Rīga 5°C, skaidrs, bez nokrišņiem, DA vējš 2m/s
Sestdiena, 2024. gada 27. aprīlis 01:13
Vārda dienas: Klementīne, Raimonda, Raina, Tāle
Baznīca, skola, krogs – senāk šīs celtnes bija katra Latvijas pagasta neatņemama sastāvdaļa un vizītkarte. Dievnamus un zinību pilis centās celt augstākā uzkalnā tālākai redzamībai, turpretim kroga novietnei būtisks bija lielceļa tuvums. Apceļojot Latviju, gadās sastapt arī kādu “augstāk par zemi” novietotu vietējās varas namu, tomēr Ogres novada dome, liekas, var pretendēt uz “augstākās pašvaldības” titulu, jo pēc apvienošanās ar deviņiem pagastiem par savu mājvietu izvēlējās bijušo Ogres rajona padomes namu. No stacijas puses, pa arvien pilnīgāku sakoptību iegūstošo Brīvības ielu ejot, jau iztālēm vīd pelēkā dižceltne, kuras kāpnes ir kā radītas jaunlaulāto svinīgam “iznācienam”. Kalngals pat visai standartizētajai padlaiku ēkai piešķir majestātiskuma auru. Par kalnu trūkumu šajā novadā sūdzēties nevar, pat Ogres pilsēta “pielaulāta” Zilajiem kalniem. Daugava un Ogres upe, Zilie kalni un vairāki dabas parki novada devīzei likuši izvēlēties vārdus “Cilvēka un dabas harmonija”. Dabas harmonijā dzīvot alkst daudzi, jo otru rekordista titulu Ogres novads pēc Latvijas “pārskroderēšanas” iemantojis iedzīvotāju skaita ziņā – gandrīz 39 tūkstoši. Protams, papildbonuss lieliskajai videi noteikti ir Rīgas tuvums! Teritorijas plašumā (993 km2) gan viņus krietni apsteidz citi kādreizējā rajona platībā izveidotie novadi.
Tomēr par vēl kādu īpašu faktu, kuram šogad svinama desmitgade, zina tikai retais. 2004. gada 30. aprīlī, dienu pirms Latviju uzņēma Eiropas Savienības dalībvalstu pulkā, Madlienas pagastā, kas tagad iekļāvies Ogres novadā, notika neparasta akcija. Pie skolas tika iestādīta Latvijas pagastu ozolu birzs, lai iemūžinātu tobrīd esošos 453 pagastus, kas ilgstoši atradās “zem iznīcības āmura”, gaidot novadu ēru. Birzs vietas izvēli noteica vēstures fakts, ka 1938. gadā Madliena tika atzīta par Latvijas ģeogrāfisko centru. Tomēr pagastiem to autonomā veidolā izdevās nodzīvot vēl piecus gadus. 2009. gada 6. jūnijā bija pielikts punkts Latvijas kārtējām skroderdienām, un valsts sāka dzīvot novados, bet 21. jūnijā “pagastnieki” par pēdējās tikšanās un atmiņu vakara vietu atkal izvēlējās Madlienu, kur, protams, vispirms devās novērtēt ozolu birzs labklājību. Daļa godības gan bija zudusi, tomēr gandrīz puse dzīvelīgi turpināja visiem atgādināt – par pagastiem ar ozolu spēku.
Šo ekskursu vēsturē atļaujos speciāli. Gan tāpēc, ka 2013. gada pašvaldību vēlēšanās vietējās varas pārstāvji jūtami atjauninājās, bet pašvaldību vēstures nozīmīgākos likteņgriežus viņiem der zināt, gan tāpēc, ka mūsu saruna ar Ogres novada domes priekšsēdētāju EDVĪNU BARTKEVIČU sākās tieši par novada tapšanu.
– Jau 2002. gadā brīvprātīgi izveidojām Ogres novada pirmo modeli – kompaktu un loģisku pilsētas un Ogresgala pagasta apvienojumu. Tomēr 2009. gadā, īstenojot valdības izplānoto Latvijas karti, pūrā saņēmām Krapes, Ķeipenes, Lauberes, Madlienas, Mazozolu, Meņģeles, Suntažu un Taurupes pagastu. Kuram bēda par to, ka šajā veidolā netiek ievērots pirms reformas vārdos izdaudzinātais postulāts par obligātu 50 kilometru attālumu līdz centram no katra novada nostūra?! Mums sanāk pat 90 kilometri!
