Rīga 3°C, apmācies, bez nokrišņiem, D vējš 4m/s
Trešdiena, 2024. gada 13. novembris 16:16
Vārda dienas: Eižens, Jevgeņija, Jevgeņijs
Pērn meklēšanā tika izsludinātas 1556 personas, no tām 1404 atrastas neilgā laikā
Par bezvēsts pazudušu cilvēku meklēšanu Rīgā un novados ap to atbild Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes kriminālpolicijas pārvaldes pirmā biroja otrās nodaļas trīs cilvēku grupa. Viena no trijiem, kas atbild par Rīgu un apkārtējiem novadiem, ir arī mana sarunas biedre – galvenā inspektore, kura lūdz neminēt savu vārdu un nefotografēt, jo ir operatīvā darbiniece. Piemēram, pusaudži klaiņotāji jau pa gabalu mūkot no policistiem, atpazīstot viņus pēc sejas, viņu gan trafaretos, gan netrafarētos automobiļus. Katram no šiem trijiem cilvēkiem ir 40–50 cilvēku pazušanas lietu. Daļa no lietvedībā esošajām personām ir ilgstoši pazudušas. Saskaņā ar Civillikumu – ja no personas pazušanas brīža ir pagājuši desmit gadi (vai pieci gadi, ja persona pazušanas brīdī ir bijusi 75 gadus veca), tad piederīgie var vērsties tiesā, lai personu atzītu par mirušu.
Ik pa laikam rodas sajūta, ka cilvēki pazūd arvien biežāk un biežāk. Izlasi ziņu medijos, ka jauns ģimenes cilvēks gājis prom no Vecrīgas un iekritis kā ūdenī. Beigās tā arī izrādījās patiesība. Tad uzreiz pazūd sirmgalvis, pēc tam atkal bērni...
Ar pazudušo cilvēku lietām strādāju kopš 2008. gada un varu teikt, ka situācija būtiski nav mainījusies. Sabiedrībai gan tāda sajūta varētu rasties, jo pēdējos gados par pazudušiem cilvēkiem vairāk un plašāk ziņojam, aktīvi ir sociālie tīkli. Kad sociālie tīkli kļuva populāri, Valsts policija vēl kādu laiku par pazudušiem cilvēkiem informāciju lika tikai savā mājaslapā. Tagad esam daudz aktīvāki. Informācija pašlaik ir pieejama visur. Ja cilvēks vispār kaut ko lasa un seko notikumiem valstī, tad bieži informācija viņu pašu sameklē.
Saprotams. Maz bija cilvēku Latvijā, kuri savulaik nezināja, kas ir pazudušais mazais Ivans no Liepājas vai Justīne no Rogovkas... Es vēl no bērnības un jaunības atceros, ka par pazudušiem cilvēkiem varēja uzzināt gandrīz tikai pie ziņojumu dēļa policijas iecirkņa priekšā, tikai ārkārtas gadījumos par to ziņoja televīzija, radio vai avīzes. Vai tāda taktika – maksimāla informēšana – ir attaisnojusies?
Kā kuro reizi. Jo mēs zinām, ka absolūti lielākajā daļā gadījumu cilvēki pazuduši labprātīgi, nekas slikts ar viņiem nav noticis. Protams, katrs gadījums rūpīgi jāizvērtē, jo visādi var būt. Tomēr lielākā daļa ir klaiņotāji vai cilvēki, kas izklaidējas un mājās pārrodas pēc pāris dienām. Tas labi novērojams brīvdienās. Cilvēks sastrīdējies, telefons izslēgts, bet mājās viņu nevar sagaidīt.
Kāda tad ir kārtība, pēc kuras policija vadās, kad kāds piezvana un ziņo, ka pazudis piederīgais?
Policija nevienam neatsaka, iesniegums tiek pieņemts pat gadījumos, kad cilvēks no rīta izgājis no mājas un vakarā neatnāk. Sākotnēji informācija tiek pieņemta mutiski, bet pēc tam cilvēkam jāierodas policijas iecirknī vai policija aizbrauc pie viņa. Policija interesējas par pazušanas apstākļiem, vai bijusi depresija, kādas mantas paņemtas līdzi, ar ko komunicējis, lai saprastu, kā tālāk rīkoties. Ja pazudis bērns, slims cilvēks vai sirmgalvis, policija rīkojas nekavējoties, tiek ziņots visām policijas ekipāžām, konkrētā policijas iecirkņa darbinieki nodarbojas ar meklēšanu.
Kad konkrētā lieta nokļūst jūsu nodaļā?
Iesniegumi pie mums nokļūst tajā pašā darba dienā vai nākamajā darba dienā.
Kā jūs sākat meklēt?
