Rīga 20°C, skaidrs, bez nokrišņiem, DR vējš 2m/s
Sestdiena, 2024. gada 04. maijs 10:47
Vārda dienas: Vijolīte, Viola, Vizbulīte
"Savus dēlus mēs nevarēsim piecelt kājās, tādēļ tagad jāpalīdz citiem, lai viņi izdzīvo un Ukraina uzvar"
Ko lai pasaka mātei, kas karā zaudējusi savu dēlu? Grūti atrast citus vārdus, kā vien izteikt līdzjūtību un pateikties ukraiņiem par viņu cīņu. Kad Ukrainā satiekos ar vairākām sievietēm, kuru dēli gājuši bojā, pretēji manis gaidītajam, viņas piekrīt aprunāties, ir atsaucīgas. Labprāt stāsta par savu dēlu, kā dzīvojis, kā nolēmis doties uz karu, kur kritis. Tomēr viņām tas joprojām nav viegli, sievietēm sariešas asaras acīs. Nāve jau divus gadus kā kļuvusi par neatņemamu ikdienas sastāvdaļu visā Ukrainā.
Lielāku un mazāku pilsētu centros par šo realitāti atgādina kritušo karavīru portreti. Kas zina, cik pavisam Ukrainas māšu zaudējušas dēlus? Pēc dažādām aplēsēm, ukraiņu spēki esot zaudējuši vismaz divas līdz divas ar pusi reizes mazāk karavīru kaujas laukā nekā iebrucēji. Tas varētu būt vismaz simts tūkstoši cilvēku.
Ierakumos vēl smagāk
Vienu no mātēm, kam karš atņēmis dēlu, satieku Rietumukrainas pilsētā Dubno. Larisa Levčuka tobrīd atnākusi uz centrālo pilsētas laukumu. Tur viņa notrauš sniegu no nelielas mākslīgās eglītes un ziediem pie stenda, kur redzams viņas nepilnu 32 gadu vecumā kritušā dēla Jevgēnija Tesļuka foto. Viņš kritis aizpagājušā gada septembrī, ticis ievainots galvā, no tās izvilktas divas šķembas, bet trešā palikusi tur. Nenācis pie samaņas, dēls pēc trim dienām miris.
"Vai jums nav grūti?" vaicāju. "Ko runāt par mani, man nepatīk sūdzēties. Viņiem, bērniem, tur ierakumos aukstumā un slapjumā ir vēl daudz smagāk. Es katru dienu lūdzos par to, lai Dievs palīdz Ukrainai, lai tās bērniem vairs nebūtu jāiet bojā..." Larisa man pastāsta, ka pēc neilga laika viņai jādodas uz Dubno mēriju, kur trīs reizes nedēļā pulcējas savus dēlus zaudējušās mātes, kas nodibinājušas sabiedrisko organizāciju "Par uzvaru!". Tajā apvienojušās kritušo karavīru mātes un sievas. Turpat jādodas arī man – paredzēta tikšanās ar pilsētas mēru.
Larisa pa ceļam stāsta, ka no Krievijas nav bijis nekā laba ne pagātnē, ne arī tagad. Otrā pasaules kara izskaņā un pēc tā šajā novadā pret padomju okupantiem karojusi UPA (Ukrainas sacelšanās armija), arī divi Larisas tēva brāļi. Larisas vīru, kas jau sen devies uz Maskavu strādāt, esot tur nogalinājuši.
Sasniedzam mēriju, kur nelielā kabinetā satiekam citas mātes. Viņu bojāgājušo dēlu vecums – vienam 31, otram 44, trešajam 35, ceturtajam 40 gadi. Vēl vienai no viņām dēls ievainots kaujās Donbasā jau 2015. gadā, bet pēc tam sešus gadus paralizēts nogulējis gultā.
"Kā jūs domājat, vai tas bija viegli! Man bija viens dēls, un viņš krita! Un tagad palieku viena," saka Irina Kubiškina. Līdzīgi citiem cilvēkiem, viņa uzskata, ka ne uz visiem valsts iedzīvotājiem vienādi attiecas pienākums karot. Kādēļ armijā netiekot iesaukti deputāti, viņu bērni, arī policisti, vaicā Irina. Vēlāk vairākās sarunās man nācās dzirdēt uzskatu, ka valsts vadība ir pilnībā izgāzusi mobilizāciju. Pilsoņiem vienkārši un saprotami neesot paskaidrots, ka šajā karā jāiesaistās visiem. Tā kā tas nav izdarīts, daudzviet tālu no frontes zonas iestājies pieradums pie kara un daļu sabiedrības esot pārņēmusi sajūta, ka tas uz viņiem neattiecas.
Organizācijas "Par uzvaru!" vadītājas Valentīnas Gaļasas dēls Oleksandrs kritis 2022. gada maijā. Viņa pastāsta, ka organizācijā apvienojušās sievietes palīdzot, kā vien spējot. Dažas pinot maskēšanās tīklus, bet galvenokārt palīdz izveidot paciņas karavīriem frontē. Gādājot produktus, cigaretes, tēju, kafiju. "Tas mums jādara. Turklāt jāpieņem doma, ka savus dēlus mēs nevarēsim piecelt kājās, tādēļ tagad jāpalīdz citiem, lai viņi izdzīvo un Ukraina uzvar," teica Valentīna.