Kādi ir Latvijas ceļi, katrs pats zina. (Protams, pērn novada ceļu zelta fondā beidzot iekļuva daļiņa no ilgi bremzētā Tīnūžu– Kokneses ceļa posma, kam uzbērums radīts vēl padomju laikos, kad tam bija plānots uz Maskavu vedošā ceļa īpašais statuss.) Diemžēl jaunpienācējpagasti bija mazturīgi. No finansiāli pašpietiekamas un citus kolēģus ar diviem miljoniem latu gadā atbalstošas pašvaldības Ogres novads nu pārsvēries saņēmējos. Tomēr novada vadība centusies būt maksimāli iejūtīga pret visiem, tikai pēc četriem gadiem grasījās veidot apvienotu pagastu valdīšanu Mazozolu un Taurupes pagastā, kur iedzīvotāju skaits pavisam niecīgs.
– Daudzos Latvijas novados to izdarīja bez lieka trokšņa. Mūsu nelaime tā, ka gribējām likumpaklausīgi šo ieceri saskaņot ar ministriju. Cenšamies uzklausīt iedzīvotāju viedokļus, bet ja to skaits sarucis...Kaut arī jaunais pašvaldību ministrs Einārs Cilinskis saprot, ka resursi tiek šķērdēti tukšgaitā, tautas balsij pretstāvēt viņš neiesaka.
Diemžēl nabadzības dēļ lepnību zaudēt neviens nevēlas, Mazozolu pagastā jūt nemieru arī ar pamatskolas pastāvēšanas risinājumu. Vietējiem sāp, ka skolu sarakstā vairs nefigurē Mazozolu pamatskolas vārds. Žēl, ka viņi nenovērtē novada domes labo gribu, jo līdz pat 2014. gadam Ogres novadā nav aizvērta neviena skola! Lai visas spētu pastāvēt, daļu pārveidoja par filiālēm – Mazozolu un Meņģeles skoliņas administratīvi iekļāva Taurupes pamatskolā (šī skola sarukušā audzēkņu skaita dēļ gan pati zaudēja vidusskolas statusu), bet Krapes skola tagad ir Madlienas vidusskolas filiāle, savukārt Lauberes pamatskola – Suntažu vidusskolas filiāle. Taču visas strādā uz vietas savos pagastos! Pamatskolas vecākajās klasēs, kad jāapgūst eksaktie priekšmeti, kuru kvalitatīvu apguvi nodrošina mūsdienīgi kabineti, autobusi audzēkņus pārved uz “mātesskolu”.
Tomēr lielākais sāpju bērns ir Lauberes bērnunams, kur darbinieku un audzēkņu skaits ir gandrīz vienāds – ap divdesmit, tāpēc viena audzēkņa uzturēšanas izmaksas gadā ir 14 tūkstoši latu. Tikai puse no viņiem ir Ogres apkaimes iedzīvotāji. E. Bartkevičs neslēpj, ka finansiāli daudz izdevīgāk būtu iestādi likvidēt, bet sava novada desmit bērnus par 250 latiem mēnesī izvietot citur. Gadā tas būtu trīsreiz lētāk! Taču šie divdesmit audzēkņi ir svarīgi skolai un vietējo ļaužu darbavietu noturēšanai. Cik garš, tik plats! Kad novada vadība valdībai ieminas par vēlmi pustukšo skolu atdzīvināt citā veidolā, tajā rodot vietu kādam sociālās uzņēmējdarbības atzaram, atbilde ir sen zināma – pašvaldībai ar to nav jānodarbojas!
Tomēr tajā pašā laikā novada uzņēmēji vis nav tik mazskaitlīgi kā skolasbērni. 2013. gada pavasarī dibinātā Ogres novada uzņēmēju biedrībā kopējās problēmas risina 1000 uzņēmumu un vairāk nekā 50 nozaru asociācijas. Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš atzīst, ka ogrēniešiem ir lielākais biedru skaits radniecīgu nodibinājumu vidū! Viņi SIA “TMMetal” īpašnieka Māra Kapusta vadībā plāno pievērsties arī pašvaldībai liegtajai sociālajai uzņēmējdarbībai, apmācot jauniešus un darba tirgū integrējot jaunās māmiņas. Latvijā netrūkst uzņēmēju atbalstam dibinātu organizāciju, ogrēniešiem tāda ir pašu mājās – pirms sešiem gadiem izveidotais biznesa inkubators, kas pēc triju gadu veiksmīga darba pārtapa Ogres Biznesa un inovāciju centrā. Uģa Amona vadīto centru pelnīti var uzskatīt par pašvaldības “instrumentu”, ar kuru atbalstīt uzņēmējus. Protams, Ogres pilsētas novietojums un teicamā infrastruktūra, dzelzceļu ieskaitot, ir labākā vizītkarte, kas šurp vedina investorus (arī mūsu tikšanās dienas pievakarē priekšsēdētājam kārtējā “vietrauga” vizīte). Tomēr gluži visi uzņēmēji nav pārņēmuši centru vien. Edvīns Bartkevičs virknē pazīstamākos zīmolus, gandrīz katrā pagastā cauri krīzei noturējies pa lauksaimniecības uzņēmumam – lielie graudaudzētaji SIA “Tilbe Agro” Suntažu pagastā, Madlienas pagasta “Galiņos” Edītes Strazdiņas virsvadībā audzētie “Mūsmājas dārzeņi” ir īsta Latvijas prece, Ķeipenē sparīgi turas SIA “Senlejas”, kur darbojas Latvijā pazīstama lopkautuve. Krapes pagasta “bonuss” ir slavenais Lobes ezers, kur veiksmīgākajos copes gados izsniegti pat astoņi tūkstoši licenču. Oficiāli reģistrētais loms vien ezerā ir ap 20 tonnu gadā! Taču arī problēmu tur netrūkst, jo makšķernieku iecienītā vieta aizaug, kas sevišķi draudīgi ir ziemā, kad nākas urbt zivīm papildu “ventilācijas caurumus”. Diemžēl nobruka veiksmīgi uzsāktais jogurta “Jogijs” bizness Krapē, tomēr četri nelieli gaterīši turpina darbu. Mazozolu pagasts turas uz spēcīgiem zemniekiem, kas audzē gan aitas, gan lielogu mellenes.