Nianses es neatklāšu, lai tie, kas gribēs pazust ar nodomu, to neizmantotu. Vispirms mēs sazināmies ar iesnieguma iesniedzēju, lai iegūtu papildu informāciju un svarīgas nianses, kā dzīvojis, kas ir draugi. Vispirms jāsaprot, kas tas ir par cilvēku. Varbūt regulāri pazūd kopā ar draugiem, varbūt nekad to nav darījis. Lūdzam videokameru ierakstus no pazušanas vietas.
Kādas ir pirmās pazīmes, kas liecina, ka cilvēks varētu būt labprātīgi aizgājis no dzīves?
Depresija, runājis par pašnāvību, mājās atstātas visas mantas, ko parasti nēsā līdzi: mobilais telefons, naudas maks. Diemžēl bieži piederīgie nezina svarīgas lietas viens par otru.
Mēs esam noslēgta tauta, arī šolaiku ātrajā dzīves skrējienā dažkārt nepamanām, kas notiek ar cilvēku blakus.
Jā, tiesa. Bet tautībai jau nav nozīmes, svarīgi, kādas ir attiecības ģimenē. Nereti pat piederīgie nezina sava tuvinieka mīļākās vietas, kur viņš mēdz atpūsties, apmeklēt.
Zināms, ka sirmgalvji ar demences problēmām mēdz klīst pa savām jaunības takām. Kādu dāmu Vidzemē tā arī atrada pa ceļam uz kādreizējā mīļotā mājām. Tas nekas, ka bija pagājuši vairāk nekā 70 gadu, ceļa vietā aug mežs un māju vairs nav.
Tā gadās. Demences cilvēki var neatcerēties pēdējo dienu notikumus, bet precīzi zina, kur jaunībā dzīvojis. Šādos gadījumos to arī piederīgajiem prasām. Iesakām tuviniekiem pieskatīt savus ģimenes locekļus, kuriem ir demence, un pēc iespējas apgādāt šos cilvēkus ar GPS iekārtām.
Kur jauni cilvēki parasti dodas?
Tas ir sarežģītāk, sevišķi šajos laikos. Jaunie cilvēki ir noslēgti, daudziem visa dzīve ir telefonā. Ir gadījumi, kad aizbrauc uz ārzemēm un nevēlas komunicēt ar radiniekiem. Ja cilvēks ir nepilngadīgs, viņu ievieto vietējā krīzes centrā un piederīgajiem jābrauc pakaļ, ja pilngadīgs – tad viņš nekur netiek vests, bet tiek veiktas pārrunas.
Itālijā pirms gada nomira savulaik par kukuļa izspiešanu notiesātais un meklēšanā izsludinātais bijušais Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas rektors un Rīgas Komercģimnāzijas direktors Juris Stabiņš. Par Stabiņa pazušanu policijai 2009. gada 14. septembrī ziņoja kaimiņš, kurš dzīvojis blakus Stabiņa radinieku mājai Rēzeknes novada Rikavas pagastā. Vēl pāris dienas kaimiņš esot redzējis Stabiņu, taču 13. septembrī viņu vairs nav saticis, bet nākamajā dienā gājis meklēt. Maltas upes krastā kaimiņš atradis Stabiņam piederošas drēbes, taču pašu kaimiņu ne. Pie mājas, kuru pieskatīja Stabiņš, atrasta arī neaizslēgta viņa automašīna. Kā bija iespējams Itālijā tik ilgi neatrastam nodzīvot? Dokumenti uz cita vārda?
Visticamāk. Bet var jau nodzīvot visu dzīvi arī bez dokumentiem, ja dzīvo godīgi un nenonāk policijas redzeslokā.
Atzīšos, ka pērnruden, vienam pašam sēņojot, kļuva slikti un es ģimenei nebiju pateicis, uz kuru mežu dodos... Manā gadījumā viss beidzās laimīgi. Tagad vienmēr saku, uz kuru mežu dodos.
Drīz sāksies ogu un sēņu laiks. Un cilvēki pazudīs vairāk. Sakiet ģimenei, kur ejat, centieties neiet viens, ģērbieties krāsaini, ņemiet līdzi uzlādētu mobilo telefonu, uzstādiet lietotni, kas nosaka precīzu atrašanās vietu.
Vai cilvēkam draud atbildība par to, ka viņš vienkārši pazūd, nevienam neko nesakot, tā liekot domāt, ka ar viņu noticis kas ļauns? Piemēram, pagājušajā rudenī medijos plaša brēka bija, kad it kā pazuda filozofs un žurnāla "Rīgas Laiks" izdevējs Arnis Rītups, par ko tuvinieki bija uzrakstījuši iesniegumu kā par bezvēsts prombūtni. Beigās tā izrādījās tāda kā performance. Jau diezgan pasen pazuda kāda laikraksta žurnāliste, par ko patiešām bija liels satraukums. Kad pēc dažām dienām viņa parādījās, sieviete mēģināja iestāstīt, ka testējusi policijas rīcību.
