums ir. Izveidota saimniekošanas sistēma, ganāmpulks, sapirkta tehnika – būtu ļoti sāpīgi likvidēt jau izveidoto struktūru. Esam arī efektīvi, ar šo saimniecību faktiski tiekam galā trijatā, kad ļoti vajag, palīdz arī dēls no savas saimniecības. Citādi nevar. Tādēļ kaitina, ka valsts pārvalde vienmēr ir tik lēna un nevarīga – kopējie saimniekošanas apstākļi pasliktinās ne jau dabas, bet pašu cilvēku veidotās birokrātijas dēļ," uzskata Valdis Lācis.
"Bioloģiskajās saimniecībās mēs līgumus slēdzam uz pieciem gadiem – par to, ka izmantosim šīs ražošanas metodes. Ja mēs parakstāmies, tad jāsaprot, kas par to būs, ko saņemsim, ja savas līguma saistības pildām. Bija prognoze par konkrētām summām. Gads pagāja, un izrādījās, ka solītā nav – būs daudz mazāk. Izrādās, ka ierēdņiem nesanāca, bet mums saistības būs jāpilda!
Dusmas un arī kauns par bezspēcību, ka to nevaram mainīt! Esam jau tiktāl, ka baidos atvērt kārtējo e-pastu vai ziņu no uzraugošajām iestādēm – kas atkal nokavēts, pašā pēdējā brīdī tomēr pagarināts, neatbilst kaut kādiem kritērijiem vai nav piešķirts! Lauki vairs nav tā vide, kur zemnieks kā agrāk varēja dzīvot saskaņā ar dabu un savu darbu. Tomēr uzņēmējdarbība laukos ir mūsu apzināta izvēle, gribam te dzīvot un strādāt sakārtotā, nevis stresainā vidē," līdzīgi tūkstošiem lauku iedzīvotāju vēlas arī Aelita Runce.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003