Pērn ar domes atbalstu izveidota novada meža īpašnieku apvienība ar cēlu nosaukumu “Mežkungs”. Ogres novadā meža platības ir lielas, tāpēc svarīgi, lai privātie prasmīgi un tālredzīgi gādātu par sev uzticēto bagātību. Madlienas un Suntažu katlumājā sāksies renovācija, Madlienā plānots iekārtot kārtīgu “malkas placi” šķeldas uzglabāšanai. Novadam vajadzīgo pašpatēriņu sarūpētu jau minētie meža īpašnieki. Un dabas resursi tiktu pienācīgi izmantoti.
Varētu teikt, ka kopš 2014. gada Ogres vārds negaidīti aizskanējis visā Latvijā, Ogres televīzijai kļūstot par vienu no piecām raidorganizācijām bezmaksas apraidē. (Pašvaldība gan politkorektuma vārdā tagad atsacījusies no sev piederošajām akcijām, jo TV vairs nav vietēja raidorganizācija). Ne mazāk slavens, turklāt daudz senāks ir zīmols “Ogres trikotāža”. Kaut arī padomjlaiku dižkombināta sākotnējā veidolā vairs nav un uzņēmumam nesen pasludināts maksātnespējas process, pagaidām vēl firmas veikali turpina piedāvāt izskatīgus apģērbus. Būtu jau arī neiespējami mūsdienās vienam uzņēmējam apsaimniekot astoņu hektāru lielo teritoriju, tagad te darbojas daudzi desmiti sīku ražotāju. Tomēr Ogres vārds pasaulē aizceļo arī ar stabilām vērtībām – ar “TTMetal Baltic” kuģu dzenskrūvēm (interesanti, ka šo norvēģu dibināto uzņēmumu spēja pārņemt vietējie, apgāžot standartpieņēmumu par Latvijas rūpniecības izpārdošanu ārzemniekiem; gadās patīkami izņēmumi!), ar “Hanzas elektronikas” sarežģītajiem izstrādājumiem, “Siera štelles” neparastos un garšā daudzveidīgos sierus nebrāķē pat izcili siera pazinēji, “Fazer maiznīcas” labumus ēd visur Latvijā (decembrī uzņēmēju godināšanā maizes cepēji saņēma pat divas balvas – par lielāko apgrozījumu 2012. gadā un kā lielākais nodokļu maksātājs!). Bezdarba līmenis novadā ir zems – 31. janvārī tas bija 5,3% darbspējīgo iedzīvotāju.
– Kad sabruka trikotāžas kombināts, uz laiku bijām līderpozīcijās. Pamazām situācija normalizējās, tomēr lēšam, ka aptuveni tūkstoti darba vietu novadam vēl vajadzētu. Diemžēl visiem zināms, cik nelabprāt iedzīvotāji atbalsta jaunu lielu uzņēmumu ienākšanu pašvaldībās. Pretargumentus jau var atrast vienmēr, lai musinātu tautu. To pamatotību atspēkot ir daudz grūtāk. Tā tika “norakta” franču ģipškartona ražotāja “Saint–Gobain” ienākšana. Iedzīvotāju sūdzību tiesā solījās izskatīt pēc pusotra gada, tikmēr franči uzņēmumam atrada mājvietu Polijā. Kāda jēga pēc tam klaigāt, ka trūkst darba! Ražotājiem, kas izvēlas kļūt par mūsējiem, noteikumus neizvirzām, lieltirgotājiem gan prasām, piemēram, savest kārtībā ielu vai veikala pievadceļus. Te gribu piebilst, ka sabiedrībā atrast vienotu viedokli nav viegli pat veikalu jomā. Pašlaik asas cīņas risinās ap “RIMI”, jo aptuveni puse iedzīvotāju uzskata vēl vienu lielveikalu Ogrē par vēlamu kā konkurences nodrošinātāju, otra puse iebilst.