Nelielā Dubno pilsēta ar apmēram 37 tūkstošiem iedzīvotāju divos Lielā kara gados atvadījusies no 49 saviem kritušajiem iedzīvotājiem. Dubno rajonā šis skaitlis ir 274.
Karš nomāc
Dubno pilsētai, kā var noprast no sarunas ar Vasilu Antaņuku, kas vada pilsētu kopš 2010. gada, pats svarīgākais ir nodrošināt valsts aizsardzību un uzvaru pār okupantiem. Pagājušajā gadā prāva summa no pilsētas budžeta izlietota, lai būvētu aizsardzības objektus pie apgabala robežas ar Baltkrieviju gadījumam, ja ienaidnieks uzsāktu uzbrukumu arī no turienes. Tikko pašvaldība aizvadījusi kārtējo sesiju, kurā pieņemts lēmums piešķirt prāvus līdzekļus kaujas dronu iegādei, kas, pēc Dubno mēra teiktā, iznīcināšot "orkus, krievus". Viņa vērtējumā Krievija ir tāds ienaidnieks, kura rīcība neesot paredzama. Ja to iespējams kā nākas sagaidīt, iedot pa zobiem, tad tas kaut ko arī sapratīs. Ja Kremlī zināšot, ka baltieši karos, tad varbūt arī apdomāšoties, vai vajadzētu arī tur iebrukt, saka V. Antaņuks.
Pēc mēra teiktā, situācija ir smaga un arī viņa garastāvoklis esot nomākts. Visās jomās Ukraina esot atsviesta krietni vien atpakaļ. V. Antaņuks labi zina, kā izskatās kara postaža, esot bieži devies uz kara nopostīto zonu. Redzot to, viņš bijis šokēts. "Sabiedrība vēlas, lai uzvara tiek gūta ātrāk. Bet tas ir sarežģīti. Ir daudz kritušo, un tas ļoti, ļoti nopietni ietekmē," saka V. Antaņuks.
Neviens nezina, kur trāpīs raķete
Nacionālā mūzikas nama solistei Annai Labutjai nododu paciņu, ko esmu atvedis no Latvijas, kur kara sākumā dziedātāja divatā ar savu meitiņu bija atradusi patvērumu uz pieciem mēnešiem. Pēc tam atgriezušās mājās Kijivā, kur pirmklasnieci Oļu gaidīja skolas gaitas. Kā viņām klājas tagad? "Grūti, reizēm pārņem izmisums. Bailes ne jau par sevi, bet par bērniem un draugiem, kas atrodas frontē. Palīdzam mūsu karavīriem, kā vien varam." Darņicas rajonā, kur viņas dzīvo, Jaunā gada laikā nokritusi bumba, vēl pirms tam arī gluži tuvu viņu mājai trāpījusi raķete. Tomēr tagad zināmā mērā esot vieglāk – faktiski nav elektrības padeves pārtraukumu, ir ūdens un gāze. Salīdzinājumā iepriekšējā ziema bijusi sevišķi depresīvs laiks. "Uz darbu bija jāpošas tumsā, arī darbā valdīja tumsa, vakarā mājās arī tumsa. Tagad tam mēs gatavojāmies, iegādājāmies uzlādēšanas ierīces, lukturus," situāciju raksturoja A. Labutja.
Apšauda aizvien vairāk
Pa ceļam uz Donbasu iebraucam Harkivā, lai satiktu labo paziņu, brīvprātīgo armijas palīgu Borisu Redinu. Viņš dzīvo pilsētas centrā 18. gadsimta ukraiņu filosofa Grigorija Skovorodas vārdā nesen nosauktajā ielā, iepriekš tā bija Puškina iela. Apmēram pirms divām nedēļām ielas otrā pusē esošajā namā trāpīja raķete S–300, vēl viena eksplodēja ēkas pagalmā. Borisa ģimene, dzīvesbiedre un divi dēliņi, pat neesot sevišķi nobijušies. Virtuves logus gan esot izsitis triecienvilnis.
Harkivas drošības problēmas lielā mērā saistītas ar tuvo atrašanos pie Krievijas robežas. Līdz turienei vien 21 kilometrs. Līdz Krievijas pilsētai Belgorodai 70 kilometru. Krievi, pēc brīvprātīgā vārdiem, šaujot raķetes no 80 kilometru attāluma, un tās sasniedzot Harkivu pēc 40 sekundēm, savukārt ukraiņu pretgaisa aizsardzībai nepieciešamas divas minūtes, lai atklātu uguni pa šiem gaisa mērķiem.
Gaisa trauksmes Harkivā skanot regulāri, un faktiski neviens tām nepievēršot uzmanību. Apšaudes neesot tik briesmīgas, kā iespēja nokļūt okupācijā, no kā daudzi baidījušies kara sākumā. "Daudzi domā, ka tagad situācija ir sliktāka nekā pirms kāda laika. Krievu ir vairāk, bet to ukraiņu, kas gatavi karot, mazāk. Kopumā viņiem situācija ir labāka. Šis ir bezgalīgs karš, kas var turpināties, kamēr Maskava nebūs sabrukusi. Viņi karos ļoti ilgi," teic B. Redins. Arī viņš uzskata, ka valsts nav izdarījusi pašu nepieciešamāko – ar karu jādzīvo visiem pilsoņiem, ar karu jādzīvo valstij, bet tā neesot. No augstākās varas līdz šim galvenais vēstījums sabiedrībai bijis tāds – viss ir kārtībā, armija visu sargā.
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003