Par savas atrašanās vietas slēpšanu atbildība nedraud. Cilvēkam ir tiesības neatklāt savu atrašanās vietu tuviniekiem. Pirms kāda laika pazuda kāds vīrietis – izgāja no mājas, un viss. Viņš atradās ārzemēs pēc vairākiem gadiem – laimīgs, izveidojis jaunu ģimeni.
Tik vienkārši? Kaut kur jau viņa vārdam, uzvārdam vajadzēja "uzpeldēt" – stājoties darbā, kārtojot lietas ar iestādēm.
Tas lielā mērā atkarīgs no konkrētās valsts, cik tur pārbauda cilvēkus, kas ierodas no ārvalstīm. Teorētiski jau informācija par to, ka viņš skaitās Latvijā pazudis, ir pieejama. Savukārt mēs jau nevaram dot uzdevumu konkrētai valstij viņu meklēt, jo nezinām šo valsti. Un pa Eiropas Savienību cilvēks jau var brīvi pārvietoties, dokumentus nevienam nerādot.
Tas ir skaidrs. Ja ir viltoti dokumenti, tad visi gali, kā saka, ūdenī, bet, ja cilvēks ārzemēs turpina izmantot savu pasi vai ID karti, bankā atver kontu un izņem maksājuma karti, iepērkas, veic maksājumus, jūs šai informācijai klāt netiekat – nu vismaz Eiropas Savienības robežās?
Mums jāprasa informācija konkrētas valsts iestādei vai bankai.
Rīgā un apkārtējos novados, kā saprotu, pēdējos desmit gados pazuduši un nav atrasti ap 150 cilvēku.
Kā jau iepriekš sacīju, daļa no šiem cilvēkiem ir dzīvi – dzīvo ārzemēs un nevēlas ar piederīgajiem komunicēt. Vislielākās pūles mēs veltām nesen notikušiem gadījumiem un tiem, par kuriem ir cerības, ka tos atradīsim. Latvijā šobrīd nav nevienas aktīvas bērnu pazušanas lietas. Jā, ik pa laikam medijos parādās informācija par pazudušiem bērniem, bet, paldies Dievam, tie ir pusaudži – klaiņotāji, kurus atrod vai kuri paši uzrodas.
Skaļi izskanējusi lieta par Annas Jansones pazušanu pagājušā gada novembrī. Viņas zīdainīti atrada mirušu, viņu pašu – nē. Sievietes vīram ir dažādas versijas, viņš ir aktīvs arī sociālajos tīklos. Jums ir versija?
Nekomentēšu. Šī lieta atrodas mūsu nodaļas lietvedībā. Mēs darām visu, ko varam. Piemēram, man ir piecas prioritāras lietas ar savām niansēm. Katrai no tām katru dienu tiek veltīts laiks.
***
Meklēšanā izsludinātās bezvēsts pazudušās personas
Izsludinātas meklēšanā | Atrastas | Aktuālā meklēšanā | ||||
---|---|---|---|---|---|---|
2022 | 2023 | 2022 | 2023 | 2022 | 2023 | |
Nepilngadīgie | 512 | 578 | 493 | 557 | 19 | 21 |
Pilngadīgie | 947 | 978 | 819 | 847 | 128 | 131 |
Kopā | 1459 | 1556 | 1312 | 1404 | 147 | 152 |
● Valsts policijas dati liecina, ka Latvijā pēdējos piecos gados nenozīmīgi pieaudzis meklēšanā izsludināto bezvēsts pazudušo personu skaits. Bet apmēram 90% no pazudušajiem tiek atrasti dzīvi.
● Pazušanas iemesli ir visdažādākie. Pieaugušie mēdz braukt uz ārzemēm, cenšoties aizbēgt no sadzīves problēmām vai arī cerot šādi tās atrisināt. Savukārt jaunieši visbiežāk vēlas izbaudīt brīvību. Īpaša kategorija ir bērnunamu audzēkņi – klaiņotāji.
● No tiem bezvēsts pazudušajiem, kurus atrod mirušus, lielākā daļa ir bijuši nelaimes gadījumi, pašnāvības. Pērn 20 gadījumos cilvēki atrasti noslīkuši un četros gadījumos persona, kas atradās meklēšanā, bija kļuvusi par nozieguma upuri. Pašnāvību gadījumos iemesli bijuši neizārstējama slimība, mīlestība, strīdi, atkarība no azartspēlēm, parādi u. c.
Dati: Valsts policija
Laikraksta redakcija atrodas Rīgā, Toma ielā 4
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 29.11.2003