Lauki ir dzīvelīgi, un nešaubos, ka tie izdzīvos. Jautājums ir cits – cik tur būs darba vietu? Ja ļaudis neatradīs to ne pašu pagastā, ne Ogrē, ne Rīgā, vai ceļš nevedīs ārpus Latvijas? Starp citu, Ogres novada prāvo iedzīvotāju skaitu mazliet papluinīja arī “rīdzinieka statusa” ambrāža. Statistika liecina, ka mirstība tomēr nedaudz pārsniedz dzimstību, kas gan pēc krīzes sākusi augšuptieci. Katrs jaundzimušais saņem 100 eiro pabalstu. Ārpus pilsētas bērnus ved skolas autobusi, uz vidusskolām Ogrē brauc paši, taču visiem skolēniem novada robežās transports ir bez maksas. Iepriekš sedzām pusi no biļetes cenas. Interesanti, ka pēc jaunā lēmuma pieņemšanas braucēju skaits dubultojās, gadā – pašvaldību budžetā tam rēķinām 80 tūkstošus latu.
Sen zināms, ka Rīgā par iekārotāko dzīvesvietu kļuvis Mežaparks. Salīdzinot neviļus jāatzīst, ka visa Ogre ir viens mežaparks, jo pilsēta burtiski ieaugusi mežā. Ne jau velti daudzas ģimenes ar bērniem pārceļas te uz dzīvi – tuvu dabai un veselības pilnai videi. Šogad uzsākta renovācija sešos novada bērnudārzos, divas papildgrupiņas 50 bērniem tiks atvērtas pirmsskolas izglītības iestādē “Saulīte”. Ar to bērnudārza rindas no trīs gadu vecuma faktiski nebūs. Pērn parādījās jauna problēma – izteikts vietu trūkums pirmajās klasēs.
Vasarā būs jau 20 gadu, kopš Edvīnu Bartkeviču pirmoreiz ievēlēja Ogres pilsētas domē. Apaļa jubileja gan nesanāk, jo gadsimtu mijā aptuveni gadu strādājis “Hanzas elektronikā”. Viņš “politehniķos” apguvis automatizētās vadību sistēmas inženiera, sistēmtehniķa profesiju, taču elektronika bija hobijs jau sen, tāpēc īsajā praktiskā darba posmā iemanījies tiktāl, ka cehu “darbinājis” viens pats. “Nezinu, varbūt vajadzēja palikt tur,” apcerēm ļaujas priekšsēdētājs. “Tikai nedomājiet, ka ar tehniku bija vieglāk strādāt nekā domē. Bez cilvēkiem arī tur neiztika. Kaut gan skaidri jaušams, ka šis nebūs lietaskoks, pateikt to darbiniekam nav viegli. Ja tev izmisīgi lūdzas atstāt kaut par apkopēju, ko padarīsi? Pilnu uzņēmumu ar apkopējām piedēstīt?”
Domē vairākums deputātu un darbinieku strādā no sirds, diemžēl sadarbība ar opozīciju vienotā ritmā nevedas. Ne vienmēr nesaskaņas risina domes sienās, kā prasītu labu partnerattiecību pamatprincipi, biežāk netīro veļu steidz mazgāt ārpus mājas – dažādos medijos. Žēl, bet daudz vērtīga laika paiet “atšaudoties”. Laiks Edvīnam Bartkevičam ir strikti limitēts. Līdz 2013. gada vēlēšanām līdztekus rūpēm par Ogres novadu viņš vadīja arī Latvijas Novadu apvienību, vienlaikus pildot LPS priekšsēža Andra Jaunsleiņa vietnieka pienākumus. 25. oktobrī E. Bartkeviču ievēlēja par valdes priekšsēdētāju jaunizveidotajai pašvaldību apvienībai “Sabiedrība ar dvēseli – Latvija”. Tās mērķis ir pārņemt un turpināt populāros Nīderlandes KNHM projektu konkursus, kas no 2006. gada rosināja iedzīvotājus ar nelielu finansējumu paveikt nozīmīgus uzlabojumus savā apkaimē. Daudzi no tiem atstājuši “pēdas” arī Ogres novada pagastos. Kā vienam no Latvijas pašvaldību pārstāvjiem ES Reģionu komitejā E. Bartkevičam nereti nākas aizceļot uz sanāksmēm un plenārsēdēm, lai cītīgi sekotu attieksmei pret vietējās varas uzdevumiem un lēmumiem plašākā mērogā. Tāpēc viņam ir tiesības bažīties par Latvijā valdošo brīžam viendienīgo attieksmi pret pēdējo gadu lielākās bagātības – Eiropas Savienības fondu naudas izlietojumu.
– Daudz kritizētajā Nacionālajā attīstības plānā ir ierakstītas būtiskas patiesības. Pamatupamats, lai mēs Latvijā gribētu un varētu palikt dzīvot un strādāt, ir ekonomiskā izaugsme, ko nodrošināt spēj tikai ražošana. Visiem jāsaprot, ka jaunais struktūrfondu periods visdrīzāk būs pēdējais tik liela apjoma pienesums mūsu valstij, bet, ja to paši atkal izniekosim darba tirgus analīzē, masterplānu izstrādē, sociālajos pētījumos, nevis ieguldīsim ražošanā un cilvēku intelektuālajā potenciālā, kas nākotnē spēj nest atdevi un visiem tik vajadzīgos nodokļus, mēs paši noraksim Latvijai vienīgo un, iespējams, pēdējo iespēju. Šobrīd sapņot par lepnām kultūras pilīm un līdzīgiem dzīves skaistumiem nav prāta darbs, jo šīs investīcijas atpakaļ nenāks, tikai prasīs arvien jaunus tēriņus. Siguldas kamaniņu trases projekts spēj sevi atpelnīt. Vai to spēs daudzās koncertzāles visur Latvijā, ja šajās pilsētās bankrotē lieli uzņēmumi un valda bezdarbs? Kāds labums iedzīvotājiem no daudzajām atskaitēm un no tā, ka viņš jau atkal kaut kur ir ieskaitīts, aprakstīts un pieskaitīts? Lepnumam par absolūtu caurspīdīgumu? Vai to var apēst un mugurā vilkt?
Jau 2012. gada 20. aprīlī, kad LPS 23. kongresa priekšvakarā Ogrē notika Novadu diena, vienā no divām darba grupām formulēja novadu attieksmi pret attīstības plānošanu, struktūrfondu apguvi un uzņēmējdarbības attīstību. Neviens mūsu lēmumus nesadzirdēja! Toreiz risinājām Eiropā populāro sociālās uzņēmējdarbības problēmu, bet mums joprojām pašvaldībām kategoriski aizliedz par to sapņot. Laukos vairs nevajag lauku konsultantus, bet projektu vadītājus, kas var nodarboties ar mārketingu, ar preču noieta tirgu. Kāpēc igauņi brauc pie mums uzpirkt sēnes un ogas, ko pēcāk pārdod tālāk uz Somiju, bet paši brauc džipos? Mēs nespējam? Kāpēc turki un vācieši izpērk Latvijā audzētās aitas, bet mūsu tūristi pacilāti ved no dienvidzemēm aitādas, ko nolikt pie kamīna? Vai mūsu aitām sliktāka vilna? Jaunzēlandes ekonomists Ivors Fovkss–Viljamss lekcijā uzsvēra – apkārt viņa valstij 2000 kilometru rādiusā ir tikai okeāns, apkārt Latvijai 2000 kilometru rādiusā ir miljoniem pircēju, kam iespējams pārdot jebko!
Sen visiem zināms, ka ar valdības atvēlēto finansējumu iespējams pildīt aptuveni desmit procentus no uzdoto funkciju daudzuma. Ja vien nebūtu žēl tērēt laiku, gandrīz vai katru dienu varētu ģenerēt pa sūdzībai Tiesībsargam – nauda neatbilst uzdevumam ne jau tikai bezmaksas izglītības jomā vien. Lai spētu atbilstoši pildīt visus MK noteikumus, visas Valsts kontroles un citu virsuzraugu prasības, vajadzētu trīsreiz lielāku darbinieku štatu. Uz papīra tad viss būtu kārtībā visās jomās, bet dome būtu uzblīdusi kā milzu ūdensgalva uz nīkulīgām māla kājiņām. Pajautājiet iedzīvotājiem, kas viņiem svarīgāk – braukt pa zemesgrāmatā reģistrētu vai saremontētu ceļu! Tikmēr Saeima, rezumējot paveikto, lepojas ar 200 jauniem likumiem, Ministru kabinets ar tūkstoti saražotu jaunu noteikumu, nerēķinoties ar tiem, kuriem to nāksies pildīt. Atcerieties 2009. gadu, kad krīzes maksimumā sociālie partneri izvērtēja visas pašvaldībām uzdotās 1050 funkcijas, atsijājot aptuveni 50 obligāti pildāmās, visi sabijās – ko tad iesāks daudzskaitlīgās kontrolējošās institūcijas?!
Ir jāatļauj pašvaldībai pašai izvēlēties konkrētā perioda prioritātes! Šobrīd katra augstākstāvošā institūcija izjūt nepieciešamību noteikt pat sētnieka amatalgu. Vajadzētu, lai ministrijas nosaka stratēģiju, dod vadlīnijas, kā nonākt pie vēlamā rezultāta, un tad pašvaldība izvēlas sev atbilstošo ceļu, pa kuru iet, un tos resursus, ko var tērēt. Mēs joprojām neracionāli šķērdējam spēkus un naudu, pildot mazsvarīgas lietas. Nesen domes sēdē nācās norakstīt dokumentāciju 70 tūkstošu latu vērtam projektam tikai tāpēc, ka izmisīgi cenšamies startēt visos konkursos, kur vien iespējams, taču tas nav būtiskākais, ko mums šobrīd vajadzētu paņemt. Un ja vēl neizdodas vinnēt, tad labais un vajadzīgais projekts iegulst atvilktnē.
Mēs jau ar prieku atbalstītu visus labos iedzīvotāju priekšlikumus, bet naudas nepietiek. Ļaudīm grūti izskaidrot, ka naudas maciņš ir viens un tas pats. Ja atbalstīsim sporta pasākumu, tad šo apjomu nevarēsim ielikt ceļos. Jauki, ka gribam dziedāt, dejot un krāšņi izskatīties dziesmu svētkos, bet maciņš ir tas pats! Izgaismota slēpošanas trase priecētu ne tikai iedzīvotājus, bet arī domniekus, taču atkal – maciņš ir tas pats. Tā ir naudiņa, ko neieliksim primārajās lietās – skolās, bērnudārzos un citur.
E. Bartkeviča ilggadējā vietniece izglītības, kultūras, veselības un sociālo lietu jautājumos Vita Pūķe todien devusies uz LPS mājvietu, kur Izglītības un kultūras komitejas sēdē tikšanās ar jauniecelto izglītības ministri Inu Druvieti, tāpēc novada dzīvi turpinām izzināt otras vietnieces – Valdas Gailes skatījumā. Viņas stāžs pašvaldību darbā ir 30 gadu, bet “karjera” diezgan netipiska, jo vietējās varas uzdevumus iepazīt sākusi Ogresgala pagasta sekretāres postenī, nu jau otro sasaukumu – novada deputāte! Viņas aprūpē ir tautsaimniecības, tūrisma un sporta jautājumi – tā fizisko aktivitāšu daļa, kas saistās nevis ar skolām, bet sporta biedrībām. Tās novadā savairojušās tik rosīgi, ka, veidojot 2014. gada budžetu, nācās atzīt – izdevumi sportam sparīgi konkurē ar kultūras tēriņiem. Ar sporta biedrībām pašvaldība slēdz līgumus, paredzot viņiem noteiktu finansējumu – pasākumu rīkošanai vai līdzdalībai sacensībās.
Valda Gaile: – Nākotnē paredzēts plašāk izmantot novada sporta celtnes. Ogrē ir labiekārtots stadions, ko līdz šim nepiedodami maz izmantoja “lielajam sportam”. Jau šogad notiks piecas valsts mēroga sacensības. No 29. aprīļa līdz 3. maijam ledus hallē notiks 2014. gada Pasaules kausa izcīņas sacensības hokejā amatieru, sieviešu un veterānu komandām “Dzintara kauss”, kurām pieteikušās 17 valstu komandas! Ledus halle ir privātīpašums, tomēr pašvaldība arī tur iegulda savu artavu – ledus uzturēšanai un mazo daiļslidotāju nodarbībām. Ja halle piederētu domei, čempionāta organizatoriskos jautājumus varētu atrisināt vieglāk, tomēr atteikties no ieceres negribam, jo tāds ciemiņu pieplūdums nesīs labumu uzņēmējiem. Turpmāk aktualizēsim sporta infrastruktūru novados, piemēram, Madlienā laukums būtu, bet nav pienācīgu tribīņu. Bēdīgi īsa šoziem izrādījās slidošanas sezona, kaut arī darbu ieguldījām trijos laukumos – pie Ogres 1. vidusskolas, Madlienā un Ogresgalā, kur pirmoreiz slidotava bija apgaismota. Tā kā esmu Ogresgala pagasta patriote, priecājos, ka tur ierīkots jauns sporta laukums. Līdz šim novada mazajiem sportistiem vasaras treniņnometni organizēja Salacgrīvā, nu vairs nav nekādu šķēršļu to rīkot Ogresgalā. Dzīvesvietai atvaļinājuma laikā noderēs bērnudārza telpas, ēšanu organizētu bijušās saimniecības ēdnīcā, tepat līdzās Ogres upe. Līdzekļi apgrozītos pašu mājās!
Ogres novada bagātība ir unikālie dabas parki, par kuru gudrāku apsaimniekošanu ogrēnieši domā kopā ar kaimiņiem. Populārākā aktīvās atpūtas vieta ir Zilie kalni, kas iestiepjas gan Ogres, gan Ikšķiles novada teritorijā. Abas pašvaldības izveidoja Tūrisma, sporta un atpūtas kompleksa “Zilie kalni” attīstības aģentūru, kas V. Gailei ir īpaši tuva, jo, esot projektu vadītajai, tā bijusi viņas darbavieta. Līdz pērnā gada decembrim aģentūras atbildība skāra arī tūrisma attīstību abos novados. Šogad pienākumus precizēja, nodalot tūrismu. Tagad katrā pašvaldībā darbojas tūrisma informācijas centrs, bet Zilos kalnus apsaimnieko kopīga aģentūra. Darba šajos plašumos – kalnos un lejās – ir daudz, pat tik daudz, ka 350 tūkstošu latu vērto iepirkumu nācās sadalīt trīs daļās. Zilo kalnu aģentūras paveiktā bilancē ir skatu tornis un skatu laukums, atpūtas vietas, piepaceltās kāpnes; vēl atliek purva takas izveide, lai būtu triecientempā izpildīts līdz 2016. gadam plānotais.
– Turpmāk domes rūpes tiks pievērstas otram dabasparkam “Ogres ieleja”, kas sākas Ērgļu novadā, turpinās pie mums, tad Ķeguma un Lielvārdes novadā. Varbūt četratā varētu izkalkulēt vienu štata vienību. Ja atradīsies viens atbildīgs saimnieks, ceru, ka arī Ogres ielejā ieceres nepaliks tikai uz papīra. Rosinājām upes apkārtnē dzīvojošos ļaudis plānot dažādas aktivitātes. Kāds saimnieks būtu gatavs attīstīt laivu nomu. Ar domes speciālistu atbalstu tapa projekts, kam varētu tikt LAD finansējums.
Par neoficiālu, bet sevišķi krāšņu un uzziņas bagātu dabas parku uzskatām Lazdu kalnu, ko vietējie sauc tikai un vienīgi par Špakovska parku. Tur dabas dāsno devumu papildina Ogres Goda pilsoņu Benitas un Jāņa Špakovsku sarūpētie un ieaudzētie 400 sugu koki un košumkrūmi, dabas takas un skatu tornis. Pats dibinātājs sasirdzis, tagad daļu rūpju par unikālo parku būs jāpārņem pašvaldībai.
Atsevišķu tūrisma informācijas centru veidojām tāpēc, lai vairāk uzmanības varētu veltīt tūrisma dažādošanai pagastos. Gandrīz katrā ir pilskalni, kultūrvēstures pieminekļi, neparasti mūsdienu objekti. Nereti tiem pietrūkst viena – atbilstošas reklāmas. Madlienas pusē nedrīkst pabraukt garām “Foresteriem”– suņu pajūgiem. Ceļā no Madlienas uz Meņģeles pusi jāpiestāj Armanda Praliča muzejā, kur bijušajā pagastmājā savāktas senlietas un pagasta vēstures notikumu atspulgi. Ķeipenē noteikti jāizšūpojas Latvijā lielākajās šūpolēs Šūpoļu parkā, jāizpēta kinorežisoram Sergejam Eizenšteinam veltītā oriģināli atraktīvā ekspozīcija, jāpanašķojas Piparkūku darbnīcā, jo Ķeipenē šo gardumu cep augu gadu. Reizēm brīnumi atklājas pavisam negaidīti. Nesen, tiekoties ar iedzīvotājiem Taurupē, kāda kundze pastāstīja par Blauu ģimeni, kuras četri dēli ir Lāčplēša Kara ordeņa kavalieri, bet neesot piemiņas vietas, kur pulcēties.
Maldīgi domāt, ka sporta uzvaras gājienā interese par kultūru sarūk. Ne tuvu! Ogres kultūras centrā vien sarakstā ir gandrīz 30 amatiermākslas kolektīvu un interešu grupu. Par neapšaubāmu novadu izveides ieguvumu uzskatāms fakts, ka 200 tūkstošu latu “sāpju nauda” ļāva augšāmcelties paplukušajiem pagastu kultūras namiem. Tagad pilsētā tas ir gandrīz vai bēdīgāks nekā pārējos pagastos.
Pelēkās ziemas izskaņas dienas pretsvaram ciemiņiem tika atrādīta viena no kultūras “pērlēm” – Ogres mākslas skola, kur krāsu eksplozija valda visos gadalaikos. 1991. gadā dibinātā skola ar noslēpumaini savītu logotipu un ne mazāk noslēpumains 2008. gadā renovēts nams, kurā sadzīvo gan izbūves, gan tornis ar vējrādītāju, gan parasti un pusapaļi logi. Renovācijā ēka ieguva liftu, kur, stikla sienās vizinoties, var novērtēt Ogres centra sakoptību. Mākslas skolas vēsture ir īpaša tāpēc vien, ka no šīs ēkas izaugusi visa pašreizējo Ogres skolu plejāde, bet novada domes priekšsēdētāja Edvīna Bartkeviča skolas gados bēniņi allaž bijuši aizslēgti. Tādēļ vien domei esot bijis vērts ieguldīt naudu renovācijā, jokodams atzinis novada “galva”, jo senā baložu paradīze tagad kļuvusi par mākslinieciskāko skolas stūrīti ar īpašu auru. Atbilstoši mūsu žurnāla specifiskajai un pašsaprotamajai interesei par logiem, kas allaž noslēdz žurnāla 4. vāku, sajūsmināti vērojām gan minētos pusapaļos logus, gan bēniņu griestus, kurus papildina ... logi ar visdažādākajiem dekoriem. Gaiteņos un katrā skolas stūrī raibraibi audzēkņu darbi, arī “slavas galerijas”– audzēkņu un pedagogu nopelnītie atzinības raksti par veiksmīgu startu Latvijā un starptautiskās izstādēs. Direktora, skolas idejas izlolotāja un īstenotāja Pētera Aulmaņa lepnuma objekts ir arī transformējamā siena, kuru sabīdot, 15 minūtēs klases iegūst plašu papildtelpu sarīkojumiem un izstādēm.
Skolā uzņem zīmētgribētājus no četru gadu vecuma, bet skolēniem piedāvā apgūt divas profesionālās ievirzes mākslas izglītības programmas “Vizuāli plastiskā māksla”. Sabiedriskā transporta “izzušana” paretinājusi kaimiņu novados dzīvojošo audzēkņu rindas, taču par savējiem te gādā, piemēram, Suntažos atvērta klase, kur pasniedzēji to pašu programmu “pieved klāt”. Madlienā darbojas sava mūzikas un mākslas skola.
* * *
No Edvīna Bartkeviča šķiramies pie “Cielavas”, kur top vāka fotokadrs. Desmit minūšu laikā pārliecināmies, ka iecere – pulcināt savējos – ir īstenojusies jau tagad, pirms apkārtnes labiekārtošanas. Garām skulptūrai ņirb gājēji. Paspējam uzklausīt Ogres Goda pilsoņa un staigājošās enciklopēdijas Raimonda Javoiša stāstu, kādi sarežģījumi saistījās ar represēto piemiņai veidotās vietas pirmieceri, ko savā mākslinieka interpretācijā vēlāk realizēja tēlnieks Jānis Karlovs. Tomēr vairāk nekā pirms 20 gadiem izlolotā ideja par cielavu kā čaklu un strādīgu putnu, mājas pavarda sargātāju palika nemainīga. Tā simbolizē latviešu tautas likteņgriežus – karus, represijas, svešās varas, kas mūs šķīra un šķēla, taču uztur dzīvu domu visiem atkal atgriezties mājās, “cielavas ligzdā”. Interesanti, ka Jovaiša kungs ir arī senākais deputāts, jo nemainīgi ievēlēts domē (agrāk Ogres pilsētas, tagad novada) pārstāvēt tautas intereses, sākot no 1994. gada vēlēšanām!
Pie Cielavas skrejintervijai ļaujas arī Ogres novada domes galvenais arhitekts Pēteris Zilberts, kuram piederēja izšķirošais vārds, precizējot skulptūras novietojumu skvērā pie domes. Pērn 18. novembrī beidzot atlidojušais granīta putns šovasar iegūs labiekārtotu “ligzdu”. Nav šaubu, ka šeit pēc laulību ceremonijas fotomirklim piestās daudzi jaunie pāri, kas mācīsies no cielavas vīt savas ģimenes ligzdu. Pārmaiņus ar novada vadītāju Edvīnu Bartkeviču P. Zilberts uzbur vīzijas par daudziem nākotnes projektiem, kas skaisto un zaļo apkārtni vērtīs vēl pievilcīgāku. Galvenā promenāde jau īstenota, top promenādes loks līdz luterāņu baznīcai, tālākās nākotnes vīzijā būs labiekārtoti pastaigu ceļi Ogres upes krastos, atjaunota bērzu birzs. Un vēl... Gluži kā mākslas skolas moto: “Viss ir tāpat un vienmēr no jauna”.
Laikraksta redakcija atrodas Mazā Pils iela 1, Rīga LV-1050
Redakcijas e-pasta adrese: [email protected]
Lursoft laikrakstu bibliotēkā pieejami raksti no 03.01.2011 līdz 17.08.2017